islāms
Pravieša Muhammada skolnieki un skolnieces:
- Muhammada skolnieki un skolnieces
- Pravietim paši tuvāki 9 skolnieki
- Citi tuvākie skolnieki
- Nearābu skolnieki
- Sievas un meitas
- Citas skolnieces
Suheibs Romietis, kurš nemaz nebija romietis
AbdulVāhids Hāmids, fragments no grāmatas "Companions of the Prophet"
Tulkojusi Amina M.
Aptuveni divdesmit gadus, pirms Dieva vēstneša misijas, kāds arābs Sinans ibn Māliks pārvaldīja Al-Uballāh pilsētu mūsdienu Dienvidirākas teritorijā, kuru toreiz pārvaldīja Persija. Sinans dzīvoja greznā pilī Eifratas krastā. Sinanam bija vairāki bērni, taču viens no tiem viņam bija ļoti īpašs. Tajā laikā viņš bija nepilnus piecus gadus vecs, vārdā Suheibs. Suheibs bija gaišas ādas krāsas un blonds. Aktīvs un veikls, tādējādi vairākkārt iepriecinot savu tēvu.
Kādu dienu Suheiba māte nolēma doties piknikā uz kādu tuvējo ciematiņu As-Sānī. Viņa ar Suheibu un dažiem citiem mājas iemītniekiem bija gatavi atpūtai, kad pēkšņi viss mainījās. Dienai, kurai bija jābūt pilnai ar jaukām atmiņām - pārvērtās baismīgā notikumā, kas pilnīgi izmainīja jaunā Suheiba dzīvi.
As-Sanī ciematiņam uzbruka Austrumromas (Bizantijas) reida ekspedīcija. Uzbrucēji būdami pārspēkā pieveica un nogalināja sargus. Mantas tika sagrābtas un daudzi iedzīvotāji sagūstīti un aizvesti verdzībā. Arī Suheibs ibn Sinans bija viens no tiem, kurš tika saņemtas gūstā. Pēc tam Suheibs tika aizvests uz vienu no vergu pārdošanas vietām, Bizantijas impērijas galvaspilsētu- Konstantinopoli, kur viņš tika pārdots.
Viņa gaitas bija tādas pašas kā citiem tūkstošiem vergu, ceļojot no viena vergu īpašnieka pie otra. Visu vergu liktenis bija paklausīt ikvienai pavēlei kādā no Bizantijas valdnieku un aristokrātu namiem, pilīm vai cietokšņiem.
Suheibs savus bērna un pusaudža gadus tā arī pavadīja - uzklausot un darot visu, kas viņam tika pavēlēts. Bizantijas zemēs pavadītie 20 gadi, viņam sniedza iespēju redzēt un iegūt informāciju par pašu impēriju un tās iedzīvotājiem. Aristokrātu pilīs viņš pats savām acīm redzēja netaisnību un samaitātību. Viņš juta lielu nepatiku, ienīstot šo sabiedrību, sev sakot: „Šāda sabiedrība var tikt šķīstīta tikai ar plūdiem.”
Suheibs uzauga runājot grieķu valodā un gandrīz pilnīgi aizmirsa arābu valodu. Taču viņš nekad neaizmirsa, ka viņš ir tuksneša dēls. Viņš ilgojās pēc dienas, kad atkal kļūtu brīvs un varētu atgriezties pie savas tautas. Pie pirmās izdevības, Suheibs no verdzības izbēga un devās tieši uz Meku, kur viņš guva patvērumu.
Tur cilvēki viņu iesauca par Suheibu Ar-Rūmī jeb Suheibu-Romieti. Tas bija viņa gaišo matu cirtu un izteiktā akcenta dēļ. Laika gaitā, viņš kļuva par Mekas aristokrāta Abdullāha ibn Džudana vietnieku. Suheibs nodarbojās ar tirdzniecību un kļuva turīgs. Būtībā, viņš kļuva diezgan bagāts.
