islāms
Muslims Latvijā
Iršadas Mandži džihāds
Ahmeds, latviešu muslimu foruma www.forum.islammuslim.lv veidotājs
Šis raksts tika publicēts žurnāla "Kultūras Forums" 2007. gada decembra numurā. Raksts bija atbilde uz septembra numura interviju ar Iršadu Mandži.
Mūsdienās nīst un slikti izteikties par Islāmu nav vairs tikai hobijs. Tas ir labi apmaksāts grantēdāja darbs. Jo sevišķi pēc 11. septembra uzpūstās nozīmes notikuma, daudzi cilvēki specializējas šajā biznesa nišā un raksta grāmatas vai veido dažādas organizācijas un tīmekļa lapas, kuru mērķis ir nomelnot Islāmu un baidīt sabiedrību. Šai biznesa nišai ir apakšnodalījumi – tā sauktie „Islāma reformētāji”, „Islāma sekulāristi”, „Islāma liberāļi” utt. Tie ir indivīdi un organizācijas, kuri dēvē sevi par muslimiem, bet dažādos veidos kritizē Islāmu.
Viņi atkārto Rietumu plašsaziņas dezinformāciju par Islāmu, un cenšas stiprināt pārpratumus un negatīvu attieksmi pret Islāmu pat saprātīgiem, neakliem cilvēkiem.
Viņi cītīgi atkārto to visu nejēdzīgo kritiku un apmelojumus – Islāms apspiež sievietes, Islāms pret cilvēktiesībām, tautas pārstāvniecību, progresu, Islāms piespiež cilvēkus nedomāt, uzspiež ticību, Islāms rada haosu, iznīcību utt.
Jūs labi zināt šos visus šos lozungus. Daļa no šiem indivīdiem aicina citus pamest Islāmu, citi izmantojot selektīvas argumentācijas un citādi defektīvas metodes, mēģina pierādīt, ka Islāms ir par gejiem/lesbietēm, par Rietumu tipa demokrātiju, par sekulārismu, par cilvēku izdomātiem likumiem, par vīriešiem alkoholiķiem un sievietēm striptīzdejotājām. Viņi mēģina pierādīt, ka Islāms ir par norietējušo pasauli.
Šiem indivīdiem ir kopīgas pazīmes:
1) viņi paši skaidri smagi pārkāpj Islāmu un ir ļoti vāji ir tā praktizēšanā. Varat redzēt viņus dzerstoties, lesbojoties (Iršada Mandži [1]), staigājot pusplikiem un bieži slavinot Islāmā skaidri aizliegtu rīcību. Viņi neslēpj draudzību ar Islāma un muslimu ienaidniekiem, dzerstās kopā ar Salmaniem Rušdijiem un Izraēlas vēstniekiem. Viņu reliģiskā prakse ir ļoti vāja, un viņi nepilda pat obligāto praksi, piemēram, visas obligātās lūgšanas.
2) Viņi nicīgi izsakās par Islāmu un atkārto visu to, ko patīk dzirdēt viņu biznesa auditorijai (rietumniekiem) – „Islāms – tumsonība”, „Islāms – apspiestība”, „Islāms – nejēdzība” utt. Viņu izteicieni vārds vārdā sakrīt ar viņu par Islāmu zākājošās auditorijas vārdiem vai vēlmēm. Gluži tāpat kā gandrīz jebkurš Islāma kritiķis, viņi norāda uz kāda muslima rīcību un vaino tajā Islāmu. Šī ir patiešām defektīva domāšana, jo muslima rīcība var atbilst un var arī neatbilst Islāmam. Islāms nav muslimi. Muslimi ir cilvēki, kuri dēvējas, ka viņi cenšas praktizēt Islāmu. Bet nereti tie ir tikai vārdi un viņu rīcība dažādu iemeslu dēļ var būt pretēja Islāma norādījumiem.
3) Viņi cītīgi atkārto Islāma noliedzēju nepatiku pret Islāma saturu. Viņi kritizē Islāma krimināllikumus, kuri ir savā taisnīgumā un funkcionalitātē ir gan taisnīgi (noziedznieku sodoši), gan preventīvi. Savdabīgi, ka viņi nekritizē Rietumu krimināllikumus, kuri funkcionalitāte ir bankrotējusi un neievieš taisnīgu sodu, bet gan atražo un vairo noziedzību uz likumpaklausīgo pilsoņu ciešanām un rēķina. Viņi kritizē arī muslimu vīriešus, kuri izskatās kā kristiešu ikonās attēlotie Dieva pravieši, un muslimu sievietes, kuras izskatās kā kristiešu ikonās attēlotā jaunava Marija, Jēzus māte. Jo īpaši Islāma kritiķi ir skarbi pret tiem muslimiem, kuriem nepatīk, ka ASV un Izraēlas bumbvedēji aplej bērnus ar napalmu.
4) Viņiem ir ļoti vājas zināšanas Islāmā. Viņi izsaka visnekompetentākās nejēdzības, bet viņiem tas nav svarīgi, jo viņu auditorijai arī nav zināšanu, bet ir noteiktas vēlmes. Ir atsevišķi indivīdi, kuriem ir vidusmēra zināšanas atsevišķās Islāma jomās, un viņi argumentē ar kritiku neizturošiem argumentiem.
5) Viņi iegūst ienākumus no Islāma „kritizēšanas”. Viņi izdod grāmatas, viņiem izmaksā grantus. Dažkārt viņus aicina par pasniedzējiem akadēmiskos principus attiecībā uz Islāmu necienošās universitātēs. Viņus cītīgi reklamē pret Islāmu noskaņotās grupas, kuriem Islāma ietekme uz cilvēkiem traucē viņu biznesam vai citām personīgām interesēm..
Visas šīs grupas („liberāļi”, „sekulāristi”, „reformatori”) pārsedzās, bet visinteresantākā ir „reformatori”. Viena no šīs biznesa pārstāvēm izdarīja reidu Latvijas teritorijā pateicoties Sorosa fonda grantiem. Bez savas filmas prezentācijas, viņa deva vismaz 4 intervijas (2 „Diena”, 1 „Politika.lv”, 1 „Kultūras Forums”).
