islāms
Pravieša Muhammada skolnieki un skolnieces:
- Muhammada skolnieki un skolnieces
- Pravietim paši tuvāki 9 skolnieki
- Citi tuvākie skolnieki
- Nearābu skolnieki
- Sievas un meitas
- Citas skolnieces
Kāba ibn Mālika nožēla
No paša Kāba ibn Mālika atstāstījis viņa dēls Abdullāhs, kurš kļuva par tēva vadītāju, kad Kābs kļuva akls.
Tulkojis Ahmeds
Ievads
Kābs bija dēls Mālikam, nozīmīgam Medīnas Khazradž cilts dzejniekam. Viņa tēvs radīja asinis uzkurinošas varoņpoēmas par savas cilts karotājiem konfliktā ar otru Medīnas cilti - Aus. Kad Islāms ienāca Medīnā, tad šo cilšu pārstāvji no ienaidniekiem kļuva par brāļiem.
Kābs bija viens no pirmajiem, kurš pieņēma Islāmu Medīnā. Viņš bija starp tiem četrdesmit, kuri sanāca kopā veikt Piektdienas lūgšanu, pat pirms Dieva pravietis atbēga uz Medīnu. Viņš bija starp tiem septiņdesmit trīs vīriem, kuri atnāca no Medīnas uz Meku, lai apliecinātu savu lojalitāti un zvērestu Dieva pravietim. Bija starp tiem, kuri aicināja Dieva Vēstnesi pārcelties uz Medīnu.
Kābs bija slavens ne tikai ar savu izteiksmīgumu dzejā, bet arī ar zināšanām un hadīsu ziņošanu. Viņš ir ziņojis astoņdesmit hadīsus no paša pravieša. Arī viņa sieva Khejra un bērni bija zināmi kā zinoši un izglītoti. Viņš tikai uzskatīts par vienu no zinošākajiem starp saviem cilvēkiem. Vēlāk viņa dēls Abdurrahmāns bija Medīnas muftijs.
Kābs apmainījās ar bruņām un lietoja pravieša Muhammeda zobenu Uhud kaujā. Ienaidnieki, kuri atnāca izkaut muslimus vai vismaz nogalināt Dieva Vēstnesi, kļūdaini uzskatot Kābu par Dieva pravieti, uzbrūk viņam un visas bultas lido uz viņu. Kābs šādi sargājot Dieva pravieti ieguva Uhud kaujā septiņpadsmit asiņojošas brūces.
Tulkotāja skaidrojums par to, kas ir tā pieminētā karavāna, Badr kauja, Tabūkas karagājiens un Kureiši:
Par karavānas pārtveršanu un Badr kauju: Trīspadsmit gadus Dieva Vēstnesis aicināja cilvēkus Mekā ticēt Dievam monoteismā un pakļauties Dievam monoteismā. Lielākā daļa vietējo bija arābu Kureišu cilts dažādu reliģisku uzskatu cilvēki, kuri piedēvēja partnerus un līdziniekus Dievam Kundzībā, Pielūgsmē un Paklausībā, un Vārdos un Atribūtos. Viņi pielīdzināja radību Radītājam un Radītāju radībai. Viņi ticēja Dievam, bet ne monoteismā. Viņi līdztekus Dievam pielūdza svētos, Laiku, dievības un izdomāja paši savus likumus šādi noliedzot Dieva likumus un Dieva tiesības uz Radītāja radīto radību. Atzīt Dievu monoteismā viņiem nozīmētu arī atteikties no sev izdevīgu likumu izdomāšanas un vājo un nabadzīgo izmantošanas un apspiešanas.
