islāms
Muslims Rietumos:
Muslimu dzīvošana nemuslimu zemēs
Šeikhs Khālids Abdulkādirs
Tulkojusi Marjama B.
Muslims, kas dzīvo muslimu valstīs, var brīvi un pilnīgi ievērot savus reliģiskos pienākumus ar lielu drošības un miera izjūtu. Viņam bieži tiek atgādināts, ja viņš neievēro kādu no saviem reliģiskajiem pienākumiem. Tādēļ muslimam būtu jādzīvo tikai muslimu valstīs. Ja viņš dzīvo kaut kur citur, tad tam būtu jābūt vienīgi ar juridisku attaisnojumu un ar nodomu atstāt šo zemi, tiklīdz iemesls dzīvot šajā valstī vairs neeksistē un ir iespējams to izdarīt.
Savukārt muslimi, kas dzīvo nemuslimu valstīs, cieš no necieņas pret viņu reliģiskajām jūtām, kā arī no mēģinājumiem integrēt viņus šajās nemuslimu sabiedrībās. Šos integrācijas mēģinājumus nereti reklamē un atbalsta nemuslimu valstu valdības. Citreiz arī paši muslimi vēlas integrēties šajās sabiedrībās. Bet viņu integrācija dažreiz var būt vienlīdzīga ar Islāma vērtību un paradumu noliegšanu. Tas noved pie tā, ka muslimi atmet savu ticību un savu reliģisko mantojumu. Patiesībā dzīves tendences nemuslimu valstīs ir pretrunā Islāmam. Daudzi muslimi, kuri dzīvo Rietumu valstīs, zaudē kontroli pār savām ģimenēm. Šajās valstīs nav pietiekami daudz Islāma izglītības iestāžu, kā arī trūkst līdzekļu un pieredzes, lai apmierinātu tur dzīvojošo muslimu vajadzības. Tādēļ viņi nevar efektīvi cīnīties pret plašsaziņas līdzekļos intensīvi atspoguļoto izvirtības un morālās degradācijas kampaņu. Šī nespēja bieži veicina muslimu morāles sagraušanu. Turklāt šo valstu reliģiskās skolas nežēlo pūles, lai kristianizētu muslimu jauniešus vai vismaz mudina viņus neievērot Islāma vērtības, vai arī lai integrētu viņu sabiedrībā pilnībā.
Tādēļ, ja muslims nevar sevi pasargāt no šādiem mēģinājumiem un ietekmējošiem faktoriem, un nevar no tiem izvairīties, viņam šī vide ir jāatstāj. Pat, ja viņš ir brīvs, lai izpildītu visus savus reliģiskos pienākumus un reliģiskos rituālus, kad vien viņš vēlas, jo palikšana šajā valstī var viņu aizvest prom no pareizas Dieva pielūgsmes, kā arī novest pie atbalsta izrādīšanas un lojalitātes parādīšanas nemuslimiem. Jebkas, kas ved pie Harām (aizliegtas) darbības, ir arī Harām. Citiem vārdiem, ir ieteicams muslimiem, kas dzīvo neticīgo zemēs, veikt Hidžru (emigrēt) uz valsti, kurā ir Islāms. Bet, ja muslims tiek vilināts prom no viņa reliģijas, bet viņš tomēr ir spējīgs atstāt šo valsti, tad Hidžra viņam noteikti ir obligāta.
Pirmkārt un galvenokārt, ir jāatceras, ka Hidžra nav bēgšanas mēģinājums. Tā drīzāk ir pāreja no valsts, kurā ir nekaunīga, apvainojoša netaisnība, uz valsti, kurā valda patiesība, lai dzīvotu ar šo patiesību, palielinātu tās sekotāju skaitu un būtu gatavi cīnīties ar tiem, kas kavē cilvēkus dzirdēt aicinājumu uz Islāmu.
Hirdžas nosacījumi:
Tehniski Hidžra nozīmē pārstāt dzīvot starp neticīgajiem un liekuļiem, kuri neatļauj to, ko Dievs ir pavēlējis. Dievs saka: "Un paciet to, ko viņi saka un vairies no viņiem skaisti." (73: 10) Hidžra var arī nozīmēt – atstāt valsti, kurā ir karš un doties uz valsti, kurā ir Islāms, piemēram, valsti, kuru pārvalda muslimi, nevis kurā ir karš. Šarīas likumi par Hidžru no zemes, kurā ir karš uz zemi, kurā valda Islāms, ir cieši saistīti ar to, cik lielā mērā muslimi var veikt savus reliģiskos rituālus un pienākumus pilnīgā drošībā un bez bailēm, ka viņš vai jebkurš viņa ģimenes loceklis varētu tikt kārdināts novirzīties no Dieva reliģijas.
