Muslims degpunktos
Buša krusta karos
Tālu Aizokeānijā dzīvo onkulis Krūmu Juris.
Viņam ir tādi neparasti ticības uzskati, ka Dievam nav visas
zināšanas (Marka 11:12), Dievs nezina nākotni un nožēlo savus darbus redzot to nepatīkamu
rezultātu (1. Mozus grāmata 6:6). Tad nu šim onkulim kaut kas sadzirdējās it kā no
Dieva, ka vajag karot pret tiem, kuri Dievu sauc tādā pašā vārdā
kā to sauca Dieva pravietis Jēzus (Allāhs
- al ilāha, - elohīm, Allaha). Svētais Juris jau
bija nobombardējis Afganistānu, jo redz viņu zemē atrodas kāds
bārdains onkulis vārdā Usama. Usama esot kaut ko sadarījis
Aizokeānijā. Usama pats to
noliedz, un afgāņu līderis
piekrita viņu notiesāt ar nāvessodu, ja Svētais Juris iedotu kādus apsūdzību
pierādījumus. Tomēr Svētajam Jurim to nebija, tāpēc viņš
vienkārši izlēma nobombardēt Afganistānu, kurā pirms mēneša bija
aizliegta heroīna audzēšana un Islāma skolu studenti (arābiski
- "tālib" nozīmē students)
varētu parādīt, ka ar Liepājas pilsētas budžetu var sakārtot 25
miljonu valsti, ja vien ir pareizā pieeja. Protams, studenti var arī kļūdīties
kādos jautājumos un rīcībā, bet vai tad citiem nav kļūdu. Citiem
izskatās ir tikai kļūdas bez jebkāda laba rezultāta.
Pabombardējis Afganistānu un atjaunojis
tajā narkotiku audzētāju varu, Jurim Krūmam sadzirdējās it kā no
Dieva, ka kādā citā valstī
ir jāiebrūk. Tur kaut ko varot atrast. To ko meklēja, to neatrada. Toties atrada naftu un cionistu interešu daļas piepildīšanos.
Svētajam Jurim tas nelika vilties Dievā, jo
viņš taču jau tic, ka Dievs var nezināt nākotni, nezināt vai tur
Irākā ir Masu Iznīcināšanas Ieroči vai kokā ir vīģes (Marka 11:12),
un iegūt negaidītus un nepatīkamus sava darba rezultātus, kurus
jānožēlo (1. Mozus grāmata 6:6).
Nekas, varbūt Svētais Juris jūtas Dieva
svētīts izšķaidījis ienaidnieku zīdainīšus.
Raksti par Buša krusta kariem:
Irākas kultūras mantojuma iznīcināšana
Ir dzirdamas viņas raudas...
Atbilde uz jautājumu par pašziedošanas operācijām un teroraktiem
Raksts
"IR": Pakistānā runā
Okupētajā Palestīnā
Tikmēr jau 60 gadus turpinās kāds ironisks
vēstures pavērsiens. Gluži tāpat kā bērnu izvarotāju upuri vēlāk
pieaugot nereti paši veic šādas nekrietnības, tā arī cionistu desants
Tuvajos Austrumos ir nacistu zvērību un nekrietnību mantinieki.
Paradoksāli, bet tieši palestīnieši ir Izraēlas "ebreji". Viņi
ir vajātie un apspiestie, iznīcinātie un padzītie, viņiem tiek
atņemti īpašumi, dzīvības un dzīves, un viņi pie reizes tiek
dēmonizēti. Puikas ar akmeņiem lingās kā mazie Dāvidi tiek
nodēvēti par agresoriem pret simtiem miljardu vērtā bruņojumā
bombardējošajiem "upuriem". Patiesi, Rietumu mēdiji savos melos par cionistu desanta izraisīto
katastrofu ir aizgājuši tādos absurdos, ka izskatās jau pēc Gēbelsa
mantiniekiem.
Raksti par Okupēto Palestīnu:
Gazas vecais puika un jūra (The old Gaza boy and the sea)
Arābu un Izraēlas pretstāve
Kara noziegumi bijušajā Okupētajā Palestīnā (grāmatas "Kara noziegumi" daļas)
Islāms un antisemītisms?
Atbilde uz jautājumu par pašziedošanas operācijām un teroraktiem
Krievijā un Kaukāzā
Soči. Vai kāds nav domājis kā tāda laba
klimata un auglīgas zemes zona var būt tīri krievu apdzīvota.
