islāms
Pravieša Muhammada skolnieki un skolnieces:
- Muhammada skolnieki un skolnieces
- Pravietim paši tuvāki 9 skolnieki
- Citi tuvākie skolnieki
- Nearābu skolnieki
- Sievas un meitas
- Citas skolnieces
Abdullāhs ibn Umm-Maktūma, aklais mudžāhids, kura dēļ tika norāts Pravietis
AbdulVāhids Hāmids, fragments no grāmatas "Companions of the Prophet"
Tulkojusi Amina M.
Abdullāhs ibn Umm-Maktūma bija Ticīgo Mātes, Khadīdžas bint Kuveilida (lai Dievs ar viņu apmierināts), brālēns. Viņa tēvs bija Kajs ibn Zaīds un viņa māte bija Ātika bint Abdullāhs. Abdullāha ibn Umm-Maktūma māti dēvēja par Umm-Maktūmu (Slēgtā (zēna) māte), jo viņa dzemdēja aklu bērnu.
Abdullāhs jau no paša sākuma vēroja Islāma izaugsmi Mekā. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš pieņēma Islāmu, piedzīvojot vajāšanu gadus un pieredzot tādas pašas grūtības kā citi Pravieša (lai miers un Dieva svētība pār viņu) līdzgaitnieki..
Viņa attieksme, tāpat kā citu līdzgaitnieku attieksme bija viena no stingrākajām, izturīgākajām un ar lielāko uzupurēšanos pilna. Nedz viņa uzupurēšanās, nedz ticība nepadarīja viņu vājāku vardarbīgo Kureišu uzbrukumu laikā. Gluži otrādi, tas viss viņu padarīja daudz apņēmīgāku un stiprāku, nostiprinot savu ticību Dievam un Viņa Pravietim Muhamedam (lai miers un Dieva svētība pār viņu).
Abdullāhs bija nodevies Pravietim (lai miers un Dieva svētība pār viņu) un viņš bija ļoti dedzīgs, lai atcerētos Kurāna sūras, nepalaižot garām nevienu brīvu brīdi, kura laikā būtu iespējams sasniegt savu mērķi. Patiesi, viņa neatlaidīgā attieksme un viņa uzstājība reizēm varēja būt pat kaitinoša, jo viņš netīši tādā veidā tiecās pārņemt Pravieša uzmanību.
Šajā laikā Pravietis (lai miers un Dieva svētība pār viņu) bija dedzības pilns, koncentrējoties uz Kuriešu cilts eliti, vēloties, lai tie kļūst par Muslimiem.
Kādā dienā viņš satika Utbu ibn Rābia un viņa brāli Šeibu, Amru ibn Hišāmu (vairāk pazīstamu kā Abū Džahlu), Umejju ibn Khalāfu un Valīdu ibn Mughīru (Khālida ibn Valīda tēvu, kura dēls vēlāk būs zināms kā Seifullāhs –„Dieva zobens” un viens no izcilākajiem visu laiku karavadoņiem).
Pravietis ar šiem cilvēkiem, tolaik vēl pagāniem, uzsāka sarunas, stāstot par Islāmu. Viņš ļoti vēlējās, lai uzrunātie atbildētu apstiprinoši un pieņemtu Islāmu vai kaut vai tikai apsvērtu iespēju vairs nevajāt viņa līdzgaitniekus.
Laikā, kad Pravietis (lai miers un Dieva svētība pār viņu) sarunājās ar šiem vietējās elites pārstāvjiem, Abdullāhs ibn Umm-Maktūma viņam pienāca klāt un lūdza tam nolasīt kādu Kurāna fragmentu.
-„Allāha Vēstnesi,”- viņš uzsāka,- „māci man to, ko Allāhs ir mācījis tev.”
Pravietis tad sarauca pieri un aizgriezās prom. Tā vietā Pravietis pievērsa skatienu prestižo Kureišu grupas pārstāvjiem, cerot, ka viņi kļūs par muslimiem, kas padarītu viņa ticības sludināšanas misiju daudz vieglāku un panākumiem bagātāku.
Līdzko Pravietis (lai miers un Dieva svētība pār viņu) bija pabeidzis neauglīgās sarunas ar Kureišu elites pārstāvjiem un tos atstājis, viņš uz neilgu laiku kļuva daļēji akls un viņa galva stipri trīcēja. Šajā laikā viņš saņēma atklāsmi no Allāha:
1. (Muhammeds) Sarāva pieri un novērsās,
2. No tā, ka pie viņa pienāca aklais.
3. Un kas ļaus tev zināt, varbūt viņš attīrītos,
4. Vai pieminētu atgādinājumu, un tad atgādinājums nestu viņam labumu.
5. Bet kas uzskata, ka viņam nav vajadzības ne pēc kā,
6. Tu viņam pievērs uzmanību.
7. Kas būs tev, ja viņš neattīrīsies?
8. Bet tas, kas pienāca pie tevis cītībā,
9. Un baidoties,
10. Viņam tu uzmanību nepievērs.
11. Bet nē! Tās (Kurāna zīmes), patiesi, ir atgādinājums.
12. Tāpēc tas, kas vēlas, pieminēs to.
13. Tas ir godināmos tīstokļos.
14. Paceltos, attīrītos.
15. Sūtņu rokās,
16. Cēlu, padevīgu.
17. Lai nolādēts cilvēks! Kas lika viņam kļūt neticīgam?
18. No kā Viņš viņu radīja?
19. Radīja no piliena un tad pataisīja viņu samērīgu.
20. Pēc tam atviegloja viņam ceļu.
21. Pēc tam viņu nomirdināja un ielika kapā.
22. Pēc tam, kad vēlēsies, augšāmcels viņu.
23. Bet nē! Viņš vēl neizpilda to, ko Viņš tam pavēlēja!
24. Tad lai paskatās cilvēks uz savu ēdienu.
25. Patiesi, Mēs izlējām ūdeni lejot.
26. Pēc tam sašķēlām zemi šķeļot.
27. Un tad Mēs izaudzējām tajā graudus,
28. Vīnogas un lucernu,
29. Olīvas un palmas,
30. Un diženus dārzus,
31. Augļus un zāles.
32. Izmantošanai jums un jūsu lopiem.
33. Bet kad skanēs Apdullinošais pūtiens.
34. Dienā, kad cilvēks skries prom no sava brāļa,
35. Mātes un tēva,
36. Sievas un dēla.
37. Katram no viņiem todien lietu pietiks.
38. Vienas sejas todien būs mirdzošas.
39. Smejošās, priecīgas.
40. Un uz citām sejām todien būs putekļi.
41. Tās pārklās tumsa.
42. Tieši tie ir neticīgie grēcinieki.
(Sūra Abasa)
Šīs sūras pirmās sešpadsmit ājas Pravietim tika atklātas par viņu pašu un Abdullāhu ibn Umm-Maktūmu. Sešpadsmit ājas tika lasītas tolaik, un tās lasa līdz pat šodienai.
Kopš tās dienas Pravietis nepārstāja Abdullāham jautāt par viņa gaitām, vajadzībām un radušajiem jautājumiem un vienmēr sniedzot viņam laiku, lai arī kad viņš uzsāktu sarunu, piepildot viņa vēlmes un ņemot sev par padomdevēju.
Un tas nav neparasti. Vai tad viņš netika Dieva nopelts un norāts par labu Abdullāham? Patiesībā, gadiem ejot, viņš bieži Abdullāhu ibn Umm-Maktūmu sagaidīja ar šādiem pazemības vārdiem:
-„Sveiciens tam, kura labā mans Kungs man ir izteicis rājienu.”
Kad Kureišu pagāni pastiprināja vajāšanu un vēršanos pret muslimiem, savā vardarbībā gan pret Pravieti, gan pret tiem, kas viņam ticēja, Allāhs (S.W.T.) deva viņiem atļauju izceļošanai.
Abdulllāha reakcija tam bija tūlītēja. Viņš un Musābs ibn Umars bija pirmie līdzgaitnieki, kuri sasniedza Medīnu. Viņiem sasniedzot Jasribu (Medīnas nosaukums pirms to pārdēvēja par Medīnu (Medīnat-ul-Munavvara - Izstarojošā Pilsēta)), abi uzsāka sarunas ar iedzīvotājiem, lasot tiem Kurānu un mācot tiem Dieva reliģiju.
Kad Pravietis (lai miers un Dieva svētība pār viņu) sasniedza Medīnu, viņš nozīmēja Abdullāhu un Bilālu ibn Rabāhu par muezīniem (saucējiem uz lūgšanu), pēc Allāh mācības liekot tiem lūgties piecas reizes dienā, saucot cilvēci uz labiem darbiem un vadot tos pretī panākumiem.
Bilāls sauca azānu (iezīmē noteiktā lūgšanu laika sākumu) un Abdullāhs izrunāja ikāmu (saukšanu jau uz pašu lūgšanu, kad jau lūdzēji sastājušies). Dažkārt viņi mēdza mainīties pienākumiem. Ramadāna laikā viņi apguva īpašu kārtību. Viens no viņiem sauktu pirmo azānu, lai pieceltu cilvēkus uz maltīti pirms gavēņa iestāšanās. Bet otrs sauca otro azānu, lai ziņotu par gavēņa sākumu - rītausmu. Bilāls bija tas, kurš muslimus piecēla, bet Abdullāhs bija tas, kurš ziņoja par rītausmas sākšanos.
Vienu no pienākumiem, ko Pravietis uzticēja Abdullāham ibn Umm-Maktūmam, bija uzņemties Pravieša uzdevumus laikā, kad viņš pats neatradās Medīnā. Tas notika aptuveni desmit reizes, no kurām viena bija laikā, kad Muhammeds piedalījās Mekas atbrīvošanā.
