islāms
Muslims Latvijā
Raksts dienā: Hurgarda - dzīve pēc nemieriem
Leila Struberga, www.manaegipte.com
Jauno 2011. gadu ēģiptieši sagaidīja ar nemieru un cerību sirdī. Gaisā virmoja satraukums, nopietnai revolūcijai neticēja ne tūristi, ne iebraucēji un visdrīzāk arī ne paši ēģiptieši. Tomēr janvārī tauta iznāca ielās un pārsteidza sevi ar cilvēku skaitu. Bara instinktam ir liels spēks, attiecīgi vilnis vairs nebija apstādināms.
Mēs – Hurghadā dzīvojošie, sekojām notikumiem, kā kaut kam tālam un nereālam. Teorētiski dzīvojām līdzi notikumiem, neticēdami, ka notikuma sekas spēs ietekmēt kūrorta dzīvi. Patiesībā tikai tai dienā, kad atslēdza internetu un nebija iespējams normāli sazvanīties ne savā starpā, ne pazvanīt uz Latviju, palika nedaudz neomulīgi.
Tūristu no Latvijas palika ar vien mazāk, tie atlikušo atvaļinājuma laiku izvēlējās pavadīt viesnīcās, līdz visi bija atgriezušies Latvijā, reisus tūroperatori atcēla un man vairs nebija nopietna iemesla, lai pamestu savu salīdzinoši drošo dzīvojamo rajonu – Mubarak 2. Tādēļ mans pirmais brauciens uz SAKKALAS centru bija tikai apmēram pēc mēneša, kopš nemieru sākuma.
Efekts neaprakstāms – ielas tukšas, veikalu skatlogi aizklāti ar avīzēm, ik pa laikam redz steidzīgus cilvēkus, kuri ir izgājuši no mājas, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu no punkta A – B. Šķiet pirmo reizi varēja ērti un ātri pārvietoties ar mašīnu, bez pīkstināšanas un regulāras bremzēšanas. Mani, kā cilvēku, kurš netieši saistīts ar tūrismu visvairāk pārsteidza fakts, ka es neredzu cilvēkus formās. Sākot jau ar armiju un tūrisma policiju līdz pat viesnīcu, kafejnīcu – dažādu apkalpojošu personālu.
Tai reizē es devos papildināt garšvielu krājumus, pie sava drauga – Muhammeda. Starp citu, ja ņemam 100 % no ēģiptiešiem – vīriešiem, tad aptuveni 40% būs Muhammedi, 40% Ahmedi un pārējie Mahmudi un līdzīgi, kas nozīmē, ka ja kas notiek un jāsauc palīgā – skrieniet uz ielas un sauciet šos trīs vārdus – vismaz 80% vīrieši pagriezīsies.
Tajā dienā arī pirmo reizi sapratu, ka dzīve izmainīsies, jo mans draugs – Muhammeds ir devies uz laukiem. Šis fakts ir īpašs, jo viņš ir no tiem, ļoti retiem, ēģiptiešiem, kuri nemaz tik ļoti nealkst pavadīt laiku laukos. Aptuveni 90% no Hurghadā strādājošo ēģiptiešu ir ļoti cieši saistīti ar savām ģimenēm (īpaši mammām) un visas oficiālās brīvdienas sakrāj un kā minimums reizi sezonā (Ēģiptē ir ziemas un vasaras sezonas) dodas uz mājām. Tur tie tiek baroti un lutināti, jo mammām ir tikai dēli, kurus mīļot un pār kuriem valdīt. Meitas tiek izprecinātas citās ģimenēs un pār tām jau valda vīra mātes.
Nu jau ir pagājuši gandrīz 5 mēneši un sekas ir jūtamas arī Hurghadā. Tūristi ne tik ātri atgriežas, kā gribētos. Ielas vēl jo projām ir pustukšas, lai gan tas ir likumsakarīgi, jo zelta laiks – ziemas sezona ir beigusies. Galvenā atšķirība no citiem gadiem ir tā, ka iepriekš cilvēkiem bija ietaupījumi, lai, bez grūtībām, sagaidītu oktobri. Šogad, savukārt, liela daļa ietaupījumu tika iztērēti nemieru laikā, kad nebija tūristu un attiecīgi – darba.
Nu jau revolucionārā sajūsma ir noplakusi un paši ēģiptieši ir sapratuši, ka pārmaiņām mēdz būt dažādi aspekti. Man visinteresantāk ir vērot cilvēku pārsteigumu un apjukumu, pēc dažādu valsts iestāžu apmeklējumiem. Agrāk viss bija vienkārši – te draugs, tur rads. Visu ātri un bez lieka laika tērēšanas varēja nokārtot. Ne visi, protams, bet turīgais slānis nezināja problēmu. Savukārt nu vien pašam ir jātērē laiks un enerģija, lai saņemtu visas atļaujas un pat jāstāv rindās, draudzība vairs nepalīdz.
Arī ārzemniekiem vairs šī valsts nav tik draudzīga un pretimnākoša. Pirms vairākiem gadiem tika pieņemts likums, ka uz 10 ēģiptiešiem var oficiāli darbā pieņemt tikai vienu ārzemnieku (visbiežāk ārzemnieci – krievu valodā runājošu). Šo likumu pieņēma un aizmirsa, pārbaudes bija visai retas un par tām jau labu laiku iepriekš zināja. Rezultātā visi laimīgi – meitenēm ir darbs, darba devējiem nav atbildības un ir labs serviss – galvenais pircējs ir krieviski runājošs. Nu šis likums atkal ir „pacelts” un pārbaužu rezultātā konstatēts, ka situācija ir tieši pretēja – uz 10 ārzemniecēm ir tikai pāris ēģiptiešu un tie paši vadībā vai starp apkopējiem. Likums ir likums un tas ir jāievēro – pāris nedēļu laikā ļoti liels procents ārzemnieču ir palikušas bez darba. Tomēr arī šeit ir sanākusi aizķeršanās – darba vietas ir, bet kvalificēta darbaspēka nav pietiekami daudz, kā arī šeit darba devējam ir sava daļa atbildības.
Tāda uz šo brīdi ir dzīve Ēģiptē - Hurghadā. Ārzemniecēm būs jāiemācās sēdēt mājās un rūpēties par bērniem, kā arī rūpīgi jāpadomā vai nākamais iespējamais „ģimenes galva” varēs uzturēt ģimeni. Savukārt ēģiptiešiem būs jāiemācās strādāt un dzīvot pareizu dzīvi. Pēc pierastās kārtības 20 – 30 gadu laikā, citam tas ir pamatīgs šoks.
