Pravieša Muhammada skolnieki
un skolnieces:
Muhammada skolnieki un skolnieces
Parasti viņus sauc par Muhammada līdzgaitniekiem un līdzgaitniecēm. Bet lai nepārprastu viņu statusu, viņu apzīmēšanai izmantoju vārdu "skolnieki". Jo sahabu (arābiski
dsk. - sahaba, vsk. - sahabī, vsk. siev.dz. - sahabījā) definīcija iekļauj to, ka tie ir Muhammadu satikuši cilvēki, kuri mācījās no viņa Islāmu un nomira kā muslimi. Tātad skolnieki.
Dievs par viņiem Kurānā norādīja, ka viņi ir apmierināti ar
Dievu, un Dievs ir apmierināts ar viņiem.
Muhammads norādīja, ka šie tumsonīgie un mežonīgie arābi, kuri reformējās Islāmā, ir visu laiku labākā Islāma paaudze. Kad Jēzus norādīja iepirkt saviem skolniekiem ieročus, tad viņi atnesa knapi divus
zobenus, un Jēzus redzēja, ka viņam nav tāda skolnieku daudzuma un kvalitātes, ar kuru varētu pretoties romiešu karavīriem un tāpēc tas nemaz netika darīts. Jo būtu bezjēdzīgi un tikai problēmu radoši cīnīties dažu vīru grupā.
Un katrs var izlasīt šī norādījuma
kontekstu, kurš skaidri norāda, ka kontekstu ignorējoša ir tā
kristiešu interpretācija, kurā viņi vēlas falsificēt Jēzus
pavēli iepirkt ieročus lai pretotos Romas varas iestādēm līdz parastai vēlmei iepirkt pašaizsardzības zobenus pret plēsīgajiem dzīvniekiem.
Pat šajā Lūkasa sagrozītajā tekstā ir skaidri , ka
Sātans ielicis mīkstčaulību un nodevību viņa mācekļos, un tukši
ir viņu vārdi aizstāvēt viņu, tiklīdz jāziedo par to dzīvība vai
jānonāk cietumā. Un skaidri redzams, ja jau pavēle nopirkt
ieročus ir jāpilda pat pārdodot pēdējo apģērbu, tad ne jau
marginālas vajadzības kā pret plēsīgu dzīvnieku uzbrukumu dēļ.
Jēzus runā par lieliem notikumiem kā cīņu pret romiešu tiesas
struktūrām, kuras vēlēsies pret viņu vērsties pasludinot viņu
par noziedznieku.
Lūkass 22:
31 Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.
32 Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!"
33 Bet tas Viņam sacīja: "Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē."
34 Bet Viņš sacīja: "Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu Mani pazīsti."
35 Un Viņš tiem sacīja: "Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?" Un tie sacīja: "Nekā!"
36 Tad Viņš tiem sacīja: "Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu.
37 Jo Es jums saku: pie Manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. - Jo, kas par Mani rakstīts, tas piepildās."
38 Bet tie sacīja: "Kungs, redzi, še ir divi zobeni." Un Viņš tiem sacīja: "Diezgan."
Kad Dievs pavēlēja Muhammadam un viņa skolniekiem cīnīties pret tiem tirāniem, kuri viņus spīdzināja, vajāja, nogalināja un izdzina no mājām un atkal gatavojās pilnīgam genocīdam pret uz Medīnu aizmukušajiem, tad Muhammada skolnieki viņu nepameta un cīnījās pret skaitliski un tehnoloģiski pārākajiem ienaidniekiem. Un uzvarēja. Un uzvarēja karu pieteikušās tā laika superlielvalstis un tirānijas - Bizantiju un Persiju. Tie bija cilvēki, kuri aiznesa tālāk Islāmu pasaulei, būdami bez kompromisiem Islāma satura saglabāšanā. Viņi nebija bezgrēcīgi un beztrūkumu cilvēki, bet viņu mīlestība, bailes un cerība pret Dievu darīja viņus kā teju svētos. Ļoti iespējams, ka Vecajā Derībā tieši ar viņiem ir domāti tie 10 000 svētie, un paredzētais notikums ir Mekas bezkaujas padošanās Muhammadam un viņa sapulcinātajiem
10 000 skolniekiem.
5. Mozus grāmatā ir teikts:
33:
2 Un viņš sacīja: "Tas Kungs ir nācis no Sinaja, un Viņš no Seīra ir uzausis pār tiem; Viņš ir atspīdējis no Pāranas kalniem un ir nācis no desmittūkstošiem svēto vidus; no Viņa labās rokas - bauslības uguns pār tiem.
Un, ja Sinajs ir skaidri identificējams ar
Mozu, Jeruzālemes apkārtnē atrodošās Seīra ar Jēzu, tad Pāranas
definējums Bībelē ir pretrunīgs. Lai gan dažviet tā varētu tikt
identificēta ar Sinaja pussalu (tad teksts sanāk neloģiska
atkārtošanās), tad no citām vietām to var identificēt ar Meku,
jo Bībelē norādīts, ka Ābrahāms atstāja Khadžaru un Išmaēlu
Pāranā, un šis notikums tiek identificēts ar Meku (citā izrunā -
Bekas ieleju).
Muhammada skolnieku skaits ir pāri par 100 000, jo
lielāks bija skaits, kurš klausījās Muhammada runu pēdējā svētceļojuma uz Meku laikā. Bet, protams, tuvākie Muhammada skolnieki bija tie daži tūkstoši, kuri ikdienā dzīvoja viņam blakus Medīnas pilsētā. Vēl tuvāki un ar izteiktāku ikdienas saskarsmi bija kādi
50-60. Un, protams, bija paši tuvākie, viņa draugi, nepārtraukti viņa klātbūtnē atrodošies sekotāji, viņa sievas un radi. Par tiem tālākajās sadaļās.