Tā vietā lai iztirzātu katru muļķību (melus), ko uzrakstījusi šī biznesmene, īsi prezentēšu viņas un šī grupējuma vēsti, un defektīvos argumentus. Neskaidrošu katru maldināšanu viņas intervijās, jo man izskatot šās 4 intervijas, sanāca vairāk kā 80 fragmenti, kuri būtu paplašināti jākritizē. Lielākoties to apspriešana nebūtu interesantas KF lasītājiem, tāpēc drīzāk apskatīšu šo fenomenu Rietumu un muslimu attiecībās. Ja kāds ļoti īpaši vēlas, tad par to var parunāt manis vadītajā forumā, kurā piedāvāti īpašākie fragmenti. Tāpēc īsi izskaidrošu Islāma pozīciju diskursa standarta jautājumos, un Mandži pieminēto, bet maldīgi atstāstīto, galveno vēstījumu Kurānā.
Mandži savā biznesa projektā apgalvo, ka tas Islāms, kurš nepatīk Rietumiem, nemaz nav īstais Islāms. Ir arī cits – tikai noklusētais, noslēptais Islāms. Mandži apgalvo, ka ir nedomājošo, bārdaino muslimu Islāms, kurš ir nelietība, sieviešu apspiešana, nedomāšana utt. Šis nav īsts Islāms, un, ja būtu brīva diskusija, tad Iršada Mandži viegli iznīcinātu to Islāmu un ieviestu īsto, Rietumu vēlmēm iztapīgo Islāmu. Diemžēl „klanu domāšanas” Islāma „dogmas” no kritikas pasargā tirāni un brīvības trūkums muslimu zemēs. Viņa norāda, cik svarīgi ir izmantot brīvību Rietumos lai ieskaidrotu muslimiem „īsto” Islāmu. „Īstais” Islāms ir tas, kurš Rietumiem patiks, jo tad muslimi būs tādi kā Iršada Mandži – Rietumu lesbiete, kura draudzējas ar Salmanu Rušdī.
Pašsaprotami, ka Rietumiem patiktu, ja „muslimi” uztvertu savu reliģiju tik vienaldzīgi, ka par draugiem ņemtu tos, kuri ņirgājas par Islāmu. Starp citu, Salmans Rušdī „Sātaniskajās Vārsmās” ņirgājās ne tikai par Dieva pravieti Muhamedu (saas), bet arī Dieva pravieti Ābrahamu (saas). Acīmredzot Rietumiem patiktu, ja muslimi būtu tādi paši kā tie, kuriem ārpus baznīcas nav nekāda sakara ar viņu reliģiju. Patiesi, vai nav dīvains cilvēks, kurš vērsīsies un aizstāvēs no ņirgāšanās savu draugu, bet klusēs, kad ņirgājas par ko svarīgāku?
Tā Mandži (gluži tāpat kā tie, kuri dēvējas, ka ir ticīgi, bet sakarā ar reliģiju pat ausi nepacels) norāda, ka „Esmu ticīga musulmaniete” un draudzējos ar tiem, kuri ņirgājas par „manas” reliģijas praviešiem – Muhamedu un Ābrahamu (saas) un daudziem citiem reliģijā nozīmīgiem cilvēkiem. Aicinu tautu apdomāt, cik gan nopietni ir jāuztver tas viņas apgalvojums: „Esmu ticīga musulmaniete”.
Mandži intervijas ir tik pilnas ar atkrišanas no Islāma izteikumiem. Es (un domājams vairums par Mandži zinošie muslimi) neuzskatu Mandži par muslimu. Piemēram, Mandži apgalvojums, ka Kurānā tāpat kā Bībelē ir pretrunas, ir skaidrs kufr (neticības) izteikums. Savdabīgi, bet tieši Kurānā ir Dievs izaicina cilvēkus atrast pretrunas, un tas būs pierādījums, ka Kurāns nav no Dieva.
4. sūra, 82.ajāts. (Mans tulkojums.)
Vai viņi patiešām neapsver Kurānu? Ja tas būtu no kāda cita kā Dieva, viņi droši būtu atraduši tur daudz pretrunu.
Un šajos 14. gadsimtos cilvēki arī nav atraduši, bet tie nemuslimu grantēdāji, kuri mēģina kaut ko uzrādīt, tikai parāda savu nekompetenci klasiskajā arābu valodā un negodīgo attieksmi. Varbūt Mandži savos 20 Islāma „studēšanas” gados ir atklājusi to, ko simtiem miljonu nav izdarījuši visā savā dzīvē?
Mandži piedāvā reliģiju bez reliģijas. Nosaukums būs tas pats, cilvēki teiks, ka tic, bet praksē būs Rietumu sātaniskā dzīvesveida un sātanisko preču un pakalpojumu tirgus daļa.
Kur balstās viņas „īstais” „Islāms”? Viņa saka - Idžtihādā! Kas viņas saprašanā ir idžtihāds? Tas ko katrs cilvēks izdomās par Islāmu tas arī būs Islāms. (Par to, ko nozīmē „Idžtihāds” – nedaudz tālāk.)
Mandži mēģina radīt iespaidu, ka viņa ir ļoti nozīmīga. Viņa neskopojas ar apgalvojumiem, ka viņa ir atstājusi lielāku ietekmi nekā bin Ladens, ka viņa „saņem milzīgu skaitu vēstuļu”, „viņas grāmatu cītīgi lasa”, „daudzi muslimi baidoties no represijām slepus atzīst viņu un slavē” utt. Atbalstiet mani – kopā izmainīsim muslimus! Process ir sācies! Reformēsim Islāmu par tādu, kāds mums tas patiks! Tikai dodiet man vēl grantus... Piešķiriet manam biznesa projektam kredītus...
Mandži un tamlīdzīgu biznesmeņu Islāma „izpratnes” metodoloģija ir gaužām kropla. Viņi norāda uz visām nejēdzībām muslimu sabiedrībās un saka, ka tas ir Islāms.
Ironiskā kārtā, gandrīz visos gadījumos muslimi no Islāma viedokļa kritizē šīs nejēdzības kā pretislāmiskas.
Iedomāsimies Rietumu vai drīzāk kādu Ugandas kristiešu sabiedrību un visas tās sabiedrības nejēdzības pierakstīsim kristietībai. Vai plaukstošā maucība un gejisms, alkoholisms un narkomānija, un cita noziedzība ir kristietības vēsts? Vai aborti un AIDS, aknu ciroze un lomkas, pilni cietumi un nedrošas ielas – vai tas ir kristietības tiešs nopelns?
