Islāms
Muslims Latvijā
Draugiem par Dienvidsudānas neatkarību un Schadenfreude
Ahmeds, www.islammuslim.lv redaktors, Khartūma 2011
Piebilde: Šis raksts tika uzrakstīts janvāra vidū ar dažiem labojumiem vēlāk. Sākotnēji tika iecerēts kā bloga ieraksts par sudāniešu noskaņojumu, bet „nedaudz” neiekļāvos iecerētajā formātā... Raksta publicēšana aizkavējās, jo bija pārrunas ar Rīgas Laiku par tā publicēšanu, bet viņi vēlējās izmaiņas, kurām nepiekritu. Viena no kritikām bija par čomisko izteiksmes stilu, bet par interesēm nestrīdas... Tā kā šī nav publikācija presē, tad iztikšu bez atsauču meklēšanas, un ieliku tikai tās, kuras pa rokai.
Schadenfreude – no vācu valodas starptautiski izplatījies apzīmējums, kurš apzīmē paziņu vai draugu, kurš tīri latviskā garā priecājas par otra neveiksmi un likstām.
Attēls. Sudāna, Ziemeļkordofāna sausajā sezonā.
Nu tad beidzot tas brīdis ir klāt. Dienvidsudānā notiek neatkarības referendums. Šis brīdis bija sudāniešu prātos jau kopš miera līguma noslēgšanas 2005. gadā.
Līdzšinējā Sudānas vēsture
Ar šo miera līgumu tika izbeigts karš starp Sudānas valdību un daļu dienvidnieku cilšu. Pret Sudānas valdību karoja lielākā dienvidnieku cilts dinka un daļa otras lielākās nuer cilts. Lielākoties nekaroja trešā lielākā šiluk un galējo dienvidu ciltis (azande, bari utt.). Saskaņā ar miera līgumu ienākumi no naftas tika sadalīti uz pusēm līdz referendumam par neatkarību 2011. gadā. Par spīti daudzu skepsei, abas puses vairāk vai mazāk ievēroja miera līgumu un referendums ir klāt.
Daudzi uzskata, ka Sudānas prezidents Umars Bašīrs piekrita ASV veidotajam miera līgumam, lai izvairītos no ASV iebrukuma Sudānā, kas bija ASV plānos pēc viegliem „kariem” pret Afganistānu un Irāku. Tobrīd, Buša administrācija nopietni apsvēra un plānoja iebrukt arī Irānā, Sīrijā, Lībijā un Sudānā. Pēc Buša draudiem „jūs esat ar mums vai pret mums”, Lībijas mūžīgais pulkvedis Muammars Kadafi paziņoja, ka atsakās no masu iznīcināšanas ieroču programmas. Buša administrācija uzgavilēja norādot, ka militāro draudu taktika darbojas. Bet īstenībā Kadafi jau gadiem ilgi pirms 9/11 atmeta masu iznīcināšanas ieroču programmu (ja tāda bija) un centās pielabināties Rietumiem, lai tie atceltu sankcijas pret Lībiju. Bet līdz tam Rietumi nepieņēma viņa pielabināšanos, līdz pēc 9/11 šāda it kā Kadafi nobīšanās kļuva izdevīga ASV.
Pēc Irākas krišanas 2003. gadā, kad ASV armija sāka skatīties Sīrijas vai Irānas virzienā, daudzu neatkarīgo valstu līderi jutās ļoti nedroši. Pat Umars Bašīrs, kuram izdevās pabeigt naftas vadu no dienvidu naftas laukiem līdz Portsudānas ostai un iegūt naudu ieroču iegādei. 500 miljoni naftas dolāru 2000. - 2001. gada posmā nešķiet daudz, bet Sudānai tas bija daudz. Daudzi uzskatīja, ka tagad ir iespējams uzvarēt nemierniekus, bet Bašīrs izvēlējās noslēgt miera līgumu un dalīt naftas ienākumus.
Bet Bašīram neizdevās iegūt cerēto izlīgumu ar Rietumiem. Jo viņš bija cerējis vai pat neoficiāli vienojies, ka noslēdzot miera līgumu, ASV noņems Sudānu no teroristisko organizāciju atbalstošo valstu saraksta un pārtrauks sankcijas, un atlaidīs vismaz daļu no valsts parāda (kas tagad ir 35 miljardi dolāru). Bet tas nenotika, jo bija sākušies uzbrukumi valdības struktūrām un armijai Darfūras reģionā, kuram sekoja dažu cilšu kari. (Starp citu, tagad Bašīrs vēlas atdot pusi parāda (17 miljardi) jaunajai valstij. Tas savukārt nozīmē, ka Dienvidsudāna jau no paša sākuma sāk ar parādu verdzību SVF un PB.)
Iegūt proamerikānisku naftas valstiņu Sudānas dienvidos bija ASV mērķos, bet, kā norāda starptautiskās politikas analītiķi, Izraēlas stratēģiskie mērķi bija dziļāki. Lai gan Izraēla ir ieinteresēta arī neatkarīgajā Dienvidsudānā, tomēr daudz vairāk tā vēlas, lai Sudāna turpina stagnēt cīnoties ar nemierniekiem. Tā redzot, ka Izraēlas dāvātie ieroči dienvidniekiem drīz var pārtraukt šaut, Izraēla sāka tos dāvāt avantūristiem Darfūrā. Tur tika apgādāti vietējie avantūristi caur Čadu, savukārt caur Eritreju tikai apdāvināti bedžas un rašāīdas klejotājcilšu nemiernieki, kuri regulāri spridzināja naftas vadu. Pamazām nemiernieki izvirzīja prasības, kuras izrādījās reģionu sistēmas pārvaldes un budžeta sadalījuma maiņas, kuras faktiski nozīmētu anulēt miera līguma slēgšanas procesu ar dienvidniekiem, jo topošajā miera līgumā bija smalki uzskaitīts, cik daudz amatus, naftas ienākumus un valsts un pašvaldību varas iegūst dienvidnieki.
Austrumsudānas naftas vada spridzināšana izbeidzās, kad Sudāna pārliecināja Eritreju neapbruņot nemierniekus. Eritrejai nepieļaujot ieroču kontrabandu, nemiernieki atteicās no sabotāžām.