Uzklikšķini, lai lasītu turpinājumu
Raksti par Muhammada skolniekiem un
skolniecēm kopumā:
Vēstule "Lilit" žurnālam par rakstu Sieviete Islāmā
Pravietim paši tuvākie 9
skolnieki
Kā iespējams labākie no vīriešu dzimtes Muhammada skolniekiem tiek vērtēti tie, kuri vēlāk kļuva par al-Khulafā’ ur-Rāshidūn (Pareizi
vadītie khalifi- 4 pirmie un īstenie khalifi). Tie ir šādā kārtībā: Abu Bakrs, Umars, Usmans
un Alī. Vēl tuvākie bija tie, kuri kādu dzīves posmu bija
dzīvojuši pravieša mājā. Tāds bija arī Muhammada faktiski
uzaudzinātie brālēns Alī un viņam uzdāvinātais un tad viņa
atbrīvotais vergu zēns Zeids ibn Hārits. Zeidam bija dēls Usama,
kurš tāpat kā arī jaunais kalpotājs Anass ibn Māliks bija ļoti tuvi
Muhammadam. Vēl no Muhammada ģimenes vīriešiem bija viņam tik mīļie mazdēli Hassans un Husseins.
Abu Bakrs bija Muhammada tuvākais draugs, viens no pašiem pirmajiem sekotājiem un kompanjons ar kuru divatā bēga no Mekas uz Medīnu. Abu Bakrs bija ļoti gudrs un sabalansēts vīrietis.
Pēc Muhammeda (saas) nāves viņu izvēlēja kā khalīfu (valdnieku).
Savukārt otrs tuvākais Muhammada līdzgaitnieks un padomdevējs
Umars bija ļoti liela auguma, ļoti spēcīgs un prasmīgs cīnītājs, un barga rakstura cilvēks. Tāds kā pretmets nelielajam un mērenā rakstura Abu Bakram. Tomēr ar savu bezkompromisitāti tieši viņam bija taisnība dažos gadījumos, kad bija nepieciešamība pēc skarbiem risinājumiem, bet Muhammada maigajam raksturam tuvāki šķita Abu Bakra neskarbie priekšlikumi.
Viņš kļuva par khalīfu pēc Abu Bakra nāves. Umara valdīšanas laikā krita Persijas un Bizantijas superlielvaras un valdīšanas laiks iezīmējās ar vieniem vienīgiem panākumiem.
Viņu lūgšanu laikā nodūra persiešu zoroastriešu pamuļķis, kurš
nebija apmierināts ar Umara spriedumu viņa lietā.
Savukārt Usmans bija ļoti kautrīga un ārkārtīgi maiga rakstura cilvēks. Muhammads norādīja, ka pat eņģeļi kautrējas, kad Usmans
pārģērbjas. Diemžēl, iespējams, tieši šī Usmana kautrīgums un pieklājība noveda pie tā, ka viņa valdīšanas laikā, daļa viņa radu to izmantoja lai iegūtu posteņus, savukārt visādi melīgi sabotieri uzkurināja dumpjus, kādus neuzdrošinātos bargā Umara laikā. Šie dumpji arī noveda pie tā, ka dumpinieki aplenca
khalīfas Usmana māju, un nogalināja viņu Kurāna lasīšanas laikā.
Šādā gaužām grūtā situācijā pie varas nāca
Alī, Muhammada znots un arī viens no pirmajiem muslimiem. Alī bija labi izglītots un ļoti gudrs muslims, kurš arī izcēlās ar savām prasmēm kaujas laukā. Diemžēl sarežģītie apstākļi spieda
khalīfu Alī uz dažādiem nepatīkamiem lēmumiem un kompromisiem, domstarpības par viņa lēmumu netiesāt vai atlikt tiesu īsti nezināmajiem Usmana slepkavām, tika pārprasts un izraisījās pilsoņu karš. Kara laikā Alī grūtā situācija un šādu situāciju lēmumi izraisīja divu deviantu grupu rašanos. Vieni (khavāridži) aizgāja vienā galējībā - pasludināja Alī un visus pārējos muslimus par nemuslimiem un galu galā arī nogalināja Alī. Otra grupa (šiīti) radās kā atbildes grupa tai galējībai un iegāja citā galējībā. Savos centienos aizstāvēt Alī no khavāridžu nekrietnajiem apvainojumiem, viņi dievišķoja Alī piedēvējot viņam Dieva īpašības un izdomājot visādas pasakas par muslimu vēsturi. Ne vienā, ne otrā deviantajā galējību grupā nebija Muhammada skolnieki, bet gan tikai jaunpievērsti nejēgas. Pēc Alī nāves vara pārgāja Muāvijas rokās, kurš bija sacēlies dumpī pret Alī, jo nepiekrita Alī lēmumam atcelt vai pārlikt uz vēlāku laiku Usmana slepkavu tiesāšanu. Khavāridži mēģināja nogalināt arī Muāviju, bet viņiem tas neizdevās.
Lielāko daļu khalifāta kontrolējošais
Muāvija kļuva par likumīgu valdnieku, kad Hassans izlēma sabiedriskā miera labad noslēgt miera līgumu
un atteikties no pretenzijām par labu Muāvijam. Tomēr Muāvija,
nācis pie varas kā dumpinieks un izvēlējies par valdnieku pēc
sevis savu varas samaitāto dēlu Jāzidu, netiek pieskaitīts pie Khulafā-ur-Rāšidūn, bet gan ir vienkārši Ummaijīdu dinastijas
uzsācējs.
