Islāms
Muslims Latvijā
Intervija ar Lailu Brenci
“Saskarsme” 2006. gada oktobrī
Laila Brence ir latviete pēc tautības, bet muslima pēc ticības, ko sirdī un ikdienā ir pieņēmusi kā savu. Laila kopš 2001. gada dzīvo Pakistānā, abiem ar vīru Saifudīnu Šeihu jeb vienkārši Saifu, kas strādā Pakistānas - ASV kopuzņēmumā “SibiSoft” par ofisa menedžeri, ir divi bērni – meitiņa Hafsa (2 gadi) un dēls Uzeirs (4 gadi). Jaunā sieviete, Latvijas Kultūras Akadēmijas absolvente, Minesotas universitātes (ASV) doktorante, Latvijā kopā ar saviem bērniem ir atbraukusi paciemoties pie ilgi neredzētajiem vecākiem.
Laikam nav aizņemtāka cilvēka kā Laila šajos viesošanās Latvijā mēnešos, kad viņa nepārtraukti tiek uzaicināta uz dažādiem tikšanās ar sievietēm pasākumiem, kur dalās atšķirīgajā pieredzē bērnu audzināšanā, skaidro attiecības starp vīrieti un sievieti Islāma pasaulē un iepazīstina ar Pakistānas virtuvi. Bet galvenais, ko Laila dara – viņa grauj stereotipus par to, cik apspiesta un nelaimīga ir muslima. Kā izrādās, ir tieši otrādi – Islāma pasaulē sieviete, sevišķi māte, ir dziļi cienīta un mīlēta.
Pārcelties uz dzīvi ne tikai krasi no Latvijas atšķirīgos klimatiskajos apstākļos, bet arī mainīt ticību – tas ir ļoti atbildīgs lēmums. Cik viegli vai grūti to bija pieņemt?
Tas ir liels lēmums. Pirms pārcelšanās uz Pakistānu, es studēju doktorantūrā Amerikā. Pēc Amerikas likumdošanas, vīram kā studenta ģimenes loceklim ir īpašs statuss – viņš kopā ar mani kādu laiku varētu dzīvot Amerikā. Vienkārši vīram neiedeva vīzu. Griezos pēc padoma universitātē, kur ir īpašs centrs, kas apkalpo studentus. Aiznesu visus dokumentus, parādīju – viņi teica, ka vienkārši nesaprotot, kāpēc vīza nav iedota, jo visi dokumenti bija kārtībā. Vēstniecībā tā izlēma un neiedeva. Droši vien, Latvijā tagad ar Ameriku ir tādas pašas problēmas. Tā kā vīrs nedabūja vīzu, mēs nolēmām dzīvot Pakistānā.
2001. gada maijā es aizbraucu uz turieni. Tā pa īstam izjutu Pakistānu, jo maijs tur ir viskarstākais mēnesis. Pirmais iespaids nebija patīkams.
Kurā valsts daļā tu dzīvo, kurā vietā?
Es dzīvoju Pakistānas lejas daļā – Karači, diezgan tuvu Indijai. Karači ir lielākā Pakistānas pilsēta un visas biznesa dzīves, visas valsts aprites centrs. Lai gan galvaspilsēta ir Islāmabada, tā salīdzinājumā ar Karači ir pavisam maza pilsētiņa. Islāmabada ir oficiālā galvaspilsēta, bet viss notiek Karači. Kultūras dzīves cents, savukārt, ir Lahora, kur ir diezgan daudz kultūras pieminekļu.
Raksturo Pakistānas klimatu!
Valstī principā ir divi klimati. Valsts augšdaļa ir ļoti līdzīga Latvijai: arī tur vasarā ir pāri 30 grādiem, ziemā ir sniegs. Daba ir līdzīga Latvijas dabai – gan koki, gan viss pārējais. Es dzīvoju tuvāk ekvatoram un tur ir karsts. Vasarā reizēm ir pāri 40 grādiem, karstākais mēnesis maijs. Pa vasaru tas karstums it kā aprimst un septembrī atkal uznāk no jauna. Tad pamazām pamazām iet uz ziemas pusi un oktobrī, novembrī paliek vēsāks.
Vai ir arī lietus periodi?
Ja lietus ir, tad ir vasarā. Nav tā kā Indijā, kur ir konkrēti mēneši, kad ir sauss un konkrēti mēneši, kad ir lietus. Interesanti, 31. jūlijā izbraucām uz Latviju un taisni tajā vakarā sāka līt. Tas bija pirmais lietus šogad Pakistānā. Visu gadu kopš janvāra nebija lijis.
Tātad, esmu nolēmusi apmeklēt Pakistānu. Kā es tur varu nokļūt no Latvijas?