Kas, tur bija tukša zeme? Iepriekš cilvēki atteicās dzīvot? Īstenībā atbilde uz
šo jautājumu ir tik teju nekad nedzirdētajā miljoniem muslimu
padzīšanā no Kaukāza. Krievijas centieni nest "civilizāciju"
muslimu zemēs kaut kā vienmēr izvērtušies necivilizēti un
"vērtīgākais" kas ir palicis muslimu tautām no Krievijas
centieniem tās civilizēt, ir vodka un mīnu lauki..
Tie, kuri nav novērtējuši vodku, tie cenšas
atsvabināties no Krievijas centieniem viņus civilizēt. Tad viņi
saņem vairāk tā otra labuma - mīnu laukus.
No Krievijas mīlestības izpausmēm Kaukāzā ("jesļi bjot, - značit ļubit")
trīs laika posmi ir visvairāk pieminēšanas vērti.
1) 1860-to gadu muslimu izdzīšana no
Kaukāza, kad iespējams līdz pat 3 miljoniem muslimu tika izdzīti
no Kaukāza. Daudzi Ziemeļkaukāza rajoni tika pilnībā "iztīrīti"
priekš krievu kolonistiem. Krievu? Kas ir tās pieminētās
"Dienvidu zemes", kuras kā Krievijas cara solītas latviešu
zemniekiem var lasīt latviešu literatūrā?
2) 1944. gads. Izsūta visus čečenus,
ingušus un citas tautības uz Sibīriju un Kazahstānu. Vecos un
zīdaiņus nogalina uz vietas. Esot vainīgi pie sadarbošanās ar
Hitleru. Cik nu tur tā "vaina", bet uz Berlīnes Reihstāga PSRS
karogu uzslēja trīs (nevis divi kā padomju oficiālajā versijā)
karavīri: krievs, tatārs un čečens.
3) 1994. gads līdz mūsdienām. Pirmais karš
bija nacionālistu un Krievijas nemākulības karš. Tā kā daudzi
šajā karā karoja nacionālistisku un tamlīdzīgu zemu iemeslu dēļ,
tad noslēdzot pamieru daudzas grupas izpostītajā ekonomikā
parādīja savu bezislāma raksturu un uzturēja sevi ar bandītismu.
(Dažas grupas jau arī pirms kara bija vienkārši čečenu mafijas
mājas filiāles.) Ekonomika bija iznīcināta, atjaunošanai resursu
nebija, daudzi bruņoti grupējumi bija ārpus prezidenta Aslana
Mashādova kontroles.
Bija labas lietas, bet uz āru
nāca vairāk sliktas. Krievijai atkopjoties no postpadomju
sasirgšanas, un Putinam nonākot pie varas, Krievijas valdība
bija nobriedusi atgriezties Čečenijā. Gan naftas cenu kāpšana
deva resursus, gan armija bija pavadījusi gadus apdomājot kā
iekarot Čečeniju bez 1994.-1995. gada apkaunojošās
nekompetences.
Krievijas specdienesti sāka spridzināšanas
kampaņu viscauri Krievijai sabiedējot cilvēkus, nogalinot
gandrīz 300 un vainojot tajā čečenus, par spīti tam, ka KGB (FSB)
aģenti pat vienā gadījumā tika noķerti ar sprāgstvielām.
Vienlaikus radās ļoti labs gadījums, kad Šamils Basajevs ar savu
ārpus Mashadova kontroles esošo grupu gāja palīgā kādam
Dagestānas rajonam, kurš bija uzsācis neatkarības cīņu pret
Krievijas armiju.
Karš ātri tika sākts Čečenijā. Šoreiz
neizmantojot neprasmīgus tikko iesauktus zaldātiņus, bet gan
algotņus. Bet lielākoteis KF armija paļāvās uz artilēriju un
aviāciju. Kājniekus (bieži uzpirktos čečenu nodevējus) izmantoja
gandrīz tikai lai atrastu čečenu neatkarības cīnītāju slēpņus un
nocietinātās vietas, tad atkāptos un nobombardētu uztaustīto
pretinieku. Vienlaikus Maskava uzpirka čečenu bandītus, sūfijus,
parastos postpadomju ļautiņus un citas neislāmiskas grupas, lai
tās pāriet Maskavas pusē. Stratēģija izrādījās veiksmīga, un
čečenu brīvības cīnītāji drīz vien bija tikai kalnos. Pa vidu
vēl bija visādas nekrietnas krāpšanas, lauzti solījumi, kad
piekrīt pamieram, lai čečenu kaujinieki izietu no Groznijas, lai
pilsēta tiktu mazāk iznīcināta, bet iedotais koridors uz
Alkhan-Kala ciemu īstenībā ir milzīgs mīnu lauks, kurā no 2000
kaujiniekiem aiziet bojā 400 un 200 tiek sakropļoti ar norautām
kājām. Aiziet bojā vai zaudē kājas arī ievērojami komandieri.