Ar Darfūru tik viegli nebija, jo Sudāna un Čada bija ļoti naidīgās attiecībās. Abas valstis atbalstīja viena otras nemierniekus. Abos gadījumos nemiernieki pat atnāca līdz katras valsts galvaspilsētai, kur tika sakauti. Tomēr, acīmredzot mainoties Francijas nostājai (kura tiek vērtēta kā īstā valdniece joprojām visās savās „bijušajās” Āfrikas kolonijās), Čada vienojās ar Sudānu par mieru un abpusēju nemiernieku atbalstīšanas pārtraukšanu. Tā kā Čada izmeta laukā no savas teritorijas Darfūras nemierniekus, un arī Centrālāfrikas Republika neļāva viņiem būvēt bāzes savā teritorijā, tad Darfūras nemiernieku mazās grupiņas ir apmetušās Dienvidsudānā ar netiešu Dienvidsudānas valdības atbalstu.
Darfūras konflikts ir sarežģīts un ir krietni citādāks nekā to ASV medijos pozicionē ebreju organizācija „Save Darfur”, kura mēģina pārliecināt ASV publiku par ASV iebrukuma nepieciešamību.
Darfūras konflikts nav „balto arābu” pret „melnajiem afrikāņiem” konflikts. Te nedaudz ir jāpastāsta Sudānas „arābu” vēsturi, jo Sudānā vispār gaišas krāsas arābu tikpat kā nav, ja neņem vērā iepriekš pieminēto rašāīdas klejotājcilti, kura spridzināja naftas vadu. Tā ieradās no Arābijas pussalas 1846. gadā pēc konfliktiem ar saūdiem. Lielākā daļa šejienes arābu ir arābos asimilējošos nūbieši un mazās afrikāņu ciltis, kuras sajaukušās ar ienākušajiem arābu nomadiem. Šis asimilācijas process sākās ienākot Sudānā tuksneša arābiem lielākoties no Ēģiptes, kur viņi lielā mērā bija tuksneša bandīti, kuri negribēja maksāt nodokļus Ēģiptes valdniekiem. Sākot ar 9. gadsimtu zeltrači un nomadi mazās grupās devās no Ēģiptes uz tuksnesi starp Nīlu un Sarkano jūru. 12. – 14. gadsimtā notika procesi, kuri veicināja beduīnu iefiltrēšanos dziļāk nūbiešu teritorijās un uz dienvidiem no tām. Tā tiešām bija iefiltrēšanās, jo 7. gadsimtā noslēgtais līgums starp nūbiešu kristiešu valdniekiem un Ēģiptes muslimu valdniekiem aizliedza muslimiem apmesties nūbiešu teritorijās vai tās šķērsot izņemot kā tirgotājiem. 12. – 14. gadsimtā zelta un smaragda raktuves tuksnesī izsīka un zeltrači pārcēlās uz nūbiešu dienvidu valsti Alvu, to pamazām destabilizējot. Savukārt nomadiem pieauga konflikts ar Ēģipti valdošo Ajūbīdu dinastiju (uzsācējs ir kurds Saladīns), jo šī kurdu un turku dinastija turpināja iepriekšējo valdnieku politiku aizvietot arābus armijā un administrācijā ar turku, kurdu, kaukāziešu vai āfrikāņu vergiem. Šāda aizvietošana radīja vergu karavīru un vergu administratoru šķiru, kura sacēlās 1250. gadā un valdīja pār Ēģipti un Sīriju līdz 1517. gadam, kad Mamluku (Vergu) Ēģipti iekaroja Otomāņu sultanāts. Šie vergi vienlaikus piederēja valstij un valsts piederēja viņiem. Viņi arī pabeidza Saladīna sākto krustnešu padzīšanu. (Militārās kampaņas pret krustnešiem un mongoļiem tika finansētas ar smagu nodokļu sistēmu.) Šī krustnešu padzīšana izraisīja tirdzniecības karavānu un svētceļotāju uz Meku grupu novirzīšanos atpakaļ caur Sinaja pussalu un Hidžāzu (Arābijas pussalas ziemeļrietumiem), kur iepriekš tos apdraudēja krustneši. Augšēģipte jau bija smagi cietusi 14. gadsimta lielajā buboņu mēra epidēmijā (kurā Eiropā izmira trešdaļa iedzīvotāju) un periodiskajos sausumos. Tuksneša beduīniem nebija vairs karavānu un svētceļnieku, kurus apsargāt vai aplaupīt, un nodokļus viņi maksāt nevēlējās. Kā jau tuksneša mežonīgajiem klejotājiem tīkas, viens no viņu hobijiem ir veikt reidus uz Nīlas ielejas zemniekiem. Tad lai sodītu tuksneša bandītus, Ēģiptes valdība sūta profesionālo armiju, kuras sakautie beduīni muka prom uz tuksnesi Sudānā. No turienes viņi apmetās starp kristiešiem nūbiešiem, kuru valstiņas tajā laikā bija novājinātas, vai turpināja būt klejotāji leknajās ganībās uz dienvidiem no Baltās un Zilās Nīlas savienošanās vietas.
Daļa beduīnu turpināja dzīt savus lopus tālāk uz ganībām Ziemeļkordofānā, kur tie sastapās ar citiem beduīniem. Tie ir arābi, kuri migrēja pāri Sahārai no Tunisijas teritorijas uz Čadu (tajā laikā Kanem-Bornu valsti), bet nestabilitāte tajā reģionā lika daļai no tiem emigrēt uz austrumiem uz Darfūru. Daļa palika Darfūras stepēs, kur viņiem Darfūras valdnieks piešķīra zemi ganībām par militāro dienestu. Citi devās tālāk uz rietumiem, kur Ziemeļkordofānā sastapās ar citām arābu klejotāju grupām. Uz Sudānu imigrēja arī tuksneša arābi no Arābijas tuksneša un nometnieku arābi no Jemenas. Liela daļa mūsdienu arābu ir arī no Nigērijas, Čadas un Nigēras atnākušie hausa, fellata un bornu cilšu pārstāvji. Daļa no viņiem atnāca kā svētceļotāji, kuri palika Sudānā neaizejot līdz Mekai vai atpakaļceļā. Tie nebija bagāti cilvēki, bet gan uzņēmīgi, kuri pavadīja šajā svētceļojumā 2-10 gadus pa ceļam piepelnoties, lai turpinātu ceļu. Tāpat daudzi atnāca no Rietumāfrikas bēgot no franču un angļu iekarotajām teritorijām. Citi atnāca apstrādāt neaiztiktos Sudānas agroresursus. Daļa no šiem rietumafrikāņiem ir asimilējušies arābos, bet miljoni ne. Arī mūsdienās turpinās nepārtraukta imigrācija, - lielākoties nabadzīgi un neizglītoto hausa no Nigērijas. Vairums ubagu uz ielas ir šie hausa no Nigēras. Dienvidnieki neubago, tas acīmredzot ir nepieņemami viņu kultūrā. Ziemeļnieku ielas ubagu ir maz, viņi lielākoties ir „augstāka” līmeņa ubagi, kuri ceļas kājās mošejās pēc lūgšanas un lai saņemtu naudu lūdzēju priekšā stāsta savu bēdu stāstu (vajag zālēm, operācijai, ceļam uz citu pilsētu, Islāma skolai kaut kur Dienvidos, utt.)