Tātad, ja viņš nevar piekopt savu reliģiju vai, ja viņš baidās no kārdinājuma vai agresijas pret sevi vai savu ģimeni, tad viņam obligāti jāveic Hidžra, kad vien viņš to var izdarīt. Dievs saka: "Patiesi, tiem, kurus nomirdina eņģeļi kamēr viņi nodara sev netaisnību, (eņģeļi) saka: „Kādi jūs bijāt?”, viņi saka: „Mēs bijām pazemoti uz zemes (piespiesti nepraktizēt reliģiju)”, (eņģeļi) saka: „Vai tad Dieva (radītā) zeme nebija plaša, lai jūs pārceltos tajā?”. Un tādu mājoklis būs Elle, un cik tas ir slikts iznākums." (4: 97) Šajā pantā Dievs padara Hidžru obligātu muslimiem, kas dzīvo starp nemuslimiem un kuri nevar veikt savus reliģiskos pienākumus, ja vien viņi spēj veikt Hidžru un viņiem ir nepieciešamie līdzekļi.
Pravietis (lai viņam miers un Dieva svētība) teica :” Es esmu atbrīvots no jebkura muslima, kas dzīvo starp mušrikīn (partneru piedēvētājiem Dievam). Viņu ēst gatavošanas uguņiem jābūt tik tālu vienam no otra, ka nevienu no tiem nevarētu redzēt. “ Šī metonīmija nozīmē, ka muslimiem būtu jādzīvo tālu prom no neticīgajiem.
Zinātnieki ir ierobežojuši Hidžru hadīsā tiem, kuri baidās no kārdinājuma un tiek vajāti. Hidžra bija katra cilvēka individuāls pienākums Pravieša (lai viņam miers un Dieva svētība) laikā līdz Mekas iekarošanai, jo Muslimiem tika pavēlēts pārcelties no jebkuras vietas, kur vien viņi atradās un pievienoties Pravietim (lai viņam miers un Dieva svētība) , lai būtu kopā ar viņu un būtu vienoti pret jebko, kas viņus mocītu. Viņu mērķis arī bija atbalstīt Pravieti (lai viņam miers un Dieva svētība) un apgūt reliģiju. Viņi arī iegaumēja viņa teikto un nodeva tālāk, ko bija iegaumējuši.
Obligātais pienākums veikt Hidžru jebkuram muslimam, kurš baidās par savu reliģisko brīvību, turpinās arī pēc Pravieša (lai viņam miers un Dieva svētība) nāves . Muāvija teica, ka ir dzirdējis Pravieti (lai viņam miers un Dieva svētība) sakām: “Hidžra (emigrācija) neapstāsies, kamēr tauba (vēršanās pie Allāha ar nožēlu par grēkiem) beigsies un tauba nebeigsies, kamēr saule neuzlēks no rietumiem.”
Tādēļ ir nepareizi muslimam turpināt grēku – dzīvot starp nemuslimiem, ja viņš nespēj veikt savus pienākumus un ja viņam ir iespēja emigrēt. Tātad, līdzko Hidžra ir kļuvusi kādam obligāta un viņš to var veikt, bet atsakās to darīt, viņš veic lielu grēku, kas viņu var novest pie atteikšanās no Islāma un neticības. Faktiski, paliekot šādā stāvoklī, nozīmē atteikties no reliģijas, veikt grēkus, atstāt savas saistības un pienākumus, iesaistīties aizliegtās darbībās, kamēr no tā visa varēja izvairīties, veicot Hidžru. Šādos apstākļos ir jābēg no neticības un izvirtības zemes uz miera un drošības zemi.
Dievs saka: "Izņemot vājos vīriešus, sievietes un bērnus, nespējīgos uz (bēgšanas-pārcelšanās) izplānošanu un kuri nevar atrast pareizo ceļu uz citu vietu." (4:98) Šis ir izņēmums, kuru Dievs pieņem no noteiktas kategorijas cilvēkiem, atļaujot neveikt Hidžru. Tie ir veci un vāji vīrieši un sievietes, kā arī bērni, kuri paši nevar sevi atbrīvot no neticīgo rokām un, ja arī varētu, tad viņi nespētu atrast ceļu.
