islāms
Muslims Rietumos:
Draugi un nedraugi
Īsa Al-Bosnī
Tulkojis Ahmeds.
Cilvēki vienmēr ir bijuši sociālas būtnes un viņiem vienmēr ir vajadzīgi draugi un līdzgaitnieki. Liela daļa mūsu dzīves tiek pavadīta socializējoties ar citiem. Mums, kā muslimiem dzīvojot sabiedrībā, kur esam mazākums, pareizu draugu izvēle ir būtiska mūsu dīn (reliģijas-dzīvesveida) saglabāšanai. Iedraudzēties ar taisniem un tikumīgiem muslimiem ir pamats palikšanai uz Taisnā Ceļa. Spēcīgi un tikumīgi indivīdi ir stipras un tikumīgas kopienas kodols, un šāda kopiena ir jābūt muslimu mērķis.
Mēs visi muslimi zinām, ka mēs tikām radīti noteiktam iemeslam un Dievs ir devis mums dzīvi kā pārbaudījumu. Neviens no mums nenoliedz, ka mēs šeit esam tikai relatīvi īsu brīdi un ka mēs satiksim Dievu Tiesas Dienā. Kad mēs zinām mūsu mērķi un mūsu dzīves jēgu, tad mums jācenšas sasniegt tos, lai mēs paši būtu ieguvēji. Mēs visi muslimi ticam, ka Dievs ir sūtījis mums Vēstnesi (lai viņam miers un Dieva svētība) un lejupsūtījis Kurānu – labāko runu.
Autentiskā hadīsā vēstnesis Muhammeds (lai viņam miers un Dieva svētība) saka: „Indivīds visdrīzāk sekos viņa drauga ticībai, tāpēc skaties ar ko tu iedraudzējies.” (Abū Dāvūds un At-Tirmizī)
Muhammeds, kuram bija cēlākais raksturs, deva mums skaidru padomu par draugiem un draudzēšanos. Mums ir jāizvēlas draugs, kurš ir apmierināts ar mūsu dīn (reliģiju-dzīvesveidu), un jāizvairās no tāda, kurš ir neapmierināts ar mūsu dīn. Mums ir jācenšas sadraudzēties ar jebkuru, kura dīn mums patīk, un jāizvairās no jebkura, kura dīn mums nepatīk. Mums nav labuma no drauga, kurš nevēlas priekš mums (no laba) to, ko viņš vēlas sev pašam. Tāpat mums nav labuma no drauga, kuš vēlas mums to, ko viņš vēlas sev, ja tas, ko viņš vēlas sev, ved viņu uz traģēdiju un Elli.
Ļauno ceļu sekotāju darbību pamats ir samaitāts, - viņu darbības ir balstītas maldos un alošanā. Viņu darbi ir bez vērtības kā par to liecina Dievs: “Un Mēs ķersimies pie ikviena darba, kuru viņi darīja, un padarīsim to par izkaisītiem pīšļiem.” (Kurāns 25:23)
Ja jau viņu darbi (pat ja mēs vai citi uzskata par taisniem un cēliem) ir bezvērtīgi un nebūs no tiem nekādas jēgas Tiesas Dienā, tad kā gan viņi mums var dot labumu? Draugi jūt līdzi saviem biedriem priekos un bēdās. Ja mēs dalāmies savās jūtās ar nepareiza dzīvesveida dzīvotājiem, kuru darbi ir bez vērtības un balstās samaitātībā, tad arī mēs sekojam tiem pašiem viņu ceļiem un standartiem. No draudzības izrietošā pieķeršanās ved pie mīlestības un tuvības pret citiem nekā taisnīgajiem ticīgajiem. Tas var vest pat pie izvairīšanās no tiem, kuri ir uz Taisnā Ceļa. Būt kopā ar tiem, kuri seko citam nekā Dieva Vadībai, izraisa arī izmainās uzvedībā un morālē.