Tiešu diplomātisko sakaru valstīm nav, tāpēc ir jākārto vīza caur Zviedriju. Zviedrijā ir Pakistānas vēstniecība, kas darbojas pa Baltijas reģionu. Nokļūt Pakistānā, protams, var ar lidmašīnu. Mēs lidojām ar turku aviolīniju Karači – Stambula – Rīga, vienu no lētākajiem variantiem, ko atradām. Ja grib ērtāk un ir daudz naudas, var braukt arī savādāk. Mēs braucām kā ģimene, abiem bērniem kopā sanāca viena pilna biļete, mums ar vīru katram sava biļete. Kopā mums sanāca apmēram 1300 lati abos virzienos.
Kurā gadalaikā tu tur iesaki ciemoties?
Uz valsts augšdaļu es iesaku braukt pavasarī, siltuma tur būs pietiekoši un latvieši jutīsies komfortabli. Uz lejas daļu noteikti jābrauc ziemā. Ja nav liels karstuma mīļotājs, vasarā tur labāk nerādīties.
Pakistāna līdz pat 1947. gadam ir bijusi Indijas daļa...
Tad, kad Lielbritānija no reģiona izgāja (pirms tam tā bija Lielbritānijas kolonija), 1947. gadā, notika Indijas dalīšana. Kā dzīves telpa muslimiem tika izvēlēts augšējais reģions, bet lejas daļa tika atvēlēta hinduistiem. Tad, kad tika izveidota Pakistāna, muslimiem tika dots aicinājums – ja viņi vēlas, viņi var nākt un dzīvot Pakistānā. Ļoti daudzi muslimi izmantoja šo iespēju un pārnāca no Indijas uz Pakistānu.
Kāds ir politiskais stāvoklis valstī?
Pastāvīgi notiek apvērsumi, pastāvīgi mainās valdība. Šobrīd pie varas ir militārais režīms, prezidents ir arī armijas virspavēlnieks. Viņš nav ievēlēts prezidents, bet pie varas nācis apvērsuma ceļā, par ko visi viņam pārmet.
Tad jau tur ir bīstami uzturēties!
Es neteiktu, ka bīstami..., bet prezidents ir lielos draugos ar Ameriku: it kā cenšas veidot demokrātiju, cenšas cīnīties pret terorismu. Mēs reizēm ar vīru domājam, ka reālā situācija valstī ir baigi bezcerīga, jo ir ļoti liels analfabētu skaits, ļoti liela nabadzība. Un lai to mainītu.... Es nedomāju, ka mūsu dzīves laikā dzīves līmenis uzlabosies. Arī dzīvot pilsētā un dzīvot laukos ir divas dažādas lietas. Ja runā par Pakistānu, tad uzreiz jārunā par pilsētu un laukiem. Atšķirība ir ļoti būtiska.
Oficiālās valsts valodas ir divas – angļu un urdu. Ja angļu valodu vismaz dzirdējis ir katrs, tad kādai valodai varētu pielīdzināt urdu valodu?
Tas ir vairāku valodu sakopojums. Veidojusies no arābu, persiešu, sanskrita, hindi valodām. Saknes valodai ir ļoti daudzveidīgas, arī angļu valoda tur ir iekšā. Lai gan Urdu valoda Pakistānā ir valsts valoda, bērni visus priekšmetus skolā apgūst angliski. Pakistānā ir ļoti daudz reģionu un katrā reģionā ir sava mazā valodiņa. Valodas ir līdzīgas, bet runāt tajās nevar. Apmēram, kā mums ar lietuviešiem – ja lietuvieši runā, mēs daudz ko varam saprast, bet sarunāties nevaram.
Muslimu svētā grāmata Kurāns ir arābu valodā. Kā bērni to apgūst?
Kurāns ir arī angļu valodā, bet bērni to mācās apgūt arābiski. Ļoti populāri vidusslānim ir, ka katrai ģimenei mājās nāk mājskolotājs, kas strādā ar bērnu pēc skolas. Mājskolotājs palīdz bērniem izpildīt mājasdarbus, viņš ir arī atbildīga par to, lai bērns ir sagatavojies nākamajai dienai skolā. Un ļoti bieži tas pats skolotājs pasniedz arābu valodu un nodarbojas ar Kurānu.
Tu proti arābu valodu?
Es nevaru teikt, ka protu arābu valodu. Esmu iemācījusies tekstu, zinu, ko tas nozīmē, bet lai es runātu arābu valodā – tas tā nav. Kurāna tekstus mācās no galvas, jo Kurāna recitācija ir formālās lūgšanas daļa. Pēc tā ir katra personīgā lūgšana, kad lūdz valodā, kurā katrs jūtas ērtāk. Pakistānā diena ir sadalīta pēc lūgšanām, kas vada dienas ritmu. Ir piecas lūgšanas, kas tiek skaitītas arābu valodā pirms saullēkta, pusdienas laikā, pēcpusdienā, tieši pēc saules norietēšanas un iestājoties pilnīgai tumsai. Aicinājums uz lūgšanām tiek dots caur skaļruņiem no masdžidai. Bērniem ārā iešanas laiks, kad atnāk no skolas, ir no pēcpusdienas lūgšanām līdz saulrieta lūgšanām.