Pret saukšanu uz monoteismu, nemonoteisti atbildēja ar pakāpeniski augošām represijām, - sociālu un ekonomisku boikotu, piekaušanām, spīdzināšanām un pat nogalināšanu. Muslimi bēga uz Etiopiju vai Medīnas oāzi, pagāni konfiscēja viņu īpašumus. Konfiscētos īpašumus pagāni izmantoja tirdzniecībai ar Sīriju. Viņi izveidoja ļoti lielu karavānu, kuras ienākumus bija paredzēts izmantot bruņojumam un militārai ekspedīcijai, lai izkautu aizbēgušos muslimus Medīnā un pats galvenais - nogalināt Dieva Vēstnesis un šādi atrisināt šo viņu problēmu. Dieva Vēstnesis un ticīgie izlēma pārtvert karavānu, kura devās no Mekas uz Sīriju gar Medīnu. Tas neizdevās, un atkal tika mēģināts pārtvert karavānu, kad tā jau atgriezās no Sīrijas atpakaļ uz Meku. Pagāni uzzināja par ticīgo plāniem un apbruņojušies devās pārtvert ticīgos. Ieradās 900 pagānu karavīru, ieskaitot nozīmīgu daļu kavalērijas. Viņi arī bija ar labām bruņām un ieročiem. Muslimu armija nāca tikai pārtvert karavānu. Muslimu armija bija bez kavalērijas, lielākoties bez nopietnām bruņām vai ieročiem, tik vien kā apbruņojušies ar nažiem. Vēl vairāk, atšķirībā no pagāniem, muslimu liela daļa bija bez cīņas prasmēm, jo tie nabadzīgi cilvēki vai izbijuši vergi. Tomēr par pārsteigumu visai Arābijas pussalai, muslimi sakāva pagānus.
Par Tabūkas karagājienu.
Arābijas pussala, izņemot Jemenu, tajā laikā bija ļoti nabadzīga. Izņemot Jemenu, Bahreinas salu un nedaudz Omānas piekrasti, Arābijas pussala tika skatīta kā nepietiekami vērtīga iekarošanai. Iekarošana un garnizonu uzturēšana maksātu vairāk nekā tā bija vērta. Tas bija tikai tuksnesis, kuru apdzīvoja nedaudz oāžu iedzīvotāji un mežonīgi tuksneša klejotāji. Tie bija lielākoties nabadzīgi iedzīvotāji, kuri pārtika no datelēm, miežiem un piena. Pēdējo gadsimtu bija izveidojies jauns vietējai elitei nozīmīgs ienākumu avots - tirdzniecība starp Jemenu un Sīriju. Karadarbība un nemieri Ēģiptē un Divupē novirzīja tirdzniecību ar Indiju caur Jemenu un tad ar karavānām uz Sīriju. Tāpēc vietējā Mekas Kureišu elite pelnīja ieguva vērā ņemamus ienākumus sūtot ziemā karavānas uz Jemenu, bet vasarā ar tām precēm uz Sīriju. Tomēr ne Autrumromas (Bizantijas) impērija, ne Persijas impērija neredzēja jēgu iekarot Arābijas tuksnesi. Tur jau arī nav daudz ko iekarot, ir tikai mazas oāzes, bet lielās problēmas sagādā tieši mežonīgie tuksneša klejotāji, kurus nav iespējams iekarot. Tomēr, kad Dieva pravietis Muhammeds (lai viņam miers un Dieva svētība) apvienoja visu Arābijas pussalu vienā valstī, gan oāzes, gan Jemenu, gan klejojošās tuksneša ciltis, tad Bizantija un Persija izlēma iejaukties, lai nerastos šīm impērijām kādas problēmas pie dienvidu robežām. Bizantija sūtīja savu karaspēku ekspedīcijā nogalināt Dieva Vēstnesi un šādi izjaukt apvienotās ciltis. Šāda karojoša robeža noveda pie muslimu kaujām ar Bizantiju un Persiju un šo impēriju pakāpeniskas iekarošanas. Muslimi uzsāka Tabūkas ekspedīciju, jo bija informācija, ka Bizantieši ir savākuši milzīgu armiju un taisās iebrukt. Tāpēc muslimi savāca savu armiju un devās uz Tabūkas oāzi, Arābijas pussalas ziemeļos. Kauja nenotika un muslimi atgriezās mājās, jo Bizantija tajā brīdī pārcēla savus iebrukuma plānus. Kaujas ar Bizantiešiem sāksies tūlīt pēc Muhammeda (lai viņam miers un Dieva svētība) nāves. Bizantieši sūtīs armiju, bet Muhammeds nomirs dabīgā nāvē un ar iebrucēju armiju karos pirmā khalīfas Abū Bakra sūtītā muslimu grupa.