Kādu dienu, atgriežoties Mekā no tirdzniecības ceļojuma, viņam tika pavēstīti jaunumi par kādu vīrieti, kurš viņa tautai vēsta par Dievu. Tas bija Abdullāha dēls Muhammeds (saas), kurš savas misijas laikā pamudināja tautu darīt labu un aizliedza tiem apkaunojošas un peļamas darbības. Suheibs nekavējoties vēlējās noskaidrot, kas ir šis Muhammeds (saas) un kur viņš uzturējās. Viņu informēja „(Viņš uzturas) Arkāma ibn Abī Al-Arkāma namā. Tev jābūt uzmanīgam, ja vēlies turp doties. Vēro, lai Kureiši (vietējā vadošā cilts) tevi nepamana, pretējā gadījumā , viņi tev nodarīs pāri. Tu šeit esi svešinieks un šeit tev nav ne cilts, ne klana aizsardzības.”
Tad Suheibs, ievērojot brīdinājumus, piesardzīgi devās uz Al-Arkāma namu. Durvju priekšā viņš satika Ammāru ibn Jāsiru - jemenieša jaunāko dēlu, kuru viņš pazina. Kādu brīdi Suheibs nespēja saņemt drosmi, taču nu jau pēc neilga brīža devās pie Ammāra un sacīja:
-„Ko tu šeit vēlies, Ammār?”
-„Drīzāk, ko šeit vēlies tu?”- ar pretjautājumu izteicās Ammārs.
-„Es vēlos doties pie šī vīra un pats savām ausīm dzirdēt, kas viņam ir sakāms.”
-„Arī es vēlos darīt to pašu.”
-„Nu tad ejam iekšā kopā, ar Dieva svētību.”
Suheibs un Ammārs tad nu devās namā un klausījās, ko Muhammeds (lai viņam miers un Dieva svētība) stāstīja. Viņi abi bija pilnīgi pārliecināti par Muhammeda (saas) Vēsts patiesumu. Ticības gaisma ieņēma vietu abu sirdīs. Šajā tikšanās reizē ar pravieti viņi bija gatavi apliecināt, ka nekas nav pielūgsmes vērst izņemot Allāhu, un ka Muhammeds (saas) ir Allāha kalps un Vēstnesis. Visu dienu viņi pavadīja pravieša sabiedrībā. Naktī, tumsas ieskauti, viņi atstāja Al-Arkāma namu. Viņu sirdis zaigoja, jo bija ticības pārpilnas. Viņu sejas bija laimes pārņemtas.
Tālākie notikumi abiem bija līdzīgi. Elkpielūdzēji Kureiši uzzināja par Suheiba Islāma pieņemšanu un sāka viņu vajāt. Suheibs piedzīvoja vajāšanu un spīdzināšanu, tāpat kā Ammārs, Bilāls un viņa māte Sumeija, Kabbābs un daudzi citi jaunie muslimi. Sods par Islāma pieņemšanu bija necilvēcīgs un smags, bet Suheibs to izturēja ar pacietību un drošsirdību, jo viņš zināja, ka ceļš uz Paradīzi ir noklāts ar ērkšķiem un grūtībām. Pravieša mācības viņam, kā arī daudziem citiem, deva neaprakstāmi lielu izturību un drosmi.
Kad pravietis (saas) deva saviem sekotājiem atļauju doties uz Medīnu, Suheibs nolēma arī doties prom. Tomēr Kureiši atklāja viņa nodomus un tos izjauca. Viņi Suheibam tika pielikti klāt sargi, liedzot viņam emigrēt un paņemt līdzi tirdzniecībā iegūto bagātību. Pēc pravieša (saas) un Abu Bakra aizbēgšanas, Suheibs turpināja gaidīt iespēju tiem pievienoties, taču viņam tas neizdevās. Viņa sargu modrība bija pārāk liela. tad viņš izdomāja viltību.