Ja mēs piekrītam, sekojam un esam apmierināti ar šādiem draugiem, tad mēs iegūstam viņu paradumus, uzvedību un pat reliģiju. Šāds muslims nokļūtu situācijā, kurā viņš vēlētos slēpt savu Islāmu un norobežoties no ticīgajiem savu „draugu” priekšā, kuri nievā Islāmu. Kad notiek šāda situācija, ir sasniegts punkts, kad ir tikai mazītiņa atšķirība starp to muslimu un viņa nepareizi dzīvojošajiem draugiem. Šāda „draudzība” ir iemesls attiecīgā indivīda sirds slimībai un dīn zaudēšanai.
Tā vietā, lai draudzētos ar tiem, kuri ir nomaldījušies, mums jāmeklē draudzība ar tiem, kuri ir taisnīgi un attiecas pret pārējiem diženā, cēlā un taisnīgā veidā. Pret visiem ir jāattiecas cēlā un laipā veidā, bet pret daļu vienlaikus ir jāievēro pietiekama distance.
Citā hadīsā Dieva vēstnesis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) teica: „Līdzība par labu un sliktu biedru ir kā ar smaržu (muskusa) pārdevēju un kalēja plēšu pūtēju. Līdzība ar smaržu (muskusa) pārdevēju ir tāda, ka viņš tev uzdāvina kaut ko, vai tu nopērc no viņa kaut ko, vai vismaz tu baudi labu smaržu pie viņa (un kaut kas no tās arī piesmaržojas tev). Savukārt līdzība ar kalēja plēšu pūtēju ir tāda, ka vai nu viņš tev sadedzinās tavas drēbes (ar apkārt lecošajām dzirkstelēm) vai tu iegūsi nepatīkamu smaku no viņa.” (Bukhārī un Muslims)
Komentējot šo hadīsu, imāms An-Navavī teica, ka Dieva vēstnesis salīdzināja labu draugu ar smaržu (muskusa) pārdevēju un runāja par to cik vērtīgi ir iegūt draugus, kuri ir labi, ar cēlām manierēm, Dievbijību, zināšanām un labu kultūru. Tie ir tādi, kuri mums dod to labumu. Un Dieva vēstnesis mums aizliedza sēdēt (būt kopā) ar tiem, kuri dara ļaunu, daudz grēko vai dara citus sliktus darbus, kā arī ar reliģisko jaunievedumu ieviesējiem un praktizētājiem, aprunātājiem un tā tālāk. Cits Islāma zinātnieks teica: „Uzturēšanās kopā ar Dievbijīgajiem izraisa tādus ieguvumus kā noderīgas zināšanas, cēlas manieres un labus darbus. Savukārt uzturēšanās kopā ar samaitātajiem liedz šo visu.” Ja muslimam ir slikti draugi, viņi daudzkārt iedrošinās viņu veikt sliktus darbus un aizmirst savus pienākumus. Tas izraisa to, ka muslims nereti nokaunas atstāt viņus un veikt lūgšanas, - šādi viņa „draugi” liek viņam skaidri nomaldīties no Taisnā Ceļa.
Dievs saka Kurānā: “Un [piemini] dienu, kad netaisnīgais kodīs sev rokās sacīdams: "Ak, kaut es ietu [vienu] ceļu ar [šo] pravieti! Ak, bēda man! Kaut es neņemtu tādu un tādu par savu sirdsdraugu! Nudien viņš nomaldināja mani no Atgādinājuma (Kurāna) pēc tam, kad tas nāca pie manis!" Patiesi, sātans atstāj cilvēku bez atbalsta.” (Kurāns 25:27-29)
Tāpēc ņem vērā mācību pirms nāk tā nenovēršamā diena, kad mēs atbildēsim par mūsu darbiem.
Dievs saka Kurānā: “Sirdsdraugi tanī dienā būs ienaidnieki viens otram, izņemot Dievbijīgos.” (Kurāns 43:67)
Ibn Kasīrs komentējot šo āju, atstāsta stāstu no Alī ibn Abū Toliba. Šis stāsts atgādina, ka jebkura cita draudzība izņemot dēļ Dieva pārvērtīsies naidā.