Kāba ibn Mālika nožēla
Kābs ibn Māliks stāstīja par viņa nepiedalīšanos Tabūkas karagājienā un nožēlu:
Es piedalījos visos Dieva Vēstneša (lai viņam miers un Dieva svētība) karagājienos, izņemot Tabūkas karagājienu un Badr kauju. Bet Dievs nenopēla nevienu, kurš nepiedalījās Badr kaujā, jo Dieva Vēstnesis bija izgājis pārtvert Kureišu karavānu līdz Dievs lika muslimiem bez sagatavošanās satikties ar ieradušos ienaidnieka karaspēku.
Es biju klāt Al-Akabas naktij, kad mēs liecinājām savu lojalitāti Islāmam un Dieva Vēstniekam.
[Akabas naktī, Mekas tuvumā, 73 Medīnas vīrieši un 2 sievietes deva savu lojalitātes zvērestu Dieva Vēstnesim. Tas bija pamats, lai Muhammeds pārceltos uz Medīnu.]
Es neapmainītu šo Al-Akabas nakts lojalitātes zvērestu pat pret piedalīšanos Badr kaujā, lai gan cilvēki skata to kauju kā vērtīgāku.
Es nekad nebiju spēcīgāks vai turīgāks kā tajā laikā, kad es Tabūkas kampaņas laikā paliku mājās. Nekad iepriekš līdz pat šai ekspedīcijai, kurā es nepiedalījos, man nebija divas kamielienes.
Dieva Vēstnesis slēpa savu nodomu uzsākt papildus karagājienu līdz pat karagājiena uzsākšanai, šādi apkārtējiem (ieskaitot spiegiem) domājot, ka sagatavošanās darbi ir sakarā jau ar esošajām militārajām ekspedīcijām.
Dieva Vēstnesis izlēma veikt karagājienu ļoti karstā gadalaikā, uz lielu attālumu caur tuksnesi. Papildus, ienaidniekam bija daudzu reižu pārspēks. Tāpēc Vēstnesis (lai viņam miers un Dieva svētība) skaidrojot pasākumu muslimiem, pavēlēja tiem labi sagatavoties kampaņai un informēja par galamērķi - Tabūku. Tā kā Dieva Vēstnesis šajā karagājiena tika pavadīts ar lielu skaitu karavīru, tad tie netika pierakstīti sarakstā.
Tāpēc, ja kāds indivīds vēlētos nepiedalīties, viņa nepiedalīšanās paliktu nepamanīta, ja vien tas netiktu paziņots Dieva Vēstnesim caur atklāsmi. Dieva Vēstnesis uzsāka karagājienu sezonā, kad augļi bija nobrieduši novākšanai un ēna tik patīkama.
Dieva Vēstnesis un muslimi apgādājās ar gājienam nepieciešamajiem resursiem. Es arī devos iegādāties nepieciešamo, bet man neizdevās. Es teicu sev: "Man izdosies sagatavoties." Tā nu es turpināju atlikt sagatavošanos. Tikmēr cilvēki centīgi nodevās sagatavošanai līdz Dieva Vēstnesis un muslimi sagatavojās doties prom. Bet es līdz tam vēl joprojām nebiju sagatavojies. Es teicu sev: "Es sagatavošos vienā vai divās dienās pēc viņu aiziešanas, un panākšu viņus un pievienošos."