Pamazām acīmredzamāk un redzamāk karš tika
zaudēts. Svarīgākais iemesls tam bija neislāmisko čečenu
nodevība pārejot Maskavas pusē. Aizvien vairāk un vairāk čečenu,
kuri karoja neislāmisku iemeslu dēļ tiek uzpirkti un parāda savu
īsto seju. Viņi pievienojas "kadiroviešiem", kurus vada
vietējais preversiķis un bosiks Ramzans Kadirovs. Viņa tēvs
Ahmets Kadirovs bija grandmuftijs sūfijs starpkaru Čečenijā.
Viņu uzspridzināja nemiernieki kādu laiciņu vēlāk pēc tam, kad
Maskava uzpirka viņu un padarīja par vietējo prezidentu. Viņš
saņem miljardus no Maskavas, kura nu ir bagāta ar naftas naudu.
Daļu no miljardiem Kadirovs izmanto Groznijas vismaz pokazuhas
atjaunošanai. Stratēģija izrādās ļoti veiksmīga. Bijušie
neatkarības cīnītāji tiek uzpirkti un pievienojas čečenu
nodevējiem un izmantojot savas zināšanas par pretošanās kustību
kalnos, veiksmīgi karo Krievijas pusē. Pamazām lielākā daļa
čečenu un ārvalstu mudžāhidu komandieri tiek nogalināti.
Palikušas tikai dažas sejas, kuras bija puslīdz zināmas pirms
desmit gadiem. Ārvalstu finansējums arī ir apsīcis.
To, ka situācija ir zaudēta, var redzēt no
pašu čečenu mudžāhidu propagandas mājaslapas "www.kavkazcenter.com",
kurā redzama zaudētāju stratēģijas meklējumi un retorika.
Viņi gan izmēģina kara izplešanu visā
Ziemeļkaukāzā, mainot karu no "čečenu kara" uz "Ziemeļkaukāza
muslimu džihādu". Protams, Dagestāna kā nemierīga bija jau
iepriekš, bet tās runas par "Ziemeļkaukāza emirātu" ir tālu no
realitātes. Tāpat runas par to, ka palikuši tikai tie, kuri karo
Islāma, Dieva labpatikas dēļ un nevis sasniedzamu šīs zemes
mērķu dēļ, liecina, ka paši uzskata, ka situācija ir tagad
bezcerīga. Un ka labi pavērsieni nav ieraugāmi, un būtu tikai kā
izņēmuma brīnumi no Dieva. 2010. gada retorika par to, ka
"atbrīvosim Kubaņas, Pievolgas stepes utt." un visus pārējos
Krievijas muslimus - šīs tukšās fantāzijas tikai liecina, ka
situācija ir ļoti bezcerīga. Pagaidām.
Uzklikšķini, lai lasītu tupinājumu
Raksti par Krieviju un Kaukāzu:
Citos degpunktos
Muhammads teica par nākotni to, ko Dievs viņam bija atklājis:
""Nācijas sauks viena otru mesties
jums virsū, gluži kā ēdāji sasauc viens otru mesties virsū
lielai ēdiena bļodai." Jautāja pravietim: "Tas būs tāpēc, ka
mūsu būs maz?" "Nē, jūsu būs daudz, bet jūs būsiet kā straumes
putas.""
Tā mūsdienās muslimi cieš viscaur visā
pasaulē. Gan nemuslimu tiešās okupācijās, gan dažādu pēc vārda
muslimu, pēc reliģijas un dzīvesveida faraonu, pārvaldītās it kā
muslimu valstīs. Patiesi, Dieva kalpu ienaidnieki nav slinki
"vannoties" šajos muslimos bezmugurkaula muslimos, kuru kvalitātes svars ir kā putām...