Pēc tam, kad pēc Muāvijas nāves vara pārgāja viņa varas samaitātajam dēlam Jāzidam, tad pret viņu sacēlās jaunākais no Muhammadam tik mīļajiem mazdēliem. Diemžēl
Husseins savu uz sacelšanos kūdītāju apkrāpts un neatbalstīts un gāja bojā ļoti traģiskos apstākļos kopā ar lielāko daļu savas ģimenes.
Savukārt Zeids ibn Hārits bija beduīnu
bandītu nolaupīts un verdzībā pārdots puika, kurš bija nopirkts
un atradās atraitnes Khadīdžas īpašumā un aprūpē. Kad viņa
apprecējās ar Muhammadu, viņa nodeva šo zēnu Muhammadam. Viņš
pret Zeidu bija tik labs, ka tad, kad Zeida tēvs atrada savu
dēlu, tad Muhammads norādīja, ka Zeids var doties prom kā brīvs
cilvēks ar savu tēvu. Bet Zeids izlēma labāk palikt ar
Muhammadu, un ne jau tāpēc, ka tēvs būtu bijis slikts, bet gan
izcilās Muhammada ietekmes un sabiedrības dēļ. Un tas notika pat
pirms Muhammads bija Dieva informēts par palikšanu par pravieti.
Zeids ir pieminēts Kurānā pēc vārda.
Zeidam bija dēls Usāma. Kad khalifs Umars
dalīja kara trofejas, viņa dēls Abdullāhs pamanīja, ka Usama ibn
Zeids saņem lielāku daļu nekā viņš. Viņš jautāja tēvam, kāpēc
tā? Khalifs norādīja: Usama bija mīļāks Pravietim nekā tu, un viņa tēvs bija mīļāks Pravietim nekā tavs tēvs. Usama bija šis mīļotā Zeida dēls. Tomēr Usama ir vislabāk zināms ar trim lietām, un divas no tām ir kļūdas. Vienā viņš pēc ļaužu lūguma prasīja apžēlot dižciltīgu zagli, otrā gadījumā viņš nogalināja kaujā pagānu, kurš pirms nogalināšanas pateica Islāma uzskatu apliecinājumu. Abi šie gadījumi ļoti sadusmoja Pravieti. Tomēr vislabāk Usama ir zināms kā karavadonis pret Bizantiju, kura pulcināja armijas lai iznīcinātu muslimu valsti Arābijā. Un viņš bija Muhammada iecelts par karavadoni jau 17 gadu vecumā. Tā Usama vienmēr ir piemērs, kad kāds mēģina norādīt, ka viņa jaunie gadi noņem no viņa atbildību.
Dižā Muhammada skolniece Umm Salajma bint
Milhāna bija viena no pirmajām Medīnas sievietēm, kura pieņēma
Islāmu. Novēlēdama savam dēlam Anass ibn Mālikam vislabāko, viņa lūdz Dieva pravieti pieņemt šo 10 gadīgo puiku kalpošanā. Anass apraksta cik labi bija būt
Pravieša kompānijā vienlaikus nesaņemot pārmetumus vai kritiku par kļūdām vai pat jauna cilvēka aizmāršību.
Viņš bija kopā ar Pravieti 10 gadus. Anass bija pēdējais dzīvais
līdzgaitnieks, kurš nomira 103 gadu vecumā Basrā. Līdztekus
ilgdzīvošanai, daudzie pēcteči un labklājība bija Dieva atbilde
uz Pravieša lūgšanu. Anass ziņoja ļoti daudz ziņojumus par Muhammada dzīvi - 1286, lielākoties par
Pravieša manierēm un privāto dzīvi.
Uzklikšķini, lai lasītu turpinājumu
Raksti par četriem īstenajiem khalīfām, un abiem mazdēliem,
un vēl trīs tuvajiem skolniekiem:
Khalīfas Umara ibn Khatāba bailes
Desmit priekšteču izteicieni par mīlestību un naidu Dieva dēļ
Laika cena
Citi tuvākie skolnieki
Starp aptuveni 100 000 muslimu, kuri
mācījās no Muhammada Islāmu, tuvākie bija Medīnā dzīvojošie
muslimi. Tie dalījās divās grupās. Muhādžiri (bēgļi) bija no
Mekas pagānu vajāšanām un represijām uz Medīnu aizbēgušie
muslimi. Ansāri (palīgi) bija lielākoties Medīnas arābu cilšu
Aus un Khazradž pārstāvji, kuri pieņēma Islāmu, izbeidza cilšu karu
savā starpā, kļuva par brāļiem un uzņēma Muhammada un citus
Mekas bēgļus. Starp Medīnas muslimiem bija arī nedaudzi Islāmu
pieņēmušie ebreji. Ir apkopotas aptuveni 6700 Muhammada skolnieku (un aptuveni 1000 skolnieču) biogrāfijas, bet kā jau tika minēts, viņu skaits ir pāri par 100 000.
Raksti par citiem tuvākajiem skolniekiem:
Abdullāhs ibn Umm-Maktūma, aklais mudžāhids,
kura dēļ tika norāts Pravietis
Kāba ibn Mālika nožēla
Daži Muāza ibn Džabala izteikumi
Abdullāhs ibn Abbāss - pravieša brālēns un Islāma zinātnieks
Abdullāhs ibn Masūds - no gana par Islāma zinātnieku
Mus`abs ibn Umeirs - Muhammeda skolnieks, kurš atteicās no Ferrari un Armani
Desmit priekšteču izteicieni par mīlestību un naidu Dieva dēļ
Laika cena
Nearābu skolnieki
Starp Muhammada skolniekiem bija ne tikai
arābi. Starp viņiem bija Salmāns Persietis un citi persieši, Suheibs "Romietis",
Bilals Etiopietis un citi izbijuši āfrikāņu vergi, nedaudz Medīnas ebreju, Dienvidindijas
karalis Čeramans Perumals. Etiopijas karalis (Neguss) arī pieņēma Islāmu,
bet tā kā viņš nebija redzējis Muhammadu, un pieņēma un mācījās
Islāmu no uz Etiopiju atbēgušajiem Muhammada skolniekiem, tad
formāli viņš neskaitās Muhammada skolnieks, jo neatbilst
definīcijai. Tādu kā viņš statuss ir "muhadramīn", bet viņa īpašā gadījuma dēļ,
stāsts par viņu ir šeit.
