islāms
Muslims degpunktos
Gazas vecais puika un jūra (The old Gaza boy and the sea)
Ramzijs Baruds (Ramzy Baroud)
Tulkojis Ahmeds.
Es uzaugu pie Gazas jūras. Visu manu bērnību, es nespēju īsti saprast, kā šāds milzīgs ūdens klajums, kurš sola bezgalīgu brīvību, var robežoties ar tik niecīgu un pārblīvētu zemes strēlīti – zemīti, kas vienmēr tika turēta gūstā, lai gan tā vienmēr bija drosmīga un izaicinoša.
Vēl būdams mazs, es bieži devos kopā ar ģimeni mazā piknikā prom no mūsu bēgļu nometnes. Uz pludmali. Mēs braucām turp izļodzījušos ratos, kurus centīgi vilka tādas pašas kvalitātes skumjš ēzelītis. Un brīdī, kad mūsu pēdas skāra siltās smiltis, izšāvās apdullinoši prieka spiedzieni. Tad mazās pēdiņas skrēja ātrāk kā olimpiskie čempioni, un uz pāris stundām visas mūsu rūpes izzuda. Šeit nebija okupācijas, šeit nebija cietuma, šeit nebija bēgļa statusa. Viss smaržoja un garšoja pēc sāls un arbūza. Mana māte sēdēja uz ielāpainas rūtainas segas, lai brāzmainais vējš neaizrautu to prom. Viņa uzjautrinājās par to, kā tēvs izmisīgi kliedza uz dēliem, lai tie neiet pārāk dziļi jūrā.
Atceros, kā tik bieži es pietupos ūdenī, lai mana galva būtu zem tā - es klausījos spokainās jūras skaņas. Tad es atkal piecēlos virs ūdens līmeņa un lūkojos apvārsnī.
Kad man bija pieci vai seši gadi, es ticēju, ka tūdaļ aiz apvāršņa bija zeme saukta par Austrāliju. Cilvēki tur varēja brīvi iet un nākt, kad vien viņiem gribējās. Tur nebija karavīru, ieroču vai snaiperu. Austrāliešiem, kaut kāda nezināma iemesla dēļ, mēs ļoti patikām. Un kādu dienu viņi mūs apciemos. Kad es atklāju savus uzskatus brāļiem, tie viņus nepārliecināja. Bet manas fantāzijas tikai pieauga, gluži kā aizapvāršņa zemju saraksts. Viena no tām zemēm bija Amerika, kurā ļaudis runāja ļoti dīvainā veidā. Cita bija Francija, kuras ļaudis ēda tikai un vienīgi sieru.
Es cītīgi pētīju jūras izskalotos atkritumus, meklējot pierādījumus pasaulei aiz apvāršņa. Pierādījumos iekļāvu pudeles ar dīvainiem burtiem, bundžas un netīrus apdrukātus plastmasas maisiņus, kurus jūra bija izskalojusi, kad tie tika izmesti no kuģiem. Īpaši priecīgs es biju tad, ja uzraksti bija arābu valodā - tos es pūlējos izlasīt pats. Es iemācījos, ka ir tādas zemes kā Saūdu Arābija, Alžīrija un Maroka. Tur dzīvojošie cilvēki bija arābi gluži tāpat kā mēs, un muslimi, kuri skaitīja lūgšanas piecas reizes dienā. Es biju mēms un apstulbis. Acīmredzot jūra bija daudz noslēpumaināka, nekā es to vispār iedomājos!
Pirms pirmās palestīniešu sacelšanās 1987. gadā, Gazas pludmale vēl nebija pasludināta par aizliegtu apvidu un par slēgtu militāru zonu. Zvejniekiem joprojām atļāva zvejot, lai gan ne tālāk kā dažus kilometrus no krasta. Vēl bija atļauts iet uz turieni peldēties un piknikā, lai gan ne vēlāk par sešiem vakarā. Bet tad kādu dienu par ceļu, kurš atdalīja pludmali no bēgļu nometnes, rūcot atbrauca Izraēlas armijas džipi. Tēmējot uz mums savus ieročus, viņi pieprasīja nekavējoties aizvākties. Mūsu vecāki kliedza panikā, ātri savācot mūs vēl joprojām peldbiksēs atpakaļ uz nometni.
Ziņās Izraēlas televīzijā paziņoja, ka Izraēlas kara flote ir pārtvērusi palestīniešu teroristus piepūšamās gumijas laivās, kad viņi bija centušies nokļūt Izraēlā caur jūru. Visi bija nogalināti, izņemot vienu, kurš varētu būt aizpeldējis Gazas krasta virzienā. Neskaidrība bija ļaunu vēstoša, jo īpaši kad redzēju televīzijā sagūstītos palestīniešu vīriešus. Triumfējošu Izraēlas karavīru pavadībā, viņi nesa savu kritušo biedru līķus.
