islāms
Jaunie muslimi un muslimas:
Mazie, slepenie soļi pretī Islāmam
Džuliana Skansija
Tulkojusi Fātima.
Mans vārds ir Džuliana (Nūra) Skansija, esmu dzimusi ASV. Mana māte ir sīriete (arābiete), bet mans tēvs ir eiropiešu izcelsmes, un viņi abi ir katoļi. Kad man bija 15 gadu, es vēlējos kļūt par katoļu mūķeni. Man bija tuvas attiecības ar Dievu – vai vismaz tā man šķita, - bet nekad man nebija tā dēvēto personīgo attiecību ar Jēzu (Lai miers viņam).
Lai nu kā, vēstures stundās mēs apguvām Tuvo Austrumu vēsturi, kas mani ļoti interesēja, un uzdūrāmies jautājumam par islāmu. Starp maniem klasesbiedriem bija arī kāds ēģiptietis, kurš laboja skolotāja aplamos priekšstatus par Islāmu. Atceros, ka teicu sev: ”O! Viņš labo skolotāja sacīto! Parasti taču tas ir skolotājs, kurš labo skolēnus!” Pēc stundām es viņam pajautāju, kāda ir atšķirība starp islāmu un katolicismu. Viņš atbildēja, ka tā nav liela. Šī atbilde mani neapmierināja, tādēļ es pētīju informāciju par islāmu, ko man izdevās atrast skolā ar datora palīdzību. Viņš iepazīstināja mani ar savu ģimeni, un kādu dienu es lūdzu viņa māti, vai es nevarētu dabūt Korāna tulkojumu angļu valodā.
Lai slavēts Dievs, viņa man iedeva Jūsufa Alī tulkojumu, un es nevarēju no tā atrauties. Tad, kad lasīju Bībeli, man aizvien šķita, ka aiz tā, kas tika izlasīts, slēpjas cita nozīme, jo vārdi tikuši mainīti, pārgrozīti, bet Korāns runāja uz manu sirdi, un es zināju, ka tas ir no Allah. Tā nu es savā sirdī kļuvu par musulmani, lai slavēts Dievs!
Kad mani vecāki uzzināja, ka mani interesē Islāms, viņi mēģināja man aizliegt draudzēties ar musulmaņiem. Māte piezvanīja sievietei, kura man bija iedevusi Korāna tulkojumu, un teica viņai: ”Beidziet runāt ar manu meitu par Islāmu, jūs viņu mulsiniet.” Atceros savus pirmos ‘Īd al-Fitr (Ramadāna gavēņa noslēguma svētkus), es sacīju tēvam, ka eju strādāt, bet īstenībā devos uz ‘Īd lūgšanu. Viss beidzās ar to, ka viņš uzzināja, ka īstenībā gāju uz mošeju. Tā kā mūsu māju tuvumā mošejas nebija, un pati vadīt automašīnu es nevarēju, tad mani aizveda mani musulmaņu draugi – pakistānieši. Tā bija pirmā reize, kad redzēju musulmaņus visus kopīgi izpildām vienu un to pašu rituālu. Galu galā mans tēvs mani aizveda uz mana klasesbiedra māju un pateica viņa mātei, ka viņš nevēloties, lai viņa man dotu vēl kādu ar islāmu saistītu literatūru. Viņa ar cieņu atbildēja: ”Labi, lai notiek, bet, kamēr viņa atrodas manā mājā, viņai ir tiesības lasīt, ko vien viņa vēlas.”
Pēc tam māte lika man iet runāt ar katoļu mācītāju par Islāmu un manu tiekšanos uz to. Tēvs sāka laiku pa laikam pārmeklēt manu istabu, paņēma manu Korānu, lūgšanu apģērbu, grāmatas un to visu izmeta. Man pat nācās slēpt Korānu ventilācijā! Tēvs arī paņēma manu durvju atslēgu, tādēļ man nācās lūgt Dievu slepus, kamēr vecāki gulēja. Tas bija patiešām grūti. Tēvs mēdza man atkārtot: ”Kamēr vien tu dzīvo zem mana jumta, tu mani klausīsi, iesi uz baznīcu un būsi katoliete.” Nezināju, ko lai daru. Lūdzu padomu sava klasesbiedra vecākiem, un viņi man ieteica paklausīt. Tā arī darīju, un nākamie četri manas dzīves gadi bija īstas mocības.