Attēls. Mans draugs Avadullāno Darfūras. Un viņš ir Bagara (govju) arābs no Darfūras. Darfūras arābos (lopkopjos) ir ieplūduši daudzu afrikāņu cilšu pārstāvji. Tāpēc vietējie arābi lielā mērā arī paši ir afrikāņi, kuri runā arābu valodā. Pat lielākā daļa afroamerikāņu ir gaišāki nekā liela daļa Sudānas arābu. Kamieļu arābi Ziemeļdarfūrā ir mazāk saprecējušies ar vietējām ciltīm, tāpēc ir gaišāki.
Attēls. Kāzas. Vīriešu telts. Abi priekšplānā redzamie sudānieši sevi sauks par arābiem. Daudzi dienvidnieki (piemēram, azande tauta) ir gaišākas ādas krāsas nekā daļa Sudānas arābu.
Attēls. Nūbietis. Dongolas pilsēta Nūbijā, Sudānas ziemeļos. Ko svin – nezinu. Visdrīzāk kāzas. Bija garšīgi.
Attēls. Kopā ar manu draugu Talalu, esmu atnācis uz Sudānas prezidenta Umara Bašīra sievas meitas kāzām. Bašīram pašam bērnu nav, sieva ir karā kritušā kaujasbiedra atraitne. Apsardze Bašīram ir nenozīmīga, nekur viņš neslēpjas. Ejot iekšā un ārā pa vārtiem, kabatas neviens man nepārbaudīja, vai es tur ieslidināju ābolu vai granātu, ejot iekšā un ārā pa vārtiem. Aizmugurē pūlis, kura vidū Sudānas prezidents priecīgs dejo tradicionālās sudāniešu mūzikas pavadībā. Sudānieši ļoti mīl mūziku. Prezidents ir populārāks nekā batjka Baltkrievijā. (Starp citu, vai teikt „batjka Baltkrievijā” ir banalitāte?) Pavasarī uzvarēja vēlēšanās ar 72%. Bijušā ASV prezidenta Džimija Kārtera vadītā komisija atzina vēlēšanas par godīgām un notikušām. Talals ir gaišas krāsas, - viņa vectēvs atnāca uz Sudānu no Saūdijas. Varbūt arī kaut ko nesadalīja ar saūdiem?
Pēc šī ievada par Sudānas „arābu” izveidošanos, kļūst skaidrāks, ka konflikta apraksts „arābi pret afrikāņiem” ir nepatiess, ja vien nesaprot, ka vietējie arābi arī ir afrikāņi. Konfliktā nepiedalījās vairums vietējo zemkopju (afrikāņu) vai lopkopju (afrikāņu-arābu) cilšu - tikai dažas mazākās ciltis. Tāpat lielākā daļa to skaitļu par Darfūru ir tīri izdomājumi un neatbilst pat Darfūras demogrāfiskajām iespējām. Kā var būt 2 miljoni bēgļu, ja konfliktu skartajos lauku reģionos dzīvo mazāk iedzīvotāju? Arī mirušie lielākoties ir bēgļi no slimībām un pārtikas trūkuma pirms 2004. gada. Un kuru ārzemēs uztrauc, ka no netīra ūdens mirst tūkstošiem bērnu ne tikai Darfūrā? Mira arī pirms konflikta, tikai tad to neieskaitīja „karadarbības upuros”.
Karadarbību uzsāka daži ārzemju apmaksāti avantūristi un bandīti uzbrūkot pienavedējiem un valdības lidlaukam, apslaktējot tur pustūkstoti miegā pārsteigto valdības vājās armijas karavīru. Kad „nemierniekiem” ārzemju nauda aptrūkās, sāka aplaupīt vietējos to pašu āfrikāņu mazpilsētas. Tagad laupa ANO pilotus, gluži kā nesen trīs no Latvijas.
Bet pamatā konflikts ir jau beidzies vairāku iemeslu dēļ. Darfūras ekonomika ir ļoti izmainījusies, jo Darfūras pilsētās ir ieplūdusi ievērojama nauda no ANO un NVO tēriņiem. Šie ārvalstu draugi tērējot savas (darfūriešu skatījumā) milzīgās algas ir radījuši daudzas darbavietas. Iepriekš bija problēmas ar saražotās produkcijas pārdošanu, jo vietējā tirgus vajadzības bija mazas, bet ceļš uz Darfūru no Centrālsudānas nav vēl pabeigts. Pieprasījumu ir kāpinājusi arī konfliktu izraisītā bēgļu imigrācija uz pilsētām. Tāpat ir ļoti augušas vietējās gaļas iepirkuma cenas, jo ir uzsākts gaļas avioeksports uz Persijas līča valstīm. Militārā ziņā situācija arī mainījās. Valdība izveidoja vietējo zemessardzi no dažām mazākajām lopkopju („arābu”) ciltīm tās apbruņojot ar strēlnieku ieročiem un munīciju, tāpēc Izraēlas apbruņotajiem bandītiem vairs nebija iespējas uzbrukt lopkopju ciltīm un valdības struktūrām. Valdība pati nevarēja atļauties sūtīt uz Darfūru karaspēku, jo tās armija bija aizņemta sargājot naftas vadu no Austrumsudānā rašāīdas (arābi) un bedžas cilšu nemieriem.
