islāms
Muslims degpunktos
Kara noziegumi Okupētajā Palestīnā (grāmatas "Kara noziegumi" daļas)
Tulkojis Artis Buks. http://buksartis.com/cat2_12.htm
Civiliedzīvotāji kā uzbrukuma objekts
Džoela Grīnberga
1993. gada 25. jūlijā Izraēlas armija veica plaša mēroga atbildes triecienu šiītu partizānu vienībām, kuras ar raķetēm apšaudīja Ziemeļizraēlas pilsētas un pēdējā mēneša laikā okupētajā Dienvidlibānā bija nogalinājušas septiņus okupācijas spēku kareivjus.
Kaujas operācija “Atbildība” sākās ar plaša mēroga aviācijas uzlidojumu Libānas teritorijai un beidzās pēc sešām dienām, kad ar ASV starpniecību tika panākts pamiers. Intensīvā Izraēlas armijas uguns piespieda tūkstošus Dienvidlibānas civiliedzīvotāju pamest ciemus un pilsētas, glābjoties bēgot.
Pati Izraēla atklāti atzina, ka uzbrukuma kaimiņvalstij mērķis bijis panākt masveida civiliedzīvotāju migrāciju, lai padarītu neiespējamus Irānas atbalstītās “Hezbollā” kaujas grupu uzbrukumus no šīs teritorijas. Izraēla plānoja, ka plašā bēgļu straume, kas devās uz ziemeļiem, uz Beirutu, un to visai traģiskais stāvoklis piespiedīs Libānas valdību un to atbalstošo Sīriju likt lietā spēku, lai savaldītu šo partizānu grupējumu. Izraēlas premjerministrs Ichaks Rabins šādi formulēja savus apsvērumus: “Operācijas mērķis ir piespiest Dienvidlibānas iedzīvotājus bēgt uz ziemeļiem. Mēs ceram, ka tas Libānas valdībai ļaus apjēgt, kas notiks, ja bēgļi nonāks līdz Beirutai.” Pēc brīdinājuma Libānai, Izraēla ķērās pie plānveidīgas ciematu bombardēšanas, kā rezultātā tika nogalināts liels skaits civiliedzīvotāju. ”Human Rights Watch” pārstāvis ziņoja, ka Izraēlas armijas rīcība “izskatās pēc apzināta un mērķtiecīga uzbrukuma tikai civiliem objektiem”.
Civiliedzīvotāju izvēle par uzbrukuma mērķi ir nopietns kara laika likumu pārkāpums. 1977. gadā pieņemtais 1. Papildprotokols postulē: “Civiliedzīvotāji kā tādi, kā arī atsevišķi civiliedzīvotāji nedrīkst būt uzbrukuma mērķis. Aizliegti gan vardarbības akti, gan vardarbības draudi, kuru nolūks ir terorizēt civiliedzīvotājus”. Izraēla nav ratificējusi 1. Papildprotokolu, taču šo normu, kas aizliedz tieši uzbrukt civiliedzīvotājiem, vispārēji uzskata par pamattiesību sastāvdaļu, kuru jāievēro visiem, neatkarīgi no tā, ratificēts vai nav ratificēts 1. Papildprotokols.
Pēc trim gadiem, 1996. gada 11. aprīlī Izraēla atkal veica adekvātu uzbrukumu Libānas teritorijai, kā rezultātā civiliedzīvotājiem nācās bēgt no iznīcības. Kaujas operācija “Dusmu augļi” sākās ar aviācijas triecieniem no gaisa, un beidzās pēc vienpadsmit dienām, kad Izraēlas artilērijas uguns nogalināja vairāk nekā 100 civiliedzīvotājus, kas bija patvērušies ANO bāzes teritorijā.