Kamēr Meksikai 1846. gadā atņemtās Teksasas
iedzīvotāji neveiksmīgi cenšas aizstāvēt dzimteni Irākā pret
naftas trūkumu, tikmēr Jēzus ceļa gājēji nelikās mierā un pārņēma varu bandītu patvaļas sagrābtajā
Somālijā. Šie Dieva kalpi nodrošināja likuma varu, taisnīgumu, drošību un sākās ekonomikas atjaunošanās. Svētajam Jurim viņi nepatika. Varbūt tāpēc, ka šie Dieva kalpi apkaroja pirātismu vai narkotiku lietošanu, vai parādītu kā sekošana Dieva reliģijai ieved kārtību, drošību un labklājību? Lai nu kā, Svētais Juris piegādāja ieročus un to instruktorus Etiopijai, kurai pats kopā ar ANO bija uzlicis ieroču embargo. Tā nu ar Svēta Jura ieroču un naudas atbalstu, Etiopijas armija iebruka Somālijā lai atjaunotu tur bandītu patvaļu ar kaut kādu okupācijas piedevu.
Etiopija ir kristiešu valsts tikai valdības
demogrāfijas datos. Tikai tajos Etiopijā muslimi ir trešdaļa.
Visās pārējās uzskaitēs, pat viņu sabiedroto ASV uzskaitēs,
muslimi ir vairāk kā puse Etiopijas iedzīvotāju. Un apspiesta
puse, kuru mērdē badā. Patiesi, Etiopija no iecietīgas valsts,
kura uzņēma muslimu bēgļus no pagānu vajāšanām Mekā, ir kļuvusi
par tādu pašu tirānu. Tas, protams, izsauc nemierniekus
Etiopijas nomalēs. Etiopijai ar ASV finansiālo un militāro
palīdzību tas gan neuztrauc. Var atļauties pat okupēt kaimiņu
Somāliju, kurā muslimi bija ieviesuši kārtību un drošību.
Lielākā daļa no nozīmīgāko Indijas
neatkarības cīnītāju bija muslimi. Dažādu iemeslu dēļ Indiju
sadalot muslimu un hinduistu Indijā, muslimi tika ļoti apkrāpti,
jo robežas tika novilktas muslimiem ļoti neizdevīgas un
ignorējot piesaukto reliģiskā dalījuma principu. Tas izvērtās
lielās bēgļu straumēs no visas Indijas, bet joprojām 13-25+%
Indijas iedzīvotāju ir muslimi. Indijā muslimu ir vismaz 150
miljoni. Viens reģions, kurš bija
izteikti muslimu, bet nonāca Indijas pakļautībā, ir Kašmira.
Šeit pilnībā tika noignorēts reliģiskā dalījuma princips, un
tika atļauts Kašmiras muslimus pārvaldošajam hinduistu karalītim
pievienot Kašmiru Indijai. Tas noveda pie nepārtrauktiem kariem
ar Pakistānu, un lielākā daļa Kašmiras atrodas Indijas
okupācijā.
Dienvidtaizeme vēsturiski ir malaju muslimu
Patanas sultanāts. To 1903.gadā okupēja Budas pielūdzēji.
Viņi cīnās par neatkarību no elkdievju tirānijas.
Filipīnu galvaspilsēta Manila ir
muslimu dibināta pilsēta. Dienvdu, Rietumu un Centrālie
Filipīnas apgabali bija muslimu valstiņas. Spāņiem tās
iekarojot, viņi izvērta jau mājās atstrādāto inkvizīcijas un
muslimu izkaušanas politiku. Visgrūtāk viņiem bija ar
Dienvidfilipīnu Mindanao salas muslimiem. Viņi ne tikai viņus
nīcināja, bet arī veica centīgu muslimu reģionu kolonizāciju.
Muslimi tur cīnās par neatkarību no mūsdienu Filipīnu krusta
mīlētāju tirānijas.
