Islāms
Jaunie muslimi un muslimas:
Salmāna Islāma pieņemšana
Salmāns, 2008.gada 11.maijs
Raksts ir no foruma. Links.
Vienreiz es sēdēju kādā no Latvijas čatiem un čatotāji pēkšņi sāka runāt par kaut ko pavisam negaidītu. Simts temati vienā brīdī saplūda vienā un vienīgais par ko varēja lasīt nopietnus komentārus, ka Čečenijas kaujinieki ir ieņēmuši Dubrovkas teātri un tur ķīlniekus pieprasot pret viņu atbrīvošanu Krievijas karaspēka izvešanu no Kaukāza. Vēl pāris dienas šis bija vienīgais, ko varēja dzirdēt uz ielas, autobusā, netā un mājās. Mani toreiz piespieda nostāties viņu pusē pusaudža interese un vēlme būt savādākam, jo es vēl nebiju neko zinājis par Islāmu un nezināju kas ir izrādīšanās.
Laikam ritot, izrādīšanās pārtapa par interesi pret Kaukāza kultūru un es jau pavadīju daudz laika lasot par adatiem, teipiem un Kaukāza gudrībām. Islāms vēl joprojām neizsauca man cienīgu interesi, tāpēc, ka ar to, ka tu slavināsi Islāmu, autoritāti nenopelnīsi. Man, kā īstajam nedieva pielūdzējam bija vajadzīga zemene, kura interesē visus, kura patīk tiem, kuriem es gribu lai viņa patiktu.
Bet Allāhs iežēlojās par mani un es sāku arvien vairāk lasīt par Islāmu. Es stāstīju cilvēkiem netā, ka man patīk Islāms ar to, ka tas ir vienīgā reliģija, kas mūsdienās vēl vismaz kaut kā ir vērta, ka muslimi pieturas pie tās salīdzinoši stipri, protams, uz Eiropas pagānisma fona. Un tomēr tas nebija tas, kas man lika uztvert Islāmu nopietni un pat tad, kad es zināju, ka Islāms ir kaut kādā ziņā spēj atrisināt vairāk manu problēmu nekā vectēvu pareizticība, es tomēr tolaik nepievērstos Islāmam, pat ja man samaksātu kaudzi naudas.
Un viss mainījies brīdī, kad es izlasīju frāzi "Jēzus, miers viņam un Dieva svētība". Es zinu, ka vairāki brāļi un māsas droši vien sajūta to pašu, pirmo reiz dzirdot šo teikumu. Mana sirds sāka sisties ātrāk un ticiet vai nē, tikai tas viens teikums salika vietā milzīgu domu kaudzi un lielāku daļu manā galvā sabāztas info par kristietību un Islāmu.
Es, nepaspējot izlasīt tālāk, jau iedomājos, ko ar to domā muslimi? Es vēlējos lasīt par Islāmu ar tādu aizrautību, ar kādu ultra skrien no tribīņu augšējām rindām uz futbola laukumu, lai iesistu ar zābaku pretinieka komandas līdzjutējam. No tās dienas mana klātiene internetā saistījās tikai ar Islāma izpēti. Pat tad, kad vēlāk es uzzināju par viendievību, kas patiesībā ir lielākais un svarīgākais faktors, kurš pabīda cilvēkus pieņemt Islāmu, es nejūtos tik satraukts kā toreiz. Man viendievība kaut kā pašam pieleca, kad uzzināju patiesību par Jēzu.
Ātri vien es sapratu, ka Islāms ir vienīgā patiesība, bez kuras viss pārējais ir meli, maldi un iedomas. Man bija stingrs nolūks pieņemt Islāmu, taču kā? Man nāca galvā dažādas domas, kas varētu mainīties un es katru reizi konstatēju, ka mainīsies pilnīgi viss un katru reizi atgriezos pie secinājuma, ka vēl neesmu gatavs. Un tā pagāja aptuveni 2 gadi. Par to laiku es biju salasījies par Islāmu daudz, bet vēl ne reizi neesmu palasījis Kurānu. Vēlāk, kad biju jau muslims, es viņu nopirku un lasīju visu savu brīvu laiku un brīnījos, kāpēc tik skaidras lietas es lasu tikai tagad?
Vienā no dienām, kad jau biju drošs par Islāma pareizību, bet joprojām uzskatīju, ka man ir ko zaudēt pēc Islāma pieņemšanas, es aizdomājos par to, ka Allāhs, kuram es jau kādu laiku ticēju, ir varens par manu dvēseli. Es vienā mirklī sāku baidīties no tā, ka iespējams Allāhs noteiks man nomirt šovakar, vai varbūt pēc stundas. Todien es sēdēju pie datora un domāju, cik ir stulbi nebūt padotajam (arābiski - "muslim"), kad pie manis nāca patiesība. Es uzvarēju, ar Allāha palīdzību, savu nafsu (dvēseli-ego) un nolasīju šahādu (ticības apliecinājumu), kuru liecināja Allāhs un monitors. Vēlāk, pēc aptuveni pusgada es uzzināju kur notiek piektdienu khutbas un aizgāju piebiedroties ummai un nolasīt šahādu liecinieku priekšā.
