islāms
Pravieša Muhammada skolnieki un skolnieces:
- Muhammada skolnieki un skolnieces
- Pravietim paši tuvāki 9 skolnieki
- Citi tuvākie skolnieki
- Nearābu skolnieki
- Sievas un meitas
- Citas skolnieces
Abdullāhs ibn Masūds - no gana par Islāma zinātnieku
AbdulVāhids Hāmids, fragments no grāmatas "Companions of the Prophet"
Tulkojusi Amina M.
Abdullāhs vēl būdams jauns, nesasniedzot pusaudža gadus, mēdza klejot Mekai blakus esošajām kalnu takām, tālu prom no apdzīvotām vietām. Viņa uzdevums bija rūpēties par vienu no Kureišu cilts aitu ganāmpulkiem. Konkrētāk, par Ukbas ibn Mueita aitu ganāmpulku.
Iedzīvotāji Abdullāhu dēvēja par ibn umm abd, verdzenes dēlu. Viņa īstais vārds bija Abdullāhs un viņa tēva vārds- Masūds.
Zēns bija dzirdējis par pravieti (lai viņam Dieva svētība un miers), taču Abdullāhs tam lielu uzmanību nepievērsa. Tas bija, galvenokārt, viņa jaunuma un tādēļ, ka lielāko daļu sava laika viņš bija tālu prom no ciema. Tas bija viņa paradums - jau rīta agrumā celties augšā un kopā ar Ukbas aitu ganāmpulku atstāt mājas, lai atgrieztos atpakaļ tikai vēlā vakarā.
Kādu dienu, ikdienas pastaigā pa Mekas kalnu takām, Abdullāhs pamanīja tuvojamies divus vīrus. Viņi bija pusmūža vecuma un cienījamu stāju. Viņi pavisam noteikti bija noguruši.
Bet viņi nebija tikai noguruši, bet arī izsalkuši un izslāpuši. Viņu lūpas un rīkle bija izžuvušas. Jau pēc neilga laika sprīža vīri ar Abdullāhu sasveicinājās un uzrunāja:
-“Jaunais cilvēk, izslauc vienu no aitām, no sava ganāmpulka, lai mēs spētu veldzēt savas slāpes un remdēt izsalkumu, atgūstot spēkus.”
-“Es nedrīkstu,” Abdullāhs tiem atbildēja. “Aitas nav manas. Es tikai par tām rūpējos.”
Vīri ar viņu nestrīdējās, nemēģināja nedz pierunāt, nedz palika ar rūgtumu sirdī. Tieši pretēji, viņi bija ļoti apmierināti par godpilnu atbildi par spīti slāpēm. Viņu apmierinātība bija redzama arī viņu sejas vaibstos.
Šie divi vīri bija nekas cits kā pats pravietis Muhammeds (saas) un viņa līdzgaitnieks Abū Bakrs Sidīks. Todien viņi bija devušies uz kalniem, lai izbēgtu no Mekas pagānu vajāšanām.
Abdullāham radās spilgts iespaids par pravieti (saas) un viņa līdzgaitnieku, drīz vien būdams tiem ļoti tuvs. Nepagāja ne ilgs laiks, kad Abdullāhs ibn Masūds kļuva par muslimu un piedāvāja pravietim (saas) savu palīdzību. Pravietis (saas) tam piekrita un kopš tās dienas, laimīgais puisis, pameta gana nodarbošanos un pilnībā nodevās tam, lai palīdzētu pravietim (saas).
Abdullāhs ibn Masūds ļoti pieķērās pravietim (saas). Viņš pravietim (saas) palīdzēja gan mājas darbos, gan darbos ārpus tās. Viņš bija klāt gan dažādos ceļojumos, gan ekspedīcijās. Viņš viņu modināja, kad viņš gulēja. Viņš aizklāja viņu ar drānu laikā, kad viņš mazgājās. Viņš nēsāja viņa mantas un sivāku, un palīdzēja citādi kā vien spēja.
[Sivāks – arī saukts par misvāku. Tā ir zobu birstīte no Salvadora persica sugas koka zariem.]
Ibn Umm Abdu saņēma vienreizēju audzināšanu dzīvojot kopā ar Dieva pravieti viņa mājās, kur padomdevējs bija nekas cits kā pats pravietis (saas). Viņš bija pravieša audzināts un apguva pravieša labās manieres un rakstura īpašības. Vēlāk par Abdullāhu ibn Masūdu teica: ”Viņš bija pravietim (saas) vislīdzīgākais raksturā.”
Abdullāhs arī bija labākais pravieša (saas) māceklis. Viņš bija labākais starp Muhammeda līdzgaitniekiem Kurāna recitācijā. Viņš bija labākais arī Kurāna izprašanā. Viņš ir arī atzīts kā viszinošākais Šarīā. (Islāma likumos.)