„Ir divi draugi, kuri ir draugi Dieva dēļ. Viens no tiem nomirst un ir saņēmis lieliskās ziņas, ka viņam tiks piešķirta Paradīze. Viņš atceras savu draugu un lūdz par viņu: „Dievs, mans draugs mēdza man pavēlēt paklausību Tev un Tavam Vēstnesim (lai viņam Dieva svētība un miers). Un viņš mēdza man pavēlēt darīt labu un aizliedza man darīt ļaunu. Viņš man teica, ka es satikšu Tevi. Dievs, neļauj viņam nomaldīties pēc manis līdz Tu parādi viņam to, ko Esi parādījis man. Un līdz Tu esi apmierināts ar viņu tāpat kā esi apmierināts ar mani.”
Un viņam tiek atbildēts: „Ja tu zinātu, kas ir (rakstīts) tavam draugam, tu būtu smējies (priecājies) daudz un raudājis maz.”
Tad viņa draugs nomirst un viņu dvēseles ir savāktas vienkopus un abi tiek taujāti izteikties vienam par otru. Abi viņi saka par viens otru: „Tu esi labākais brālis, labākais biedrs un labākais draugs.”
Savukārt, kad nomirs viens no diviem neticīgiem draugiem un viņš ir saņēmis briesmīgās ziņas par piespriesto Elli, viņš atceras savu draugu un saka: „Dievs, mans draugs mēdza man pavēlēt nepaklausīt Tev un Tavam vēstnesim. Un viņš mēdza pavēlēt man darīt ļaunu un aizliedza man darīt labu. Un viņš teica, ka es Tevi nesatikšu. Dievs, nevadi viņu pēc manis, līdz Tu parādi viņam man to, ko Tu esi parādījis man. Un līdz Tu Esi neapmierināts ar viņu tāpat kā Esi neapmierināts ar mani.”
Tad viņa neticīgais draugs nomirst un viņu dvēseles ir savāktas kopā, tad abi ir taujāti izteikties vienam par otru. Abi viņi saka par viens otru: „Tu esi sliktākais brālis, sliktākais biedrs un sliktākais draugs.”
Tādas ir beigas tiem, kuriem nav taqwa (Dievbijība, - bailes no Dieva) un kuri draudzējas cita iemesla kā Dieva dēļ. Dievs patiesi ir teicis patiesību un mums vajadzētu aptvert to, par ko Viņš ir informējis mūs. Caur labu sabiedrību un kompāniju Dievs glābj nomaldījušos un vada nekrietnos. Labums no būšanas kopā ar taisnajiem ir milzīgs, un tas būs, inšāallāh, vēl acīmredzamāks Tiesas Dienā. Kāds no agrīnajiem muslimiem teica, ka viena no Dieva svētībām, ko jaunietis saņem, kad viņš pievēršas pielūgsmei, ir tāda, ka viņam tiek dots Sunnai sekojošs brālis, kurš mudina arī viņu tai sekot.
Iedibinot draudzību Dieva dēļ, indivīds iegūst Dieva aizsardzību. Ibn Abāss teica: „Neviens nenogaršos īstas ticības garšu izņemot ar šo (t.i. veidojot draudzību Dieva dēļ), pat ja viņam ir daudz lūgšanu un gavēņu. Cilvēki būvē savas attiecības dēļ šīs pasaules rūpēm, bet tas viņiem nepalīdzēs nekādā veidā.” (Abū Dāvūds un At-Tirmizī)
Kāds Islāma zinātnieks teica: „Iedibināt draudzību Dieva dēļ nozīmē obligātumu un pienākumu dibināt mīlestības un uzticības attiecības Dieva dēļ. Šāda draudzība ir Dieva dēļ. Tas arī nozīmē, ka vienkārša pieķeršanās un jūtas nav pietiekami, - patiesi, tas nozīmē mīlestību balstītu savienībā. Tas iekļauj atbalstu, cieņu un godāšanu. Tas nozīmē būt ar tiem, kurus tu mīli gan vārdos, gan darbos.” Uzticība Dieva dēļ nozīmē mīlēt Dievu un nākt palīdzēt Islāmam. Tas nozīmē mīlēt tos, kas ir Dievam paklausīgi un palīdzēt tiem. Vēl vairāk, mūsu šahāda (ticības apliecinājums) „lā ilāha ill Allāh” pieprasa mūs apvienoties Dieva dēļ un pieprasa apvienoties un biedroties ar muslimiem.
