islāms
Muslims degpunktos
Kara noziegumi bijušajā Dienvidslāvijā (grāmatas "Kara noziegumi" daļas)
Tulkojis Artis Buks. http://buksartis.com/cat2_12.htm
Bosnija
Florenss Hartmans
1992. gada aprīlī Bosnijā un Hercegovinā sākās bruņots konflikts, kas ilga līdz pat 1995. gada novembrim. Šobrīd visā pasaulē to pieņemts aplūkot kā etniskās tīrīšanas virzienā īstenotu kara paraugu. Tie bija asiņainākie notikumi, kādi Eiropā piedzīvoti kopš 2. Pasaules kara beigām, bet šo mazo daudznacionālo valsti skārušie postījumi liek atcerēties Vācijas pilsētu drupas pēc sabiedroto aviācijas uzlidojumiem. Sagrābto teritoriju etniskā tīrīšana ir klaja atkāpe no Ženēvas Konvencijās kodificētās 2. Pasaules karā gūtās mācības. Vienīgais, kas kaut cik mazina Rietumu politikas vainu šo notikumu laikā, ir lēmums izveidot kara noziegumu Starptautisko tribunālu un tiesas ceļā vajāt dažus no šādos noziegumos vainojamajiem.
Šobrīd jau skaidrs, ka šis karš bija Dienvidslāvijas sabrukuma un notikumu, kas nepieļāva tās atjaunošanu, rezultāts. Jau krietni pirms kara Slobodans Miloševičs Serbijā un Fraņjo Tudžmans Horvātijā atmeta ideju par Dienvidslāviju kā federatīvu, daudznacionālu valsti, un sāka veidot savas, mononacionālas valstis. Pēc Miloševiča neveiksmīgā mēģinājuma 1991. gadā saglabāt federāciju ap Serbiju tapa skaidrs, ka karš ir neizbēgams. Atsakoties veidot federāciju uz vienlīdzības principiem, atsakoties īstenot demokrātiskas un tirgus reformas, kuras bija sākušās visās padomju bloka valstīs, sastapies ar plašiem studentu nemieriem, Miloševičs izvēlējās karu.
Viņš kontrolēja federālo armiju un policiju, viņam izdevās sakūdīt ultranacionālistu vadītos serbus pārējās bijušās federācijas republikās, bez tam viņam bija iespēja manipulēt ar visām svarīgākajām Serbijas sabiedriskajām struktūrām: mācību iestādēm, masu informācijas līdzekļiem, Serbijas pareizticīgo baznīcu. Tādējādi karš par bijušās Dienvidslāvijas mantojumu lieliski ilustrē Klauzevica domu, ka karš ir politikas turpinājums.
Lai nostiprinātu savas iekšpolitiskās pozīcijas, Miloševičs nolēma pretstatīt Dienvidslāvijas etniskās un nacionālās grupas, izdzenot visus, kuri atteicās atzīt serbu un Miloševiča vadītās Sociālistiskās partijas hegemoniju.
Šis politiskais projekts paredzēja vispirms Horvātijā, bet pēc tam arī Bosnijā un Hercegovinā izveidot mononacionālas valstis, mainot bijušās Dienvidslāvijas administratīvās robežas pēc nacionālā apdzīvotības principa. Savukārt etniskās tīrīšanas bija nepieciešamas, lai ar vardarbību un deportāciju izdzītu no serbu apdzīvotajām teritorijām visu citu etnisko grupu pārstāvjus, kuri tur bija dzīvojuši pamīšus kopā ar serbiem. Šīs “tīrīšanas” bija kara mērķis, nevis tā sekas, un nevis kādas nacionālas nesaskaņas tās izraisīja, bet gan konkrēta politiska griba.
Vardarbības vilnis ātri izlauzās ārpus politiskās programmas mākslīgajiem rāmjiem, kuri bija krasā pretrunā ar gadsimtus ilgo daudznacionālo Balkānu vēsturi. Reģionā, kurā daudzus gadsimtus notikusi dažādu nacionālo un reliģisko grupu sajaukšanās, izveidot mononacionālas teritorijas nevar citādi kā tikai galēji vardarbīgā ceļā.
