islāms
Muslims Latvijā
Ulža Bērziņa Kurāna interpretācija muslima skatījumā
Ahmeds, latviešu muslimu foruma www.forum.islammuslim.lv veidotājs
Šis raksts tika publicēts žurnāla "Kultūras Forums" 2006. gada janvāra numurā.
Savā skatījumā uz U.Bērziņa darbu pievērsīšos 3 aspektiem:
1) Kas ir Kurāns;
2) „Kurāns latviski” nav Kurāns, bet gan tulkotāja interpretācija, jo Kurāns ir tikai oriģinālā, kura jēgu nevar pilnībā (precīzi) pārnest citā valodā;
3) Kā muslimi var izmantot Kurāna interpretācijas. Šķēršļi izmantošanai.
Iesākumā paskaidrošu, ka „Kurāns latviski” nemaz nav Kurāns. Kurāns ir tikai oriģinālā - arābu valodā. Kurāns ir Dieva vārdi, kuri nosūtīti pēdējam pravietim Muhammedam (Lai viņam miers un Dieva svētība) 23 gadu laikā. Kurāns tika sūtīts ar garākiem vai īsākiem fragmentiem, kuri bieži vien deva norādījumus, kā risināt kādu aktuālu problēmu. Kurāns nav šo sūtīto fragmentu hronoloģisks apvienojums. Kurāns ir tādā secībā, kādā to pēc Dieva norādījumiem citēja Muhammeds (Lai viņam miers un Dieva svētība) savas misijas beigās. Kurāns ir Dieva uzruna visai cilvēcei arābu valodā, ko Dievs ir apsolījis nosargāt no izmaiņām, pievienojumiem un iztrūkumiem. Mēs redzam, ka Dievs savu solījumu tur, jo atšķirībā no Bībeles tekstiem, muslimiem ir oriģinālais Dieva vēstījums. Kurāns pat īsti nav grāmata, bet uz papīra pierakstīti citētie Dieva vārdi.
Dievs uzrunāja cilvēci ar noteiktiem un oriģinālā saglabātiem arābu valodas vārdiem, kurus nevar precīzi pārtulkot, jo arābu valoda ir ļoti bagāta izteiksmes līdzekļiem, vārdu noskaņām un niansēm.
Tālāk norādīšu dažus piemērus, kad tulkošanā tiek pazaudētas vārda papildus nozīmes un nianses. Kurānā bieži vien viens un tas pats vārds kontekstā nozīmē dažādus jēdzienus vai pat iekļauj šos dažādos jēdzienu vienlaikus. Piemēram, „kufr” („kāfir”) var nozīmēt gan „apslēpt”, „apklāt” (angļu valodas vārds „cover” ir no arābu valodas „kaffir), gan „neticība” (atteikšanās ticēt, ticības noraidīšana, patiesības noliegšana), un pat „nepateicība”. Islāmā „kāfir” apzīmē neticīgos. Un drīzāk neticīgos kā noraidītājus, kas angliski būtu „rejecter”, „unbeliever” un „disbeliever”. Vienlaikus šie „neticīgie” ir arī „nepateicīgie” un tie, kas apslēpjas, apklājas prom no patiesības, īstenās reliģijas un dzīvesveida. Tomēr šis pats vārds var arī nenozīmēt ko negatīvu, kā piemēram Kurānā 2:56 „Faman yakfur bil taghut wa yu'mim billah” („Jebkurš, kurš noraida (yakfur) apspiestību un tic Dievam”). Tomēr citās Kurāna vietās lasītājam ir ļoti svarīgi zināt, ka ir izmantoti tik komplicētas nozīmes vārdi. Tā citos Kurāna ajātos šis „kufr” ir izmantots tuvāk nozīmei „būt pretēji pateicības stāvoklim” (31:12, 3:96-97), bet iztulkojot to tikai kā „nepateicīgie” vai „nepateicība” tiek zaudētas citas vārda „kufr” nozīmes.