Tāpat ir likumīgi neveikt Hidžru, ja nav nepieciešamo līdzekļu (naudas) un ja nav transportlīdzekļu. Ibn Abbāss teica: "Mana māte un es bijām starp vājajiem, kurus Allāhs ir attaisnojis. Viņa bija viena no sievietēm un es biju viens no bērniem." Bet, ja attaisnotā persona sevi piespiež un veic Hidžru, viņa tiks atalgota par to. Allāha Vēstnesis (lai viņam miers un Dieva svētība) lūdza Allāhu savās lūgšanās par šiem cilvēkiem.
Starp Hidžras nosacījumiem ir arī muslimu valstu pieejamība, uz kurieni ikviens var brīvi, bez problēmām pārvākties. Ja mēs aplūkojam mūsdienu muslimu valstis, mēs redzam, ka tās ir vājas un nav gatavas uzņemt pasaulē miljoniem apspiesto muslimu. Bez tam muslimu valstu valdības visticamāk, neatļautu viņiem iebraukt valstī, pat ja valsts iestādes attiecīgajā nemuslimu zemē atļautu viņiem emigrēt.
Šeit mēs varam teikt, ka tie muslimi, kuri sastopas ar kārdinājumu savās mājās reliģijas dēļ un nespēj veikt Hidžru, ir attaisnoti. Personas, kuras spēja viņus izglābt no šīs kritiskās situācijas, bet kuras izraisīja šo pazemojumu un ciešanas viņiem, būs atbildīgas par saviem darbiem Tiesas Dienā. Tomēr nodomam emigrēt vienmēr būtu jābūt Muslimu prātos un viņiem būtu jācenšas šo mērķi sasniegt. Dievs saka: "Mani kalpi! Mana zeme ir plaša. Tāpēc kalpojiet Man vienam!" (29: 56)
Tomēr būtu jāmin, ka jebkurai muslimu kopienai, kas dzīvo nemuslimu valstīs, kurās viņi var aizsargāt savu reliģiju, savas dzīvības un īpašumu, ir tur arī jāpaliek un viņiem nevajadzētu emigrēt.
Ja muslimi, kuri dzīvo nemuslimu valstīs spēj publiski un brīvi veikt savus reliģiskos pienākumus, un ja viņi nebaidās, ka viņi paši, vai kāds no viņu ģimenes var tikt kārdināts, tad Hidžra, saskaņā ar zinātnieku lielākās daļas viedokli, viņiem obligāti nav jāveic. Tomēr vēl joprojām vēlams būtu emigrēt, jo viņi varētu tiekties imitēt nemuslimu uzvedību, tradīcijas un vispārējo izskatu tikai tāpēc, ka atrodas tiem kaimiņos un grib būt draudzīgi ar viņiem. Šī izvēle vairāk iezīmējas mūsu ērā, jo grēki ir ļoti pierasta lieta nemuslimu valstīs, kur ģimenes saites ir kļuvušas ļoti vājas. Tādēļ muslimam būtu jāizvēlas valsts, kurā pēc iespējas mazāk grēku tiek darīts, ja viņš var izvēlēties.
Ibn Teimija teica: "Valstu apstākļi un stāvoklis ir līdzīgs cilvēkiem. Dažreiz cilvēks kļūst par muslimu. Citreiz viņš kļūst par kāfiru. Dažreiz cilvēks kļūst dziļi ticīgs, citreiz viņš paliek par liekuli. Dažreiz Dievbijīga persona, citreiz grēcīga un slikta. Tas pats attiecas uz valstīm un vietām, atkarība no tā, kas tur dzīvo. Tādēļ personas Hidžra no zemes, kur ir grēks un kufr, uz valsti, kur ir ticība un paklausība, ir kā viņa grēku nožēla un pāreja no kufr un grēka pie ticības un paklausības. Šis jautājums kā tāds arī paliks līdz pat Tiesas dienai."
Ja kādas personas dzīvošana šajās nemuslimu valstīs, ar šīs personas spēju veikt viņa reliģiskos pienākumus un rādīt viņa reliģiskos rituālus, atnesīs ievērojamu labumu muslimiem, tad viņš var palikt šajās neticīgo zemēs. Rezultātā viņa uzturēšanās šajās valstīs ir daudzkārt nozīmīgāka muslimiem, salīdzinājumā ar trūkumiem, kas varētu rasties. Šis noteikums par dzīvošanu attiecas tikai uz kaut ko tādu, kas muslimiem var būt noderīgs, kā piemēram, studēt zinātnes vai iegūt kādas prasmes vai līdzīgas lietas, kas būtu nepieciešamas muslimiem, bet kas nav pieejamas muslimu valstīs.
