Islāms
Jaunie muslimi un muslimas:
Lailas Brences Islāma pieņemšana
Laila – 2008. gada 11. aprīlī
Pirms kļuvu par muslimu, biju praktizējoša kristiete (piedalījos pat draudzes vasaras nometnēs un biju viena no jauniešu grupas vadītājiem) - gan protestantu atzarā. Savas attiecības ar Dievu uztvēru nopietni, jo arī mans lēmums kļūt par kristieti bija apzināta izvēle, kas sekoja gadam pavadītam ASV, dzīvojot kristiešu ģimenē un ejot kopā ar viņiem uz baznīcu. Viņiem tur uz Lieldienām bija baznīcā varen liels pasākums - tāds kā teatrāls uzvedums par to, kas notiek ar cilvēkiem pēc nāves - cilvēkiem, kas miruši dažādās dzīves situācijās. Nāves realitāte kļuva man par tādu kā emocionālu pēdējo pilienu, kura rezultātā arī es tajā dienā tajā baznīcā biju to cilvēku vidū, kuri izvēlējās uzticēt savu dzīvi Kristum. Bet tā tāda atkāpe ne pa tēmu... :) Gribēju ar to vienkārši teikt, ka attiecības ar Dievu arī pirms Islāma uztvēru nopietni.
Vēlāk, kad atkārtoti studēju ASV, iepazinos ar apmaiņas studentiem no dažādām muslimu valstīm. Man viņi likās tik tīri uz amerikāņu vispārējās samaitātības fona, ka es nopietni nodomāju, ka viņi ir labi kandidāti kristietībai. :) Aicināju viņus līdzi "Campus Crusade for Christ" uz jauniešu vakariem (ticiet vai nē, bet viņi tiešām atnāca!) un sāku tā kā interesēties par Islāmu, lai saprastu, no kuras puses viņiem 'piebraukt' ar sarunām par kristietību. Tā nu sākās mana interese par Islāmu. Tolaik mani ļoti stipri ietekmēja kāda Āfrikas muslimu studenta 200% pārliecība par to, ka viņš NEKAD un NE PAR KO Islāmu ne pret ko nemainīs. Man tiešām bija jāatzīst, ka ar savu nostāju viņš varen izcēlās uz pārējo amerikāņu studentu fona, kuri šajā vecumā domāja tikai par kārtējo 'girlfiend' un ballītēm. Vispār muslimi un jo īpaši muslimas, kuras satiku ASV, mani ļoti ietekmēja ar savu nostāju pret dzīvi - viņu vērtību sistēma, ikdienas sadzīve, kaitīgo ieradumu trūkums un vispār veselīga un reālistiska attieksme pret dzīvi kā tādu. Tas viss likās ļoti pievilcīgi.
Mans ceļš uz Islāmu nebija īss, jo skaidri apzinājos, ka ja man nebūs 100% pārliecības, ka izdaru pareizo izvēli, Islāmu es nepieņemšu. Pat apprecējos ar savu tagadējo vīru (pakistānieti) vēl būdama kristiete, jo neuzskatīju, ka laulības ir pietiekams iemesls, lai manītu reliģisko pārliecību. Bija apmēram gads, kad es, tā sakot, karājos pa vidu kristietībai un Islāmam... daudz lasīju par Islāmu un sāku saprast, ka abas reliģijas nemaz nav tik atšķirīgas, kā man sākotnēji bija licies. Pienāca brīdis, kad šāda 'karāšanās' pa vidu divām reliģijām sāka kļūt nospiedoša - es nevarēju vairs sevi uzskatīt par 100% kristieti, bet arī muslima vēl nebiju. Tad nu es vienu vakaru tā pavisam pragmatiski ņēmu un šo jautājumu atrisināju - noliku priekšā sev papīra lapu, kurā izveidoju divus stabiņus - vienu kristietībai un vienu Islāmam - tur tad arī sarakstīju visus plusus un mīnusus. Pēc šādas reālistiskas izvērtēšanas nācās secināt, ka vairāk tomēr svēros uz Islāma pusi. Ja lēmums kļūt par kristieti savulaik bija ļoti emocionāls, tad lēmums pieņemt Islāmu bija ļoti racionāls - vienkārši nebija citas izvēles. :)
Uzskatu, ka pieņemot Islāmu, es neesmu atteikusies no kristietības, bet gan apliecinājusi tās patieso dabu - apliecinājusi patieso Kristus vēsti. Mainījies ir ļoti daudz kas - gan es pati no iekšienes un ārienes, gan vide kurā dzīvoju, gan draugi un galvenokārt manis pašas attieksme pret dzīvi. Pirmais laiks esot par muslimu nebija viegls, jo nācās apliecināt savu jauno identitāti visu Latvijas radu un draugu priekšā - tam nu iziet cauri visi, kas pieņem Islāmu :) - citam tas ir vieglāk, citam grūtāk. Arī izvēle dzīvot Pakistānā prasīja zināmu adaptācijas laiku, bet nu jau šeit jūtos bez maz vai kā 'zivs ūdenī'. :)
Citas intervijas un raksti par Lailas Islāma pieņemšanu un dzīvi Pakistānā.
"Druva": Latviete, kura pieņēmusi Islāmu
"NRA": Rietumu pasaule un Islāms
"Saskarsme": Intervija ar Lailu Brenci