Divos autentiskos hadīsos mums ir pavēlēts biedroties tikai ar ticīgajiem un ka indivīds būs (Tiesas Dienā) ar tiem, kurus viņš mīl (zemes dzīvē).
Alī teica: „Esiet kopā ar cēliem ļaudīm, - jūs paliksiet viens no viņiem. Un turieties prom no ļauniem ļaudīm, lai pasargātu sevi no viņu ļaunumiem.” (Bukhārī un Muslims)
Tā, ja mēs mīlam un biedrojamies ar tiem, kuri ir nomaldījušies, tad mums jābaidās par mūsu likteni. Gudra persona ir tā, kura sagatavo sevi Tiesas Dienai, - ne tā, kura atstāj novārtā savu ticību un iekrīt Sātana slazdos, ka viņa grēki tiks piedoti un ka viņš var darīt visu ko vēlas. Ja mēs patiesi ticam, ka labākā runa ir Dieva Runa un ka labākā vadība ir vēstneša Muhammeda vadība, tad mums ir jārīkojas atbilstoši. Citādi mēs sagatavojam pierādījumu un argumentu pret mums Tiesas Dienā.
Ja mēs patiesi esam norūpējušies par mūsu likteni, tad mums jānokļūst līdz šādai atskārsmei: Tie, kuri mūs velk projām no Dieva atcerēšanās, no paklausības Viņam un Viņa vēstnesim, un tie, kuri neatgādina mums par mūsu lūgšanām un nedod godīgu padomu par mūsu dīn (reliģiju-dzīvesveidu), - tie nav mūsu draugi, bet gan ienaidnieki. Bet no otras puses, „ticīgais ir viņa brāļa spogulis” (Abū Dāvūds, hasan hadīss), - ja viņš redz kādus trūkumus, viņš pievērš tam mūsu uzmanību dodot padomu, un palīdz atmest to un jebkuru citu trūkumu vai ļaunumu.
Ibn Hazms teica: „Jebkurš, kurš kritizē tevi, uztraucas par jūsu draudzību. Jebkurš, kurš neņem nopietni tavus trūkumus, - tādam tu nerūpi nemaz.”
Kā gan mēs varam sagaidīt godīgu padomu un labu pamācību sakarā ar mūsu reliģiju no tiem, kuri ir ar to neapmierināti vai vienaldzīgi? Vai viņi palīdzēs mums sasniegt mūsu dzīves jēgu un mērķi, vai arī attālinās no tā? Vai viņi vēlas Dieva labpatiku vai tas viņiem ir pilnīgi nesvarīgi un neuztrauc nemaz? Vai viņi mūs ved uz Paradīzi vai Elli?
Šie ir jautājumi, kurus mums jāuzdod sev, - lai nebūtu tā, ka mēs atskārstam tos pēc mūsu nāves.
Dievs saka Kurānā: „Jūs, kuri noticēja! Parūpējieties par sevi! Tas, kas nomaldījās, nekaitēs jums, ja jūs iesiet taisnā ceļā, pie Allāha vien ir jūsu visu atgriešanās, un tad Viņš pavēstīs jums par to, ko jūs darījāt.” (5:105)
Mēs lūdzam Dievu padarīt mūs taisnīgus un dot mums biedrus, kuri mūs vilks prom no Viņa dusmām pie Viņa labpatikas un Paradīzes.