Izraēlas uzbrukumam, aviācijas un kaujas helikopteru uzlidojumiem, artilērijas ugunij laužoties Libānas teritorijā aizvien dziļāk, ciematus un pilsētas pameta bēgot aptuveni 400 000 civiliedzīvotāju. Lielā mērā viņus uz to piespieda no gaisa kaisītās skrejlapas un radio pārraides, kas brīdināja visus, ka palicēji tiks nogalināti. Kā konstatēja “Amnesty International” veiktā analīze, šo brīdinājumu valoda un izvēlētā argumentācija bija vērsta uz to, lai iebiedētu civiliedzīvotājus un piespiestu pamest mājas arī tos, kuriem bija grūtības pārvietoties vecuma vai transporta līdzekļu neesamības dēļ, jo daudzi vēlējās palikt par spīti visam, lai nosargātu savu īpašumu. 11. aprīlī Izraēlas spēkiem pakļautās t.s. Dienvidlibānas armijas radiostacija “Dienvidu balss” vēstīja: “Ja blakus kāda mājai atradīsies "Hezbollā" ļaudis, pa to tiks šauts”. 13. aprīlī, vēršoties pie apvidus četrdesmit piecu ciematu iedzīvotājiem, tie tika informēti, ka “jebkura cilvēka klātbūtne šajos ciemos tiks vērtēta kā teroristiska darbība un tiks šauts ne tikai pa šiem elementiem, bet arī pa visu, kas būs to tuvumā”.
Šie brīdinājumi liek secināt, ka Izraēlas armijas uzbrukums civiliedzīvotājiem un civilajiem objektiem bija iedzīvotāju sodīšana par sakariem ar "Hezbollā", nevis uzbrukuma šim grupējumam blakusefekts. Grūti pateikt, vai to var interpretēt šādi, vai pieturēties pie cita skaidrojuma, piemēram, ka Izraēlas armija vienkārši brīdināja par savu nodomu dot triecienu "Hezbollā" objektiem un, ka katrs, kurš atradīsies to tuvumā, var diemžēl kļūt par netiešu upuri. Šādi par t.s. “brīvās uguns zonu” bieži brīdināja ASV militārie spēki Vjetnamā.
Savos publiskajos paziņojumos Izraēlas valdība bija uzmanīgāka. Kad triecienbumbvedēji bija iznīcinājuši ar raķetēm Nabati-el-Fauk ciemu, iznīcinot arī tajā palikušos iedzīvotājus, premjerministrs Šimons Peress teica, ka “Mēs devām triecienu tikai pa tām ēkām, kurās bija “katjušu” pozīcijas... Uzskatījām, ka iedzīvotāji, gluži dabiski, sen jau pametuši Nabatiju.”
Savukārt Dienvidlibānā izvietoto okupācijas armijas sakaru vienību komandieris, brigādes ģenerālis Giora Inbars norādīja, ka iedzīvotāju pārvietošana notika nevis kādu militāru iemeslu dēļ, bet tai bija tikai politisks uzdevums: “Dienvidlibānas iedzīvotāji nemitīgi izjūt nopietnu spiedienu... Kad viņi sapratīs, ka miers un labklājība atkarīgi no tā, vai Libānas valdība ar spēku vērsīsies pret savā teritorijā esošajām Hezbollah vienībām, šis spiediens būs sevi attaisnojis”.
Vēl atklātāk intervijā Izraēlas avīzei “Haarec” izteicās kāds pulkvedis Z (intervijā vārds tika aizstāts ar šo burtu), kurš apgalvoja, ja libāņu līderiem “rūpētu no dienvidiem nākošo 400 000 bēgļu liktenis, tie darītu visu, lai izbeigtu šo karadarbību, taču šķiet, ka kamēr bēgļu tūkstoši nenokļūs no Saidas līdz Beirūtai, viņi pat pirkstu nepakustinās”. Savukārt “Wall Street Journal” citēja kādu vārdā nenosauktu Izraēlas valdības ierēdni: “Pat ja jūs mani sasietu un sāktu šaustīt ar rīkstēm, es neatzītos, ka mūsu politikas mērķis ir ar varu piespiest civiliedzīvotājus sākt vērsties pie Libānas valdības. Labāk teiksim tā: mēs ceram, ka Libāna sapratīs, ko no tās vēlamies.”
Civiliedzīvotāju piespiedu pārvietošana ir no kara likumu un paražu viedokļa pieļaujama, ja tās nolūks ir pasargāt civiliedzīvotājus, vai arī ja tā ir militāra nepieciešamība. Konkrētajā gadījumā Starptautiskā Sarkanā Krusta Komiteja (SSKK) nosodīja Izraēlas uzbrukumu kā “noziedzīgu starptautisko cilvēktiesību pārkāpumu”.