Liels faktors Darfūras konflikta izbeigšanai bija ANO naudas ieplūšana Darfūrā. ANO Darfūras budžets bija ap 1,8 miljardi dolāru gadā. To izšķiež Rietumu izmēra algās un tūkstošiem baltu „UN” džipu, kuriem vajag degvielu un remontu. Un vēl ģeneratori un visādi mazjēdzīgi un bezjēdzīgi projekti, bet netieši šī izšķērdība palīdz vietējā miera atbalstīšanā. Salīdziniet šo 1,8 miljardus ar to visu lielo runāšanu par Sudānas naftas dolāriem, kuri ir tikai par 4 -6 miljardi gadā. Un tie paši jādala ar dienvidniekiem uz pusēm. Un tas valstij ar 45 miljoniem iedzīvotāju un teritoriju piecu Franciju izmērā. Tad nu šīs naudas tēriņi Darfūrā uzlaboja vietējo ekonomiku un cilvēki ir jaunajās peļņas iespējās. Tāpēc tie, kuri nesaņem algu no Izraēlas, tie labāk izvēlas pilsētā atrast nodarbi. Tā kā ne tikai nemiernieki darīja kara noziegumus (par kuriem starptautiskā prese nemīl runāt), bet arī valdības apbruņotā zemessardze, tad nu Bašīram neizdevās saņemt uzslavas par noslēgto miera līgumu ar dienvidniekiem. Daži analītiķi (atsauces nemeklēšu) izteica domu, ka citā gadījumā Bašīrs visdrīzāk būtu ieguvis Nobela miera prēmiju. Arī ASV turpina uzturēt oficiāli naidīgo attieksmi pret Sudānu (turot „terorismu atbalstošo valstu” sarakstā, uzturot sankcijas, neatvainojoties par Bila Klintona nosūtīto raķeti uz medikamentu fabriku, lai samazinātu preses uzmanību Monikas Levinskas zilajai kleitai), lai gan nav liels noslēpums, ka abas valstis ir slepenie gultas biedri. Sudāna sadarbojas ar ASV teroristisko organizāciju izspiegošanā un Khartūmā (un nevis Hartūmā) ir pat uzstādīts ASV izlūkdienestu komunikāciju izlūkošanas svarīgs punkts. Tagad gan ASV diplomāti sola, ka mierīgas sadalīšanās rezultātā sankcijas tiks noņemtas. [http://www.sudantribune.com/US-and-Sudan-agree-on-a-roadmap-to,37863 ]
Attēls. Uz prāmja no Ēģiptes uz Sudānu caur Nāsera ezeru. (Sudānā to sauc par Nūbiešu ezeru.). Pa kreisi dienvidnieks Džons no bari cilts. Pa labi, Džons, kanādiešu politoloģijas profesors, kurš Sudānā jau 7 gadus seko līdzi kara un miera procesam, strādājot kādas NVO labā.
Sudānas nākotnes minējumi (rakstīts referenduma laikā un papildināts vēlāk)
Ne jau pašu referendumu sudānieši gaidīja, bet gan, kas tam sekos – bija taču skaidrs, ka dienvidnieki izvēlēsies neatkarību.
Daudzi jautājumi ir sudāniešu galvās par to, ko darīs Sudānas valdība pēc referenduma. Piedāvāju galvenos jautājumus un manus un profesionālo politikas komentētāju minējumus.
Neatzīs referendumu?
No tā nav īsti jēgas, izņemot formalitāti. Dienvidnieki jau paziņoja, ka neatzīšanas gadījumā vai jebkādu tamlīdzīgu problēmu ar referendumu, šā vai tā pasludinās neatkarību. Tāpēc valdība no neatzīšanas neko īsti neiegūst. Vienīgi varētu neatzīt tālāk apskatītajā Abjei reģionā. Un prezidents Bašīrs jau vairākkārt ir paziņojis, ka atzīs referendumu. Pat tagad, kad tiek ziņots, ka 99% balsojuši par neatkarību. Tie 99% izskatās pēc 99% iespējamības, ka rezultāti ir viltoti. Bet izskatās, ka Sudānas valdībai tas ir vienaldzīgi.
Vai valdība sāks karu?
Varbūt, bet visdrīzāk valdība ir jau atradinājusies no kara. Pa šiem gadiem Sudānā ir bijusi ļoti laba izaugsme, daudz ir ieguldīts infrastruktūrā, uzbūvēti ceļi.
Piemēram, ir pabeigts ceļš līdz pat Ēģiptes pierobežai, tagad atliek vien sagaidīt līgumu ar Ēģipti lai savienotu abas valstis (gar Nīlu).
Attēls. Jaunizbūvēts ceļš tuksnesī Nūbijā, lai savienotu Sudānu ar Ēģipti.
Arī līdz Darfūrai ceļš ir uzbūvēts līdz pusei. Cilvēkiem prieks par ekonomisko attīstību, jo līdz šim Sudāna ir iztērējusi faktiski visus savus neatkarības gadus karos ar dienvidu nemierniekiem. Ziemeļos trūkst vēlmes atkal atgriezties pie „viss budžets karam” laika.
Attēls. Khartūmā apgrozās nauda.
Attēls. Ievērojiet, modernās ēkas priekšā ir kādas kristiešu sektas baznīciņa.
Attēls. Khartūmas „Burdž” debesskrāpis. Uzcelts sadarbībā ar Lībiju. Vietējie iesaukuši to par „Kadafi olu”.
Bet, ja valdība sāks karu, tad cik lielu? Tikai par naftas laukiem? Tikai par strīdīgo Abjei reģionu, kurā ir tikai daži naftas lauki? Nesāks karu? Varbūt aizgriezīs „trubu”?
No vienas puses, naftas ieguve Sudānai ir ļoti svarīga. 80% no iegūtās naftas ir dienvidos. Ziemeļu ekonomikai naftas dolāri ir ļoti svarīga ekonomikas daļa. 40% budžeta. No otras puses, Dienvidsudānas budžets par 98% sastāv no ieņēmumiem no naftas... Dienvidsudānā nav NEKĀDAS ekonomikas, izņemot NVO tēriņus un naftas dolārus, kurus pārskaita Sudānas valdība, jo atbilstoši miera līgumam, Dienvidsudānas valdība saņem pusi no Dienvidsudānas naftas lauku ienākumiem. Šī puse ir 2 miljardi ASV dolāru, kuri lielākoties tiek izzagti, bet atlikums tiek ierēdņu algām un ieroču iepirkšanai. (40% Dienvidsudānas budžeta tiek tērēti ieroču iepirkšanai. http://www.sudantribune.com/South-Sudan-launches-air-force,37775 )
(Piemēram, ir plaši atzīts (Wikileaks uzrādīja, ka ASV vēstniecība to zināja downloaded file from http://www.wikileaks.ch/cablegate.html in /cable/2008/09/08STATE103511.html), ka somāliešu pirātu nolaupītais ukraiņu kuģis „Faina”, kurā bija arī jūrnieks no Latvijas, veda tankus un citus ieročus nevis Kenijai, bet gan Dienvidsudānai.)