Bilals ibn Raba. Slavenākais no
etiopiešu vergiem, kuri pieņēma Islāmu. Viņš pieņēma Islāmu tā
pašos sākumos un cieta smagu spīdzināšanu no viņa saimnieka. Bet
viņš neatteicās no Islāma. Vēlāk Muhammeda draugam Abū Bakram
izdevās nopirkt un atbrīvot no verdzības Bilalu. Viņš kļuva par
Muhammeda muezinu (saucēju uz lūgšanu).
Lubeijna. Etiopiešu verdzene, kura
pieņēma Islāma un izcieta sava saimnieka spīdzināšanu. Viņas
saimnieks bija Umars ibn Khatābs, kurš bija ļoti liels un
spēcīgs vīrs. Viņš šo verdzeni dauzīja lai viņa atsakās no
Islāma. Ir pat atstāsts par vienu epizodi, kurā Umars beidza
dauzīt verdzeni un teica, ka pārtraucis nevis tāpēc, ka viņam
kļuvis sadauzīto verdzeni žēl, bet gan tāpēc, ka ir noguris. Abū
Bakrs izpirka un atbrīvoja arī šo verdzeni. Abū Bakrs vēlāk
kļuva par pirmo khalīfu (valdnieku pēc Muhammeda), bet šis
verdzenes dauzītājs Umars vēlāk pieņēma Islāmu un kļuva
Vēstnesis tuvs draugs un vēlāk kļuva par otro khalīfu. Umara 12
valdīšanas gados muslimu armijām krita tā laika superlielvalstis
Bizantija un Persija.
An-Nahdīja un viņas meita Umm
Ubeijs arī bija etiopiešu verdzenes. Un arī piederēja Umaram.
Un arī viņas Umars spīdzināja, lai viņas atteiktos no Islāma. To
viņš darīja kopā ar savu sievu. Kad Abū Bakrs pārmeta šai
sievietei par viņas nežēlību, viņa atbildēja: "Tu samaitāji
viņas, tu vari viņas atbrīvot, ja jau izjūtu līdzjūtību pret
viņām." Abū Bakrs samaksāja prasīto cenu un izpirka un atbrīvoja
šīs verdzenes. Abū Bakrs izpirka un atbrīvoja arī Harisu bint
Al-Muammilu, kuru Umars bija piekāvis tā, ka viņa bija
zaudējusi redzi.
Vahšī ibn Harbs, bija etiopiešu
vergs. Viņš kļuva slavens, kad Uhud kaujā no slēpņa iemeta ar
šķēpu Muhammeda brālēnam un vienam no labākajiem muslimu
karavīriem Hamzam. Hamza iepriekšējā Badr kaujā bija nogalinājis
daudzus pagānu karavīrus. Vahšī saimniece apsolīja viņam
brīvību, ja viņš nogalināt Hamzu, kurš bija nogalinājis kaujā
vairākus viņu ģimenes vīrus. Septiņus gadus vēlāk Vahšī pieņēma
Islāmu. Vēlāk, pēc Muhammeda nāves, Arābijā uzradās
viltuspravietis Musailama Melis, kuru Vahšī izdevās nogalināt ar
savu metamo šķēpu.
Etiopiete Baraka jeb Umm Aiman
bija Muhammeda tēva verdzene (Muhammeds viņu atbrīvoja), kura
pēc tēva nāves bija viņam kā māte visu atlikušo dzīvi. Viņa ir
arī māte Usamam ibn Zeidam, kurš bija viens no tuvākajiem
Muhammeda cilvēkiem, un 17 gadu vecumā bija muslimu ģenerālis,
kurš veda muslimu armiju kaujā pret Bizantiju.
Abdullāhs ibn Salams bija
augstdzimis ebreju rabīns, kurš pieņēma Islāmu, jo atzina
Muhammedā to pravieti, ko vietējie ebreji gaidīja kaut kad
parādāmies Medīnā. (Lielākā daļa ebreju neatzina, jo nespēja
pieņemt, ka pravietis nav ebrejs.) Lai ilustrētu situāciju, būs
derīga šī saruna (ebrejiem tiek vaicāts):
Arābu muslimi: "Kāds ir Al-Huseina ibn
Salama statuss starp jums?"
Ebreji: "Viņš ir mūsu godāts līderis (sayyid)
un dēls mūsu godātam līderim (sayyid). Viņš ir mūsu rabīns un
jūdaisma zinātnieks, viņš ir dēls mūsu rabīnam un jūdaisma
zinātniekam."
Arābu muslimi:
"Un ja jūs uzzinātu, ka viņš būtu atzinis Islāmu, vai jūs arī
atzītu Islāmu?"
Ebreji: "Pasarg Dievs! Viņš nepieņems
Islāmu. Lai Dievs viņu pasargā no Islāma pieņemšanas."
Tad viņu priekšā iznāca Abdullāhs ibn
Salams un teica: "Ebreju sanāksme! Bīstieties Dievu un pieņemiet
ko Muhammeds ir atnesis. Zvēru pie Dieva, jūs droši zināt, ka
viņš ir Dieva vēstnesis un jūs varat atrast pareģojumus par viņu
un viņa vārda pieminēšanu un viņa pazīmes jūsu Torā. Es
pats savukārt paziņoju, ka viņš ir Dieva vēstnesis. Man ir
ticība viņā un ticu, ka viņš ir patiess. Es zinu viņu."