Patiesība ar Islāmu ir tāda, ka Islāmu nevajag reformēt, Islāmu vajag praktizēt. Tieši no Islāma nepraktizēšanas un pretislāmiskām tradīcijām muslimu sabiedrībās ir muslimu problēmas. Protams, Islāmā aizliegtā homoseksuālisma praktizētājai un Salmana Rušdī draugam vienmēr būs lietas, ka nepatiks Islāmā. Tomēr kritizēt Islāmu par katra muslima pretislāmisko rīcību ir negodīgi un nejēdzīgi.
Mandži un tamlīdzīgi biznesmeņi izmanto auditorijas nekompetenci un kulturālos aizspriedumus. Jo īpaši tas redzams jautājumos par sekulārismu, runās par „cita” Islāma esamību. Tāpēc no muslima skatījuma apskatīšu konceptus, kurus izvirza savās publikācijās šie biznesmeņi. Šie visi ir standarta jautājumi negodīgās un nejēdzīgās „metodoloģijas” caurvītajā Rietumu „Islāma ekspertu” diskursā par Islāmu.
1. Nav dažādu Islāmu.
Islāms ir viens. Kristiešiem ir Bībele, kura nesastāv no Dieva praviešu ORIĢINĀLAJIEM rakstiem un ORIĢINĀLAJIEM Jēzus (saas) vārdiem. Vecā Derība nav ORIĢINĀLI, bet Jaunā Derība nesastāv pat no paša Jēzus (saas) vārdu sagrozījuma. Tā vietā ir 4 evaņģēliji, kuru autori nekad nebija satikuši Jēzu (saas), bet savā interpretācijā pierakstīja pēc dzirdētajām baumām un citiem baumu pierakstiem. Pat šie baumu pieraksti nav ORIĢINĀLĀ formā... Nav pieejami Jēzus (saas) vārdi, tikai spekulācijas par tiem. Jēzus (saas) Vēsts ir nozaudēta neatgriezeniski.
Tad lūk jebkurš kristietis var piedāvāt savu interpretāciju kādai Bībeles vietai un dibināt 2001. kristietības sektu.
Islāmā ir citādi. Mums ir ORIĢINĀLIE Dieva vārdi – Kurāns. Kurāns mūsdienās ir vārds vārdā tieši tas pats, kuru lika pierakstīt Muhameds (saas). Pat neviens nopietns nemuslimu autors to neapšauba. Un mums ir Sunna. Sunna nozīmē viss, ko Muhameds (saas) ar reliģisko nozīmi stāstīja, darīja, apstiprināja, neapstiprināja.
Šī Sunna tiek izlobīta no mutvārdu un rakstiskiem ziņojumiem par pravieša teikto un darīto (hadīsiem). Lai atpazītu neautentiskus ziņojumus, Islāma zinātnieki ir izstrādājuši ļoti stingru metodoloģiju, kuras izskaidrošana prasītu ļoti daudz laika un neiekļaujas šī raksta formātā.
Tad lūk, Islāmā mums ir ORIĢINĀLAIS Kurāns un mums ir Dieva pravieša paskaidrojums kā saprast Kurānu un Islāmu. Un Dieva pravieša uzdevums ir parādīt Dieva reliģiju praksē un viņa Islāma saprašana ir pareizā. Praviešu primārais uzdevums ir nodot Vēsti un būt Dieva norādītam paraugam kā citiem cilvēkiem censties dzīvot. Dieva pravieši ir brīvi no apmelojumiem, kuri tiem pierakstīti sagrozot Dieva praviešu tekstus. Viņi nedzerstījās, negulēja ar savām meitām, vedeklām, nevilināja svešu vīru sievas, nekrāpās, neveica kara noziegumus, nekrita politeismā utt. Tie visi ir cilvēku piedēvēti meli. Šos melus acīmredzot piedomāja cilvēki, kuri paši nevēlējās ievērot Dieva Vēsti, tāpēc nomelnoja Dieva praviešus.
Tā vienīgais un īstais Islāms ir tas, kā to saprata Dieva pravietis Muhameds (saas), viņa skolnieki – līdzgaitnieki. Tāpēc nevar uzskatīt par leģitīmām kādas dīvainas tantes apgalvojumus, ka visi citi nesaprot Islāmu, bet tikai viņa. Visas tā sauktās „Islāma sektas” ir radušās no tā, ka viņi ignorē vai piedomā kaut ko klāt Kurānam un Sunnai. Šiītu deviācija bāzējas tajā, ka viņi piedēvē noteiktiem cilvēkiem Dieva īpašības un tiesības izmainīt Islāma likumus, kā arī vājajā ziņojumu par Muhamedu (saas) autentiskuma pārbaudes metodoloģijā. Sūfiji ir ļoti dažādu veidu, bet lielākoties viņu deviācijas balstās tā dēvēto sūfiju šeikhu melos, ka viņiem ir slēptās zināšanas.
Mandži vēlas radīt iespaidu, ka Islāmā ir kāda garīdznieku kārta, kas tirānu atbalstīta uztur savas nepamatotās dogmas. Tā ir ķeršana uz pliku āķi postkristietiskajā kultūrā. Islāmā nav garīdznieku (neņemsim vērā šiītu deviāciju). Islāmā ir Islāma zinātnieki – muslimi, kuri īpaši daudz ir studējuši vienīgos Islāma avotus – Kurānu un Sunnu, un dēļ savās plašajām un dziļajām zināšanām tiek cienīti. Nav institūcijas, kas formāli ieceltu Islāma zinātnieku kārtā, vai piešķirtu kādu pakāpi. Visa cieņa tiek nopelnīta ar zināšanām, nozīmīgiem Islāma zinātnes darbiem. Tikai šajā cieņā pret viņu zināšanām balstās viņu nozīmīgums citu acīs. Viņiem nav nekādas varas, jo Islāmā nav tādas institūcijas kā kristietībā baznīca. Reliģija ir katra paša rēķins. Cenšanās apgūt un praktizēt reliģiju ir katra indivīda obligāts pienākums attiecībās ar Dievu. Islāma saturs netiek ņemts pastarpināti, bet gan no Kurāna un Sunnas, un zinošākie muslimi (Islāma zinātnieki) diskutē par dažādiem margināliem jautājumiem. Islāmā nav disputu par ticības pamatuzskatiem.
