islāms
Pravieša Muhammada skolnieki un skolnieces:
- Muhammada skolnieki un skolnieces
- Pravietim paši tuvāki 9 skolnieki
- Citi tuvākie skolnieki
- Nearābu skolnieki
- Sievas un meitas
- Citas skolnieces
Khalīfas Umara ibn Khatāba bailes
Khalīfa (halifs) Umars ibn Khatābs, turēdams rokā salmiņu, reiz teica: "Vēlos kaut es būtu tāds pats kā šis salmiņš." Citreiz viņš sacīja: "Vēlos kaut mana māte nebūtu mani dzemdējusi." (Viņš patiesi bija nobažījies, vai ir ticis galā ar saviem valdnieka pienākumiem, lai Dievs viņu Tiesas dienā nevainotu par kādu cilvēku grūtībām viņa vadītajā valstī. Viņš bieži domāja, ka šī ir pārāk liela atbildība viņam.)
Reiz pie valdnieka Umara ieradās kāds vīrs, žēlodamies par maznozīmīgu aizvainojumu un lūdzot khalīfu Umaru viņu uzklausīt. Umars uzšāva ar pletni pa vīra pleciem un teica:
"Kad sēžu un gaidu lai dotu šādas pieņemšanas, tu pie manis nenāc meklēt palīdzību, bet tagad, kad esmu aizņemts ar citiem svarīgiem darbiem, tu nāc ar savām problēmām mani traucēt."
Vīrs devās prom. Bet Umars atsauca vīru atpakaļ un piedāvāja vīram nopērt Umaru par šādu izrunāšanos. Vīrs teica: "Es tev piedodu Dieva dēļ"
Tad Umars devās mājās, nožēlas pilns lūdzās divus lūgšanu ciklus un, sevi nosodot, teica: "Umar! Tu biji zemu, bet Dievs tevi pacēla augstu. Tu biji noklīdis neceļos, bet Dievs tev deva vadību. Tu biji nekrietns, bet Dievs padarīja tevi cildenu un deva tev lielāko varu pār Viņa ļaudīm. Tagad kāds no viņiem vēršas pie tevis ar sūdzību par pārinodarījumu un jautā pēc palīdzības, bet Tu sit viņu? Kādu atbildi tu gribi dot Dievam?"
Tā viņš turpināja sevi šaustīt ļoti ilgu laiku.
Reiz Umars ar savu kalpu Aslamu gāja ierasto ceļu uz Harru (Medīnas priekšpilsētu), kad pēkšņi viņš ieraudzīja attālu uguni tuksnesī. Umars teica:
"Izskatās, ka tur ir nometne. Iespējams, ka tā ir karavāna, kas neiet pilsētā, jo ir nakts. Aiziesim, apraudzīsim viņus un nodrošināsim ar aizsardzību nakts laikā."
Tuvojoties Umars ieraudzīja sievieti ar bērniem, kuri raudāja. Sievietei bija ūdens pilna panna nostatīta virs uguns. Umars, sveicinot ar Salām, ar viņas atļauju pietuvojās un jautāja: "Kādēļ šie bērni raud?"
Sieviete atbildēja: " Tāpēc, ka viņi ir izsalkuši." Umars: "Kas ir pannā?" Sieviete: "Tas ir tikai ūdens, lai mierinātu bērnus. Lai viņi domātu, ka ir gatavojas priekš viņiem ēdiens, bet gaidot viņi aizmigs. Dievs tiesās starp mani un khalīfu Umaru Tiesas dienā par viņa nerūpēšanos par mani manās grūtībās. Umars: "Lai Dievs izrādīta žēlību pār Tevi! Kā gan Umars var zināt par tavām grūtībām?"
Sieviete: "Tā kā viņš ir mūsu āmirs (līderis, valdnieks), viņam jābūt informētam par mūsu situāciju. "
Umars atgriezās pilsētā un taisnā ceļā gāja uz Beitul-Mal (Valsts krātuvi, noliktavu), lai piepildītu maisu ar miltiem, datelēm, taukiem, drēbēm, kā arī nelielu naudas daudzumu. Kad maiss bija piepildīts, teica Aslamam: "Tagad liec šo maisu man uz muguras, Aslam."
Aslams: "Nē, Āmir-ul-Muminīn (Ticīgo līderi)! Man ir jānes šis maiss."
Umars atteicās viņā klausīties, vairākkārt atsakot Aslamam, kurš pieprasīja nest šo maisu, un piebilstot: "Vai Tu nesīsi manu nastu arī Tiesas dienā? Man vajag nest šo maisu, jo es Tiesas dienā tikšu jautāts par šo sievieti!"
Aslams negribīgi to uzstutēja uz Umara muguras, kurš ātrā solī uzsāka ceļu pie sievietes. Aslams sekoja pa pēdām.
Nonācis tur, Umars pannā ielika pāris dateles, miltus, nelielu tauku daudzumu un sāka maisīt. Umars arī uzkurināja uguni pūšot tajā. Aslams atstāsta, ka redzēja dūmus ejot cauri Umara biezajai bārdai.
Pēc neilga laika ēdiens (arābu virtuļi) bija gatavs. Tā tika pasniegta ģimenei. Kad viņi bija paēduši, Umars uztaisīja nelielu maltīti nākamajai ēdienreizei no atlikušajām sastāvdaļām. Bērni pēc pusdienām bija priecīgi un sāka spēlēties. Sieviete jutās ļoti pateicīga, piebilda: "Lai Dievs tev atlīdzina par tavu laipnību! Tu esi pelnījis khalīfa Umara vietā!"
Umars atbildēja: "Kad tu iesi satikt khalīfu, tu tur atradīsi mani."
Viņš apsēdās uz mirkli blakus bērniem un vēroja viņus. Tad viņš atgriezās Medīnā. Ejot atpakaļ uz pilsētu, teica Aslamam: "Vai Tu zini, kādēļ sēdēju tur? Es viņu redzēju tos bērnus raudot viņu bēdā. Es gribēju viņus redzēt smejoties un priecājoties."
Ir atstāstīts par Umaru, ka vadot Fadžr lūgšanu viņš mēdza recitēt "Kaht", "Taha" un citas sūras. Recitējot viņš bieži raudāja, un tas bija sadzirdams vairākas rindas aiz viņa. Reiz viņš Fadžr lūgšanā recitēja sūru "Jūsuf". Kad viņš recitēja āju (pantu) "Es vēršos par manām bēdām un ciešanām tikai pie Dieva," (12:86), viņš izplūda asarās tā, ka nespēja turpināt recitēt. Līdzīga raudāšana nereti notika Tahadžud lūgšanās, kad emocijas lika viņam pat saļimt zemē.
Šādas bija Umara ibn Khatāba bailes no Dieva. Umars bija muslimu valdnieks, kura vārda pieminēšana iedvesa šausmas tā laika varenāko valdnieku sirdīs. Viņa laikā tika pilnībā iekarota tā laika superlielvalsts Persija un arī lielā daļa otras superlielvalsts Bizantijas teritorijas. Pat mūsdienās cilvēki piepildās ar bijību lasot par viņu. Vai mūsdienās ir cilvēki pie varas, kuri ir gatavi līdzināties Umaram viņa bailēs par savu valdnieka atbildību? Viņa centienos rūpēties par valsts iedzīvotājiem?