Kāda ir mācību sistēma skolā?
Skolā bērnus liek no divarpus līdz trīs gadu vecuma. Pirmie trīs gadi pirms pirmās klases skaitās kā pirmsskola. To nevar nosaukt par bērnudārzu, jo bērns tur neuzturas visu dienu. Sākumā jau viņš tikai spēlējas, dzied dziesmiņas, mācās dzejolīšus. Ar pirmo klasi sākas oficiālās mācības. Ja bērns sāk iet vienā skolā, tad viņš arī turpina tur mācīties līdz pamatskolas beigām. Pēc tam ir vidusskolas tipa skolas. Ir arī tādas skolas, kur vidusskola jau ir klāt pie pamatskolas. Tad ir koledža, universitāte. Tas, kas šeit ir atšķirīgs, ir Islāma reliģijas mācība un īpašs priekšmets Pakistānas kultūras un vēstures apgūšanai. Pārējie priekšmeti ir tādi paši. Man prasīja par nabadzīgajiem bērniem, kāpēc viņi neiet skolā. Paši nabadzīgākie vecāki uzskata tā: labāk, lai mans bērns iet uz ielas ubagot, nekā es sūtu viņu skolā. Un tie bērni ubagojot piepelnās. Kad mēs ar mašīnu apstājamies pie luksofora Karači, uzreiz nāk klāt bērni un ubago. Ja sēžu mašīnā, gaidu vīru, pienāk viens bērns, es viņam iedodu. Viņš uzreiz pasaka citiem, sak, tajā mašīnā dod! Nāk momentāni, citi arī nāk!
Ko tad?
Mašīnā ir maza atverīte, kur tas kapeiciņš – mazākā maiņas nauda – tiek glabāta. Un ja nāk, tad dod tiem cilvēkiem. Patiesībā, tie bērni, kas ir uz ielām, nav nepaēduši. Lai nopirktu to pašu maizīti..., divus santīmus maksā tā maizīte. Tik daudz tā nu galīgi nav problēma. Attiecīgi reaģējot uz šo situāciju, Pakistānā ir skolas, kurās var bērnus sūtīt, un valdība vecākiem piemaksā par to, ka viņi sūta bērnus skolā. Un vecāki tāpat nesūta, jo tā naudiņa, ko valdība dod, nav tik liela, cik bērns var (sa)ubagot uz ielas. Tā ir tāda problēma..... Populārākie valsts cilvēki, dziedātāji, aktieri, veic pat īpašas akcijas, dod īpašus līdzekļus, lai tie bērni varētu iet skolā.
Ļoti daudzi cilvēki ubago – gan bērni, gan pieaugušie. Ubagošana kļūst par dzīvesveidu. Un es nezinu, kā to var risināt. Ja jauns vīrietis trīsdesmit gados ubago, tā ir viņa profesija. Viņš neizvēlas strādāt, viņš izvēlas ubagot.
Kāds ir iemesls lielajai nabadzībai valstī - ierobežotie resursi vai vienkārši slinkums?
Daļēji tas varbūt ir slinkums, daļēji cilvēki ļoti ubago un no tā arī pārtiek. Izglītības līmenis ir zems un ar to ir ļoti jāstrādā. Mūsu ar vīru viens no sapņiem ir atvērt skolu meitenēm. Jo Pakistānā uzskata, ka sieviete ir tā, kas veido turpmāko paaudzi. Ja meitenēm ir laba izglītība, laba izpratne par to, kāda loma viņai ir kā mātei, kā sievietei, cerams, ka bērni līdz ar to iegūs vairāk. Tāds sapnis ir, bet tam, protams, ir vajadzīgi līdzekļi.
Kāda ir valsts attieksme pret bērniem – vai ir pabalstu sistēma piedzimstot pirmajam/otrajam/trešajam bērniņam?
Nav nekādas sistēmas. Viss ir uz ģimenes pleciem. Valsts cenšas ierobežot bērnu skaitu. Nevalstiskās organizācijas, kas nāk iekšā no rietumiem, ļoti popularizē divbērnu modeli. Parasti reklāmās rāda divus jaunus vecākus ar diviem bērniem – lielākais puisītis, mazākā meitiņa, vismaz divu gadu atšķirība vecumā. Tas ir ģimenes modelis, ko cenšas popularizēt. Mājkalpotājai, kas nāk pie mums strādāt, jau ir četri bērni, gaida piekto. Un tā tas reāli ir – cik bērnu nāk, tik nāk. Valdība viņiem (nabadzīgajam slānim) dod iespēju saņemt bezmaksas kontraceptīvo injekciju, lai grūtniecību pārtrauktu. Bija mums mājkalpotāja, kas izmantoja šo valdības doto iespēju. Viņa stāstīja, ka nedēļu ir šausmīgi grūti: vemšana, nespēks. Viņa to nedēļu nespēj pat reāli strādāt.