Pēc četriem gadiem, kad biju jau 20 gadus veca, es piezvanīju sievietei, kura man bija iedevusi Korānu, lai uzzinātu ko vairāk par mošeju, kas tika celta. Viņa man teica: ”Nāc un paskaties pati.” Likteņa ironija, ka mošeja atradās ēkā, kas agrāk bija jauniešu naktsklubs, un mana māsa iepriekš tur bija arestēta piedzērusies! Slava Dievam! Es aizgāju pusdienās uz mošeju, un visas bijušās sajūtas atgriezās.
Kad izdzirdēju azānu (musulmaņu saucienu uz lūgšanu), sāku raudāt. Teicu sev: ”Man vienalga, ko saka mani vecāki, man vienalga, ko saka jebkurš cits! Es gribu šo izjūtu. Es vēlos būt īsta, dievbijīga musulmane! Man ir apnicis turpināt visu, kā ierasts. Es pakļaujos visvarenā Dieva gribai.” Lai slavēts Dievs, tajā Ramadānā es pateicu šahādu (ticības apliecinājumu, ka nekas nav pielūgsmes vērts kā vien tikai Dievs un Muhameds ir Dieva pēdējais pravietis), stāvēdama mošejas aizmugurē, kur mani uzklausīja grupa sieviešu, jo imāms bažījās, ko teiktu mani vecāki, ja es to izdarītu skaļi, visiem dzirdot. Tajā Ramadānā es sāku arī valkāt hidžābu (galvaslakatu, kas iezīmē musulmanes tikumību).
Todien vecāki nemitējās man atkārtot: ”Novāc to no savas galvas! Vai tu nevari apģērbties kā modernāk vai valkāt šortus?” Es atbildēju: ”Paskatieties, kā jūsu cilvēki attēlo Mariju. Kā viņa izskatās šajos attēlos? Viņa taču izskatās pēc musulmaņu sievietes!” Mani pašas vecvecāki pateica, lai eju ellē. (..) Lūdzu tēvu, lai viņš nelaiž suni apakšstāvā, kur es lūdzu – es dzīvoju savu vecāku mājas pagrabstāvā -, viņš atbildēja, ka māja pieder viņam, un turpināja rīkoties tāpat. Tad es izmisīgi strīdējos ar viņu, sacīdama: ”Vai tad tu ņem suni līdzi uz baznīcu?”
Kamēr es mācījos koledžā, māte piespieda mani strādāt, dažkārt pat vietās, kurās tika pasniegts alkohols. Man nācās lūgt naudu cilvēkiem mošejā, un es vai acis izraudāju, lūgdama Allah palīdzību. Lai slavēts Dievs, Dievs ir tik žēlsirdīgs, Viņš dāvāja man vīru, un es apprecējos, kad biju 21 gadu veca. Un nu, pēc mazliet vairāk nekā gada, es gaidu savu pirmo bērniņu. Protams, mana ģimene turpina man nelikt mieru saistībā ar Islāmu, bet es esmu tik pateicīga Dievam! Es aicinu vecākus pieņemt islāmu un lūdzu par viņiem, bet – Dievs vada tikai tos, ko vēlas.
Dažkārt es sēžu, vēroju musulmaņus un domāju: ”Jūs, cilvēki, patiešām nemaz nevarat iedomāties, kā tas ir, ja vecāki noraida tavu reliģiju.” Es skatos uz citiem musulmaņiem, un man kļūst skumji, jo es vēlētos, lai vecāki būtu ar mani; bet tad es atkal atceros, ka tagad visi musulmaņi ir mana ģimene.
Visiem musulmaņiem vajadzētu apvienoties vienotībā, nepārtraukti esot Dieva pielūgsmē, caur lūgšanām, zikr (ikdienā atcerēties un slavināt Dievu), lasot Korānu, ievērojot labus tikumus un neķīvēties savā starpā. Lai Dievs stiprina ikviena musulmaņa ticību, Dievbijību un labos tikumus.