Viņu aiziešanas rītā es ieplānoju sagatavošanos. Bet atkal es atgriezos neko nepaveicis. Tā tas turpinājās līdz viņi steidzās uz kauju ar Bizantiešiem un kampaņa jau bija pilnā sparā. Tomēr man bija nolūks pamest Medīnu un pievienoties viņiem, tomēr man nesanāca. Kad pēc muslimu došanās karagājienā, es devos pa Medīnas ielām un satiku cilvēkus, tas man lika justies ļoti bēdīgam. Es redzēju tikai tos vīriešus, kuri tikai turēti aizdomās kā reliģiskie liekuļi (nepatiesi savos apgalvojumos par ticību) vai arī vājus un vārgus, kuri nav īsti derīgi kaujai un tāpēc Dievs viņiem ir devis attaisnojumu neiet karagājienā pret Bizantiešiem.
Dieva Vēstnesis (lai viņam miers un Dieva svētība) neatcerējās par mani līdz viņš ieradās Tabūkā. Tur viņš jautāja:
"Kas noticis ar Kābu?"
Vīrs no Bani Salima cilts atbildēja:
"Dieva Vēstnesi, viņu ir aizkavējis viņa apģērbs un patika pret drēbēm un sevi pašu." [Acīmredzot izsmiekls ar apsūdzību, ka Kābs nevēlējās apmainīt komfortablās drēbes un mierīgo, komfortablo dzīvi pilsētā pret bruņām karagājienā un riskēt ar savu dzīvību.]
Muāzs ibn Džabals teica:
"Kādu nožēlojamu apgalvojumu tu esi izteicis. Dieva Vēstnesi, mēs nezinām par Kābu neko citu izņemot labu."
Dieva Vēstnesis palika kluss. Kādu brīdi viņš klusēja, līdz viņš ieraudzīja tuksnesī vīru baltās drēbēs. Un tā nebija mirāža. Dieva Vēstnesis teica:
"Lai tas ir Abū Kheizama Al-Ansārī. Viņš ziedoja dateļu daudzumu, kad reliģiskie liekuši apmeloja viņu."
Kābs ibn Māliks turpināja:
Kad es uzzināju, ka Dieva pravietis ir izvēlējies atgriezties [jo Bizantijas armija neparādījās], es biju pārpilns izmisuma un sāku izdomāt melus. Es sāku prasīt sev: "Kā es varu izvairīties no Dieva pravieša dusmām rītdien?
Es meklēju padomu katrai saprātīgai personai un savas ģimenes locekļiem.
Kad tika izziņota Dieva Vēstneša tūlītēja ierašanās Medīnā, viltus atrunas un viltus attaisnojumi pazuda no manas galvas. Es atzinu, ka es nevaru atbrīvot sevi no šī mokošā stāvokļa ar nepatiesības palīdzību. Tā nu es stingri apņēmos runāt patiesību.
Dieva Vēstnesis (lai viņam miers un Dieva svētība) ieradās nākamajā rītā. Tā bija Dieva Vēstneša prakse, ka pēc atgriešanās no ceļojuma, viņš dodas uz masdžidu (mošeju) un skaita tur divu ciklu lūgšanu, un tad sēž starp cilvēkiem. Pēc tam, kad Dieva Vēstnesis bija to izdarījis, ar viņu sanāca runāt tie, kuri nebija pievienojušies karagājienam. Šie cilvēki teica savus attaisnojumus un zvērēja par to patiesumu. Tādu attaisnojumu teicēju bija pāri astoņdesmit.
Dieva Vēstnesis pieņēma viņu attaisnojumus, viņu zvērestus un lūdza Dievam piedošanu par viņiem. Viņš arī atstāja Dievam šo cilvēku slēptās lietas. Pēc tam es tuvojos viņam, un sveicināju viņu. Viņš pasmaidīja - ar saniknota cilvēka smaidu. Tad viņš teica:
"Nāc tuvāk."