Kā izskatās pakistāniešu māja?
Pamatu pamats ir betons un akmeņi, jo tas vasaras laikā palīdz saturēt vēsumu. Un mājas tur ceļ tādas, lai vējš brīvi staigātu pa māju – nekur nekādu slieksnīšu. Ziemā, savukārt, betons paliek auksts, un pat ja ir plus 10 grādi, mājās ir auksts. Nav tā kā šeit, kad mājas ir nosiltinātas. Nekādas apkures nav. Tad mēs liekam paklājus uz grīdām un ģērbjamies silti.
Vai mājas iekārtojums - mēbeles, sekcijas, gultas ir mūsu tradicionālajā izpratnē?
Ir, ir, tāpat. Tieši tā paša karstuma dēļ viss ir vairāk pie zemes. Jo augstāk, jo karstāk, jo zemāk, jo vēsāk. Lai vasarā pasargātos no karstuma, mājās nepārtraukti darbojas lieli ventilatori. Ventilatoru dēļ trokšņu līmenis parasti ir samērā augsts, izņemot ziemu, kad lielie ventilatori nestrādā. Līdz ar to, cilvēki it kā neapzināti runā drusku skaļāk. Mana mamma saka, arī bērni runājot skaļāk. Tas ir praktiskās ikdienas dēļ.
Jūs skaitāties pārtikusi ģimene?
Mēs esam vidusslānī, varbūt vidusslāņa augstākā daļā. Lielākā daļa ir nabadzīgie cilvēki. Ir arī ļoti ļoti bagāti cilvēki - elite, bet tādu ir ļoti maz.
Uzreiz jāsaka, ka dzīvojam joint family (savienotā, saistītā ģimene). Ar mums dzīvo Saifa mamma un viens no brāļiem, kurš vēl nav precējies. Pavisam ģimenē ir pieci brāļi. Pārējie trīs brāļi ir precējušies un ar savām ģimenēm dzīvo atsevišķi. Saifa tēvs mira, kad viņš vēl bija pusaudzis. Īrējam trīsstāvu privātmājas pirmo stāvu, kurā ietilpst viesistaba, ēdamistaba, trīs guļamistabas – katra ar savu vannas istabu - un virtuve. Dzīvošana kopā ir, bet viens otram netraucē, jo platības ir lielas.
Kādi rādītāji ir nepieciešami, lai iegūtu vidusslāņa ģimenes statusu Pakistānā?
Protams, darbs. Labi apmaksāts darbs. Lai izsistos no pašiem nabadzīgākajiem slāņiem, lai ietu mācīties, ir jāpieliek zināmas pūles. Jaunie cilvēki ļoti tiecas pēc izglītības Pakistānā.
Kādas ģimenē ir attiecības starp cilvēkiem, starp bērniem un vecākiem cilvēkiem?
Domāju, ka Pakistānā ir lielāka cieņa pret vecākiem cilvēkiem, jo bērni dzīvo ar visu gada gājumu cilvēkiem. Viņiem ir jāiemācās cienīt, jāiemācās reāli veidot attiecības ar visiem cilvēkiem.
Tā kā tik liels uzsvars uz ģimenes saitēm, katram ģimenes loceklim ir savs nosaukums. Tētis ir abba, mamma – ammi (tas ir urdu valodā, bet manējie mani sauc par mammu), brālis/vīra brālis/māsas brālis/māsas vīrs – bhai, māsa – behen, brāļa sieva – bābī, vecāmāte no mātes puses – nānī, vectēvs no mātes puses – nāna, vecāmāte no tēva puses – dādī, vectēvs no tēva puses – dāda. Vīrs ar sievu publiski viens otru vārdā nesauc. Vārds tiek uzskatīts par ļoti personisku katra cilvēka lietu. Lai publiski nebūtu jāsaka mans vārds, es tieku saukta pirmdzimtā vārdā, tātad, Uzeira māte, vīrs tiek uzrunāts kā Uzeira tēvs. Ja es gribu kaut ko pateikt vīra brālim, tad vārdam vienmēr saku klāt bhai -“brālis”. Tas viņam izrāda cieņu. Tāpat, brāļa sievu neuzrunāju tikai vārdā, bet saku bābī. Ja sauc tikai vārdā, tad tā ir necieņas izrādīšana.
Es biju pārsteigta, ka viens no Saifa vecākajiem brāļiem ģimenē uzrunā mazus bērnus uz “jūs”. Lai izrādītu viņam cieņu, lai viņš justos kā personība. Bet zinu arī citas tādas ģimenes.