Ja ir Muhammada paredzējums par Bizantijas, Konstantinopoles,
Persijas un Indijas iekarotājiem, tad specifiska hadīsa par
Ķīnas iekarotājiem nav. Varbūt tas ir atstāts uz otrreizējo Jēzus
atgriešanos vai arī miermīlīgas Ķīnas pārņemšanu. Ja neskaita Dienvidindijas Malabaras karaļa pievēršanos Islāmam, tad muslimi sasniedza Ķīnu agrāk. Viens no Muhammadam tuvākajiem draugiem Sāds ibn Vakās, tika aizsūtīts uz Ķīnu kā Khalifāta vēstnesis. Viņa Islāma un Khalifāta prezentācija atstāja pozitīvu iespaidu uz Ķīnas
imperatoru, kurš atļāva Pekinā uzbūvēt masdžidu (mošeju). Tā ir viena no senākajām masdžidām pasaulē. Sāds ibn Vakās, kurš piedzima un pavadīja visu dzīvi nomaļā tuksnesī, nomira kā varenas valsts vēstnieks citas varenas valsts galvaspilsētā. Ķīnas
imperators arī atļāva muslimu tirgotājiem apmesties Ķīnā. Nākamajos gadsimtos muslimu tirgotāji pievērsa Islāmam nozīmīgu daudzumu Ķīnas iedzīvotāju. Rietumķīnas tautas (uiguri un citi) kļuva pamazām par tīri muslimu tautām. No Uiguru teritorijām līdz
Nianghi ķīniešu provincei, bija vairāk vai mazāk muslimu teritorijas, kuras apdzīvojas par huejiem
saukti ķīniešu muslimi. Tāpat daudz muslimu dzīvoja Juaņas
provincē netālu no Birmas. Sākot ar muslimu delegācijas
ierašanos 651. gadā, muslimiem bija nozīmīga un pozitīva loma
Tang, Song, Juaņ un Ming dinastiju Ķīnā. Tomēr mandžūru dibinātā
pēdējā Ķīnas dinastija Cing un Komunistiskā Ķīna bija izteikti
naidīgas muslimiem un veica genocīdu pret muslimiem un ir
nogalinājusi miljoniem muslimu. Cing dinastija muslimu Panthajas
saceļanās laikā (1855.-1873. nogalināja kādu miljonu, Dunganas
sacelšanās laikā (1862.-1877.) vairākus miljonus. Apspiežot Miao
tautu Guižou kādus 5 miljonus. Muslimi smagi cieta arī "Kultūras
revolūcijā". Ķīnas vēstures posmos,
muslimiem bija ļoti nozīmīga loma. Mongoļu Juaņ dinastija bija lielā mērā
atkarīga no muslimu administratoriem. Situāciju Ming dinastijā parāda arī tas,
ka Ķīnas slavenākais admirālis Ženhs He bija muslims. Tieši viņš
vadīja Ķīnas vareno armādu diplomātiskās ekspedīcijās pa Āzijas
krastu līdz pat Somālijai Āfrikā. Ir spekulācijas, ka viņš 1422.
gadā sasniedza Kalifornijas krastu.
Ming dinastijā daudzi nozīmīgi ģenerāļi bija muslimi.
Diemžēl, dažādām sacelšanām
Cing dinastijas laikā (1648.-1911.) sekojošie genocīdi krietni samazināja muslimu skaitu. Pēc
Dunganas sacelšanās, muslimi tika nogalināti un padzīti pat no
visa Gansu koridora, kuru tie apdzīvoja kā vairākums. Tāpēc Ķīnas reliģiskās piederības kartē ir dīvains pārrāvums starp daļēji
ķīniešu muslimu rajonu Rietumķīnā un uiguru muslimu provincēm
Rietumķīnā. Ķīnas komunistu ateistiskā inkvizīcija un kultūras revolūcija arī bija liels trieciens Ķīnas muslimiem. Ķīnas muslimu skaits ir nezināms. Skaitļi variējas no 20 līdz 133+ miljoniem
(Reālais varētu būt kaut kur ap 50-60 miljoniem zemas kvalitātes
muslimiem). Daudzu ķīniešu muslimu Islāmiskā kvalitāte ir apšaubāma, gluži tāpat kā citur postkomunistiskās inkvizīcijas telpā. 1936.
gada skaitīšanā muslimi bija 48 miljoni - 10% no Ķīnas
iedzīvotājiem. Kā tagad pēc 75 gadiem var būt 20 miljoni un
1,5%? Tāpēc mūsdienu 20-22 miljoni no 1,4 miljardiem izskatās pēc tīras falsifikācijas. Mūsdienās uiguri cenšas iegūt neatkarību no Ķīnas, kuru viņi pazaudēja 1750. gadā. Lai gan viņiem bija īslaicīgi neatkarības posmi, tomēr muslimi nekad nav modē. Un tāpēc vienmēr būs "Free Tibet" kliedzoši hipiji
un CNN, bet muslimu uiguru neatkarības pūkaini centieni tika apzīmēti kā
starptautiskais terorisms pēc Ķīnas lūguma. Tomēr pamazām uiguru
sacelšanās pret represijām kļūst aiz vien militarizētāka.