SSKK savā slēdzienā balstījās uz 1899. un 1907. gada Hāgas Konvencijām, kā arī uz 1. Papildprotokola 51., 52. un 57. pantiem, kas aizliedz kā noziedzīgu rīcību, kuras mērķis ir terorizēt civiliedzīvotājus, izteikt spēka draudus vai tiem uzbrukt, kā rezultātā ciestu civiliedzīvotāji, to veselība, īpašums, ciestu civilie objekti vai tas viss kopā, kas būtu nesamērojami ar šādā veidā iegūtajām militārajām priekšrocībām. Tāpat kā noziedzīgas ir aizliegtas artilērijas apšaudes vai bombardēšanas, kas kā vienu militāru mērķi uztver vairākus atsevišķus, savstarpēji nesaistītus militāros objektus, kas atrodas pilsētā, ciematā vai citā apvidū, kur liela civiliedzīvotāju un civilo objektu koncentrācija.
Fotogrāfijas liecina
Alekss Levaks
1984. gada 13. aprīlī četri jauni palestīnieši sagrāba autobusu, kurš brauca no Tel-Avivas uz Aškelonu dienvidos, un piespieda šoferi braukt uz Deir-el-Ballahu, pilsētiņu Izraēlas okupētā Gazas sektora ziemeļos. Tur autobusu ielenca policija un karavīri. Pirms pašas rītausmas, pēc visu nakti ilgušās pretstāves, īpašo uzdevumu vienība sāka uzbrukumu, kas uz vairākām minūtēm pārvērta klusumu pirms rītausmas šāvienu kārtu, kliedzienu, spiedzienu un granātu sprādzienu jūklī.
Kopā ar citiem fotoreportieriem un žurnālistiem, kuriem izdevās apiet policijas aizsprostojumu un piekļūt notikuma vietai, es tumsā skrēju trokšņu virzienā. Piepeši manā priekšā parādījās divi vīrieši, kuri vilka trešo, laiku pa laikam iedunkājot un sapurinot, lai piespiestu nostāties uz kājām. Pirmajā mirklī nodomājot, ka tas ir kāds no izglābtajiem pasažieriem, es tos nofotografēju. Tikai viens kadrs. Taču abi vīri metās man virsū, pieprasot, lai es tiem atdodu fotofilmiņu. Pateicoties roku veiklībai, man izdevās viņiem iesmērēt citu fotofilmu, un tie devās tālāk.
Vēlāk, atgriežoties Telavivā, dzirdēju pa radio runājam armijas pārstāvi, kurš informēja, ka atbrīvošanas operācijas laikā viens pasažieris gājis bojā, vairāki ievainoti, bet visi pārējie izglābti. Pieminēja arī, ka divi palestīniešu teroristi gājuši bojā operācijas laikā, bet divi pārējie aizturēti. Taču jau pēc stundas, nākošajās ziņās vēstīja, ka atbrīvošanas laikā bojā gājuši visi četri palestīniešu teroristi. Tā arī kļuva par oficiālo versiju.
Tikai attīstījis fotofilmiņu un izgatavojis pirmos attēlus sapratu, kāpēc “Šin-Bet” - Izraēlas specdienesta, - darbinieki pieprasīja man to atdot. Izbrīnā konstatēju, ka cilvēks, kuru viņi veda, nemaz nebija autobusa pasažieris. Tas bija viens no teroristiem – jauns puisis, saslēgts roku dzelžos, un vairāk nekā dzīvs. Tātad vismaz viens no uzbrucējiem negāja bojā autobusa atbrīvošanas operācijā, un šī fotogrāfija to apliecina, ka specdienestu pārstāvji, informējot par notikušo, mums melo. Savukārt patiesība raudzījās uz mani ar roku dzelžos saslēgta, taču dzīva jauna cilvēka acīm. Attēlā bija lieliski redzams cilvēks, kurš vēl pirms brīža bija terorizējis autobusa pasažierus.
Jo ilgāk es ieskatījos attēlā, jo lielāku žēlumu manī raisīja palestīnietis, no terorista pārvērties upurī, kuru nu pašu jāglābj no to sagrābušajiem “Šin-Bet” aģentiem. Pirms brīža šie divi bija varoņi, kuri glāba civiliedzīvotājus, bet nu kļūst par neliešiem. Jeb nenovēršamā cilvēka nāve liek šādi domāt? Līdz ar sava nāves brīdi šis palestīnietis kļuvis par mūsu pašu ēnas puses spoguļattēlu. Vai mums viņu jāaizmirst, ļaujot izgaist kapā, jeb mums tomēr viņu jāatceras, jācīnās par viņa tiesībām uz taisnīgu tiesu, lai paši spētu sevi dēvēt par cilvēkiem?