Sieviete kā māte ir cita liela sarunas tēma. Sieviete kā māte Pakistānā ir ļoti lielā cieņā. Ja tu cieni savu māti, tas tiek ļoti augstu vērtēts kā tavas reliģiskās piederības izpausme. Pravietim Muhammedam ir jautāts: ”Ko es varu ņemt līdzi kā savu labāko sabiedroto?”[1] Pravietis teicis: ”Tavu māti”. ”Ko pēc tam?” “Tavu māti!” Muhammedam vēlreiz jautājis: ”Un kas ir nākamais?” “Tava māte” – skanējusi atbilde. Un tikai, kad pravietim tika jautāts ceturto reizi, viņš atbildējis: ”Tavu tēvu”. Tas, ka māte audzinot bērnu, iet cauri visām sāpēm un visām rūpēm, tiek ļoti augsti novērtēts.
Kādos gadījumos viens otru sauc vārdā?
Tiešajā ģimenē. Ja mēs esam mājās ar vīru, bērniem, tad viens otru saucam vārdos. Māte jebkurā vecumā savus dēlus un meitas sauc vārdā.
Kā tu varētu raksturot vidusmēra muslimu sievieti?
Tajās valstīs visi ir ļoti karstasinīgi. Temperaments tur ir daudz straujāks nekā šeit.
Plūkšanās, ķildošanās – tādas laikam nav?
Vārdu apmaiņas kā jau katrā ģimenē notiek. Ja runā par vēlamo, tad tā ir pazemība. Gan Dieva priekšā, gan apkārtējo priekšā.
Kā paiet tava diena?
Mājās es esmu tāda kā ģimenes galva, jo vīrs no rīta aiziet, vakarā pārnāk. Viss, kas notiek mājās, ir manā pārziņā, jo vīramāte veselības stāvokļa dēļ saimniecību vairāk nevada. Vīramāte mani ir iemācījusi gatavot turienes ēdienus. Kad te, Latvijā, pagatavoju, visi priecājas, visiem ļoti garšo. Mājas darbus man atvieglo kalpotāja, kas nāk katru dienu. Katrā vidusslāņa ģimenē mājās ir kalpotājs. Vidusslāņa ģimenes Pakistānā pienākums ir nodrošināt ar darbu iedzīvotāju klasi, kas nāk no lauku rajoniem uz pilsētu pelnīties, jo laukos neko reāli nopelnīt nevar. Mājkalpotāja mazgā grīdas un traukus, jo gatavojot ēst, tas trauku daudzums ir ļoti liels. Grīdas ir jāmazgā katru dienu, jo ir ļoti daudz putekļu. Te varbūt pat divās nedēļās tik daudz putekļu nesakrājas, cik mums vienā dienā. Tā kā klimats ir ļoti silts, mājās nāk dažādi kukainīši, tāpēc ūdenim liek klāt mazliet hloru saturošu šķīdumu.
Tā kā man ir divi mazi bērni un puisis (Uzeirs) tagad skolā neiet, no rīta puses mēs kaut ko kopā padarām – mācāmies burtus, ciparus. Tas tāds viņa laiks. Tad ir jātaisa pusdienas. Vēl viena tradīcija, kas pārņemta no angļiem, ir pēcpusdienas tēja. Pēcpusdienas tēja ir jādzer visiem un visi to praktizē. Parasti dzer melno tēju, bet ar pienu.
Tā arī mana diena paiet – pusdienas, tējas laiks, tad vakariņu laiks. Savu darbu es daru tad, kad bērni guļ. Varbūt, kad viņi paaugsies, būs drusciņ vieglāk, bet šobrīd tā ir – kad viņi guļ, es strādāju. Sākumā, kad aizbraucu uz Pakistānu, strādāju ar vienu grāmatizdevēju – rediģēju uz angļu valodu tulkotās grāmatas. Esmu arī uzrakstījusi grāmatiņu muslimu bērniem. Lielāks projekts ir bērnu grāmatiņa ar puzzli un kompaktdisku. Pēc tam strādāju skolā par datorpasniedzēju skolotājām. Pēdējais, ko daru – es strādāju žurnālā Hiba. Tas ir ģimenes žurnāls, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē “dāvana”, kas domāta kā dāvana visai ģimenei. Lielākoties orientēts uz pusaudžiem un jaunākā gadu gājuma cilvēkiem, lai gan tur kaut kas atrodas visai ģimenei. Esmu vecākā redaktore, atbildu par tekstiem, lai tie būtu labā angļu valodā. Tas ir darbs, ko daru no mājām. Vienreiz mēnesī ir redakcijas sapulces, kur mēs sanākam kopā, saplānojam un tālāk viss notiek no mājām, caur internetu.
Cik maksā mūsu naudiņās žurnāls?
Viens lats divdesmit pieci santīmi. Droši vien, tāpat kā te.