Taču, tā kā vienīgā iespēja iegūto naftu pārdot ir aizsūknēt to caur vienīgo naftas vadu caur Ziemeļiem, tad Dienvidi šā vai tā būs spiesti vienoties ar Ziemeļiem par naftas dolāru sadalīšanu. Tirgošanās jau ir sākusies, jo Sudānas prezidents Bašīrs paziņoja, ka dienvidnieku naftu pa naftas vadu nesūknēs. Tātad Dienvidu budžets kritīs par 98%? Protams, ka ne. Tā ir tikai tirgošanās. Un varbūt sods jaunās valsts sākumam, lai to papildus diskreditētu un lai dienvidnieki savā neatkarīgajā valstī dzīvo uz parāda un bez pašu ienākumiem. Dienvidiem nav citas iespējas transportēt naftu, jo tur nav ceļu vai dzelzceļa. Japāņu kompānija Toshiba ir pieteikusies uzbūvēt naftas vadu uz Kenijas ostu Mombasu, taču celtniecība vien varētu ilgt 7 gadus. Bet ņemot vērā to, ka Dienvidu politiķi ir par 98% (atsauču man nav) zagļi visīstākajās Kongo tradīcijās un jaunā „valsts” visdrīzāk iegrims cilšu karos, tas nenotiks arī 10 gadu laikā. Bet pēc tam, nav jēgas būvēt, ja vien neatklās kādus nozīmīgus līdz šim nezināmus naftas laukus.
Tāpēc domāju, ka Ziemeļi vēlāk saņems sev krietnu daļu naftas dolārus par Dienvidu naftas transportēšanu, tomēr tas nav vienīgais jautājums, kas var izraisīt karu. Strīdīgajā Abjei reģionā lielākoties dzīvo nemuslimu dinka cilts, taču jau gadsimtiem ilgi sausajā sezonā ar saviem liellopiem tur ierodas miserijja cilts (arābi-klejotāji). Šis reģions varētu būt visdrīzākais karadarbības atjaunošanās iemesls. Jau tagad tur notiek asiņainas sadursmes, jo dinka cilts mēģina nelaist miserijus pie ganībām un ūdens. Tiek nodedzināta zāle, veikta iebiedēšana un uzbrukumi. Šajā reģionā notiks (pārcelts uz vasaru) balsojums vai pievienoties neatkarīgajai Dienvidsudānai. Taču balsstiesības klejotājiem tika atteiktas. Līdz ar to automātiski tiek panākta Abjei atdalīšanās un pēc Dienvidsudānas neatkarības iegūšanas miseriju cilts klejotāji sausajā sezonā nevarēs nākt uz šo reģionu kā viņi to darījuši gadsimtiem ilgi.
Runājot par vēsturi, jāatceras, ka arī dinka šajā reģionā ir jaunpienācēji; visas trīs lielākās dienvidnieku ciltis – dinka, nuer un šiluk ir jaunpienācēji savās teritorijās. Pirms 900 gadiem šie nilotu grupas pārstāvji pameta Rumbekas reģionu (Dienvidsudānas dienvidrietumi) un sāka pārņemt reti apdzīvotos apkārtējos reģionus, asimilējot tur mītošās mazās ciltis. Gluži tāds pats process notika Ziemeļos, tikai tur esošās ciltis asimilēja arābu klejotāji, kuru ieplūšana Sudānā no Ēģiptes, Tunisijas, Čadas tika izklāstīta jau iepriekš.
Attēls. Ne tikai govju klejotājciltis, bet arī kamieļu klejotāji maina ganības līdz ar sezonu. Attēlā klejotājs ved pavadā kamieli, uz kura ir mājiņa, kurā sēž viņa sieva vai māte. Foto pa autobusa logu netālu no Etiopijas robežas.
Attēls. Al-Džabaleina, pilsētiņa netālu no Dienvidsudānas robežas. Muslimi svin Īd-al-Fitr, Ramadāna beigas. Al-Džabalein nozīmē „divi kalni”. Fonā redzamo kalnu ir vairāk kā divu, bet šādi pilsētiņas nosaukums skan labāk.
Tāpēc runas par to, ka arābi ir ienācēji, ir aplamas. Sudānā gandrīz visas lielākās ciltis ir ienācēji, izņemot nūbiešus, bedža (klejotājciltis tuksnesī starp Sarkano jūru un Nīlu) un dažas Darfūras ciltis. Gandrīz visas lielās ciltis neatrodas savās „vēsturiskajās” robežās, jo Āfrikas vēsture ir pastāvīgu migrāciju vēsture. Sudāna vienmēr ir bijusi mazo cilšu reti apdzīvota un pakļauta lielo migrējošo cilšu asimilācijai.
Līdz ar to jautājums par miseriju cilts tiesībām piekļūt upēm un ganībām sausajā sezonā, kā viņi to ir darījuši gadsimtiem ilgi, var izraisīt karu par reģionu, kurā ir daži nozīmīgi naftas lauki. Jau tagad, referenduma dienās, kādi 40 cilvēki ir nogalināti sadursmēs starp Miserija klejotājiem un dinka. Miseriji ir tipiski arābu beduīni, kuri par Islāmu zina ļoti maz un praktizē vēl mazāk. Visdrīzāk vēlāk ziņās varēs dzirdēt par noziegumiem, kurus viņi sastrādājuši cīnoties par savām tiesībām ganīt lopus šajā reģionā. Savukārt Dienvidsudānas valdība varētu samierināties ar Abjei reģiona zaudēšanu, lai nepārvērtu karu par visu Dienvidsudānu. Šāda Dienvidsudānas piekāpšanās iespēja varētu būt pamudinājums Sudānas valdībai pamēģināt īsu un vieglu karu par šo reģionu.
Schadenfreude
Bet lai paliek minējumi par lielo politiku. Ne jau par to vēlējos rakstīt, un šī Sudānas un tās tautu vēsture bija tikai ievads īsam raksta kodolam. Interesantais tagadējos notikumos ir sudāniešu noskaņojums. Un ne jau dienvidnieku noskaņojums. Dienvidnieki ir aizgrābti, cerīgi, ļoti bažīgi un izmisuši. Un ziemeļnieki jau tagad par viņiem smejas. Kas tad īsti notiek?