Bosnijā tas izpaudās kā genocīds, jo mērķis bija no serbu anklāva izdzīt vai iznīcināt citu grupu pārstāvjus, lai šīs etniskās grupas nekad vairs nevarētu serbu vidē izveidot spēcīgas kopienas. Serbu nacionālistu militārajiem formējumiem kara noziegumi bija līdzeklis ievērojami palielināt savu pārsvaru – sasniedzot to ātrāk un efektīvāk, nekā izmantojot citas metodes. Tiem gluži vienkārši nebija pietiekama spēka, lai īstenotu savus ambiciozos plānus ar citām metodēm.
Rietumu valstis, ar ASV priekšgalā, 3,5 gadus neiejaucās šajos notikumos, par spīti informācijas plūsmai un vizuālajiem pierādījumiem par zvērībām, par ko vēstīja masu informācijas līdzekļi, kā arī diplomātiskie kanāli. Lai kaut cik nomierinātu sabiedrisko domu pēc virknes koncentrācijas nometņu mocekļu fotoattēlu parādīšanās atklātībā, ANO Drošības Padome pieņēma pāris rezolūcijas - kaut tās ignorēja pat vairākas DP dalībvalstis, - un kopā ar ES uzsāka diplomātisko aktivitāšu procesu, kuram gan nebija nekāda militāra spēka atbalsta. Lai izvairītos no 1948. gada Konvencijas par genocīdu ievērošanas, kas pieprasa no to parakstījušajām valstīm ar spēku apturēt genocīdu un sodīt vainīgos, Rietumu līderi lielāko tiesu izmantoja to apejošo terminu, kuru izmantoja arī serbu oficiālie pārstāvji - etniskā tīrīšana, - uzsverot, ka to īsteno abas karojošās puses. Apzīmējumu “genocīds” neizmantoja līdz pat kara beigām.
Lielvalstis atzina Bosniju un Hercegovinu par suverēnu valsti, uzņēma ANO, nodibināja ar to diplomātiskās attiecības, taču vienlaikus apturēja visu bijušo Dienvidslāvijas federatīvās republikas subjektu darbību ANO, un noteica pret tām kā pret karojošām pusēm sankcijas.
Taču tās atteicās atzīt konfliktu par starptautisku bruņotu agresiju, definējot to kā iesīkstējuša nacionāla naida izraisītu pilsoņu karu. Šī pozīcija ļāva Rietumu valstīm neiejaukties kolektīvās drošības vārdā, kā to prasa ANO Harta starpvalstu militāru konfliktu gadījumā. Tās tāpat atteicās oficiāli apstiprināt pašu izlūkdienestu savākto informāciju par Bosnijas serbu armijas ciešo saistību ar Serbijas bruņotajiem spēkiem: apvienota komandējošā sastāva struktūra, vienota materiāli tehniskās apgādes infrastruktūra, kopīgi finanšu avoti. Viens no augsti stāvošiem ASV diplomātiem nodēvēja starptautiskās sabiedrības inertumu par lielāko Eiropas kolektīvās drošības krīzi kopš 1930. gadiem.
Ar laiku ziņas par koncentrācijas nometnēm sistemātiskām izvarošanām, slaktiņiem, spīdzināšanām un masu deportācijām vairs nevarēja noliegt, un 1993. gada februārī, galvenokārt pateicoties ASV iniciatīvai, Drošības Padome izveidoja Hāgā Starptautisku tribunālu, kurš vajātu un tiesātu bijušās Dienvidslāvijas teritorijā sākot ar 1991. gadu nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos vainojamas personas (Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas lietā). Taču līdz pat 1994. gada jūnijam lielvalstis nekādi nenosauca kādu visā vainojamo, un neatbalstīja Bosnijas valdību, kad tā iesūdzēja Serbiju Hāgas Starptautiskajā tiesā. Pat gluži pretēji, tās centās pārliecināt Bosniju atsaukt šo prasību.
Starptautiskais tribunāls, vajājot lielāko tiesu zemākā līmeņa amatpersonas, tā arī nespēja formulēt, kāpēc Rietumi tik ilgi ignorēja notiekošo. Tikai 1995. gada jūlijā, kad NATO grasījās jau iesaistīties Bosnijas konfliktā, tribunāls izvirzīja apsūdzību serbu politiskajam līderim Radovanam Karadžičam un bruņoto spēku komandierim Radko Mladičam. 1996. gadā par noziegumiem Omarškas internēto nometnē un visā Priedoras rajonā, tribunāla priekšā stājās Duško Tadičs. Apsūdzība, balstoties uz informāciju, kas gūta no no vispārpieejamām ziņām, liecinieku liecībām, lielvalstu diplomātiskajiem kanāliem un izlūkdienestiem, analizēja to visu kā pilsoņu kara, nevis starpvalstu konflikta izpausmi. Tribunāla jurisdikcija ļāva tam apsūdzēt Tadiču par iekšējo konfliktu likumu pārkāpšanu, taču būtībā formālā pieeja glāba no atbildības Serbiju, kas stāvēja aiz šī genocīda, kurā piedalījās Tadičs.