Tas ir darbs iztikšanai. Bet sirdij?
Tas arī sirdij. Tā redakcija, kas mēs esam, patiesībā ir draugu loks. Un tā sabiedrība Karači, kur mēs apgrozāmies, ir sabiedrība, kur šis žurnāls arī izplatās. Vēl, vairāk kā tūkstotis eksemplāru aiziet farmācijas kompānijai, kas žurnālu abonē. Viņi to izsūta pa Pakistānu saviem dakteriem kā dāvanu. Arī Dubaijā, Apvienoto Arābu Emirātos, tiek izplatīts šis žurnāls.
Ievēroju, ka Lailai uz rokām ir ornamentāli raksti gaiši brūnā krāsā. Sākumā domāju, ka plaukstas virspuse ir vienkārši nosmērēta. Izrādās, tie ir zīmējumi ar hennu, ko zīmējusi pati Laila.
Tā tev tāda kā aizraušanās?
Jā, jā, tā var teikt. Nekādas dziļākas nozīmes tam nav. Tīri skaistumkopšanas nozīme. Pakistānā sieviete tā sevi izskaistina svētku reizēm – kāzām, kad bērniņi dzimst, ģimenes svētkiem utt.
Kā tas tehniski notiek?
Zīmējumus sauc mehendi, krāsa ir veidota no samaltām hennas lapām, kam drusciņ pieliktas ķimikālijas, lai krāsa stiprāk turētos. Uz rokas kā ar zīmulīti ar īpaši veidotu konusveidīgu uzgali zīmē dažāda veida zīmējumus. Kad masa nožūst, sacietē, lieko krāsu nomazgā, un uz ādas paliek zīmējums. Arī uz kājām liek dažādus rakstus. Tas ir tīri tradicionāli arī arābu valstīs un Indijā. Tikai arābu valstīs neliek rakstu, bet visu plaukstu nolej ar hennu.
Cik ilgā laikā šādi var noklāt plaukstu?
Profesionāļi zīmē ļoti ātri. Nu, es kādas piecpadsmit minūtes zīmēju – atkarībā no tā, cik sīks ir raksts. Ja raksts ir lielāks, tad sanāk ātrāk.
Kā sievietes Pakistānā sevi kopj?
Tur sievietes ļoti rūpējas par sevi. Skaistumkopšanas saloni ir uz katra stūra. Sievietēm ir ieteikts rūpēties par savu izskatu un savu skaistumu, lai viņas atšķirtos no vīriešiem. Droši vien, liekas, ka tas tā jocīgi, jo sieviete sevi apklāj un izturas tā ļoti atturīgi. Tas skaistums ir paredzēts ģimenei un sieviešu sabiedrībai. Es eju ārā, apklāju sevi, lai norobežotos no nevajadzīgiem skatieniem. Varētu pat teikt, ka tas ir tāds kā sievietes aizsargs. Bet tas, kas man ir apakšā, ir manis pašas personīgā darīšana.
Kā tu pati ikdienā ģērbies?
Sākumā, kad atbraucu, izmēģināju viņu nacionālos tērpus, bet man tie likās neparocīgi, un es atgriezos pie biksēm un svārkiem. Pakistānā ģērbjas piezemētāk nekā, piemēram, Malaizijā vai Indonēzijā, kur apģērbi ir daudz spilgtāki, daudz košāki. Pakistānā apģērbā ir daudz tumšo toņu – gaiši pelēks, zils, melns.
Tu nejūties ierobežota, ka esi šādā apģērbā?
No sākuma es domāju, ka tas ierobežojums, bet patiesībā tas atvieglo kustēšanos uz ielas, jo tur ir ļoti daudz acu, kas skatās uz tevi. Latvijā tā nav. Tur ļoti noskatās, nopēta no galvas līdz kājām. Ja redz, ka iet ārzemnieks, tad vispār. Pārāk liela uzmanība. Reizēm tas kļūst nepatīkami. Muslimu vīrietis drīkst uzmest aci pretimnākošai sievietei, bet viņam acis ir jānolaiž. Un ja viņš acis uz to sievieti paceļ otrreiz, tas viņam ir grēks.
Tas tiek ievērots?
Joks ir tāds, ka Pakistānā vīrietis skatās vienreiz, bet tā pamatīgi.
No cik gadiem sieviete sāk nēsāt specifisko apģērbu?
No pubertitātes vecuma. Visi domā, ka tikai sievietēm sevi jāapklāj. Bet daudzi nezina, ka vīriešiem tieši tāpat ir jāapklāj konkrētas ķermeņa daļas, ko viņi nedrīkst atklāt sabiedrības priekšā. Tur šortos nestaigā neviens vīrietis, tāpat kā nestaigā ar atkailinātu augšdaļu.
No kā ir atkarīgs – aizklāt seju vai neaizklāt?