Es pietuvojos viņam līdz apsēdos viņam priekšā. Tad viņš sacīja:
"Kas tev liedza pievienoties mums? Vai tad tu nenopirki jājamo lopu?"
Es atbildēju:
"Protams, Dieva pravieti. Zvēru pie Dieva, ja es būtu jebkura cita šīs pasaules vīrieša klātbūtnē, es izvairītos no viņa dusmām piedāvājot kādu attaisnojumu, jo man ir dota spēja runāt daiļrunīgā un pārliecinošā manierē. Tomēr, es zinu, ka ja es melošu šodien, lai iegūtu tavu patiku, droši, ka Dievs izraisīs tevi dusmīgu pret mani kaut kad nākotnē. No otras puses, ja es tev saku patiesību šādi tevi sadusmojot, es tomēr varu cerēt uz Dieva piedošanu. Nē, zvēru pie Dieva, man nav attaisnojuma ko piedāvāt. Es nekad iepriekš neesmu bijis spēcīgāks vai turīgāks kā laikā, kad es nepievienojos tev karagājienā."
Dieva Vēstnesis teica:
"Attiecībā uz šo vīru - viņš teica patiesību. Tāpēc gaidi līdz Dievs paziņos spriedumu šajā sakarā."
Tā nu es nogāju malā un grupa Banī Salima cilts vīriešu pienāca man klāt. Viņi man teica:
"Zvēram pie Dieva, mēs nezinām par tevi nekādu jebkad iepriekš izdarītu sliktu darbu. Patiesi, tu esi kļūdījies neattaisnojot sevi Dieva Vēstneša priekšā tāpat kā to darīja citi, kuri sevi attaisnoja. Dieva Vēstneša piedošanas lūgšana par tavu slikto darbu būtu tev piemērota un pietiekama."
Viņi turpināja mani rāt, līdz es vēlējos atgriezties pie Dieva Vēstneša un samelot pret sevi pašu (pretstatā iepriekšteiktajam). Tomēr, es viņiem jautāju:
"Vai ir arī kāds cits kurš ir kā es (nesacīja attaisnojumus)?"
Viņi atbildēja:
"Jā, ir arī divi citi vīri, kuri sacīja to pašu ko tu. Un abi saņēma to pašu Dieva Vēstneša norādījumu ko tu saņēmi."
Es jautāju:
"Kuri ir tie divi?"
Viņi atbildēja:
"Murara ibn Al-Rabī un Hilāls ibn Umeija Al-Vākifī."
Savā teiktajā viņi runāja par diviem cienījamiem vīriem, kuri bija piedalījušies Badr kaujā. Šie vīri tika skatīti kā pozitīvi piemēri. Pēc tam, kad biju uzzinājis par šiem diviem vīriem, es paliku pie sava sākotnējā apgalvojuma par attaisnojumu neesamību.
Pēc šīs tikšanās Dieva pravietis (lai viņam miers un Dieva svētība) aizliedza ticīgajiem runāt ar mums - tas ir tiem trīs indivīdiem, kuri nepievienojās pravietim ekspedīcijā un nedeva nekādu attaisnojošu iemeslu.
Rezultātā cilvēki izvairījās no mums un mainīja savu attieksmi pret mums, līdz zeme, kurā es mitu likās sveša, ne tā ar kuru es biju pazīstams. Mēs bijām šādā stāvoklī piecdesmit naktis. Mani biedri (abi pārējie boikotētie) palika savās mājās neejot laukā, tikai raudot. Savukārt es biju jaunākais un ciestspējīgākais no trijotnes, tāpēc es gāju ārā no mājas lai skaitītu lūgšanas kopā ar pārējiem muslimiem.