Starta impulss starpnacionālā naida kurināšanai Serbijā un Horvātijā īstenoja masu informācijas līdzekļi, kurus visus kontrolēja politisko grupu līderi. To īstenotās ideoloģiskā kampaņa maskēja konfliktu ar pilsonisku un nacionālu terminoloģiju, attaisnojot visu ar bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāju nespēju dzīvot kopā vienā teritorijā. Šī kampaņa arī pamodināja to barbarismu, kas snauž katrā no mums un pamudināja ļaudis veikt masveida zvērības.
Vēsturiski, parastos konfliktos abu pušu pamatmērķis kā likums ir otras puses armijas sagrāve un teritorijas sagrābšana. Civiliedzīvotāju bojāeja un ievainojumi, to īpašuma iznīcināšana, kā arī bēgļi un pārvietotās personas, tas viss ir tikai blakusparādība šo mērķu sasniegšanā. Kaut arī lielāko tiesu šādi postījumi no starptautisko tiesību viedokļa ir likumīgi, jo kara tiesības negarantē civiliedzīvotājiem karadarbības zonā absolūtu drošību, kara likumu un paražu pamatfunkcija ir tikai minimalizēt civiliedzīvotāju upurus. Te arī izriet prasība, ka civiliedzīvotāji nekādi nedrīkst būt uzbrukuma mērķis. Ja strukturizētu bruņoto spēku karavīri šos likumus pārkāpj, tos jātiesā par kara noziegumiem. Bosnijā un Hercegovinā civiliedzīvotāju iznīcināšana nebija karadarbības blakusefekts, bet gan etnisko tīrīšanu galvenais mērķis. Dienvidslāvijas sabrukuma brīdī tās federālās armijas reputācija tika aptraipīta, jo Miloševiča vadībā tā koordinēja un atbalstīja dažādus bruņotos formējumus, kas pildīja netīro darbu. Tā nebija atsevišķu bruņotu kaujinieku grupiņu haotiska rīcība, bet, gluži pretēji, akciju raksturs, kas jau pieņēma rituāla formu, plānveidīgums un veids teritorijā, ko it kā kontrolē armija, - tas viss liecina, ka tā ir sistemātiska politika, kura tiek plānota un koordinēta Dienvidslāvijas valdības augstākajā politiskajā un militārajā līmenī.
Iespējams, šī kara mērķu sasniegšanai nemaz cita ceļa nebija. Daudznacionālajā sabiedrībā ar etnisko apdzīvotību ignorējošajām mākslīgajām iekšējām administratīvajām robežām, kāda bija Dienvidslāvija līdz 1991. gadam, ar nepieciešamo teritoriju aneksiju nepietiktu. Tajās būtu pārāk daudz savstarpēji konkurējošu etnisko kopienu un, jo lielāka teritorija tiktu anektēta, jo grūtāk, lai cik tas paradoksāli neskanētu, būtu to pārvaldīt. Tikai šo teritoriju etniskā tīrīšana ļautu piepildīt serbu un horvātu militāros mērķus. Gan Miloševičs, gan Tudžmans to lieliski apzinājās jau no paša sākuma. Kara šausmas bija to mērķis jeb, pareizāk sakot, kara efektivitāte bija atkarīga no šīm šausmām.
Karš sākās 1992. gada 6. aprīlī, kad Dienvidslāvijas armija un to atbalstošie paramilitārie grupējumi uzbruka stratēģiski svarīgām Serbijas-Bosnijas pierobežas pilsētām - Bielinai un Zvornikai, - pēc kā sekoja Sarajevas aplenkums. Kaut arī kampaņa, nenoliedzami tika izplānota jau laikus, pavēle militārajiem spēkiem uzsākt karadarbību netika dota līdz brīdim, kad Rietumeiropa un ASV atzina Bosnijas Hercegovinas suverenitāti.