Kādā aukstā nakts melnumā, Suheibs izlikās, ka viņam ir caureja un devās laukā sakot, ka tas dabisko nepieciešamību dēļ. Viņa sargi sev: „Neuztraucies, (dievietes) Al-Lāta un Al-Uzza padarījušas viņu aizņemtu ar vēdera problēmu.” Viņi par to vairs neuztraucās un iemiga. Suheibs klusītēm izlavījās, it kā atkārtoti iedams uz tualeti. Viņš sevi apbruņoja, apsegloja zirgu un virzījās Medīnas virzienā. Kad viņa sargi pamodās, viņi uzreiz saprata, ka Suheibs ir aizbēdzis. Viņi sagatavoja zirgus, steidzās panākt Suheibu, kas viņiem arī izdevās. Redzot viņus tuvojamies, Suheibs rāpās augšup uz pakalna. Turot savu loku un bultas gatavībā, viņš kliedza:
-„Kureišu vīri! Jūs zināt, zvēru pie Dieva, ka esmu viens no labākajiem strēlniekiem un manas bultas neiet garām šķērslim. Zvēru pie Dieva, ja jūs nāksiet man klāt – ar katru bultu, kas man ir, es nogalināšu vienu no jums. Pēc tam es cirtīšu ar savu zobenu."
Uz to kāds no Kureišiem atteica:
-„Zvēru pie Dieva, mēs neatļausim tev aizbēgt dzīvam un bagātam. Tu atnāci uz Meku vājš un nabags, un tu esi ieguvis lielu bagātību šeit."
-„Ko jūs sacītu, ja es savu uzkrāto mantu atstātu?” Suheibs pārtrauca. „Vai tad jūs mani liktu mierā?”
-„Jā,” viņi apstiprināja.
Tad viņš aprakstīja vietu viņa mājā Mekā, kur viņš paslēpa naudu un sargi atļāva Suheibam doties prom.
Viņš steidzās uz Medīnu cik ātri vien spēja. Viņš ļoti vēlējās būt kopā ar pravieti (saas) un gūt ticības brīvību, pielūdzot Dievu mierā. Ceļā uz Medīnu, lai arī kad viņš justos noguris, viņš iedomājās par pravieti (saas) un tas viņam deva pamudinājumu un spēkus turpināt uzsākto ceļu vēl ātrāk.
Kad Suheibs sasniedza Kubu, ciematu nedaudz ārpus Medīnas, kur pats pravietis atpūtās pēc hidžras (bēgšanas-pārcelšanās no apspiestības), Muhammeds (saas) viņu pamanīja parādāmies. Viņš bija pārlaimes pilns un sveicināja Suheibu ar starojošu smaidu.
-„Tava apmaiņa ir auglīga, Abū Jahja (Jahjas tēv)! Tava apmaiņa ir auglīga."
Viņš to atkārtoja trīs reizes. Suheiba seja staroja laimē. Suheibs teica:
-"Zvēru pie Dieva! Neviens nav atnācis (no Mekas) pie tevis pirms manis, Dieva vēstnesi. Tikai Džibrīls (eņģelis Gabriels) varēja tev teikt par šo."
Patiesi, Suheiba apmaiņa (atstājot bagātību pagāniem, lai varētu būt kopā ar Dieva pravieti un brīvi praktizēt Islāmu) ir auglīga. Atklāsme no Dieva paziņo par to:
"Un no ļaudīm ir tāds, kurš pārdod savu ego (nafs), tiecoties pēc Allāha apmierinātības. Un Allāhs ir maigs (raūf) pret kalpiem.” (2:207)
Kas ir nauda, kas ir sudrabs vai zelts, kas ir visa pasaule salīdzinājumā, ja tev ir spēcīga ticība!
Pravietis (saas) ļoti mīlēja Suheibu. Pravietis viņu cildināja un norādīja kā bizantiešu muslimu priekšteci. Bez godbijības un nosvērtības, Suheibs reizēm bija arī bezrūpīgs un ar labu humora izjūtu.