Un par spīti dezinformācijai no CNN un Mandži puses, mūsdienu muslimu valstis pārvalda gandrīz visos gadījumos sekulāri tirāni (prezidenti, karaļi, šeihi, ģenerāļi), kuri ir ASV atbalstīti. Tieši praktizējošie muslimi tiek lielāko daļu to valstu aktīvi tiranizēti un nospīdzināti, jo ir galvenā opozīcija šiem neleģitīmajiem tirāniem.
Mandži maldina arī par Islāma skolu, idžtihāda un agrāko tirānu vēsturi. Agrākajiem tirāniem, kuri nepelnīti sevi sauca par khalifiem, nebija loma Islāma jurisprudences skolu attīstībā. 4 galvenās skolas izveidojās tāpēc, ka tās bija vislabāk attīstītas un tām bija vislabākie skolnieki. Citu Islāma zinātnieku nozīmīgie darbi tika inkorporēti šajās skolās. Kļūdainu metožu vai spriedumu skolas izmira izplatoties to kritikai. Islāma jurisprudences skolas atšķiras ar nelielām atšķirībām idžtihāda metodoloģijā. Skolu atšķirības ir maznozīmīgas un varbūt lasītāji pat nesapratīs piemēru. Piemēram, rituālajā apmazgāšanā pirms lūgšanām pastāv iespēja mazgāt nevis kājas, bet gan viegli mitrināt zeķes pārbraucot tām ar mirtu plaukstu. Nu tad lūk vienā skolā par atzīst 3 caurumus mitrināmajā zeķē, otra tik un tik, trešajā atšķirība uz zeķes biezumu un izturību utt. Citiem vārdiem sakot, nevajag iedomāties, ka skolas ir kādas atšķirīgas sektas. Skolas ir dažādi viedokļi dažādos pamatā marginālos jautājumos. Skolām nav atšķirību ticības uzskatos. Jāsaprot, ka muslimam nav obligāti jāpieder pie kādas no šīm skolām, tāpat kā nav jāseko kādam nepareizam skolas viedoklim. Un pretēji Mandži apgalvotajam par tirānu nozīmi dažu skolu atbalstīšanā, visiem 4 skolu dibinātājiem (Abu Hanifa, ibn Hanbal, aš-Šāfī, Mālik) bija problēmas ar tirāniem. Mālikam pat salauza rokas, bet Abu Hanifa nomira cietumā. Viņu „grēki” bija nepakļaušanās tirāna reliģiskajai deviācijai. Agrākie tirāni vai nu lika Islāmu mierā, vai arī centās uzspiest dažādas deviācijas. Islāma ticības uzskati ir tieši tādi dēļ Kurāna un Sunnas satura. Islāma zinātniekiem nav citas ietekmes uz mazāk izglītotiem muslimiem, kā tas, ka pārējie muslimi atzīst zinošāko muslimu argumentus par Islāma uzskatiem un praksi. Islāma uzskati nebalstās kaut kādos koncilos, Islāma uzskati balstās Kurānā un Sunnā.
2. Idžtihāds un tā nozīme.
Islāms ir domāts visai cilvēcei līdz pat Pasaules galam. Cilvēku daba nemainās. Dievs ir radījis Islāmu pietiekami vispārīgu, lai tas derētu visiem laikiem un sabiedrībām, un tā konkrētie norādījumi ir precīzi derīgi jebkuram laikam un vietai.
Tomēr nav jau tā, ka nekas nemainās un nevariējas. Var parādīties kādas jaunas tehnoloģijas vai neparastas situācijas. Ja Islāms būtu piebāzts ar pilnīgu jebkuru konkrētu jautājumu un atbildi, tad tas nebūtu perfekts savā funkcionalitātē, jo nebūtu katra ticīgā spēkiem apgūt to, ko teicis Dievs un praksē rādījis Dieva izvēlētais paraugs – pravietis. Savukārt, ja Islāms būtu piebāzts ar atbildēm par ticīgā attieksmi pret tajā laikā vai reģionā neesošām lietām (piemēram, TV un tīmekli), tad tas apgrūtinātu Islāma izplatību sabiedrībās, kuras nesaprastu par ko vispār ir runa.
Tāpēc Islāmā ir arī Islāma zinātnieku idžtihāda metode, kurā Islāma zinātājs piedāvā savu izpratni par Islāmā tieši neteiktu situācijas risinājumu. Vārdi „idžtihād” un „džihād” ir vienas saknes – „džahada” – „pūles, pūlēties”. Džihāds ir „pūles Dieva ceļā” un šim vārdam ir dažādi pielietojumi, bet standarta nozīme ir saistībā ar pašatdevi militārā cīņā pret tirāniju Savukārt idžtihāds nozīmē Islāma zinātnieka „individuālās pūles” lai dotu spriedumu situācijā, kura nav tieši norādīta Islāma avotos. Idžtihāda rezultāts var būt kļūdains, bet to ir jāveic kompetentam un godīgam muslimam.
Islāma zinātnieks izveido savu viedokli izmantojot analoģiju, racionalitāti, kopējo labumu, vispārīgos un netiešos norādījumus utt. Piemēram, Islāms tieši neaizliedz smēķēšanu. Tomēr, Islāms aizliedz piesārņot savu ķermeni, sasmirdināt savu elpu (ja to citi sajutīs), izniekot resursus, un galu galā – nogalināt sevi. Tā no šādiem analoģiskiem norādījumiem tiek Islāma zinātnieku idžtihādā izveidots viedoklis, ka smēķēšana ir aizliegta.