Lai saprastu ziemeļnieku un dienvidnieku noskaņojumu, vērts palasīt www.sudantribune.com. Tas ir dienvidnieku angļu valodā iznākošs komentāru laikraksts, kur redzams, cik nekritiski dienvidnieki uztver sevi un ar kādām nacionālisma un reliģiskā naida acīm skatās uz ziemeļniekiem. Šajā e-lapā dienvidnieki nereti pauž cik ļoti viņi nīst ziemeļniekus un Sudānas valdību, dēvējot to par radikālo islāmistu-ekstrēmistu vergturu-arābu tirāniski totalitāro režīmu un citus eifēmismus, kurus šie neizglītotie dienvidnieki (73% analfabēti) apguvuši no kristiešu misionāriem un pseidokristietiskās elites.
Attēls. Sudāna ir brīva valsts. Attēls uz mikroautobusa loga.
Kāds ziemeļnieks komentēja šajā nebūt ne radikāļu dienvidnieku e-lapā: „Tas nav godīgi, ka tikai dienvidnieki balsos par Dienvidsudānas atdalīšanos. Mēs, ziemeļnieki, arī vēlamies balsot, lai Dienvidsudāna atdalās un jūs visi braucat mājās un tur darāt viens ar otru to, ko gribat.”
Ziemeļniekiem ir apnicis, ka dienvidnieki vaino viņus savās problēmās un atkārto kristiešu misionāru izdomāto vēsturi - piemēram, par ļaunajiem arābu-islāmistu vergturiem, kuri uzbrukuši nabaga afrikāņiem dienvidos un aizved ciemus verdzībā. Īstenībā līdz pat 19. gadsimtam dinka un šiluk ciltis ļoti veiksmīgi un teju nepārtraukti veica reidus uz ziemeļiem arī aizvedot noķertos verdzībā. Līdz pat 19. gadsimtam 85-95% vergu tirdzniecības notika tieši caur Darfūras karalisti. (Yusuf Fadl Hassan „Arabs and Sudan” 2006) Tātad tieši darfūrieši, tas ir āfrikāņi, kontrolēja vergu tirdzniecības biznesu. Un tie lielākoties nemaz nebija vergu sagūstīšanas reidi no Darfūras. Visbiežāk tās bija vai nu valdnieka licenzētas un privāti apsargātas lieltirgotāju ekspedīcijas, vai arī klejojošie krāmu tirgotāji (saukti par džallaba), kuri apkrāvuši savus ēzelīšus ar pannām un kastroļiem devās pie dienvidnieku ciltīm, kuru vadoņi viņus priecīgi sagaidīja, lai apmainītu tās pannas pret saviem vergiem un ziloņkaulu. Tikai 19. gadsimtā, kad Sudānu iekaroja ēģiptieši un Baltajā Nīlā kuģoja tvaikoņi, tad beidzās šiluk cilts reidi. Iemesls tam bija tas, ka ēģiptieši pārņēma kontroli pār upi, jo šiluk reidu panākumu atslēga bija 40 vienkoceņu mobilās grupas, kuras Baltās Nīlas vidū jutās neaizsniedzamas un uzbruka sev izdevīgos brīžos. Sudānas vēsture ir bagāta ar ierakstiem kā šiluk reidi apkāvuši vai aizveduši verdzībā no Kordofānas vai Darfūras nākošo tirgoņu karavānas ar svētceļniekiem, kuri kājām dodas 2-10 gadu ilgajā svētceļojumā no Rietumāfrikas uz Meku. Vai arī šiluk apkauj sūfiju šeikhus un viņu sekotāju apmetnes. Savukārt modernie ēģiptiešu ieroči apstādināja dinka cilts ekspansiju, kuras rezultātā mazās dienvidu ciltis muka uz ziemeļiem Kordofānas kalnos. Un muka kaut vai no tā paša mūsdienās strīdīgā Abjei reģiona.
Attēls. Baltā Nīla pie Al-Džabaleinas netālu no Dienvidsudānas robežas. Līdz 19. gadsimtam pa šejieni devās sirojumos šiluk laivu grupas, tāpēc šī vieta bija mazapdzīvota. Mana drauga, farmakoloģijas doktoranta, Mudasira senči nāk no Darfūras mazām āfrikāņu ciltīm. Citā sezonā šajā krastā sauļojoties nīlzirgi un krokodili. Bet varbūt Mudasirs pajokoja.
Savukārt pirms 500 gadiem šiluk cilts bija padzinusi fundž cilti no tagadējās šiluk cilts teritorijas. Šī fundž cilts migrēja uz ziemeļiem, kur Centrālajā Sudānā iekaroja arābu un nūbiešu ciltis izveidojot Fundža sultanātu (1504.-1821.). Šie fundž pamazām asimilējās arābos. Tā, ka visa tā kristiešu misionāru sastāstītā vēsture par nabaga cietējiem afrikāņiem pret ļaunajiem islāmistiem arābiem, ir vienpusēja fikcija. Vēsture ir daudz krāsaināka un mazāk parocīga nacionālismam un šovinismam.
Protams, 19. gadsimta modernie ieroči noveda pie tā, ka nu iepriekš agresīvās un ekspansīvās šiluk un dinka ciltis sāka zaudēt kaujas un viņu teritorijās devās tirgotāju – vergturu arī militārās ekspedīcijas. Ziemeļnieku? Jā. Sudāniešu un muslimu? Ne obligāti. Šādas ekspedīcijas veica visdažādākie avantūristi, lielākoties ēģiptieši, tai skaitā Ēģiptes koptu kristieši (vienam vārds bija Abd-ul-Masīh Ghattas (Kristus kalps Ghattas)) un ebreji. Bet bija arī tālāki. Un runa nav par dažiem tunisiešiem, marokāņiem vai pat grieķiem. Runa ir par angļiem un frančiem, kuri sākotnēji ieradās tirgot tikai ziloņkaulu, bet drīz vien sāka apdrošināt savu ekspedīciju peļņu ar vergturību.
Runājot par angļu ietekmi uz Sudānu, nereti Sudānas pilsoņu karu cēloņos tiek vainotas Lielbritānijas nospraustās koloniālās robežas, kuras neatbilst vietējo cilšu un reliģiju izvietojumam. Bet tas nav īsti precīzi. Līdzīga situācija ir Francijai piederošajā Čadā. Tomēr tur šāda problēma starp dienvidiem un ziemeļiem neizveidojās. Daudz nozīmīgāks iemesls bija tas, ka lai pasargātu kristiešu misionārus no konkurences, Lielbritānija pārvaldot Sudānas koloniju, sadalīja to divās atšķirtās daļās, neatļaujot ziemeļniekiem (izņemot sezonālajiem lopkopjiem-klejotājiem) doties uz dienvidiem. Tāpēc dienvidi bija pilnīgi nošķirti no ziemeļiem līdz pat dažiem gadiem pirms neatkarības iegūšanas 1956. gadā. Šāda politika radīja divas pilnīgi atšķirtas sabiedrības.