Kādu dienu pravietis (saas) redzēja Suheibu ēdam dateles. Viņš ievēroja, ka vienā no Suheiba acīm ir iekļuvusi infekcija. Tad pravietis (saas) smejoties viņam sacīja: „Vai Tu nogatavojušās dateles ēd laikā, kad vienā no tavām acīm ir iekļuvusi infekcija?”. „Kas tajā ir nepareizs?”- Suheibs atbildēja, „Es tās ēdu ar otru aci.”
Suheibs arī bija pazīstams ar savu cēlsirdību. Viņš visu savu valsts piešķirto atalgojumu mēdza atdot Dieva ceļā un, lai palīdzētu nabagiem, un tiem, kuri bija grūtībās. Viņš bija labs piemērs kādam Kurāna pantam:
„Un baro ar ēdienu nabagu, bāreni un gūstekni, dēļ mīlestības (pret Dievu). Mēs jūs barojam vienīgi Allāha Sejas dēļ. Mēs negribam no jums nedz atalgojumu, nedz pateicību.” (76: 8-9)
Viņš bija tik dāsns, ka reiz Umars piebilda:
„Esmu redzējis tevi dodam citiem tik daudz pārtikas, ka tu sāc izskatīties izšķērdīgs.”
Suheibs uz to atbildēja:
„Esmu dzirdējis pravieti (saas) sakām ‘Labākais no jums visiem ir tas, kurš citiem dod pārtiku’.”
Suheiba godbijība un viņa stāvoklis starp muslimiem bija tik augsts, ka viņu mirstošais khalīfa Umars ibn al-Khattābs izraudzīja kā pagaidu valdnieku līdz jauna valdnieka izvēlēšanai. Kad Umars gulēja zaroastrieša Abū Lulu sadurts, viņš sasauca sešus Muhammeda (saas) dzīvos līdzgaitniekus: Usmānu, Alī, Talhu, Zubeiru, Abdurrahmānu ibn Aulu un Sādu ibn Vakāsu. Viņš nenorādīja, kurš īsti no viņiem ir jākļūst par viņa pēcteci - nākamo khalīfu, jo atbilstoši vienam ziņojumam: "tad uz kādu brīdi divi khalīfas skatīsies viens uz otru".
Viņš norādīja, lai šie seši apspriežas savā starpā un ar citiem muslimiem un izvēlas nākamo valdnieku triju dienu laikā. Umars teica: "Un lai Suheibs vada ļaudis lūgšanās." Tā periodā bez khalīfas, Suheibs bija atbildīgs par ļaužu vadīšanu kopējās lūgšanās. Citiem vārdiem sakot - Suheibs bija muslimu kopienas pagaidu līderis.
Suheiba izvirzīšana šim amatam norāda kā Islāmā jebkurš tiek cienīts neņemot vērā viņa izcelsmi.
Reiz, pravieša laikā, reliģiskais liekulis vārdā Kejs ibn Mutatja centās izsmiet, noniecināt un pazemot muslimu kopienas daļu. Kejs ieraudzīja mācību sanāksmi, kurā bija persietis Salmāns Al-Farsī, romiešu arābs Suheibs Ar-Rūmī un etiopietis Bilāls Al-Habašī. Viņš par tiem teica:
"(Medīnas arābu ciltis) Aus un Khazradž izlēmušas aizsargāt to vīru (Muhammedu). Ko šie te cilvēki dara kopā ar viņu?"
Muāzs bija dusmīgs un informēja Dieva Vēstnesi par to, ko Kejs bija teicis. Vēstnesis bija ļoti dusmīgs. Viņš iegāja masdžidā (mošejā) un tika izsaukts azāns (sauciens uz lūgšanu), jo šādi muslimi sasauca uz svarīgu paziņojumu. Tad Dieva pravietis piecēlās, slavināja Dievu un teica:
"Jūsu Kungs ir Viens. Jūsu sencis (Ādams) ir viens. Jūsu reliģija ir viena. Ņemiet to vērā. Arābiskums nav nodots caur māti vai tēvu. Tas ir caur mēli, jo jebkurš, kurš runā arābiski, ir arābs."