Katram fotoreportierim ir sapnis fiksēt tādu fotoattēlu, kas būtu tūkstoš vārdu vērts. Manam attēlam, kurā redzams pretī nāvei vestais palestīniešu terorists, dziļumu dod tas, ko katrs to aplūkojošais nevar neiztēloties – nākamais mirklis, kad šie divi ar akmeni ielauzīs sagūstītā palestīnieša galvaskausu.
Kolektīva atbildība un kolektīvais sods
Dauds Katabs
Četrpadsmit gadus akmeņkalis Georgs Kusiehs sūri strādāja, ceļot savu trīsstāvu māju Beit-Sahorā, Rietumkrasta mazpilsētā. 1981. gadā māja bija pabeigta un viņa ģimene - sieva, četras meitas un trīs dēli, - sāka tajā dzīvot. Deviņus mēnešus vēlāk Georga mājās ielauzās Izraēlas karavīri, lai arestētu viņa jaunāko dēlu, piecpadsmitgadīgo Validu. Okupācijas varas iestādes to apsūdzēja par akmeņu mešanu pa armijas kravas auto, kā rezultātā esot izsists auto loga stikls.
Nākošajā dienā, vēl pirms “Šin Bet” (drošības dienests) darbinieki bija beiguši pratināt Validu, ieradās Izraēlas armijas inženiertehniskā vienība un saspridzināja Kusiehu ģimenes māju. Tikko kā par aizsardzības ministru ieceltais “Likud” partijas pārstāvis Ariels Šarons bija solījis palestīniešus savaldīt ar “dzelzs dūri”. Pēc pāris mēnešiem piecpadsmitgadīgo Validu, pamatojoties uz citu arestēto zēnu liecībām, par akmeņu mešanu notiesāja uz 7 gadiem ieslodzījumā.
Saskaņā ar 1949. gada Ženēvas Konvencijām, kolektīvais sods ir kara noziegums. Ceturtās Konvencijas 33. pants postulē: “Neviena aizbilstamā persona nedrīkst tikt sodīta par nodarījumu, ko tā nav veikusi”. Un vēl: “Aizliegta ir kolektīva sodīšana, kā arī visu veidu iebaidīšana un terorizēšana”. Izraēla gan neatzīst IV Ženēvas Konvencijas un Papildprotokolu jurisdikciju Rietumkrastā, taču apgalvo, ka ievērojot tur ietvertās humāno prasību normas – tiesa gan, nenorāda kuras.
Ženēvas Konvenciju veidotāji kā kolektīvus sodus saprata slepkavības represiju laikā, kādas tās bija 1. un 2. Pasaules karu laikā. 1. Pasaules kara laikā Vācijas varas iestādes īstenoja pretošanās kustībā iesaistīto beļģu zemnieku masveida nāvessodus. 2. Pasaules kara laikā nacisti, lai apspiestu pretošanos, arī praktizēja dažādus kolektīvo sodu veidus. Ciemati, pilsētas un pat veseli apvidi tika pasludināti par atbildīgiem par tajos vai to tuvumā veiktām pretošanās akcijām. Ņemot to vērā, konvencijās atkal tika uzsvērts individuālās atbildības princips. Starptautiskā Sarkanā Krusta Komitejas izdotajos Konvenciju Komentāros teikts, ka visas konfliktējošās puses bieži vien “pielieto iebiedēšanu, lai terorizētu iedzīvotājus”, tā cerot novērst naidīgu akciju īstenošanu, taču šādas prakses rezultātā “vienādi cieš gan vainīgie, gan nevainīgie, un tas ir pretrunā visiem uz humānismu un taisnīgumu balstītajiem principiem”.
Kara laika likumi, kas regulē bruņoto konfliktu darbību, attiecas arī uz nestarptautiskajiem konfliktiem. 1949. gada Ženēvas Konvenciju kopējais 3. pants paredz, ka sodīt var tikai un vienīgi pēc tiesas izmeklēšanas un procesa, bet 1977. gada 2. Papildprotokols kategoriski aizliedz kolektīvos sodus.