Jāatzīst, ka kopš vidējiem viduslaikiem līdz pat 20.gadsimtam zemākā un vidējā līmeņa Islāma zinātnieku vidū bija izplatīts nosacīts idžtihāda panīkums un nepamatoti stingra turēšanās pie jurisprudences skolām. Tam par pamatu bija vairāki aspekti. Gan muslimu sabiedrību nedzīvošana atbilstoši Islāmam, kura noveda līdz sadrumstalotībai un dažāda veida vājumam. Tas savukārt noveda pie nespējas pretoties mongoļu nestajai iznīcībai, kurā tika izkautas miljoniem pilsētu iedzīvotāju, iznīcinātas nozīmīgākās bibliotēkas un nogalināti Islāma un parasto zinātņu zinātnieki. Pēc simts gadiem Tuvajos Austrumos mongoļiem līdzīgi ārdījās psihiski nenormālais Timurs, kurš sevi redzēja kā „Dieva pletni”, kura soda muslimus. Citviet pamazām aizvien lielāka problēma kļuva Eiropas ekspansija. Ja krusta karus par spīti to nekrietnībai var vērtēt kā salīdzinoši reģionālu kaitējumu, tad muslimu Spānijas zaudējums bija nesalīdzināmi lielāks. Muslimu Spānija, kurā tad daudzos reģionos muslimi dzīvoja pat vairākumā, bija viens no nozīmīgākajiem muslimu zinātnes centriem un bija Eiropas (neskaitot Itāliju) attīstītākais reģions. Turpinoties muslimu problēmām eiropieši pamazām iekaroja muslimu teritorijas un vēršoties pret Islāmu, iznīcināja šo teritoriju izglītības sistēmas (jo tās bija sasaistītas arī ar Islāma apguvi). Tāpēc ir paradoksāla situācija, ka ir muslimu sabiedrības, kurās lasītprasme pirms daudziem gadsimtiem bija nesalīdzināmi labāka kā mūsdienu skumjā postkoloniālā traģēdija. Viena no nelabvēlīgajām pazīmēm agrīnajā stagnācijas laikā bija valdnieku galma izklaide sarīkot Islāma jurisprudences skolu debates. Tas izraisīja dažādus aizvainojumus un sektantismu jurisprudences skolu starpā, kas bija otrs galvenais iemesls idžtihāda prakses vājināšanās procesam, jo tika uzsvērta sekošana šo skolu viedokļiem.
Un tomēr idžtihāds nekur nekad nav bijis pazudis, jo tā vienmēr ir bijusi lielo Islāma zinātnieku prakse. Patiesi, Muhamedam (saas) bija tūkstošiem līdzgaitnieku – skolnieku. Viņi bija tie, kuri apmācīja nākamās paaudzes Islāmā un izvairījās teikt to, ko nezināja. Tomēr laika gaitā, mazinoties zinošu cilvēku īpatsvaram, spriedumus par Islāmu sāka izteikt dažādi cilvēki, kuri nebija pietiekami zinoši. Viņu kļūdas un defektīvās metodes radīja problēmas muslimu sabiedrībā Nereti šo cilvēku deviācijas atbalstīja kādi tirāni un mēģināja uzspiest deviācijas masām un īsteniem Islāma zinātniekiem. Tāpēc cieta lielie zinātnieki, par kuriem bija pieminēts iepriekš. Ar laiku situācija normalizējās, jo kritika par deviācijām bija izplatījusies. Tad arī tika uzsvērts Islāmā esošais princips, ka nezinošam cilvēkam nav jāmin par Islāmu, bet gan jāmeklē zināšanas. Idžtihāda princips nekur nepazuda, gluži vienkārši idžtihāds pieprasa zināšanas un tāpēc tas metodoloģiski pareizi ir atstāsts zinošiem cilvēkiem. Tas nav nekāds slēgtais elitisms. Ja gribi izmantot, tad no sākuma apgūsti Islāma avotus - Kurānu un Sunnu. Ja cilvēks tikai fragmentāri tos pārzina, nezina to nozīmes, kontekstus, tad viņš var pieņemt nepareizus lēmumus. Tas taču ir tik pašsaprotami, ka par sarežģītu tematu jāizsakās tiem, kuri ir kompetenti tajā. Vai jūs uzticētu savas sirds operāciju frizieriem, kurš par sirds operācijām ir lasījis „Ilustrētā zinātne”? Vai šī friziera zināšanas vērtējamas kā pietiekošas? Arī pēc Wikipēdijas sadaļas izlasīšanas?
Tāpēc idžtihāda metode ir daļa no Islāma ar kuru zinošākie muslimi piedāvā savu redzējumu kā risināt kādas situācijas jautājumus, ja Islāmā nav tiešas atbildes konkrētajai situācijai. Tā perfektajā Islāma modelī ir bez „cietās” daļas, kas attiecas uz nemainīgo cilvēku dabu, arī „mīkstā” daļa – metode kā risināt jauno apstākļu jautājumus.
Mandži biznesa aprēķins, ka Rietumiem patīk klausīties, ka Islāms ir atpalicis viduslaikos ir prasta nekompetences un aizspriedumainības izmantošana.
Muslimu tehniskā atpalicība nav dēļ Islāma, bet gan dēļ dažādām iekšējām problēmām, kuras radās muslimiem attālinoties no Islāma un kļūstot vājiem. Tas ļāva Rietumiem okupēt muslimu valstis un iznīcināt to ekonomikas un izglītības sistēmas un vēlāk piekopt neokoloniālo sistēmu atbalstot dažādus attīstību bremzējošos sekulāros diktatorus. Un tā kā Islāms ir paredzēts kā vadība cilvēcei līdz pat Pasaules Galam, tad apšaubīt, ka Islāma piedāvātais sabiedrības modelis ir piemērotākais vai arī kļuvis novecojis, un Islāmu vajag reformēt, ir lietot to pašu zaimojošo redzējumu, kas ir judeo-kristietības kultūrā, kad Dieva konceptā ir ielikts, ka Dievs nezina nākotni. (Šādas domas dažviet ir Vecajā Derībā, piemēram, kad Dievs nožēlo, ka ir radījis cilvēku un nīcina to ar plūdiem. It kā Dievs radot cilvēku nezinātu, ko cilvēks nākotnē sadarīs.) Mandži un tamlīdzīgu biznesmeņu paziņojumi par vajadzību „reformēt” Islāmu balstās uz viņu un Rietumu vēlmēm redzēt Islāmu citādu. Bet vai Islāma ienaidnieku vēlmēm un savu iegribu vergiem ir jābūt iespaidam uz to kāds ir un kāds nav Islāms? Mandži un tamlīdzīgie norāda uz problēmām muslimu sabiedrībās un vaino Islāmu. Bet ne jau Islāmā ir vaina, bet gan tajā, ka liela daļa muslimu neievēro Islāmu. Islāmu nevajag reformēt, Islāmu vajag praktizēt.
Nereti arī cilvēki saka nejēdzību, ka Islāms atrodas turpat, kur kristietība 1400. gadā, jo ir par 600 gadiem jaunāks.