Es klaiņoju pa tirgu, bet neviens ar mani nerunāja. Es tuvojos Dieva Vēstnesim (lai viņam miers un Dieva svētība) un sveicināju viņu ar "As-salāmu aleikum" viņam sēžot sanāksmē, kādas viņš veica pēc kopējām lūgšanām. Es jautāju sev: Vai viņa lūpas kustējās man atbildot? Vai arī ne?
[Tulkotāja paskaidrojums: Muslimiem ir obligāti jāatbild uz muslima sveicināšanu un Kābs ibn Māliks bažās vai viņš joprojām skaitās par muslimiem vai arī viņa rīcība ir ieskaitīta pie nodevības un tāpēc kā atkrišana no muslimu kopienas.]
Tāpēc es skaitīju lūgšanu viņam tuvu un slepus skatījos viņa virzienā. Kad es biju aizņemts lūgšanā, viņš skatījās manā virzienā. Bet, kad es skatījos viņa virzienā, viņš izvairījās no manis.
Kad šis atsvešināšanās periods ievilkās, es staigāju līdz uzrāpos uz Abū Katadas dārza sienai. Viņš bija mans brālēns un starp man vismīļākajiem cilvēkiem. Es viņu sveicināju ar salām, bet viņš neatbildēja uz manu sveicināšanu. Es viņam teicu:
"Abū Katada! Es lūdzu tevi dēļ Dieva, - vai tu saproti, ka es mīlu Allāhu un Viņa Vēstnesi?"
Viņš turpināja klusēt. Es vērsos pie viņa otrreiz, bet viņš turpināja klusēt. Tad viņš teica:
"Allāhs un Viņa Vēstnesis ir ar labākām zināšanām."
Tas es izplūdu asarās. Es aizgriezos un pārrāpos atpakaļ pāri sētai.
Es staigāju pa Medīnas tirgu līdz ieraudzīju sīriešu kristiešu zemnieku. Viņš bija ieradies no Sīrijas lai pārdotu savu produkciju. Viņš jautāja:
"Kurš mani var aizvest pie Kāba ibn Mālika?"
Cilvēki norādīja uz mani, līdz viņš pienāca man klāt un deva vēstuli no Ghassanas karaļa. Tajā bija rakstīts:
"Līdz mūsu uzmanībai ir nonācis tas, ka tavs līdzgaitnieks [domāts Dieva Vēstnesis] ir apgājies ar tevi skarbi. Allāhs nav devis tev šo pasauli kā apkaunojuma un pazemojuma mājokli. Ne arī zaudējuma un sabrukuma. Tāpēc pievienojies mums un mēs tev dosim komfortu un mierinājumu."
Izlasot vēstuli es sev noteicu: "Šis arī ir pārbaudījums manis priekšā." Es ieliku vēstuli krāsnī un sadedzināju to.
Kad bija pagājušas četrdesmit vai piecdesmit naktis, Dieva pravieša vēstnesis pienāca man klāt un teica:
"Dieva Vēstnesis pavēl tev netuvoties tavai sievai."
Es jautāju:
"Vai man jāšķiras no viņas, vai kas man jādara?"
Viņš atbildēja:
"Nē, attālinies no viņas un netuvojies viņai. Dieva Vēstnesis norādījis tādu pašu pavēli abiem taviem līdzgaitniekiem."
Tā nu es teicu savai sievai:
"Ej pie saviem vecākiem un paliec ar viņiem līdz Allāhs paziņo lēmumu šajā lietā."
Hilāla ibn Umeijas sieva aizgāja pie Dieva Vēstneša un teica:
"Dieva Vēstnesi! Patiesi, Hilāls ibn Umeija ir pavecs vīrs, kurš nav spējīgs pats par sevi parūpēties. Viņam arī nav kalpotāja, vai tu būtu pretī, ja es viņam palīdzētu?"
Dieva Vēstnesis atbildēja:
"Nē, bet lai viņš tev netuvojas."