Drīz pēc Badras kaujas Pravietis (lai miers un Dieva svētība pār viņu) saņēma atklāsmi no Dieva (Allāha) par mudžāhidiem, ka tie ir pārāki par tiem, kuri bezdarbībā sēdēja savos namos. Tā bija kā pavēle, reizē mudžāhidiem dodot drosmi, mudinot tos nepalikt bezdarbībā. Šī atklāsme ļoti lielā mērā iespaidoja Abdullāhu ibn Umm-Maktūmu. Viņš juta dziļas sāpes, juzdamies nepilnīgs Allāha (S.W.T.) atklāsmes dēļ. Tad viņš sacīja:
-„Dieva Vēstnesi! Ja es varētu doties džihādā, es noteikti to darītu.”
Tāpēc Pravietis lūdza Allāhu sniegt kādu atklāsmi par šo situāciju, kurā bija Abdullāhs un daudzi citi, - attiecībā par indvalitāti, kuras liedz viņiem doties militārās kampaņās. Viņa lūgšana tika atbildēta. Pravietim (lai miers un Dieva svētība pār viņu) tika nodota atklāsme jau papildināta:
Nav līdzīgi sēdošie (rokas klēpi salikušie) ticīgie, kam nav kaites, un cīnītāji Allāha ceļā ar savu mantu un dvēselēm. Allāhs deva cīnītājiem Allāha ceļā ar savu mantu un dvēselēm līmeņa pārākumu virs sēdošiem. Un visiem Allāhs apsolīja labāko, taču Allāhs deva cīnītājiem pārākumu virs sēdošiem ar diženu atalgojumu.
(Sūra An-Nisā, 4:95)
Par spīti būdams attaisnots no piedalīšanās džihādā, Abdullāha ibn Umm-Maktūmas dvēsele atsacījās palikt ar tiem, kuri sēdējā mājās karagājienu laikā. Dižas dvēseles nav mierā būt atšķirtas no dižiem procesiem. Viņš apņēmās, ka neviens no turpmākajiem karagājieniem viņam neies secen. Viņš sev atrada vietu karalaukā sacīdams:
-„Stādi mani divu rindu starpā un dod man karogu. Es to turēšu un aizsargāšu, jo esmu neredzīgs un nespēju aizskriet prom.”
Četrpadsmitajā gadā pēc hidžras Umars nolēma turpināt karagājienu dziļāk Persijā, lai iznīcinātu viņu valsti. Tāpēc viņš saviem reģionālajiem vietvalžiem rakstīja:
-„Sūtiet ik vienu, kuram ir ierocis vai zirgs, vai ikvienu citu, kurš man varētu sniegt jeb kādu palīdzību. Pasteidzieties!”
Umara lūgumam pēc palīdzības atsaucās muslimi no visām pusēm un pūļiem sanāca Medīnā. Viņu vidū bija arī neredzīgais mudžāhids Abdullāhs ibn Umm-Maktūma.
Umars kā armijas karavadoni noteica Sādu ibn Abi Vakkāsu, dodot viņam instrukcijas un atvadījās.
Kad armija sasniedza Kadīsiju, Abdullāhs, tērpies bruņutērpā un pilnīgi sagatavojies izvirzījās vadībā. Viņš svinīgi bija zvērējis turēt Muslimu karogu, to sargājot vai tapt nogalinātam tā aizstāvēšanā kaujas laukā.
Kauja ilga trīs dienas. Šī bija visnežēlīgākā un niknākā cīņa no visām kaujām muslimu iekarojumu vēsturē. Trešajā dienā muslimi guva dižu uzvaru, jo viena no tā laika superlielvalstīm pasaulē Persija cieta pilnīgu sagrāvi un viens no vislabāk apbruņotajiem troņiem krita.
Iekarotajā teritorijā tika pacelts monoteisma karogs. Šīs kaujas cena bija vairāku tūkstošu šahīdu dzīvības, kuri atdeva savas dzīvības liecinot par savu stipro ticību Dievam, Viņa mērķiem un solījumiem. Kritušo vidū bija arī Abdullāhs ibn Umm-Maktūma. Viņš tika atrasts miris, sargājot muslimu karogu.
Islammuslim.lv piezīme:
Kāsidijas kauja notika 639. gada 16.-19. novembrī. 30 000 muslimu armija satikās ar 120 - 200 000 lielu Persijas armiju. Sākotnēji muslimu izbīli radīja 33 karaziloņi Persijas armijā, bet pēdējā dienā Persijas armijā izcēlās panika, kad viņi uzzināja, ka viņu karavadoni Rostamu ir jau nogalinājusi pretinieku armija. Persiešu armijas sāka bēgt un daļa tika apkauti, citi aizbēga un dezertēja. Persija zaudēja muslimiem Divupes teritoriju.
http://en.wikipedia.org/wiki/Battle_of_al-Q%C4%81disiyyah
