Islāms
Jaunie muslimi un muslimas:
Imrāna Islāma pieņemšana un vārda izvēle
Imrāns, 2008.gada 11.maijs
Raksts ir no foruma. Links.
As-salāmu aleikum.
Izklāstīšu savu stāstu. No brīža, kad pirmoreiz izrādīju interesi par Islāmu, līdz šahādas nolasīšanai, pagāja apmēram divās nedēļas, kas laikam norāda, ka kaut kādā ziņā biju tam jau sagatavots. Tāpēc sākšu ar agrākiem notikumiem.
Cik sevi atceros, vienmēr biju izradījis pastiprinātu interesi par visiem tiem mūžīgiem jautājumiem, kā arī par neizskaidrojamām parādībām, kosmosu u.t.t. Gāju visādus ceļus patiesības meklēšanā, bet nebija pat domas ielūkoties reliģiju lauciņā. Kā jau visi latvijci biju kristīts, un, iespējams, saskarsme ar baznīcu bērnībā arī bija tas faktors, kas lika pat neskatīties uz reliģiju pusi daudzus gadus.
Apmēram 4 gadus pirms manis Islāmu pieņēma mans brālis, bet uz mani tas atstāja tieši pretējo efektu. Allāhs sāka Kurānā:
"Un patiesi daudziem no viņiem tas, kas nosūtīts tev no tava Kunga, palielina tikai tumsonību un neticību".
Vēl vairāk apņemos saprast īstenību saviem spēkiem. Kā jau daudzi centos aktīvi izdzīvot jauniešu subkultūru tendences, ar visām no tā izrietošām sekām. Apmēram 1gadu pirms Islāma pieņemšanas aizgāju no ilggadēja darba ofisā, kas pavēra lielākas iespējas dzīves reformām. Bija izmēģināti jau daudzi jauniešu destruktīvie "labumi", bet pēc 2 mēnešu autostopa ārprāta, robežu ievērošana pazuda pavisam. Sāku darīt visu ko vēlējos ļoti viegli, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tā, īsā laikā biju izdzīvojis ļoti daudzas savas kaisles un vēlēšanas, izlasījis milzīgu daudzumu visādas rēriha-tipa literatūras, un pēc atgriešanas no kārtēja laimes zemes meklējuma, sajutos pavisam nelāgi. Sāku šaubīties par visskaidrākajām lietām. Bet galvenais, es tik tiešām nezināju kā vilkt uz priekšu, un tas necik neatgādināja depresijas lēkmi, ne "othodnjak", bija burtiskā ziņā - pilnīgs tukšums. Totāla vilšanas visās sfērās... bet ilgi tas nevilkās.
Vienu dienu trāpījos baznīcā, ne pa tēmu, kur sarunājos ar kādu darbinieci. Tā paskatījās uz mani un trijās minūtēs izskaidroja, kādos sū*os esmu un ka "visu vēl var glābt", tika iedota kristīgas bibliotēkas adrese. Laikam iesmējos pie sevis, bet nodomāju, ka, ja nedaudz iepazīšos ar pareizticīgo literatūru, nekas slikts jau nenotiks. Pēc pāris dienam biju izlasījis vienu grāmatu, kas stāstīja par džiniem, jeb, kā tos sauc pareizticībā - besi. Tas uzreiz deva daudzas izsmeļošas atbildes. Un tad Allāhs man atvēra sirdi.
Laikam kādas 3 nedēļas es biju raudājis katru dienu stundām ilgi, ko nožēlot nebija maz. Sāku iet uz baznīcu, mācīties lūgšanas, bija doma doties uz klosteri. No iepriekšējas dzīves nepalika nekas. Bet sajūtot atvieglojumu, atsākās arī prāta normāla darbība, kas sāka rādīt uz visādam neskaidram lietam un rituāliem baznīcā. No maniem vairākiem mēģinājumiem aprunāties ar "bajtušku" nekas neiznāca.
Un tad atcerējos par sava brāļa reliģiju. :-) Gāju pajautāt. Uzreiz apbrīnoja lietu loģiskums un taisnīgums. Pēc tām nāca atklājumi par Islāma skatījumu uz praviešiem, fakti par Indžilā* un Torā veiktajiem tekstu izkropļojumiem. Viss kļuva skaidrs ļoti ātri. Islāma pieņemšana kļuva tikai par laika jautājumu, ar ko, kā jau teicu, ilgi negaidīju, alhamdu liLlah.
Tātad man notika divi svarīgi pavērsieni: pievēršanās praviešu (miers viņiem) vēstījumiem atstājot visādu "apgaismoto" veikumus un personīgās pieredzes lepnumu, un pēc tām tikšana galā ar to, kura no mūsdienu reliģijām saka patiesību.
Vārdu Imran izvelējos tāpēc, jo man patika kā tas skan, - ne vairāk, nemazāk. Un tikai vēlāk, mācoties arābu valodu, uzzināju, kā drīzāk tas skan kā Omran. :-) Nu bet nekas, muslimiem visi vārdi ir viens par otru labāki.
P.S. latviešu valoda man nav dzimta, lūdzu būt iecietīgiem pret gramatiskām kļūdām.
* Indžīl - Atkarībā no konteksta: 1) Jēzus Evaņģēlijs, 2) Jaunās Derības evaņģēliji, 3) Jaunā Derība. Imrāns norāda uz Bībeles tekstu tālumu no praviešu nestajiem Rakstiem un mutvārdu Vēsts.