Protams, dienvidnieku naidam pret ziemeļniekiem ir arī pamatotā daļa. Visu pušu bruņotie spēki ir izdarījusi daudzus noziegumus pilsoņu kara laikā, un dienvidnieki redzēja Sudānas armijas noziegumus. Šaubos vai nozīmīgs naida faktors ir Ziemeļu pilsētās dzīvojošo sadzīviskās ķildas vai nepatika dažādu uzskatu dēļ. Drīzāk kopādzīvošana skolās, slimnīcās un valdības kantoros, ir mazinājusi nepatiku vienam pret otru. Vēroju, ka drīzāk naids ir tāds kā skauģa acs naids. Lielākā daļa ziemeļu pilsētās ienākušie bēgļi no Dienvidiem ir nabadzīgi. Tā kā viņiem nav izglītības, prasmju un kontaktu, tad liela daļa ir nabadzīgi celtnieki vai ielas tirgotāji. Un šie cilvēki uzskata, ka ziemeļnieku labākā dzīve ir uzbūvēta no viņiem nolaupītās naftas. Izskatās, ka daudzi no viņiem cer, ka ziemeļu ekonomika sabruks pēc Dienvidsudānas neatkarības.
Savukārt ziemeļnieki redz ienākumus no naftas kā nelielu kompensāciju par Sudānas izniekotajiem gadiem abos pilsoņu karos ar dienvidniekiem. Te jāpiebilst, ka abi nereti minētie kara iemesli (nafta un šariāta ieviešana), ir vāji pamatojami kara sākuma skaidrojumam. Pirmā pilsoņu kara laikā (kurš izcēlās gandrīz tūlīt pat pēc neatkarības iegūšanas) par naftas laukiem Dienvidos nebija zināms. Savukārt, „šariātu” ieviesa tikai mēnesi pēc kara sākuma, un nevis pirms...
Bet atgriežoties pie runātā par dienvidnieku naidu - tā nav, ka dienvidnieki tikai un vienīgi nīst ziemeļniekus. Viņi nīst arī viens otru. Palasiet minēto www.sudantribune.com, lai gūtu iespaidu. Nereti kad raksts ir par kādu dienvidnieku politiķi, tā kādā 5. komentārā: „Stulbais nuer!” un vārds komentētājam ir tipiski dinkas, piemēram, Tūts (Bullis). Tā uzreiz būs atbilde: „Jūs, stulbie dinkas, jūs tikai domājat kā pierīties! Jūs esat izcili dumji un vienmēr bijuši mūsu (tas ir nuer) vergi!” Un sākas. Jo šīs abas lielākās ciltis ir savstarpēji ļoti naidīgas. Un naidīgi ir arī iekšējie klani. Arī karā pret Sudānas valdību, tās ciltis karoja savā starpā veicot genocīdu vienai pret otru. Un tad, kad cilvēki lasa par tajā Sudānas pilsoņu karā bojāgājušajiem 2 miljoniem iedzīvotāju, viņi kļūdaini domā, ka tas ir dēļ Sudānas valdības dēļ. Īstenībā tie bojāgājušie bija nemiernieku zonās.
Arī runas, ka tas bija karš starp muslimiem un kristiešiem. lai muslimi apslaktētu kristiešus, ir absurdas. Pirmkārt, ja vien bija iespēja, dienvidnieku bēgļi devās uz Ziemeļiem, kur kļuva par aptuveni piektdaļu katrā lielajā pilsētā. Otrkārt, dienvidnieki nemaz nav kristieši. Tikai neliela daļa no viņiem ir kristieši un vairāk par piektdaļu ir muslimi. Vēl kāda daļa ir ar kristieša vārdu, bet ir tik pat mazāk „dedzīgi” kristieši nekā lielākā daļa latviešu. Uz baznīcu aiziet tikai lai satiktu dekoltētās beibes, vismaz tā var spriest pēc dažādu dzimumu flirtējošajām grupiņām dienvidnieku baznīcu priekšā. Viņi ir tādi paši pagāni kā lielākā daļa dienvidnieku. Savukārt arī lielākā daļa ziemeļnieku nav nekādi kārtīgi muslimi.
Attēls. Kreisajā ielas pusē mošeja, labajā baznīca.
Jau iepriekš, kopš miera līguma parakstīšanas, Dienvidos ir nepārtraukti cilšu kari un lopkopju savstarpēji reidi uz kaimiņa govīm un sievietēm. Ir desmitiem tūkstošu nogalinātu un simtiem tūkstošu bēgļu. Pagājušovasar Dienvidsudānas armija (SPLA), kurā dominē dinka cilts, uzbruka šiluk cilts ciemiem, izvarojot simtiem sieviešu un pat vīriešu, kas Āfrikā ir neparasti. Lai gan šādus noziegumus Dienvidsudānas armija veica arī pilsoņu kara laikā, šis gadījums ir īpaši atzīmēts, jo starp cietušajiem bija arī šiluk cilts karaliskās ģimenes locekļi. Šis incidents vien radīja vairāk nekā 10 000 bēgļu. Dienvidsudānas armija (dinka cilts) atbruņo mazās ciltis, un tās kļūst neaizsargātas no apbruņoto cilšu reidiem. Tad tās sadumpojas, un atkal ierodas Dienvidsudānas (dinka cilts) armija nogalinot un izvarojot tādā veidā regulāri atjaunojot gadsimtiem ilgo cilšu naidu.
Lai gan Sudānas valdība regulāri deportē Ziemeļos dzīvojošos dienvidnieku nelegāļus uz Dienvidiem, viņi visu laiku atgriežas. Dienvidos nav darba un nav drošības. Un arī dzīvot fermā nekurienē daudzi dienvidnieki vairs negrib atgriezties, kaut vai to pašu drošības trūkuma iemesla dēļ. Kapļi, kuri viņiem izsniegti par brīvu, pēc mēneša parādās tirgū pāri robežai Kongo Demokrātiskajā Republikā. Cik liela daļa kapļu nonāk kaimiņvalstu tirgos no kapļu saņēmējiem vai „izdalītājiem” – tas nav izmeklēts.
Tagad, uz referendumu valdība nogādāja Dienvidsudānā pusotru miljonu dienvidnieku, lai viņi varētu balsot neatkarības referendumā. Protams, neatkarības gadījumā viņi atgriezties diez vai varēs. Taču viņi steidzās atgriezties, kamēr notika 6 dienu ilgais referendums un iestājusies tāda kā pauze līdz neatkarības pasludināšanai.