Pirmkārt, Islāms nesākās ar Muhamedu (saas), bet gan ar Ādamu (saas) un ir vienīgā Dieva sūtītā reliģija, un ir visu Dieva praviešu sludinātā reliģija. Kristietība nav radusies pirms 2000. gadiem. Kristietība nav Jēzus (saas) reliģija, bet gan reliģija par Jēzu (saas). Kristietība balstās Pāvila reliģiski filozofiskās pārdomās, kas nereti ir pretējas Jēzus (saas) sludinātajam. Kristietības reliģiskos uzskatus radīja un rada dažādi cilvēki divu tūkstošu gadu laikā. Ir tūkstošiem kristietības, dažas no tām dzimušas 4. gadsimtā, dažas 16.gadsimtā, citas pirms 40 vai 10 gadiem. Un visas šīs kristietības ir mainījušās un ir gatavas ātrāk vai lēnāk pieskaņoties auditorijas vēlmēm. Tieši šajā reliģijas izdomāšanas tradīcijā tiek sagaidīts no pāvesta, ka viņš izdomās, ka kristietība tomēr ir citāda un (piemēram) pirmslaulību dzimumattiecības ir atļautas. Varbūt pat ņemot laiku kopš Muhameda (saas) nāves, un izvērtējot citu reliģiju mainīšanos un Islāma vēsts nemainīgo saglabāšanos, varbūt pat šādi Islāms varētu būt vecākā reliģija.
Otrkārt, teikt, ka reliģija pēc gadiem 20, 500, 1400, 1600 vai 2000 ir cita, nozīmē pateikt, ka tās saturs ir mainījies un tā sakropļojies. Tāpēc apgalvojums, ka Islāms pēc 600 gadiem „normalizēsies” tāpat kā kristietība, nozīmē teikt, ka Islāms mainīsies atbilstoši cilvēku vēlmēm un tiks radīts koncilos, kādu filozofu pārdomās vai pāvestu mārketinga aprēķinos. Muhameda (saas) pravietība ir dzīva un nosargāta, un cilvēkiem ir pieejama izvēlei Dieva sūtītā Vēsts – ORIĢINĀLAIS Islāms. Nepatīk – neņem. Tas, ka cilvēki noraida Islāmu, tā nav Islāma problēma. Tā Dievs ar neticību notiesā tos, kuri izvēlās aklumu un Sātanam tīkamu dzīvesveidu, kurā tiek melots par monoteismu un Dieva norādījumu ievērošanu..
4. Islāms un sievietes?
Nu nevajag prasīt CNN, kā jūtas muslimu sievietes. Pajautājiet to pašām muslimu sievietēm. Un nevajag iet pie neprecētās Iršadas Mandži, vai speciāli meklēt gadījumu, kad kāds vīrs piekāvis kādu sievieti. Rietumos vardarbība ģimenē ir krietni izplatītāka kā muslimu sabiedrībās. Par spīti tam, ko esat dzirdējuši no CNN. Ir atšķirības starp to, ko jūs esat dzirdējuši no neuzticamiem avotiem, un tas, kas ir realitātē. Dažviet muslimu sabiedrībās ir pretislāmiska attieksme pret sievietēm, bet vai tad pie tā ir vainīgs Islāms, vai arī cilvēki, kuri neievēro Islāmu? Un vai tad Rietumi ir brīvi no sliktām tradīcijām pret sievietēm?
Šis ir pārāk plašs temats, lai to šajā formātā apskaidrotu, bet muslimas uz Rietumu sievietēm skatās ar žēlumu, jo Rietumu sievietes tiek izstrādinātas kā vergi un ir nostādītas kā bezpersonisks staigājošs plikas gaļas gabals, kurai bez cieņas liegta arī viņas būtībai piemērotākā un daudz nozīmīgākā sievas un mātes loma, un vienīgās mērauklas sievietes vērtībai ir viņas visus vīriešus iekārdinošais izskats un atalgojums. Šis un citi jautājumi ir lasāmi latviešu muslimu forumā: www.forum.islammuslim.lv
5. Islāms un demokrātija, sekulārisms, cilvēktiesības?
Islāms ir pret demokrātiju tās Rietumu izpratnē. Islāms nav pret dažiem demokrātijas aspektiem. Islāmā ir pārstāvniecība – valsts vadītājs ir muslimu līderis. Bet Islāms noliedz vairākus Rietumu demokrātijas aspektus.
Islāms noliedz tautas suverenitāti. Suverēns ir tikai Dievs. Tāpēc cilvēki var būt tikai Dieva vietvalža loma. Cilvēkiem ir jādzīvo pēc Dieva noteiktajiem likumiem. Jo likumi norāda uz to, kas ir labs un kas ir slikts. Bet ne jau cilvēki nosaka, kas ir labs un kas ir slikts. Tie cilvēki, kuri izdomā jaunus likumus un izdomā, ka šodien incests ir slikts, bet rītdien ir labs, tie piedēvē sev Dieva lomu un objektivitāti un šādi pārkāpj monoteismu. (Zviedrijā incests jau tagad ir labs un legāls.) Viņi sevi uztver tāpat kā Mozus (saas) ienaidnieks Faraons, kurš sevi dēvēja par Dievu un noteica, kas ir atļauts (labs) un kas ir aizliegts (slikts). Tikai Dievs ir Gudrais, Tiesnesis, labā un sliktā Noteicējs. Bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem ir aizliegts pieņemt kādus satiksmes vai pārtikas kvalitātes kontroles noteikumus.
Islāms noliedz arī sekulārismu, kurš ir Rietumu demokrātijas daļa. Muslimi redz sekulārismu kā personības dalīšanos vai liekulību. Tā ir liekulīga attieksme pret reliģijas noteiktajiem likumiem. Dieva vara un noteiktais, kas ir labs un kas ir slikts, nebeidzas ar baznīcas sienām. Varbūt kāds kristietis norādīs, ka kristietībā atšķirībā no jūdaisma un Islāma nav likumu kopuma un tāpēc tai ir viegli pieņemt sekulārismu.
Tad gan norādīšu nevis uz viltuspravieša Pāvila attieksmi pret Likumu (Ebr. 8:7, 2. Kor. 11:7-8, Rom. 3:6-7, Gal. 2:16, 3:11, 23; Rom. 2:13 utt.) , bet gan Dieva pravieša Jēzus (saas) attieksmi pret Likumu, kuru viņš stingri norāda ievērot, gluži tāpat kā pats to darīja: Marka 5:17-19, Marka 10:18-19; Mateja 19:17; Lūka 18:20. Maksāt nodokļus ķeizaram nenozīmē atzīt sekulārismu. Bet trīsvienīgajiem kristiešiem jau patīk reliģija par Jēzu (saas) un nevis Jēzus (saas) reliģija.