No pašas sievietes. Neviens viņai neko nevar uzspiest. Tā ir tikai sievietes izvēle – atklāt sevi vai nē. Jo viņa par to atbildēs Dieva priekšā. Lai gan, ja ir valdonīgs vīrs, viņš var uzspiest aizklāt seju.
Vai Pakistānā ir viensievība?
Pakistānā oficiāli ir atļautas vairākas sievas. Tā ir vīra izvēle – viena vai vairākas sievas? Tā ir vīra izvēle, jā. Bet tas netiek praktizēts. Es pat personīgi nezinu tādas ģimenes. Ar likumu tas ir atļauts, bet ja vīrs grib precēties ar vēl vienu sievieti, ir jāprasa pirmās sievas atļauja. Ja viņa atļauju nedod, tad vīrs precēties nevar. Pēc Islāma noteikumiem – ja vīram ir četras sievas, tad viņam visas ir jānodrošina pilnīgi vienādi materiāli. Ja vienai sievai ir māja, tad otrai sievai arī ir jādod māja. Ja es dodu vienai sievai dāvanu, tad otrai ir jādod kaut kas līdzvērtīgs. Ne jau to pašu lietu, bet līdzvērtīgu vērtībā. Kā smejas Pakistānā, arābi ir bagāti, viņiem ir resursi, viņi var atļauties tās daudzās sievas.
Laulību gredzenu sieviete nēsā?
Lielākoties nenēsā. Vīrieši nenēsā gredzenus, tas ir Islāmā noteikts. [2]
Kāda bija tava kāzu ceremonija?
Pavisam vienkārša. Ir divējāda procedūra – reliģiskā, kad viss notiek masdžidā un valsts noteiktā procedūra. Tieši tāpat kā te – baznīcā vai dzimtsarakstu birojā. Mums vairāk bija sarakstīšanās process, kas bija valsts noteiktā kārtībā.
Kāds bija iemesls, ka neizgājāt reliģisko procedūru?
Ja abi nav muslimi, reliģiskā procedūra nav iespējama. Es nebiju muslima tajā laikā.
Tev ir saglabājies meitas uzvārds....
Pēc precēšanās mans uzvārds nav mainījies, jo muslimu tradīcijās sievas uzvārds nemainās. Tradīcija mainīt uzvārdu nāk no viduslaikiem. Ja pareizi atceros, sievas mainīja uzvārdus tāpēc, ka tika uzskatītas par vīra īpašumu. Visa viņas mantība tika pieņemta kā vīra īpašums, viņai pašai nekas nepiederēja. Vēsturiski tas ir mainījies, un tagad sieviete var paturēt savu vārdu un savu īpašumu. Viss, ko viņa saņem algā, ir viņas pašas. Viņai nav nekāds pienākums neko dot ģimenei, viņa pati var izlietot sava darba augļus. Vīrs, savukārt, ir atbildīgs par to, lai uzturētu ģimeni, bērnus un visas ikdienas vajadzības.
Pastāsti par kāzu ceremoniju!
Katras meitenes dzīves lielākais notikums ir kāzas. Kā sieviete tiek uzposta un cik ļoti skaista un dārga kleita viņai ir! Pirms precēšanās meitene visu dienu pavada skaistumkopšanas salonos, kur viņai tiek izdarīts viss. Viņa ir kā karaliene savā kāzu dienā. Kleitas ir nevis baltas, kā šeit, bet populārākā krāsa ir sarkanā. Un parasti izšūta ar zelta diegiem. Ļoti daudz zelta rotaslietu. Meitenes ģimene ir tā, kas nodrošina meitai pūru, bet kāzu viesi, kas iet simtos, parasti dāvina rotaslietas.
No tava iepriekš teiktā izriet, ka nabagajam kāzu process nav iespējams?
Tur jau ir tā problēma. Ja ģimenē ir meitas un vecāki nav tik turīgi, kāzas ir problēma. Vispār Islāmā tādu tradīciju, ka meitai šāds pūrs jādod, nav. Tas nāk no Indijas, no hinduisma.
Islāmā noteikts, ka devītais muslimu mēnesis Ramadāns (šogad mūsu oktobrī) ir gavēņa mēnesis. Kā notiek gavēšana?
Diennakts gaišajā laikā – no saullēkta līdz saulrietam – nekas netiek ne ēsts, ne dzerts.
Kāds ir tā pamatojums?
Šī gavēšana tiek pilnībā uzskatīta kā Dieva pielūgsmes izpausme. Tas, kas gavē, var kļūt tuvāks Dievam. Tā ir atteikšanās no netikumiem, no sliktas valodas, no rupjiem vārdiem, no strīdēšanās, arī no seksuālajām attiecībām. Jāgavē ir visiem muslimiem, neatkarīgi no tā, kāds ir tavs sociālais stāvoklis, cik bagāts vai nabags tu esi. Līdz ar to, bagātākie spēj izjust, kā ir, kad nav ko ēst. Tas dod iespēju tiem, kam ir, izprast tos, kam nav.