Viņa teica:
"Zvēru pie Dieva! Viņam nav vēlmes ne pēc kā. Zvēru pie Dieva, viņš nav pārtraucis raudāt no pirmās dienas līdz pat šim laikam."
Daži manas ģimenes locekļi man jautāja:
"Kāpēc tu nejautā pēc Dieva Vēstneša atļaujas par savu sievu, gluži kā viņš deva atļauju Hilāla ibn Umeijas sievai palīdzēt viņas vīram?"
Es atbildēju:
"Zvēru pie Dieva, es nemeklēšu atļauju no Dieva Vēstneša viņas sakarā. Es nezinu ko Dieva Vēstnesis teiks par to, jo es esmu jauns vīrietis."
Es paliku šādā stāvoklī vēl desmit naktis, līdz piecdesmit naktis bija pagājušas kopš Dieva Vēstnesis bija aizliedzis cilvēkiem runāt ar mums.
Piecdesmitās nakts rītā, es veicu Fadžr lūgšanu uz viena no mūsu māju jumtiem. Es piedzīvoju to, ko Allāhs ir pieminējis Viņa grāmatā: "(..) viņu dvēseles sarāvās, līdz zeme ar tās plašumu kļuva viņiem šaura (..)." (9:118)
Pēkšņi es dzirdēju skaidru balsi nākot no Sala kalna puses. Kāds skaļi sauca: "Kāb ibn Mālik! Es tev ziņoju priecīgas ziņas!"
Es nolaidos zemē sudžūdā. [Paklanīšanās Dievam pateicībā.] Es sapratu, ka atvieglojums no šī posta ir atnācis un ka Dieva Vēstnesis ir paziņojis, ka Dievs ir piešķīris mums apžēlošanu.
Pēc Fadžr lūgšana, cilvēki steidzās mūs apsveikt, un divi devās pie maniem abiem bēdubrāļiem kā labo ziņu vēstneši. Jātnieks auļoja no turienes pie manis apsveikt, savukārt vēstnesis no Aslam cilts steidzās to darīt no kalna. Es dzirdēju viņa balsi pirms jātnieka atauļošanas. Kad ieradās indivīds, kura saucienu par priecīgajām ziņām es dzirdēju vispirms, es viņu apģērbu ar savām virsdrēbēm uzdāvinot tās.
Zvēru pie Dieva, tajā dienā man nebija nevienas citas virsdrēbes, tāpēc es aizņēmos drēbes, apģērbos un devos pie Dieva Vēstneša. Cilvēki saņēma mūs grupās, apsveicot mūs ar mūsu nožēlas pieņemšanu. Viņi teica:
"Mēs apsveicam tevi ar to, ka Dievs pieņēma tavu nožēlu."
Kad es ienācu masdžidā, Dieva Vēstnesis sēdēja cilvēku vidū. Talha ibn Ubeidullāhs steidzās man klāt. Viņš paspieda manu roku un apsveica mani. Zvēru pie Dieva, neviens no muhādžiriem [bēgļiem no Mekas] nestāvēja mani apsveikt izņemot Talhu. Es nekad neaizmirsīšu šo Talhas rīcību.
Kad es sveicināju Dieva Vēstnesi (lai viņam miers un Dieva svētība), viņa seja staroja laimē un viņš teica: "Es tev dodu priecīgākās ziņas par labāko tavu dzīves dienu kopš tava māte tevi piedzemdēja."
Kābs jautāja: "Vai tas ir no tevis vai no Allāha?"
Viņš atbildēja:
"Nē, tas ir no Allāha."
Kad Dieva Vēstnesis bija iepriecināts, viņa seja kļuva gaiša gluži kā mēness. Mēs atpazinām šo viņa pazīmi. Kad es apsēdos viņa priekšā, es teicu:
"Dieva Vēstnesi! Pateicoties manai nožēlas pieņemšanai, es ziedošu visu savu īpašumu Dieva un Viņa Vēstneša dēļ."