Nekas to nespētu paskaidrot labāk kā stāts par to, kā kāds vīrs atnāca pie Umara ibn al-Khatoba, kurš stāvēja pie Mekas atrodošajā Arafāta pakalnā, tam sakot:
-”Ticīgo līderi! Esmu šeit atnācis no Kūfas (pilsēta Irākā), lai vēstītu par ko svarīgu. Kūfā ir kāds vīrs, kurš pieraksta Kurāna kopijas no savas atmiņas.”
Khalīfa (kalifs, valdnieks) Umars dusmīgs un saniknots staigāja šurpu un turpu blakus savam kamielim, līdz jautājas:
-”Kas ir šis cilvēks?”
-”Abdullāhs ibn Masūds,” - vīrs atbildēja.
Tad Umara dusmas rima, atgūstot savu savaldību. ”Nu tu gan!” – viņš sacīja vīram.
-”Zvēru pie Allāha, es nezinu nevienu personu, kura būtu zinošāka šajā jautājumā kā viņš. Ļauj man tev par to pastāstīt.”
Un Umars sāka stāstīt:
-”Kādu nakti, pravietis (saas) sarunājās ar Abū Bakru par muslimu situāciju. Arī es tur biju. Kad pravietis (saas) devās prom, prom devāmies arī mēs. Tā kā mēs devāmies cauri masdžidai (mošejai), tur bija kāds vīrs, kurš izpildīja lūgšanu- mēs viņu nepazinām. Tad pravietis stāvēja un viņā klausījās, pēc tam pagriezās ar skatu pret mums un sacīja „Ja kāds vēlas recitēt Kurānu tā kā tas tika atklāts, lai viņš recitē saskaņā ar Ibn Umm Abda recitāciju.” Pēc lūgšanas, kad Abdullāhs ibn Masūds bija apsēdies izteikts dua (lūgumus Dievam), pravietis esot mums blakus teica par Abdullāha lūgumiem: „Lūdz un tas tiks tev dots. Lūdz un tas tiks tev dots.”
Umars turpināja:
”Es sev sacīju, ka man nekavējoties vajadzētu doties pie Abdullāha ibn Masūda un paziņot labās vēstis, par pravieša (saas) nodrošināto dua uzklausīšanu un tās piepildījumu. Es tā arī darīju, bet pamanīju, ka Abu Bakrs jau pasteidzies, paziņojot labās vēstis pirms manis. Zvēru pie Allāha, es vēl nekad neesmu paguvis apsteigt Abū Bakru labajos darbos.”
Abdullāhs ibn Masūds bija uzkrājis tādu informācijas daudzumu par Kurānu, ka viņš spēja sacīt: ”Zvēru pie Dieva, Kuram blakus nav nekā pielūgsmes un paklausīšanas vērta, neviena Dieva grāmatas āja (pants) nav atklāta man nezinot par to kur tas ir noticis un kādos apstākļos. Zvēru pie Dieva, ja es zinātu, ka ir kāds, kurš par Dieva grāmatu zinātu ko vairāk, es darītu visu, lai būtu ar viņu kopā.” Abdullāhs šādi runājot nemaz nepārspīlēja par sevi.
Kādu dienu, kādā no saviem khalīfas braucieniem, Umars ibn al-Khatobs sastapa kādu karavānu. Bija tik tumšs, ka karavānu īsti pat nevarēja saredzēt. Tad Umars pavēlēja sasaukties ar šo karavānu. Kā noskaidrojās, arī Abdullāhs ibn Masūds tajā bija.
-”No kurienes jūs nākat?” – Umars jautāja.
-“No dziļas ielejas,” – no karavānas atsauca atpakaļ atbildi. (Teikts ir Kureišu cilts izteiksmē: „faddž amik”.)
-“Un kurp jūs dodaties?”- Umars turpināja jautāt. -“Uz seno māju.” (Tas arī ir teikts kureišu cilts izteiksmē: „al-beit al-atik”.)
-”Karavānā ir kāds ālims (Islāma zinātnieks).”- Umars noteica.
-”Kura Kurāna daļa ir dižākā?”
-“ Allāhs! – nav cita tiesīga pielūdzamā, tik Viņš, Dzīvais, Pastāvīgais! Nepārņem Viņu nedz snauda, nedz miegs. Viņam pieder viss, kas ir debesīs un viss, kas virs zemes. Kurš gan tas, kas aizbildīs Viņa priekšā, ja vien ar Viņa atļauju? Viņš zina to, kas ir ar viņiem, un to, kas būs pēc viņiem (radības tagadni un nākotni). Un viņi neaptver neko no Viņa zināšanām, izņemot to, ko Viņš vēlas. Viņa Krēsls (Tronis) ietver gan debesis, gan zemi, un Viņu neapgrūtina sargāt tos abus, Un Viņš ir Visaugstākais, Visdiženākais.” Atbilde bija „Troņa āja.” (2:255)
-”Kura Kurāna daļa ir skaidrākā par taisnīgumu?”
-“Allāhs pavēl to, kas ir taisnīgs un godīgs, barot radiniekus...” –tika sniegta atbilde.
-“Kurš ir visaptverošākais apgalvojums Kurānā?”