Islāms ir nesagrozīta Dieva reliģija, tāpēc tā ir brīva no nepareizas izpratnes, ka reliģija ir tikai kādi reliģiski uzskati un ārišķīgi rituāli. Nē, Dievs sūta reliģiju kā vadību cilvēkam un vadība ir vajadzīga arī ārpus sakrālās celtnes. Islāms ir vadība visā dzīvē. Islāma izpratnē reliģija ir ne tikai reliģiskie uzskati, bet arī dzīvesveids.
Vai tad kristieši nezina, ka augļošana ir aizliegta? Vēl pirms dažiem gadsimtiem viņi augļošanu centās nepraktizēt un nicināja. Tagad tā ir likumīga un cienīga ekonomiska prakse un strādāt bankā ir prestiži. Ja kristietis ievēro savas reliģijas attieksmi pret valsts atzīto par labo esošo augļošanu, homoseksuālismu, pirms/ārpuslaulības dzimumsakarus un visu pārējo, tad viņš atzīst, ka tās ir sliktas lietas un tie likumi ir slikti un neleģitīmi. Ja viņš ir „sekulārs” un saka, ka valsts izdomātie likumi ir leģitīmi un labi, tad viņš vienkārši ir liekulis, pseidokristietis, vai gluži vienkārši nezina kristietības attieksmi pret attiecīgajām par sliktajām norādītām lietām. Vai tad kristieši atzīs šo strupceļa situāciju par labu, leģitīmu, atzīstamu dzīvošanu?
Sekulārisms nozīmē pateikt, ka sakrālajā celtnē mēs esam vieni cilvēki, bet ārpus tās – citi.
Trešais no svarīgākajām iezīmēm, kuras nav pieņemamas muslimiem Rietumu demokrātijas izpratnē, ir sadalīšanās pa grupu interesēm. Šāds partejiskums, kad viena tautas daļa bīda savas intereses uz citas tautas daļas rēķina ir nepieņemams Islāmā, kurš, norādot kopējās leģitīmās vērtības, rada skaidru redzējumu uz konsensus attiecīgajos apstākļos. Sabiedrības daļas nav viena otrai ienaidnieki, kuri viens otru vēlas aplaupīt. Viņi ir viens veselums. Gluži kā ķermenis – ja viena daļa slimo, tad visam ķermenim ir problēma. Ir jāatmet pagāniskā pasaules uztvere, kurā sevi redz kā pasaules nabu un vienīgo īsto cilvēku. Ir jāattīsta monoteistiskā domāšana. Visi cilvēki ir brāļi un māsas un viņiem visiem ir savas individuālās, nepastarpinātās attiecības ar Dievu. Un viņu individuālajās attiecībās ar Dievu ir noteikts, ka viņiem ir reliģisks pienākums ievērot un nepārkāpt citu tiesības. Pagāna dzīves mērķis ir saraust mantu un tapt neaizmirstam (nemirstīgam slavā). Monoteists atzīst nākamās dzīves esamību un nepadara šo dzīvi par savu primāro mērķi. Dievs neaizmirst un zina monoteista arī slēptos un neredzamos nodomus un darbus. Monoteistam nav jāsitas lai mirtu nemirstīgā slavā. Monoteista dzīves mērķis nav aplaupīt citus un saraust sev mantas un slavas kalnu. Monoteista dzīves mērķis ir dzīvot atbilstoši tam, kam viņš ir paredzēts. Gluži tāpat, kā mēs izveidojam zīmuli un tā „dzīves” jēga ir atbilstoši mūsu iecerētajai funkcijai – rakstīt. Zīmulis, kas tiek izmantots kā kurināmais vai zobu bakstāmais, „nedzīvo” atbilstoši savai „dzīves” jēgai. Jo mēs jau neizveidojām zīmuli lai ar to bakstītu zobus vai ausis. Tāpat cilvēku dzīves jēga ir dzīvot atbilstoši tam, kā viņiem to domājis viņu Radītājs. Atšķirībā no zīmuļa, kuru mēs izveidojām ar vajadzību, Dievs ir bez vajadzībām. Tāpēc mūsu pastāvēšanas jēga nav tik uzkrītoša un funkcionāli nolasāma. Monoteists cenšas dzīvot atbilstoši savai dzīves jēgai. Gluži tāpat kā zīmulim ir tā pareizais, izveidotāja iecerētais „dzīvesveids”, tā arī cilvēkam ir viņa Radītāja iecerētais dzīvesveids, kura dzīvošana ir cilvēka dzīves jēgas piepildījums. Lūk šajā Dieva norādītajā dzīvesveidā arī ir norādīts ievērot citu un savas tiesības, darīt savus pienākumus, un dēļ šīs dzīves nepazaudēt nākamo. Šis Dieva norādītais dzīvesveids ir nesavienojams ar kašķīgo, pagānisko kasīšanos un dalīšanos partijās un grupās, kuras cenšas viena otru aplaupīt. Monoteists uztver sabiedrību kā vienu veselumu, kurā nereti ir brīvprātīgi un nepiespiesti jāpiekāpjas citām sabiedrības daļām.
Visiem cilvēkiem ir Dieva noteiktās tiesības, un labākie no viņiem ir tie, kuriem augstākā dievbijība.
Un netērēšu papīru rakstot par cilvēktiesībām. Islāmā tādas ir, un tās ir daudz attīstītākas kā Rietumu liekulības konvencijās. Islāmā ir pat augu tiesības.
Tā vietā nobeigšu ar to, kas patiešām (un nevis Mandži atstāstījumā) ir Islāms un Kurānā galvenā Vēsts:
Cilvēki, Dievs ir Viens un jūs to zināt, jo šo Patiesību Radītājs ir ielicis jūsos un jūs to nenoliegtu, ja vien nebūtu piesārņojuši savas sirdis ar grēkošanas sekām. Nemelojiet sev, neizvēlaties aklumu. Domājiet, jūs taču redzas apkārtējo vidi. Jūs taču neteiksiet, ka tas ir radies pats no sevis? Un skatieties uz sevi, jūs taču neteiksiet, ka esat bijuši vienmēr, vai esat radījuši paši sevi?