Jau no pirmās dienas kopienu atdalīšanas metode bija terorisms. Tieši par šo mērķi liecina metodiskie starptautisko cilvēktiesību pārkāpumi. Civiliedzīvotāju bombardēšana - sākumā Sarajeva, pēc tam ielenktie ciemati, - slepkavības sagrābtajās apdzīvotajās vietās; civiliedzīvotāju piespiedu evakuācija, izmainot konkrētā rajona iedzīvotāju etniskā sastāva proporcijas; nelikumīga civiliedzīvotāju internēšana koncentrācijas nometnēs; spīdzināšanas; sistemātiskas izvarošanas; masu slepkavības; civiliedzīvotāju īpašuma izlaupīšana un iznīcināšana; sistemātiska citu etnisko grupu kultūras un reliģiskā mantojuma pēdu iznīcināšana sagrābtajās teritorijās; aizturēto izmantošana par dzīvo aizsegu frontes līnijā un mīnu laukos; pretestību izrādošo civiliedzīvotāju novešana līdz bada nāvei – tie ir tikai daži starptautisko cilvēktiesību un kara likumu pārkāpumi, kādos vainojami serbu bruņotie formējumi.
1993. gadā Miloševiča īstenotās terora kampaņas pret muslimiem, kā arī Rietumu atsacīšanās atzīt genocīdu iedvesmoti, arī horvāti uzsāka uzbrukumu pret saviem nesenajiem sabiedrotajiem muslimiem, izmantojot serbu aprobētās metodes: teroru, deportācijas, koncentrācijas nometnes, civiliedzīvotāju bombardēšanu, slepkavības, humānās palīdzības aizturēšanu, marodierismu un kulta celtņu sagraušanu. Viņus iedvesmoja arī Slobodana Miloševiča atbalstītā Lielhorvātijas ideja (Horvātijai jāpievieno Rietumhercegovinu un daļu centrālās Bosnijas, kuru apdzīvoja 800 000 horvātu). Taču šie nopietnie kara likumu pārkāpumi kvantitatīvi tomēr bija mazāki par serbu nodarīto.
Arī Bosnijas muslimi, divkāršas agresijas upuri, tieši tāpat pārkāpa visas iespējamās starptautiskās cilvēktiesības. Taču valdība Sarajevā nekad etniskās tīrīšanas neizvirzīja par pamatmērķi, atšķirībā no pretiniekiem. Taču tas, protams, neattaisno bosniešu armijas īpašo uzdevumu vienību Sarajevā īstenoto serbu nogalināšanas praksi, koncentrācijas nometņu izveidošanu, kurās regulāri un masveidā tika praktizētas gan izvarošanas, gan spīdzināšanas un slepkavības. ANO Īpašās ekspertu komisijas, kuru vadīja Čerifs Bassiouni no De Polas universitātes Čikāgā, atskaitē tiek uzskatīts, ka no visiem Bosnijas Hercegovinas teritorijā veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem par 90% ir atbildīgi serbu ekstrēmisti, par 6% - horvātu ekstrēmisti un par 4% - muslimu ekstrēmisti. Līdzīgas proporcijas ir arī CIP slēdzienos.
Lai kādas arī nebūtu šie procenti, skaidrs, ka etniskās tīrīšanas īstenojošie cilvēki pārāk labi iemanījušies to veikt. Vai vaininieku apsūdzēšana un sodīšana kā ļaus izpirkt šos grēkus, to mums vēl tikai nāksies uzzināt.
Koncentrācijas nometnes
Eds Vuliamijs
Karadarbību bruņotu konfliktu laikā regulējošajos likumos nav norāžu par koncentrācijas nometnēm. Tomēr ilgāk nekā gadsimtu koncentrācijas nometnēs notiek masveida kara noziegumi un tās ir simbols civiliedzīvotāju ciešanām kara laikā.