Ebreji: "Tu esi melis! Zvēram pie Dieva, tu
esi ļauns un nejēga, tu esi ļaunā un nejēgas dēls."
Cita ebrejiete, Safija bint Hujajja,
kura vēlāk kļuva muslima un Muhammada sieva, stāsta par viņas
tēva, ebreju cilts banū Nadīr vadoņa, atgriešanos no tikšanās ar
Muhamedu, kad viņš ieradās Medīnā. Medīnas ebreji gaidīja šajā
reģionā parādāmies jaunu pravieti, bet domāja, ka tas būs
ebrejs, kurš vadīs ebreju uzvaru pār arābu pagāniem. Viņa
stāsta: „(..)Viņi (tēvs un tēvocis) neatgriezās līdz pat
saulrietam. Viņi pārnāca noguruši un drūmi, nākot lēniem,
smagiem soļiem. Es pasmaidīju viņiem kā vienmēr to darīju, bet
neviens no viņiem neievēroja mani, jo bija ļoti bēdīgi. Es
dzirdēju (tēvoča Jāsira tēva) Abū Jāsira jautāto manam tēvam:
„Vai viņš (Muhameds) ir tas (gaidītais pravietis)?” Tēvs: „Jā,
tas ir viņš.” Abū Jāsirs: „Vai tu viņu pazini (pēc pravieša
pazīmēm)? Vai tu vari to apstiprināt?” Tēvs: „Jā, es atpazinu
viņu ļoti labi.” Abū Jāsirs: „Ko tu jūti pret viņu?” Tēvs:
„Naidu, naidu cik ilgi vien dzīvošu.””
Viens no slavenākajiem Muhammeda nearābu
līdzgaitniekiem bija Salmāns Persietis. Viņš bija dzimis
Persijā zoroastriešu priestera ģimenē. Tomēr viņš redzēja, ka tā
ir nepatiesība. Viņš pameta mājas meklējot patiesību. Bizantijā
viņš kļuva par kristieti (unitārieti), līdz pie viņa nokļuva
informācija, ka ebreju rakstos ir pareģojums par jaunu pravietis
no Arābijas reģiona. Viņš devās uz turieni un satika Muhammedu,
kuru atpazina pēc viņa skolotāja dotajām pazīmēm. Salmāns ir arī
slavens ar to, ka deva padomu izrakt dziļu grāvi Medīnas oāzes
pieejamajā pusē. Šis grāvis palīdzēja noturēties pret milzu
pārspēku, kad pagāni atnāca izkaut muslimus. Grāvis neļāva
pagāniem veikt tiešu uzbrukumu, bet aplenkums nebija veiksmīgs.
Citi persieši bija Feirūzs Ad-Deilami,
kurš nogalināja viltuspravieti Al-Asvadu Al-Ansi Jemenā,
Salims Mavla Abu Huzeifa, kurš bija izcils karavīrs un
Kurāna pārzinātājs, no Khorasānas nākušas bruņinieks Munabihs
ibn Kamils. Iespējams, persietis bija arī Persijas
vasaļvalsts Jemenas pārvaldnieks Bāzāns, kurš pieņēma
Islāmu (viņš gan personīgi nesatika Muhammedu).
Ēģiptietes bija Marija Kopte, kura
ir viena no "Ticīgo mātēm" (īpašs pagodinošs statuss Muhammeda
sievām). Viņa bija māte Muhammeda trešajam dēlam Ibrāhīmam.
Marijai bija māsa Sirina, kura kļuva par sievu Hassanam
ibn Sābitam, un bija viena no izcilākajām tā laika dzejniecēm.
Starp Muhammeda skolniekiem bija pat
indietis. Tas bija tamilu valdnieks nelielai valstiņai mūsdienu
Keralā. Čeramans Perumals (šis gan vairāk ir dinastijas
valdnieka tituls un nevis viņa vārds) dzirdēja no arābu
tirgotājiem par Muhammedu un izlēma kuģot uz Arābiju lai
pārliecinātos vai tas ir hindu svētajos rakstos pareģotais
pravietis. Viņš satika Muhammedu, pieņēma Islāmu. Vēlāk,
atgriežoties uz Indiju, viņa kuģis cieta katastrofu un viņš
noslīka.
Tāpat nearābs bija Addas, mazs vergu
zēns Tāifā, kurš pirmais pieņēma šajā pilsētā Islāmu. Viņa
ģeogrāfiskā izcelsme ir Nīnive (tātad visdrīzāk kurds).
An-Nadžaši (Neguss) bija
Etiopijas karalis, kurš pieņēma Islāmu uzklausot muslimu bēgļus.
Viņš gan nav Muhammeda skolnieks, jo pats nekad nesatika
Muhammedu. Viņš ir no tiem, kuri pieņēma Islāmu Muhammeda laikā,
bet mācījās Islāmu no citiem un nekad paši nesatika Muhammedu.
Viņus sauc par "muhadramīn". Nadžaši nav viņa vārds, bet gan
Etiopijas karaļa tituls ("karalis"). Muhammeds veica bēru
lūgšanu viņam Medīnā, uzzinot no Dieva, ka An-Nadžaši ir miris
Etiopijā.