Islāma ticība faktiski ir veidota uz ļoti miermīlīgiem pamatiem. Kā tad radušies visi tie fanātiķi?
Man grūti spriest par to, kā tas radies. Domāju – terorisms ir pretspēks tam, kas notiek rietumos. Pašreizējā Amerikas politika... Viņi domā, ka viņi noteiks, kā kurā valstī cilvēkiem jādzīvo. Es domāju, ka tā ir zināmā mērā pretreakcija notiekošajam. Fanātisms ir jebkurā reliģijā, tikai par to netiek runāts.
Kādas ir sajūtas atgriežoties Latvijā? Kādi vērojumi?
Katru reizi, kad braucu atpakaļ, Latvijā viss paliek sakoptāks un skaistāks. Valsts paliek eiropeiskāka: visur remontējas, viss tiek atjaunots, mājas arvien smukākas. Es brīnos par to, ka veikalu paliek arvien vairāk – mums tādu lielu tirdzniecības centru praktiski nav. Viss ir balstīts uz maziem personiskiem biznesiņiem. Reizēm es domāju, kā viņi tur visi izdzīvo.
Tas, ko man visi, ar ko runāju, stāsta, ir liels materiālisms. Cilvēki jūt, ka var ņemt kredītus un visu atļauties. Visi grib mājas, visi grib labi iekārtoties un labi dzīvot. Es jūtu, ka cilvēki grib to mantisko pusi. Visu laiku tas nav bijis, tagad tā iespēja radusies. Ja citiem, tad man arī vajag. Nav tādas robežas izjūtas, kad var pateikt – pietiek, es tagad labi dzīvoju, man vairāk nevajag! Es to īpaši izjūtu tāpēc, ka Pakistānā situācija ir pavisam citāda. Tur ir baigā nabadzība. Tur tu to redzi ikdienā uz ielas. Un šeit, kad skatās, cik pārtikuši cilvēki dzīvo, un salīdzina to nabadzību, kas ir tur, rodas tāds iekšējs konflikts.
Agrāk es to tā nejutu. Tur dzīvojot attieksme rodas savādāka, vairāk tā nevar. Lai saprastu, kas ir grūta dzīve, ir jābrauc uz Pakistānu. Vienkārši jāatbrauc un jāpaskatās, kā dzīvo valstīs, kur cilvēkiem nekā nav.
Runājot par vērojumiem – sieviešu apģērbā arvien vairāk un vairāk parādās visatļautība. Man liekas, ka Latvijā tas ir mazliet par traku.
Kā vīrs jūtas Latvijā? Vai viņu nebiedē vēsais klimats?
Viņam Latvijā patīk, jo daba šeit ir ļoti skaista. Viņam ļoti patīk lietus. Pakistānā tas ir liels retums. Tur, kad sāk līt, visi bērni skrien ārā no mājām, lēkā pa peļķēm un priecājas. Tā ir kā Dieva svētība. Kad vīram saku, ka citiem nepatīk lietus, viņš nespēj tam ticēt. Sniegu gan viņš nav redzējis.
Būtu interesanti viņu uzlikt uz slēpēm! Varbūt ir kas tāds, kas palicis nepasacīts?
Cilvēkos tāda kā nedrošības sajūta, ka kāds ir citādāks. Nav jābaidās no citādā. Tas pašpieņemtais dzīves veids – kā šeit dzīvo, kā šeit dara to vai citu, liekas tas pareizākais. Vairāk iecietības pret citādo! Dažādās pasaules malās cilvēki dzīvo ļoti dažādi, ir ļoti dažādas kultūras, dažādas ikdienas norises. Bet tas nenozīmē, ka viena kultūra ir labāka vai sliktāka par otru kultūru.
Nu ko, šie vārdi lai kļūst pēdējais akcents pārdomām. Paldies par sarunu!
Islammuslim.lv piezīmes:
1. Muhammedam jautāja kāds jaunais muslims:
“Kurš no cilvēkiem (neskaitot Dieva Pravieti) ir pelnījis manu vislabāko attieksmi?”
Muhammeds: “Tava māte.” “Un pēc tam?” “Tava māte.” “Un pēc tam?” “Tava māte.” “Un pēc tam?” “Tavs tēvs.”
(Bukhari 5971)
2. Vīriešiem ir atļauts ir sudraba gredzens. Zelts ir vērtslieta un rotas sievietēm.
Citas intervijas un raksti par Lailas Islāma pieņemšanu un dzīvi Pakistānā.
"Druva": Latviete, kura pieņēmusi Islāmu
"NRA": Rietumu pasaule un Islāms
Lailas Brences Islāma pieņemšana