Pēc Osmāņu impērijas sabrukuma, Balkānos ir
bijuši neskaitāmi genocīdi pret muslimiem. Tādā Eiropas
Savienības un NATO valstī kā Grieķijā ir iznīcinātas visas
masdžidas un nav atļauts būvēt nevienu jaunu. Miljoniem muslimu
ir devušies kā bēgļi uz mūsdienu Turcijas teritoriju. Muslimi ir
bijuši pakļauti neskaitāmiem genocīdiem. Balkānu tautu muļķīgais nacionālisms ir definējis sevi kā turkus un Islāmu nīstoša ideoloģija. Ir dzimuši visādi mīti par Osmāņu impēriju kā ļaunuma iemiesojumu un pirmsturku Paradīzi. Patiesi, Islāma nīšana jau ir kļuvusi kā nacionālā identitāte un tā tiek mācīta skolās un no tās
nekaunas. Ar sajūsmu un atbalstu ES un NATO valsts Grieķijas prese sekoja "pēdējo turku anklāvu" - serbu muslimu (bosniešu) iznīcināšanām, izvarošanām vai padzīšanām Dienvidslāvijas kara laikā. Petar II Petrović-Njegoš, serbu dzejnieks, pirmais Melnkalnes prezidents, ir attēlots uz Serbu 20 dināru banknotes un tika mācīts
serbu skolas literatūrā Dienvidslāvijā pirms pilsoņu kara. Tiek mācīts viņa darbs "Kalna
vainags", kurā
slavina genocīdu pret muslimiem. Līdzīgi brīnumi ir ar tiem apgalvojumiem, ka Kosova ir serbu vēsturiskā zeme. Albāņi visdrīzāk ir ilīriešu pēcteči un dzīvo reģionā, ieskaitot Kosovu jau 3000 gadus. Serbi ieradās starp 6. - 9. gadsimtu. Tas, ka viņi uz brītiņu dzīvoja Kosovā (nekur nepazūdot albāņiem), un tur zaudēja kauju pret Osmāņu karaspēku (kurā liela daļa bija arī serbi), tas nepadara Kosovu par serbu zemi pat pēc nacionālisma principiem. Bet lai nu paliek šādi muļķīgie iedalījumi, kuri bāzējas pagānu cilšisma domāšanā. Dieva kalpi redz cilvēkus brāļos un māsās, kuri visi nāk no Ādama un Ievas, bet daļa ir izlēmuši noliegt savu tīro būtību un noliedz vienu Dievu un paklausību vienam Dievam. Tas arī ir vienīgais dalījums starp cilvēkiem - Dievbijībā.
Alžīrija ir muslimu zeme, kuru franči nu nemaz negribēja pamest. Bet pameta. Pēc dažādām franču atbalstītām diktatūrām, 1992.gadā tika veiktas pirmās vēlēšanas. Tajās tautas griba bija izvēlēt Islāmu mīlošus muslimus par valsts vadītājiem. Kad šāds rezultāts kļuva nenovēršams, tad to novērsa sekulārā armija ar ASV un Francijas atbalstu. Pēkšņi ASV un Francijai demokrātija vairs nebija svarīga, jo nekalpoja viņu interesēm. Šis militārais apvērsums izraisīja aptuveni 15 gadus ilgu pilsoņu karu. ASV un Francijas atbalstītie sekulārie apvērsuma veicēji uzvarēja. Šis ir viens no vairākiem piemēriem kāpēc muslimu valstis pārvalda Rietumiem draudzīgi tirāni. Gluži vienkārši, Rietumiem nebūtu izdevīgas pašu muslimu tautu izvēles. Daudz vieglāk ir sadarboties ar korumpētiem tirāniem.
Uzklikšķini, lai lasītu tupinājumu
Raksti par citiem degpunktiem:
Desmit mīti par Lībijas karu
Raksts
"IR": Pakistānā runā
Raksts
dienā: Sprādziens un zūdošā drošība
Brīvība (fragments no grāmatas par Balkānu karu)
Kara noziegumi bijušajā Dienvidslāvijā (grāmatas "Kara noziegumi" daļas)
Serbu literatūras lepnums
Islāma mantojums Bosnijā: 10 gadi pēc kara