Leģendu daļa:
Etiopijas austrumu reģionos un starp
somāļiem ir leģenda, ka kāds cits valdnieks pēc viņa devās
uz viņu reģionu sludināt Islāmu. Šādu nacionālo leģendu gan ir
daudz. Paštuni uzskata, ka paštuns vārdā Kais Abdur-Rašīds (arī
Imrauls Kais Khans) bija aizceļojis no Afganistānas uz Arābiju,
tur pieņēmis Islāmu no Muhammeda, un atgriezies pie paštuniem un
mācījies to viņiem. Līdzīgi Komoru salās ir leģenda par diviem
augstmaņiem - Feju Bedžu Mvamba un Mcva Mvandze, kuri bija
aizceļojuši uz Arābiju, tur satika Muhammedu, no kura pieņēma
Islāmu un atgriezās to mācīt saliniekiem.
Un kā bonuss - Nearābu arābs:
Suheibs Romietis, bija arābu puika, kuru bērnībā kopā ar
māti saņēma gūstā romiešu (Bizantijas) karavīri uzbrūkot mazam
ciematam un padarīja par vergu. Vēlāk viņš nonāca Bizantijas
pārvaldītajā Irākā, kur dzīvoja grieķu administratora ģimenē.
Viņš aizmirsa arābu valodu un ikdienā lietoja grieķu. Vēlāk viņš
aizbēga no sava īpašnieka uz Meku. Tā kā viņa mati bija gaiši un
viņš runāja ar smagu akcentu, tad vietējie viņu sauca par
Suheibu Romieti. Tur viņš pamazām kļuva bagāts. Kad viņš pieņēma
Islāmu, pagāni pamazām vērsās pret viņu. Kad muslimi bija
aizbēguši uz Medīnu un arī Suheibs vēlējās, tad pagāni
pieprasīja viņam atstāt visus īpašumus, jo viņš taču atnāca
nabags, tad lai arī aiziet kā nabags. Viņš to arī izdarīja.
Uzklikšķini, lai lasītu turpinājumu
Raksti par nearābu skolniekiem:
Suheibs Romietis, kurš nemaz nebija romietis
Sueira Etiopiete: Paradīzes sieviete
Muhammada sievas un meitas
Muhammadam bija kopsummā 11 sievas, līdz
deviņām vienlaikus. Par vienas - Marijas Koptietes statusu ir
viedokļu atšķirības.
Pretstatā apmelotāju slepenajām fantāzijām,
šo laulību pamatā nebija seksuālā iekāre, bet gan politiski,
juridiski un sociāli iemesli. Dažkārt iemesli bija sociālo saišu
stiprināšana, dažkārt cilšu saišu stiprināšana un ienaidnieku
pārvēršana sabiedrotajos, dažkārt kāda
likuma juridiskā precedenta ieviešana, un gan drīz visos
gadījumos - rādīt piemēru pārējiem vīriešiem, lai viņi apprec un
šādi atbalsta šķirtenes un atraitnes. Norobežoties no sievām Ramadāna mēneša pēdējā trešdaļā (itikāf), un atsevišķi incidenti, kuros Muhammads pieteica savām sievām "boikotu", apgāž šīs
meļu vēlmes noniecināt Muhammadu kā brunču mednieku. Kā gan to
var teikt par vīrieti, kurš līdz 25 gadu vecumam ignorēja visas
pagānu sabiedrības iespējas "izklaidēties" un tad apprecēja 15
gadus vecāku atraitni, ar kuru kopā vienu pašu nodzīvoja 25
gadus ilgā izcilā laulībā. Un šo kritiku izsaka kristieši un
vienkārši nemuslimi, kuriem tik pat kā neviena laulība nepaliek
nepārkāpta un kuru (vismaz ASV evaņģēlistu vai katoļu) līderi tik bieži tiek
pieķerti ar jebkura dzimuma prostitūtām vai baznīcas kora zēniem! Protams, kristiešiem vispār būtu nejēdzīgi par to runāt, jo atbilstoši Bībelei Zālamanam bija 600 sievas un 300 konkubīnes, daudziem citiem Vecās Derības praviešiem bija vairākas sievas. Un Jēzus nekādi nekritizēja viņa laikā ebreju vidū izplatīto daudzsievību.
Muhammadam bija četras meitas Umm Kulsuma, Rukajā, Zeinaba,
un Fātima, visas no pirmās sievas Khadidžas.
Pirmā viņa apprecētā bija 15 gadus par viņu
vecākā atraitne Khadidža. Ar viņu viņš nodzīvoja kopā 25 gadus.
Viņa bija viņam svarīgākais balsts Mekas vajāšanās un citās
grūtībās, ar kurām viņš saskārās kļūstot par Dieva pravieti.
Viņa dzemdēja 6 bērnus, - divus dēlus, kuri nomira bērnībā, un
četras meitas. Viņa bija pirmā, kura atzina viņu par pravieti,
un ir viena no visu laiku izcilākajām sievietēm.
Pēc Khadidžas nāves, lai augošā meita
Fātima saņemtu sievietes padomus un lai būtu mājsaimniece un lai
atbalstītu šo veco atraitni, Muhammads apprecēja Saudu - vecu un
samērā nepievilcīgu atraitni, kura bija pat pārsteigta, ka
vispār kāds viņai izsaka piedāvājumu, kuru nu vēl tik izcilu.
Pēc aizbēgšanas uz Medīnu Muhammads apprecēja
sava tuvākā drauga Abu Bakra meitu Aišu, kuras saderināšanās
bija atsaukta, jo saderinātais bija pagāns. Aiša bija vienīgā
jaunava un iepriekš neprecētā sieviete, kuru Muhammads
apprecēja. Lai gan tieši pie Aišas Muhammada sirds sliecās
visvairāk, viņa vienmēr bija ļoti greizsirdīga uz jau mirušo (kā
viņa izteicās) "bezzobaino veceni" Khadidžu, kuru kā lielāko
Muhammada mīlestību viņai izkonkurēt neizdevās. Aiša vēlāk kļuva
par vienu no visu laiku lielākajiem Islāma zinātniekiem un caur
saviem skolniekiem atstāja otru lielāko ziņojumu
daudzumu
par
Muhammadu. Jo īpaši nozīmīgi šie hadīsi ir par privāto un mājas
dzīvi, kura nebija redzama Muhammada vīriešu dzimtes
skolniekiem, bet bija redzama viņai kā sievai.