Cits ļoti svarīgs Islāma termins ir „dīn”. Tas iekļauj veselu komplektu nozīmju, ko nevar pārtulkot vienā vārdā. Visbiežāk to tulko kā „reliģija”, pazaudējot nozīmi „dzīvesveids”, „ceļš”. Un kā tulkot 109. sūras 6.ajātā esošo „dīn”? Tajā muslims citē pret kāfiriem (~”neticīgajiem”): „Jums jūsu dīn, man mans dīn”. „Jums jūsu reliģija, man mana” vai arī „Jums jūsu ceļš (vai dzīvesveids), man mans”? Kurāna interpretētāji ir izvēlējušies dažādus variantus, bet visas iespējas ir nepilnīgas. Un ko darīt ar pašas galvenās sūras2 ajātu: „Māliki yawmi addeeni”? „Dīn dienas Valdniekam”? U.Bērziņš izvēlas „Pastarās dienas Valdniekam”. Bet „dīn” nenozīmē „pastarā”... Tai blakusnozīme, bet ne tulkojums, ir Tiesas Diena, Augšāmcelšanās Diena, kad piepildīsies absolūtais taisnīgums3. „Dīn Diena” nav pārtulkojama, šis atslēgas vārds jāatstāj netulkots.
Līdzīgi tulkojums neatspoguļo vairāku tūkstošu Kurānā izmantoto vārdu precīzu nozīmi.
Piemēram, - „rabb”, ko visvieglāk tulkot kā „Kungs”. Tomēr arābu valodā šis „rabb” iekļauj ne tikai pavēlniecību, bet arī rūpes par pavēlētajiem un viņu uzturēšanu. Līdzīgi ar kolosālā ietilpīguma terminiem „rahmān” un „rahīm”, jo to tulkošana kā „Līdzcietīgais”, „Žēlsirdīgais” (vai „Visu Žēlīgais”) ir Dieva kvalitāšu un īpašību krasa samazināšana.
Ja vārdu „ajāts” tulko kā „vārsma”, tiek apieta vārda otra nozīme – „zīme”. Jo dodot cilvēcei ajātus, Dievs dod arī „zīmes”. Bet tas savukārt nozīmē, ka liela daļa Kurāna vārdu ir teju obligāti jāatstāj netulkoti komentārā skaidrojot to nozīmi. Vai vismaz pēc tulkotā vārda iekavās norāda oriģinālu un tad skaidro ar komentāru. Tas savukārt neiekļaujas U.Bērziņa veikuma mērķos.
Minētās problēmas rodas tulkojot ne tikai vārdus, bet arī gramatikas formas.
Par atsevišķām Kurāna vietām Islāma zinātniekiem ir disputi - kādā gramatikas formā tās nolasāmas, kaut gan lielā daļā gadījumu varētu būt, ka Dievs ir iekļāvis abas nozīmes.
Nākamā problēma, interpretējot Kurānu, ir paša interpretētāja izpratne un zināšanas par Kurānu un tajā sacīto. Kurāna „pārrakstīšana” no oriģināla uz cilvēka veikumu, atspoguļo paša autora un attiecīgā laika zināšanas. Tāpēc, ja Dievs savā runā piemin kādus procesus vai lietas, par kurām indivīdiem nav pietiekamas izpratnes, tad pastāv risks, ka attiecīgā laika interpretētājs savā veikumā būs pazaudējis oriģinālā esošās nozīmes. Ar to domāju tā sauktos „Kurāna zinātniskos brīnumus”, ka ajāti ietver visnotaļ dzejiski aprakstītus dabas procesus un stāvokļus, kuru zinātniskā atklāšana ir salīdzinoši nesena un ietver sarežģītu un 7.gadsimta arābiem neiespējamu tehnoloģiju izmantošanu. Interpretētājs uztver Kurānu caur savām, sava laika zināšanām, un interpretē pēc savas nepilnīgās izpratnes, tā pazaudējot oriģinālā, iespējams, iekļautās nozīmes. Piemēram, vai Kurānā ir teikts, ka Dievs radīja visu sešās dienās? Jā un nē. Kurānā izmantotais vārds ir „yaum”4. Tas savukārt visbiežāk tik tiešām nozīmē „diena”, bet šim vārdam ir arī citas nozīmes, kuras varētu skaidrot kā „periods”, „posms”.