-“ Tad tas, kas izdarīja labumu skudriņas svarā, ieraudzīs to, Un tas, kas izdarīja ļaunumu skudriņas svarā, ieraudzīs to.” (99:7-8)
-“Kura daļa Kurānā dod lielāko cerību?”
-“Saki: Mani kalpi, kuri ir sagrēkojuši pret sevīm. Neesiet izmisuši par Allāha žēlastību. Patiesi, Allāhs piedod visus grēkus. Patiesi, Viņš ir Atkal-Piedodošais, Visžēlīgākais.” (39:53)
Līdz ar to, Umars uzdeva pēdējo jautājumu:
-“Vai jūsu vidū ir Abdullāhs ibn Masūds?”
-“Zvēru pie Allāha, jā.”
Abdullāhs nebija ne tikai Kurāna recitētājs, Islāma zinātnieks vai dedzīgs lūgšanu veicējs. Viņš arī bija stiprs un drosmīgs karotājs. Tāds, kurš kļuva pavisam nopietns tad, kad tas bija nepieciešams.
Pravieša (saas) līdzgaitnieki, kādu dienu bija kopā, Mekā. Viņu joprojām bija neliels skaits, vāji un apspiesti. Viņi sacīja:
-“Kureiši līdz pat šai dienai vēl nav dzirdējuši kā kāds publiski recitētu Kurānu. Kurš uzņemtos to izdarīt?”
-“Es recitēšu viņiem,” –brīvprātīgais bija neviens cits kā Ibn Umm Abdu.
-“Mēs baidāmies par tevi,” – viņi sacīja. ”Mēs vēlāmies kādu, kurš ir no vietējā klana, lai viņam būtu nodrošināta klana aizstāvība.” [Abdullāham nav cilts, klana aizsardzības, jo viņš ir pēcnācējs ievestiem vergiem.]
-“Atļaujiet man,”- Abdullāhs ibn Masūds uzstāja, “Allāhs mani pasargās un turēs mani pa gabalu no viņu ļaunuma.”
Tad viņš devās ārpus masdžidas, lai izpildītu savu apņemšanos. Sasniedzot Ibrāhīma makam (kas ir tikai dažus metrus no Kaabas) rīta blāzmas laikā, kad kureiši sēdēja apkārt Kaabai, Abdullāhs sāka recitēt Kurānu:
(Tulkojums:) Visžēlīgākā, Žēlojošā Allāha vārdā.
Visžēlīgākais
Iemācīja Kurānu,
Radīja cilvēku,
Iemācīja viņam izsacīties... (55:1-4)
Viņš turpināja recitēt. Kureiši viņu cītīgi nopētīja un daži no tiem viens otram jautāja: “Ko Ibn Umm Abdu saka?” …”Lai viņš ir nolādēts! Viņš recitē kaut ko no tā, ko atnesis Muhammeds (saas)!”- viņi saprata.
Tad kureiši devās pie Abdullāha un sāka sist viņa seju, jo viņš, neskatoties ne uz ko, turpināja recitēt Kurānu. Viņam, atgriežoties pie pravieša (saas) līdzgaitniekiem, pa viņa seju plūda asinis.
-“Tas ir tas, par ko mēs baidījāmies (tevi sūtot),” – viņi sacīja.
-”Zvēru pie Allāha,” Abdullāhs teica, ”Dieva ienaidnieki nevarēja justies tik labi kā es tajā brīdī. Ja jūs vēlaties, tad rīt atkal es varu doties turp un darīt to no jauna.”
-“Tu jau diez gan esi paveicis. Tu esi ļāvis viņiem dzirdēt to, kas viņiem nepatīk.” – viņi sacīja.
Abdullāhs ibn Masūds dzīvoja līdz khalīfas Usmāna laikam, lai Allāh ar viņiem apmierināts. Kad viņš bija slims, guļot uz nāves gultas, Usmāns atnāca viņu apciemot un jautāja:
-”Kas ir tava slimība?”
-”Mani grēki.”
-”Un ko tu visvairāk vēlies?”
-”Sava Kunga žēlastību.”
-”Vai tu tagad vēlētos saņemt savu pabalstu, kuru tu neesi pieņēmis jau vairākus gadus?”
-”Man tā pašlaik nav nepieciešama.”
-”Tad atstāj to savām meitām pēc sevis.”
-“Vai tu bažies par manu bērnu nabadzību? Esmu viņām pavēlējis recitēt sūru al-Vākia katru nakti, jo es dzirdēju pravieti sakām: „Kurš katru nakti recitē sūru al-Vākia („Notikums”), nekad viņu nepiemeklēs nabadzība.” Esmu viņiem parādījis pareizo ceļu, lai tos nekad neskartu mantas trūkums. Viņiem ikkatru vakaru ir jāskaita Sūru al-Vakia, jo tas ir tas, ko es dzirdēju no pravieša (saas).” [Islammuslim.lv piezīme: Šis hadīss iespējams nav autentisks.]
Tonakt Abdullāhs nomira. Uz viņa lūpām bija viņa Kunga vārds, jo pēdējie vārdi, kurus viņš sacīja bija Dieva grāmatā esošie.