Pēc tam, kad Muhammada otra labākā drauga
Umara meita Hafsa palika atraitnēs pēc Badr kaujas, Muhammads
viņu apprecēja. Šādi tāpat kā laulības ar Abu Bakra meitu,
stiprināja viņu sociālās un politiskās saites un uzņēmās rūpes
par atraitnēm un rādīja piemēru šādā ziņā. Pēc Muhammada nāves
tika izvēlēti daži no tiem daudzajiem skolniekiem, kuri mācēja
no galvas Kurānu, kā Kurāna fragmentu apvienotāji vienā
pierakstu grāmatā. Viņi neieviesa neko jaunu, jo šo fragmentu
kārtību bija jau norādījis Muhammads, un viņi arī nepierakstīja
no atmiņas, bet gan sameklēja visus fragmentus jau pierakstītus
Muhammada laikā un tos pārrakstīja vienā grāmatā pareizajā
secībā. Šis Kurāna pieraksts glabājās pie Abu Bakra, tad pie
Umara meitas, Muhammada atraitnes Hafsas. Savas valdīšanas laikā Usmans lika no tā pārrakstīt 7 kopijas un izsūtīt uz
dažādiem valsts nostūriem. Tas bija nepieciešams, jo nearābu
muslimu vidū sāka izplatīties nepareizas Kurāna recitācijas un
nezinātāji arī nezināja par vairākām pareizām nedaudz atšķirīgām
Kurāna recitācijas izrunas iespējām un cēla liekas nesaskaņas.
Pēc tam, kad pēc Uhud kaujas atraitnēs
palika Zeinaba ibn Khuzaima, Muhammads viņu apprecēja lai uzņemtos rūpes par
viņu. Zeinaba bija zināma ar savu labdarības lielajiem apjomiem.
Viņa nomira 8 mēnešus pēc precībām.
Kad nomira Abu Salama, Umm Salamas mīļotais
vīrs, viņa bija dziļās bēdās. Viņa uzzināja no pravieša Dieva
lūgšanas vārdus, kuros lūdz aizvietot zaudējumu ar ko labāku.
Viņa tos teica, bet vienlaikus bija domās, ka kas gan var būt
labāks par viņas nu jau mirušo izcilo vīru? Bet te negaidīti
viņa saņēma bildinājumu no Muhammada. Tomēr šī augumā ļoti garā
atraitne nesteidzās to pieņemt, norādot, ka viņa ir veca un
greizsirdīga atraitne ar aprūpējamiem bērniem. Tomēr viņa pieņēma Muhammada
vēlmi uzņemties rūpes pār viņu, tad, kad Muhammads norādīja, ka
arī pats vairs nav jaunietis, pašam ir ģimene, un viņš palūgs
Dievam noņemt no Umm Salamas greizsirdību.
Muhammadam bija paša uzaudzināts un
atbrīvots vergs Zeids ibn Hārits. Viņš viņam bija kā dēls un
oficiāli bija adoptētā dēla statusā. Muhammads bija nopūlējies
lai apprecinātu viņu ar Zeinabu ibn Džahšs. Zeinaba, tāpat kā
citas, nevēlējās precēt izbijušu vergu. Šī laulība galu galā izjuka,
par spīti Muhammada centieniem laulātos samierināt. Tad Dievs pavēlēja Muhammadam apprecēt šo šķirteni. Šī laulība bija faktiski juridisku iemeslu dēļ, lai uzsvērtu
ar pravieša paraugu, ka adoptētais dēls nav nemaz dēls. Un ka
var precēt viņa šķirteni vai atraitni ko nevar darīt ar dēla
šķirteni vai atraitni. Tas bija tik dziļi ievijies arābu
kultūrā, ka pat Muhammadam vajadzēja sevi pārvarēt šajā
jautājumā.
Savukārt atraitni Džuvairiju Muhammads
apprecēja pēc tam, kad viņa tika saņemta gūstā. Tā kā nu viņas
cilts bija salaulāta ar Dieva pravieti, tad pārējie muslimi
atbrīvoja pārējos simtiem šīs cilts kara gūstekņus un gūsteknes.
Tā šīs laulības atrisināja kara gūstekņu jautājumu un padarīja
ienaidnieku cilti par sabiedroto atvērtu Islāmam.
Pēc tam, kad Badr kaujā gāja bojā Mekas
pagānu galvenie vadoņi, tad par viņu līderi kļuva Abū Sufjāns.
Viņš bija pagāns, bet viņa meita Ramlā bija pieņēmusi Islāmu un
aizmukusi ar savu vīru uz Etiopiju. Kad viņas vīrs Etiopijā
atteicās no Islāma un pieņēma kristietību, tad Ramlā nepadevās
vīra spiedienam un joprojām palika muslima. Tā automātiski tika
šķirta viņu laulība. Muhammads piedāvāja viņai laulības un viņa
piekrita.
Ebreju Banu Nadir cilts arī bija pārkāpusi Medīnas konstitūciju neizdodot slepkavas, izplatot muslimu sieviešu godu aizskarošu dzeju, un cenšoties nogalināt Muhammadu. Tas noveda pie ekspedīcijām pret viņiem un viņu padzīšanas no Medīnas ņemot līdzi kustamo īpašumu.