Attiecīgi Kurānam nemaz nav iespējams tulkojums, jo Kurāns ir tik bagāts ar idejām, kas ne tikai aptver kādu fragmentu vai ajātu, bet pat atsevišķus vārdus. Tāpēc interpretācija ne tikai noplicina tekstā esošās idejas, bet ir arī autora interpretācija, jo autors izvēlas, tieši kuru no nozīmēm un kādu gramatikas formu pārnest. Tafsīr (zinātniski reliģiskie komentāri Kurānam) Kurāna mūsdienu lasītājam ir absolūti nepieciešami, bet Kurāna interpretācija nevar iztikt bez interpretētāja komentāriem, kuros viņš paskaidrotu gan oriģinālos, gan interpretācijā izvēlētos vārdus un gramatikas formas. Tāpēc Kurāna „tulkojums” patiesībā ir tikai interpretācija, kas atspoguļo konkrētā indivīda – interpetētāja izpratni, vienlaikus krietni samazinot Kurānā esošo ideju un nozīmju nianses.
Tāpēc rezultāts vairs nav tikai Dieva vārdi cilvēcei, bet gan kāda indivīda atstāsts par tiem.
Tagad, īsi paskaidrojis, ka Kurānu nav iespējams iztulkot, kā arī to, ka Kurāna interpretācija nav Kurāns, paskaidrošu šādu interpretāciju nozīmi muslimiem.
Šādu interpretāciju izmantošana reliģiskajā praksē nav atļauta, jo tie nevar aizvietot Dieva vārdus. Tāpēc rituālo lūgšanu (salāt) laikā muslimi nevar izmantot Kurāna interpretācijas, jo tās nav tas, ko Dievs ir sūtījis. Pravietis Muhammeds (Lai viņam miers un Dieva svētība) norādīja, kuras lūgšanu daļas var teikt savā valodā, bet kuras - obligāti arābu valodā. Obligātās daļas ir Kurāna fragmenti (jo interpretācijas citēšana vairs nav Dieva vārdu citēšana), un dažas īsas frāzes, kuras iemācīties, saprast un lietot nav grūtību nevienam. Piemēram, „Allāhu akbar” arī nemuslimi ir apguvuši...
Kur var izmantot Kurāna interpretācijas?
Muslims, aptverot atšķirības starp Kurānu un tā interpretāciju un pievēršot pastiprinātu uzmanību komentāriem, tās var izmantot savā Islāma apguves procesā.
Tā pirmoreiz, Kurāna fragmentu interpretēja pravieša Muhammeda (Lai viņam miers un Dieva svētība) tuvs līdzgaitnieks Salmans Persietis, kurš interpretēja pirmo sūru al-Fatiha persiešiem, kuri nemācēja arābu valodu. Interpretāciju var izmantot arī piektdienās, kad kāds no muslimiem saka piektdienas runu (khutba) auditorijai, kura nezin arābu valodu. Tad viņš var izmantot šīs interpretācijas, paskaidrojot citēto ajātu nozīmi. Vēl šīs interpretācijas tiek izmantotas, uzrunājot nearābu nemuslimus. Savdabīgā kārtā šīm interpretācijām ir pat sava veida priekšrocība, salīdzinot ar Kurānu, jo Kurāns kā Dieva vārds pieprasa īpašu apiešanos ar to. Piemēram, fiziski pieskaroties Kurānam, jābūt rituālās tīrības stāvoklī (wudu – rituālā apmazgāšanās pirms lūgšanām). (Tas neattiecas uz citēšanu vai klausīšanos.) Savukārt, tā kā Kurāna interpretācijas nav Kurāns, tad uz tām neattiecas tie paši noteikumi. Tāpēc interpretācijas bez bažām un pārdzīvojumiem par tālāko apiešanos var dot nemuslimiem, kuru higiēnas, tīrības un cieņpilnas izturēšanās pret Dieva vārdiem izpratne var krietni atšķirties no tās, kuru cilvēcei kā piemēru rādīja pravietis Muhammeds (Lai viņam miers un Dieva svētība)...