Dieva Vēstnesis teica:
"Atstāj sev daļu savu īpašumu, tā tas tev būs labāk."
Es teicu:
"Es sev atstāšu manu īpašumu Khaibarā. Dieva Vēstnesi! Patiesi, Dievs ir nogādājis mani prom no mana posta tāpēc, ka es teicu patiesību. Mana apžēlošana man nosaka, ka turpmāk, cik ilgi vien dzīvošu, es teikšu tikai patiesību."
Zvēru pie Dieva, es nezinu nevienu citu cilvēku no muslimiem, kuru Dievs ir svētījis par patiesības teikšanu vairāk kā mani, kopš tā laika, kad es teicu patiesību Dieva Vēstnesim [nemelojot attaisnojoties par nepievienošanos ekspedīcijai uz Tabūku]. Papildus, es nekad neesmu nolūkojis izteikt nepatiesību, kopš tā laika, kad es teicu patiesību Dieva Vēstnesim. Un es ceru, ka Dievs mani pasargās no nepatiesības teikšanas manu atlikušo dzīves daļu. Dievs atklāja šo zīmi Savam Vēstnesim:
"Allāhs jau nudien pieņēma sūtņa, pārceļotāju (muhādžiru) un palīgu (ansāru) nožēlu (..) esiet kopā ar patiesajiem!" (9:117;119)
Zvēru pie Dieva, pēc manis vadīšanas uz Islāmu, Dievs nav devis man lielāku labumu kā apliecinājumu mana apgalvojuma Dieva Vēstnesim patiesumu un ka es nemeloju. Es būtu sevi iznīcinājis, gluži kā meļi, kuri ir iznīcināti. Dievs aprakstījis tos, kuri teica nepatiesību, tādā briesmīgā veidā, kā nevienu citu indivīdu Savā Grāmatā. Dievs teica:
"Kad jūs atgriezīsieties pie viņiem, viņi zvērēs jums pie Allāha, lai jūs atstātos no viņiem. Jel atstājiet no viņiem – viņi ir nešķīstība. Un viņu mājoklis ir Elle, - atmaksa par to, ko viņi mēdza pelnīt. Viņi zvēra jums, lai jūs būtu apmierināti ar viņiem, taču pat ja jūs būsiet apmierināti ar viņiem, Allāhs nebūs apmierināts ar grēcīgu tautu." (9:95-96)
Mēs, tie trīs, kuri nepiedalījās Tabūkas ekspedīcijā, atšķīrāmies no tiem, kuru attaisnojumi tika Dieva Vēstneša pieņemti, kad viņi zvērēja par šo attaisnojumu patiesumu. Dieva Vēstnesis pieņēma viņu lojalitātes zvērestu un prasīja Dievam apžēlošanu viņiem. Savukārt par mums Dieva Vēstnesis atlika mūsu lietu līdz Dievs paziņoja lēmumu par to. Par to Kurānā Dievs saka:
"Un pieņēma nožēlu tiem trijiem, kuru lieta tika atlikta, līdz kamēr zeme ar tās plašumu kļuva viņiem šaura, viņu dvēseles sarāvās un viņi saprata, ka nav patvēruma no Allāha, kā tik pie Viņa. Pēc tam Viņš pievērsās viņiem, lai tie nožēlo. Patiesi, Allāhs arī ir Tas nožēlas Pieņēmējs, Žēlojošais."
Šajās ājās Dievs nerunā par mūsu nepiedalīšanos militārajā ekspedīcijā. Šajās zīmēs ir runāts par Dieva Vēstneša lēmuma atlikšanu. Atšķirībā no sevis attaisnotājiem un zvērētājiem par to, un kuru darbību Dieva Vēstnesis pieņēma, mēs saņēmām apžēlošanu.