Dievs ir labs pret jums, bet tik daudzi no jums izvēlas melot un būt nepateicīgam. Dievam nevajag jūsu pateicību, Dievs ir brīvs no vajadzībām. Bet jūs esat radīti noteiktā veidā un nedzīvojot atbilstoši savai būtībai un melojot par Dievu, jūs darāt pāri sev. Dzīvojiet atbilstoši savai būtībai uz šajā dzīvē, un Dāsnais Dievs jūs apdāvinās arī nākamajā. Jūs esat vāji, un jūsu grēki un kļūdas tiks piedotas, tikai nemelojiet. Žēlīgais, Visa Žēlīguma Avots, Atkal un atkal Piedodošais Dievs piedod visu, kas ir mazāks par partneru piedēvēšanu Dievam. (Neticība un izlikšanās par ticīgo nav mazāks grēks.) Žēlīgais Dievs jums kā īpašu svētību un vadību sūta Dieva praviešus. Neviens netiek sodīts pat par meliem pret savu tīro būtību, kamēr viņš nesaņem Vēsti, bet neslēpieties un meklējiet Patiesību, ja jums tās nav. Šie pravieši aicina uz Patiesību un atmest melus. Viņi aicina jūs izvēlēties labo un atmest slikto. Nemelojiet pret pašsaprotamo un jūsu dvēselēs jau ielikto. Dievs ir Viens, un Viņš ir labs pret jums. Bet tie, kuri nevēlas labo sev arī nākamajā dzīvē, melo pret sevi un Dievu, tie arī saņems par visiem saviem labajiem darbiem samaksu tikai šajā dzīvē. Viņi nevēlējās neko nākamajā dzīvē, un nesaņems. Dzīve nav viena - cilvēki tiks iztiesāti, jo ļaunais nav vienāds ar labo, tāpat kā neticība nav vienāda ar ticību.
Ticiet Vienam, Vienīgajam, Unikālajam Dievam. Ticēt kam citam ir nedabiski meli un nedabisks grēks, kurš nenožēlots tiks sodīts.
Ticiet Dieva eņģeļiem, tie ir Dieva radības, kuri dara tikai to, ko Dievs viņiem liek. Viņi nedumpojas pret Dievu, bet ir tīras gaismas radības. Jūsu ienaidnieks Sātans nav no eņģeļiem, bet gan no citām Dieva radībām – neredzamajiem gariem, kuriem tāpat kā cilvēkiem ir dota brīva izvēle.
Ticiet Dieva Grāmatām, kuras Dievs jums sūtīja kā vadību. Neesiet no tiem, kuri savu iegribu vadīti ņem par pilnu cilvēku sagrozītās iepriekš sūtītās grāmatas. Jums šeit ir ORIĢINĀLS un Dieva pravietis.
Ticiet Dieva sūtītajiem praviešiem, kuri ir jums praktisks piemērs un paraugs, un Vēsts paskaidrotājs, lai neizlec laukā visādi meļi ar savām iegribu vadītajām interpretācijām. Jūs pazīstat Muhamedu (saas) – jūs pazīstat viņu kā labāko no sava vidus, kā nekad nemelojošu un kā cilvēku, kurš nevarēja zināt šajā grāmatā (Kurānā) izteiktās zināšanas. Kurāns ir skaidrā arābu valodas vietējā dialektā, jūs taču zināt, ka ārzemnieks to nevarētu uzrakstīt, un tulkotājs nevarētu radīt tādu dzejisku skaistumu. Vēl jo vairāk, ja jūs melojat, ka Kurāns ir cilvēku darbs, tad izveidojiet tādas pašas dzejiskās un satura kvalitātes sūru kā ir Kurānā. Bet jūs nespējat, meļi. Tā vietā jūs apmelojat un vajājat šo cilvēku, kurš jums neprasa neko citu, kā vien darīt labu un atzīt pašsaprotamo – Dievs ir Viens un Tikai Viens.
Ticiet Tiesas Dienai. Tā ir realitāte. Jūs tiksiet tiesāti par saviem darbiem un savu attieksmi pret realitāti. Tāpēc nemelojiet. Esiet ticīgi un dariet labus darbus. Ticība un neticība, labais un sliktais nav vienāds. Tie, kuri neatsakās no nākamās dzīves, tie tiks bagātīgi atalgoti. Bet tie, kuri ir meļi pret sevi un Dievu, tie saņems to ko izvēlējušies. Kurš sevi padara par aklu un meli, noraida Dievu un atsakās no Paradīzes, - tas to dara tikai pats sev par vainu.
Ticiet Dieva varai noteikt realitāti. Jums ir tikai jūsu izvēles. Tas, vai tās piepildīsies – tas ir Dieva ziņā, jūs taču nekontrolējat pat savu ķermeni, nevienu tā atomu. Jūsu ķermenis ir pakļaujas Dievam, bet jūs izvēlaties veikt pret to tirāniju un likt tam darīt nedabiskās (sliktās) izvēles. Nu tas tirāniem pašiem par vainu, - Dievs dos viņiem iespēju sev sapelnīt viņu izvēli – Elli.
Tā vietā esiet labi cilvēki, dariet labu, un dzīvojiet atbilstoši savai būtībai – tā kā Dievs jūs ir radījis un jūs piemērojis – dzīvot Dieva noteiktajā dzīvesveidā. Nedzīvojiet pretrunā savai radīšanas būtībai. Sargieties no cilvēku ienaidnieka – Sātana. Viņš nomaldina visus, kuri neņem Dieva vadību. Viņš izgrezno sliktās lietas un jūs sākat sev melot un teikt, ka sliktais ir laba izvēle. Sargiet sevi no Sātana ar Dieva vadību, - lūgšanas, Dieva atcerēšanās, labie darbi, grēku nožēlošana, gavēnis, svētceļojums, labdarība, saukšana uz labo un viss pārējais Dieva norādītajā dzīvesveidā – tā ir aizsardzības metode pret Sātana čukstiem.
Nobeigšu ar savu tulkojumu sūrai „Laiks”, kurā Dievs saka Tev:
„(Zvēru) pie Laika!
Cilvēks ir zudis!
Izņemot tos, kuri tic (Dieva reliģijai) un dara labus darbus, un pavēl cits citam Patiesību, un pavēl cits citam Pacietību.”
http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/discussion/2007/04/18/DI2007041801507_pf.html