Tomēr skatot īpašo U.Bērziņa veikumu, nākas atzīmēt šī gadījuma atšķirību no pierastajām un Islāma zinātnieku apstiprinātajām Kurāna interpretācijām, piemēram, Abdullā Jūsufa Alī variantu angļu valodā vai Elmīra Kuļijeva krievu valodā. Šādu augsti cienītu interpretāciju mērķis un metodoloģija bija pēc iespējas precīzāk atspoguļot Kurānā esošo ajātu nozīmi. Savukārt U.Bērziņa sākotnējais mērķis bija pēc iespējas labāk parādīt Kurāna dzejisko skaistumu un mēģināt to pārnest latviešu valodā. Lai gan U.Bērziņš šo darba gadu laikā ir daudz izglītojies un vairākas reizes pārveidojis iepriekšējo veikumu, jo guvis jaunas, cita skatupunkta zināšanas, tomēr sākotnēji uzstādītās mērķis un interese ir palikusi. Tāpat zinātniskā redaktora Jāņa Ešota bargā kritika par veikumu liek bažīties par arī par pēdējo variantu. Savukārt augstāk esošā intervija atņem cerības sagaidīt ko tādu, ko bez lielām bažām varētu piedāvāt nemuslimiem kā kādu iespaidu par oriģinālo Kurānu.
Tomēr redzu divas nākotnes līnijas, kurās varētu tikt izmantots U.Bērziņa veikums.
Vienā es redzu latvieti, kas lasot U.Bērziņa interpretāciju, mainīs savas domas par Islāmu kā ļauno sātanistu un teroristu perverso sektu. Iespējams, ka šis latvietis kļūdaini var nodomāt, ka viņš ir izlasījis Kurānu un tagad zina visu, kas tajā ir teikts, - tomēr tas ir labāk kā latviešu tagadējie absolūtās nekompetences vai mītiskas ieskaņas pārpratumu murgi.
Otra līnija, kuru es redzu (pēc intervijas izlasīšanas gan šaubos), ir tā, ka latviešu muslimi izmantos šo U.Bērziņa veikumu, lai rediģētā variantā izveidotu tos Kurāna interpretācijas fragmentus latviešu valodā, kuri viņiem būs nepieciešami, veidojot sludināšanas un skaidrošanas materiālus par Islāmu. Tomēr šī otrā līnija ir saistīta ar bažām, kuras sakņojas muslimu grūtībās uzticēties jebkura nemuslima darbam par Islāmu vai Kurānu. Šādai neuzticībai ir trīs iemesli. Pirmkārt, muslimi ir atskatījušies pseidozinātnes orientālisma „sasniegumus”, kurā darbojošies nemuslimi savos darbos ir gāzuši naidu un nespēju būt objektīviem un izdomājuši nejēdzības, lai tikai pateiktu jaunas un/vai attiecīgajai Rietumu politikai izdevīgas domas un apgalvojumus.
Otrkārt, muslimiem ir skepse pret nemuslimiem, kas noraida Islāmu, zinot tā vēstījumu.
Bet U.Bērziņš izvairās atbildēt uz Islāma uzstādīto jautājumu par padevību Dievam, apzīmējot Kurānu kā vēl vienu cilvēka radītu komunikāciju ar Dievu...
Treškārt, muslimiem ir nopietnas bažas ne tikai par U.Bērziņa izmantoto metodoloģiju, bet arī par Kurāna uztveri un pat kompetenci. Šajā „Kultūras Forums” izdevumā publicētā intervija ar U.Bērziņu sastāv no tik daudziem nekompetences, no gaisa parautu izdomājumu, absurdu apgalvojumu un vieglprātīgas, augstprātīgas vai nicinošas attieksmes piemēriem, ka muslimu bažas pāraug sašutumā un vilšanās.