Izraēlas veiktā Rietumkrasta okupācija ir unikāla ar to, ka ilgst jau gadu desmitiem, un kuru piedzīvojušas jau vairākas paaudzes. Palestīniešu īpašuma sagraušana okupētajās teritorijās notikusi regulāri. Visbiežāk armija pielieto šo soda mēru, kad sprādzienos gājuši bojā izraēliešu civiliedzīvotāji. 1977. gada 30. jūlijā Rietumjeruzalemē notika sprādziens, kurā gāja bojā 15 cilvēki, tai skaitā abi teroristi pašnāvnieki, ievainojot vēl 170 cilvēkus. Izraēlas varas iestādes par atbildīgiem pasludināja aizdomās turamo radiniekus, kā arī ciemus, kuros tie bija dzīvojuši, sagraujot tur 4 mājas un Austrumjeruzalemē 8 ēkas. Vēl mēnesi viss Rietumkrasts tika slēgts blokādē, nelaižot nevienu ne ārā no reģiona, ne iekšā.
Juridiski šī armijas rīcība tiek skaidrota ar to, ka ēkas it kā esot uzceltas nelikumīgi. Taču kāds Aizsardzības ministrijas ierēdnis, kurš vēlējās palikt anonīms, informēja, ka ēku iznīcināšana iecerēta kā vēsts palestīniešiem, ka “tie nespēs atjaunot normālu dzīvi līdz tam brīdim, kamēr nesāks cīnīties ar terorismu”. Arī citas Izraēlas armijas drošības akcijas, bieži vien ir ne mazāk strīdīgas, taču neviennozīmīgāk traktējamas no starptautisko tiesību skatījuma.
Par klasisku piemēru var kalpot ļaužu pārvietošanās ierobežošana. Bētlemē dzīvojošais Īsa un viņa līgava Farida nolēma apprecēties, un laulību ceremonija bija paredzēta 1997. gada 13. septembrī Mar-Eliasas pilsētiņas baznīcā (dienvidos no Jeruzalemes). Pēc sprādziena jūlijā Izraēlas armija totāli bloķēja visu palestīniešu pašpārvaldes teritoriju. Rezultātā palestīnietim no Bētlemes tika liegta iespēja nokļūt Jeruzalemē, savukārt ja laulību ceremonija tiktu pārcelta uz Bētlemi, līgava nevarētu saņemt atļauju, lai nokļūtu palestīniešu pašpārvaldes teritorijā. Pēc trim neveiksmīgiem mēģinājumiem legāli nokļūt savās kāzās, līgavainis, tā arī ģērbies kāzu uzvalkā, nelegāli šķērsoja robežu un, pēc vairāku stundu slapstīšanās, viņam palaimējās dzīvam nokļūt Mar-Eliasā. Lielākā daļa viesu tā arī nevarēja ierasties. Palestīniešiem tā ir ikdiena.
Lielākā daļa aizliegumu un palestīniešu dzīves ierobežojumu tika noteikti pēc tam, kad 1967. gadā Izraēla okupēja Rietumkrastu, taču līdz karam Persijas līcī tie nebija tik strikti. 1993. gada martā, pēc tam, kad Izraēlā un okupētajās teritorijās notika virkne uzbrukumu, izmantojot nažus, uz Rietumkrasta un Izraēlas robežas tika izveidoti kontrolposteņi, bet pati robeža slēgta, bloķējot šo okupēto teritoriju. Blokāde liedza iebraukt un izbraukt, kā arī ievest vai izvest preces, izņemot īpašu atļauju gadījumus. Kopš tā laika Izraēla regulāri “pilnībā slēdz” okupēto teritoriju robežas, liedzot to iedzīvotājiem iespēju pieeju slimnīcām, skolām, diplomātiskajām misijām un kulta celtnēm Jeruzalemē. Pārvietošanās aizliegums, kaut arī tiek uztverts kā sods to acīs, kuri no tā cieš, var būt, taču ne vienmēr ir kolektīvā soda veids. To var uzskatīt arī kā drošības līdzekli, kas liedz draudošo briesmu realizācijai. Lai gan jāatzīst, ka liela daļa neredz izteiktu atšķirību starp puspastāvīgajiem ierobežojumiem un kolektīvās atbildības un kolektīvā soda piemērošanu.