Es centos pārliecināt tēvu iet uz pludmali un gaidīt citus palestīniešus. Viņš žēli pasmaidīja un neko neteica. Ziņās vēlāk paziņoja, ka pazudusī laiva visdrīzāk ir nogrimusi. Lai nu kā, es nezaudēju cerību. Es izlūdzos mammai, lai viņa pagatavo viņas īpašo tēju ar salviju un atstāj nedaudz grauzdēto maizi un dzelteno sieru. Es gaidīju līdz rītausmai jūrā pazaudētos „teroristus” ierodamies mūsu bēgļu nometnē. Ja viņiem izdotos, es gribēju viņiem iedot ko ēst. Bet viņi tā arī neieradās.
Pēc šī atgadījuma, pie apvāršņa sāka parādīties patruļlaivas, kuras piederēja Izraēlas kara floti. Šķietami nelaimīgā Gazas jūra nu bija bīstama. Tāpēc mani gājieni uz pludmali kļuva biežāki. Kļūstot vecākam, pat Izraēlas noteiktajās komandantstundās, es kāpu uz mūsu mājas jumta un raudzījos apvārsnī. Es ticēju, ka aiz apvāršņa bija laivas un kuģīši, kuri no sazin kurienes sazin kā brauca pie mums uz Gazu. Jo grūtāka kļuva mūsu dzīve, jo stiprāka kļuva mana ticība kuģīšiem aiz apvāršņa.
Šodien, desmitgades vēlāk, es stāvu pie kādas svešas jūras, ļoti tālu no manām mājām, no Gazas. Man jau gadiem ilgi ir liegtas tiesības apmeklēt Palestīnu. Es stāvu šeit un domāju par tiem visiem mājās, kuri gaida ierodamies laivas un kuģīšus. Šoreiz iespēja ir īsta. Es sekoju ziņām ar pieredzes slikto priekšnojautu, bet arī ar savas bērnības sešgadnieka cerību trīsām un satraukumu. Es iedomājos Brīvības Flotili, piekrautu ar pārtiku, zālēm un rotaļlietām, tieši aiz apvāršņa parādāmies Gazā un pārvēršot manu bērnības sapni īstenībā. Sapnis, kurā visas tās valstis, kuras mani brāļi uzskatīja par izdomātām, īstenībā eksistēja, iemiesojās piecos kuģos un 700 miera aktīvistos. Viņi pārstāvēja humānismu, viņiem mēs rūpējām. Es domāju par maziem bērniem, kuri būs sagatavojuši saviem glābējiem sagaidīšanas svētkus ar grauzdētu maizi, dzelteno sieru un tēju ar salviju.
Kad ziņās paziņoja, ka kuģīšiem ir uzbrukts pirms vēl tie parādījās pie Gazas apvāršņa, nogalinot un ievainojot daudzus aktīvistus, sešgadnieks manī bija salauzts. Es raudāju. Es pazaudēju spēju skaidri runāt. Nekādi politiskie komentāri nespēja līdzēt. Nekādas ziņas nespēja izskaidrot visiem Gazas sešgadniekiem, kāpēc viņu varoņi tika nogalināti un nolaupīti tikai tāpēc, ka mēģināja pārlauzt apvārsni.
Bet par spīti sāpēm, kuras tagad ir pārāk dziļas, par spīti dzīvībām, kuras tika tik nekrietni un netaisnīgi atņemtas, un par spīti asarām, kuras tika raudātas visā pasaulē par Brīvības Flotiles neveiksmi, es tagad zinu, ka mans sapnis nebija bērna fantāzija. Tur patiešām bija cilvēki no Austrālijas, Francijas, Turcijas, Marokas, Alžīrijas, Amerikas un citām zemēm, kuri brauca pie mums kuģīšos pilnos ar dāvanām no tiem, kuriem kaut kāda iemesla dēļ mēs patiešām patikām.
Es nevaru sagaidīt nokļūt Gazā, ar laivu, lai pateiktu saviem brāļiem: „Es taču jums teicu!”
Ramzijs Baruds (Ramzy Baroud, www.ramzybaroud.net ) ir plaši pazīstams politiskais komentētājs un PalestineChronicle.com redaktors. Viņa pēdējā grāmata ir „Mans tēvs bija brīvības cīnītājs: Gazas neizstāstītais stāsts” („My Father Was a Freedom Fighter: Gaza's Untold Story”).
The old Gaza boy and the sea
BOOK REVIEW: Refusal to surrender "My Father was a Freedom Fighter"
http://www.atimes.com/atimes/Middle_East/LC20Ak02.html