Daļa Banu Nadir apmetās nedaudz tālāk, Khaibairā pie ebreju
cilts Banu Khureiza. Viņi kopā pārkāpa Medīnas konstitūciju kā
nodevēji palīdzot pagānu aplencējiem Grāvju kaujā pret muslimiem. Pēc
aplenkuma izgāšanās, muslimi veica soda ekspedīciju pret
nodevējiem. Safija bija no cilts vadoņu ģimenes. Viņa stāstīja
kā viņas ģimenes vīrieši savās sarunās atzina, ka Muhammads ir
Dieva pravietis, bet viņi izlēma, ka var neklausīt Dieva
pravietim un oficiāli viņu neatzīt. Kad viņas ģimenes vīrieši
bija sodīti ar nāvi par nodevīgo aizmugurējo palīdzību pagānu
aplencējiem, sagūstītā Safija pieņēma Islāmu un kļuva par
Muhammada sievu. Vēlāk, pēc Muhammada nāves, viņa arī centās
palīdzēt nemiernieku aplenktajam khalifam Usmanam.
Lai pārvērstu ienaidniekus sabiedrotajos,
Muhammads apprecēja 36 gadus veco atraitni Maimūnu, kura viņam piedāvāja sevi
apprecēt.
Ēģiptes nosacīti neatkarīgais valdnieks kā
diplomātijas dāvanu uzdāvināja Muhammadam verdzeni Mariju
Koptieti. Atteikties
no tā būtu ļoti nedraudzīgs solis. Muhammads pieņēma šo dāvanu.
Ir viedokļu atšķirības vai Muhammads viņu padarīja par sievu vai
arī atstāja verdzenes statusā lai parādītu piemēru cik labām
attiecībām jābūt starp kungu un verdzeni un cik labi jāattiecas
pret verdzenēm. Viņa dzemdēja dēlu Ibrahīmu, bet viņš mira
bērnībā.
Muhammada četras meitas:
Zeinaba bint Muhammad bija vecākā Muhammada meita. Viņa
pieņēma Islāmu, bet viņas vīrs ne. Lai gan viņa lūdza šķiršanos,
viņš to nedeva. Pat neskatoties uz sava klana spiedienu. Daudzus
gadus vēlāk viņas vīrs tika sagūstīts Badr kaujā un Zeinabas
atbrīvošana bija viņa izpirkuma maksa.. Ja sākotnēji pagāni vēlējās, lai viņas vīrs šķirās un pat piedāvāja faktiski jebkuru līgavu vietā, tad tagad pagāniem bija cita motivācija un viņi metās vajāt uz Medīnu devušos Zeinabu. Šajā vajāšanā Zeinaba nokrita no kamieļa un tas izraisīja spontāno abortu.
Tomēr drīz pēc sievas aiziešanas, vīrs pieņēma Islāmu un
Zeinabas tēvs, pravietis Muhammads atjaunoja laulību. Zeinaba nomira drīz pēc ierašanās Medīnā.
Rukajā bija Muhammada otra meita. Arī viņa
sākotnēji bija precēta ar pagānu, pie tam vēl ar viena no
niknākā muslimu ienaidnieka Abu Lahaba dēlu. Tēva spiediena
rezultātā, viņš šķīrās no Rukajā. Tad pravietis apprecināja
Rukajā ar Usmanu, kurš vēlāk kļuva trešais khalifs. Rukajā smagi
saslima laikā, kad muslimi plānoja doties ekspedīcijā, kas
izvērtās par Badr kauju. Pravietis norādīja viņās vīram palikt
un aprūpēt slimo sievu, un ka viņš pat paliekot skaitīsies kā
Badr kaujas dalībnieks. Rukajā bēres piedeva skumību priekiem
par Badr kaujas spilgto un it kā negaidīto uzvaru.
Trešā Muhammada meita Umm Kulsuma arī bija
precēta ar citu Abu Lahaba dēlu un arī vīratēva spiediena
rezultātā šķirta. Pēc Rukajā nāves viņa apprecējās ar Usmanu.
Šādi Usmans bijis precējies ar divām Muhammada meitām (bet ne
vienlaikus) ieguva apzīmējumu Zu al Nurein (Usmans ar
divām gaismām).
Jaunākā meita Fātima bija vismīļākā
pravieša meita. Atbilstoši Muhammada teiktajam, viņa līdzās
savai mātei Khadidžai, un Asjai (Faraona sievai) un Marijai
(Jēzus mātei) ir viena no četrām sievietēm, kuras sasniedza pašu
augstāko ticības līmeni un ir visdižākās visu laiku sievietes.
Viņa savu dzīvi nodzīvoja esot visaugstākā līmeņa ticīga un
padevīga Dievam, rādot savā Islāmā drosmi un pacietību. Viņa
apprecējās ar Alī, Muhammada uzaudzināto brālēnu. Tieši caur
viņiem turpinājās Muhammada dzimta, jo pārējo meitu bērni un
Muhammada dēli nomira nenesa pēcnācējus, visbiežāk nomirstot
bērnībā. Viņa dzemdēja Muhammadam tik mīļos mazdēlus Hassanu un Husseinu. Viņa nomira neilgi pēc tēva nāves. Viņa ir zināma kā Fātima az-Zahra - Fātima Spīdošā.
Uzklikšķini, lai lasītu turpinājumu
Raksti par Muhammada sievām un meitām:
Latviešu muslimu vēstule žurnālam „Lilit” par Gaļinas Zaicevas rakstu par Islāmu un sievieti
Citas skolnieces
Bez Muhammada sievām, no Muhammada Islāmu
mācījās arī citas sievietes, lielākoties viņa skolnieku sievas,
mātes, meitas, māsas. Pavisam ir apkopotas aptuveni 1000
Muhammada skolnieču biogrāfijas.
Raksti par citām skolniecēm:
Sueira Etiopiete: Paradīzes sieviete