Mans draugs Kosims atstāstīja kāda dienvidnieku ārsta sūdzību. Ārsts devies uz Džubu (Dienvidsudānas lielākā pilsēta un galvaspilsēta), lai tur uzsāktu jauno dzīvi, bet tur viņam pateikuši: „Tu neesi no vietējām ciltīm, tā ka dodies uz savu ciematu!” Bet ko viņam ārstam un retajam izglītotajam dienvidniekam darīt tajā ciematā? Ārstēt govis? Kā tad lopkopji maksās? Pienā? Atbilstoši tradīcijai liela daļa nuer un dinka lopkopju atsakās pārdot sev tik mīļās govis un šādi iesaistīties naudas ekonomikā. Šis ārsts, tāpat kā daudzi citi dienvidnieki, paši par savu naudu atgriežas Ziemeļos, nobalsojuši vai nenobalsojuši. Daudzi atgriezušies šokēti stāsta, ka Dienvidos cenas ir četrreiz lielākas! Te jāpiebilst, ka Ziemeļsudāna nav lēta, lielākā daļa pārtikas cenu ir līdzīgas Rīgas cenām, un importētā pārtika ir vēl dārgāka. Tāpat Dienvidos nav darba, izņemot valdības dažiem piedāvāto darbu armijā un policijā.
Attēls. Kartupeļi šeit ir dārgi. Viena kaudzīte varētu maksāt vairāk par latu. Ziemā cenai nokrītot kilograms maksā puslatu. Lēti ir tikai mango, banāni, pupas un sorgo milti.
Skaidrojot situāciju, atkārtošos, ka papildus problēmu jaunās valsts ekonomikai un funkcionēšanai rada tas, ka dienvidnieki lielākoties ir neizglītoti un viņiem nav profesijas. Nigērieši, ganieši un ugandieši strādā viņu pilsētās par šuvējiem un automehāniķiem. Rumbekā, pilsētā ar simtiem tūkstošiem iedzīvotāju, ir tikai viens šuvējs un tas pats no Ganas. Automehāniķu nav, salūzušas mašīnas velk uz simtiem kilometru attālo Džubu. (Ziemeļos automehāniķu biznesā dominē darfūrieši.) Izskatās, ka dienvidnieki Ziemeļos strādāja tikai celtniecībā, tirdzniecībā un transportā un nav apguvuši daudz profesiju.
Tikmēr Dienvidsudānas valdības ierēdņi sazagušies braukā apkārt luksusa džipos un ar milzu apsardzi. Un pat www.sudantribune.com sūdzas, ka ierēdņi apprec jaunu sievu katru reizi, kad saņem paaugstinājumu. Tāpēc nav liels retums ierēdnis ar desmit sievām. (Dienvidniekiem kā jau Āfrikas kristiešiem/pagāniem nav daudzsievības ierobežojumu.)
Tagad dienvidnieku elite lepni runā par sava lielā mērķa un pilsoņu kara oficiālo iemeslu, ka viņi tagad būs neapspiesti (brīvi dzerstīties, staigāt plikiem un brīviem). Starp citu, Dienvidi jau ir piesaistījuši investorus. Ārzemju alusdarītava paziņojusi par alus fabrikas atvēršanu. (Dzert Dienvidos bija legāli jau pirms sadalīšanās.)
(Šajā tekstā kāda (šķiet) ārzemju „ziemeļniece” raksta par viņas bēdām, ka pēc Sudānas sadalīšanās vairs ielās nebūs puskailu dienvidnieku un dienvidnieču. http://www.sudantribune.com/On-Separation-Please-allow-me-to,37577)
(Te jāpiebilst, ka tas atgadījums Khartūmā ar sieviešu nopēršanu par nepiedienīgu apģērbu bija pārsteidzošs, jo šeit taču visas ielas pilnas ar pusplikām dekoltētām dienvidniecēm un apspīlētām un krūšu izmestām ziemeļniecēm.)
Acīmredzot dienvidnieku elite vēlas atgriezties pie viņu dažu cilšu tradicionālā apģērba, kad sievietes pat krūtis nesedz. Tā nu ziemeļniekiem ir priecīgs prāts. Tās schadenfreude prāts. Viņi ar labpatiku malkos cukuru ar tēju un zirgosies par dienvidniekiem, kuri tagad apjautīs par savu pasaules redzējuma kļūdainumu un paštaisnumu. Par to, ka ziemeļnieki nav visu viņu problēmu cēlonis. Par to, ka ziemeļnieki nav briesmoņi. Par to, ka dienvidnieki nav tie lieliskie cilvēki, par kuriem viņi sevi iedomājušies noveļot vainu par savām problēmām uz ziemeļniekiem. Par to, ka ASV vai Izraēla nav nekāds viņu draugs, un ar naudu viņus neapbērs.
Jau tagad ziemeļnieki skatās uz dienvidniekiem ar izsmieklu par dienvidnieku uzskatiem par Ziemeļiem un Dienvidiem: Kāpēc tad tu nobalsoji par savas jaunās dižās valsts neatkarību, ja tūlīt pēc nobalsošanas mūc atpakaļ izbaudīt drošību uz Dār-us-Salām? („Dār-us-Salām” – „Miera un Drošības zeme”, klasiskajā viduslaiku izpratnē tā apzīmēja muslimu valstu teritoriju.) Kāpēc nepaliec savā dižajā valstī, ja jau to tik ļoti vēlies? Ko tu meklē pie mums, ja mēs esam tādi ļaundari un mūs ienīsti? Ja mēs esam tevis apspiedēji un tirāni, tad kāpēc tu atgriezies šajā tirānijā un apspiestībā?
Visdrīzāk, tagad dienvidniekus sagaida cilšu karu un armijas un policijas patvaļas pārņemta valsts, kuru izliekas pārvaldām par 98% sazagusies elite, kamēr tauta nodzers prātu un noaidos veselību (jau pirms 4 gadiem robežpilsētā ar KDR Jambio 22% iedzīvotāju ir inficējušies ar HIV). Dienvidniekiem sagaidāmi daudzi īstenības aptveršanas un atzīšanas mirkļi.
Bet ziemeļnieki apmainīsies ar schadenfreude dzēlībām par jaunākajām dienvidnieku neveiksmēm. Garlaicīgi nebūs!
Ziemeļnieks neesmu, bet man arī tāds schadenfreude noskaņojums. Tiesa gan, žēl muslimus Dienvidos.