Vēsturē pirmo zināmo “reconcentrados”, jeb “koncentrācijas nometni” izveidoja Spānijas armijas ģenerālis Valeriano Veilers 1895. gadā, apspiežot sacelšanos Kubā. Pēc tam koncentrācijas nometnes masveidā sāka izmantot Lielbritānijas armija t.s. Būru kara laikā (1899.-1902.). Lai liegtu būru (holandiešu kolonisti Dienvidāfrikā) partizāniem iespēju saņemt pārtiku un izlūkošanas ziņas, ģenerālis lords Kitčeners pavēlēja britu armijai “iztīrīt” iekaroto Transvālu un Oranijas upes baseinu. Visi būru civiliedzīvotāji - vīrieši, sievietes, bērni, sirmgalvji, - tika izrauti no to mājām un ieslodzīti pie dzelzceļu tīkla atzarojumiem izveidotās koncentrācijas nometnēs. Būri, kuriem šīs nometnes kļuva par genocīda simbolu, tās dēvēja par “laagers”. Vēlāk nacisti izveidoja plašu “Konzentrationslager” tīklu, sākotnēji to izmantojot politiskās opozīcijas izolēšanai, pēc tam vergu darba spēkam un, visbeidzot, lai iznīcinātu milzīgā daudzumā ebrejus, poļus, krievus, čigānus. No gandrīz 6 miljoniem nogalināto ebreju, divi miljoni gāja bojā lielākajā iznīcināšanas centrā Aušvicē (Osvencimā).
Neviens, kurš audzis pēc 2. Pasaules kara, pat iedomāties nevarēja, ka Eiropā atkal parādīsies šādas nometnes. Tajā 1992. gada augusta dienā, kad mēs ar kolēģiem no britu TV tīkla INT izkāpām no busiņiem vienā no tādām, grūti pateikt, kurš uz kuru raudzījās ar lielāku izbrīnu un neizpratni. Mūsu acu priekšā pavērās no cita laikmeta nākoša cilvēcisku ciešanu aina: ļaužu rindas aiz dzeloņstieplēm, daži izkāmējuši kā dzīvi skeleti, vaigi iekrituši, ribas kā ksilofona taustiņi izspīlē pūžņojošo ādu. Savukārt viņi klusējot izbrīnā raudzījās uz raibo reportieru baru, kuri, apkrāvušies videokamerām un fotoaparātiem, tuvojās žogam.
Tā bija “Logor Trnopole” koncentrācijas nometne, pārpildīta ar līdz galējam izmisumam novestiem cilvēkiem – pārbiedētiem, saulē apdegušiem, izdzītiem no mājām un dzimtajām vietām. Starp viņiem bija arī Fikrets Aliks, kura neiedomājami badā izkāmējušais ķermenis aiz dzeloņstieplēm varēja kļūt par Bosnijas kara, tā nežēlības un mūsu gadsimta traģiskāko notikumu mantojuma simbolu. Aliks te nonāca no citas nometnes, no Keretermas – par to, ka apraudājies, kad viņam likts iet kopā ar citiem novākt aptuveni 150 pēc nakts slaktiņa palikušos līķus.
Es devos dziļāk iekšā nometnē, garām ģimenēm, kas burtiski viens otram uz galvas sēdēja kādreizējās skolas drupās, garām turpat zemē izraktajām smirdošajām atkritumu bedrēm. “Es nevaru jums pastāstīt par visu, kas te notiek - teica man nometnē ieslodzītais pusaudzis Ibrahims Demirovičs, - bet viņi dara visu, ko vēlas.” Savukārt par “medicīnas centru” atbildīgais ārsts Idrizs paslepšus iespiež man saujā neattīstītas fotofilmiņas kaseti, kurā iemūžināti viņa pacienti, mocīti tik tālu, ka uz to ķermeņiem burtiski neviena vesela vieta nav palikusi.
Pēc tam, kad biju redzējis Trnopoles un Omarškas nometnes, ilgi šaubījos – vai varu tās dēvēt par koncentrācijas nometnēm, jo tas neizbēgami radīs asociācijas ar 3. Reiha politiku? Pats sevi pārliecināju, ka vajag būt maksimāli piesardzīgam, salīdzinot genocīdu mūsdienās ar holokaustu, ko postulē kā vienreizēju un neatkārtojamu parādību. Protams, serbu nometņu gulagā apzināti nogalina tūkstošiem cilvēku, bet vai to var pielīdzināt nometnēm, kurās nacisti masveidā nogalināja ebrejus u.c. tautību ļaudis? Beigu beigās nonācu pie domas, ka to ko ieraudzījām todien, nevar dēvēt citādi kā “koncentrācijas nometne”. Te tāpat bija koncentrēti civiliedzīvotāji, ar varu atdzīti šurp vai atvestu, lai nelikumīgi tos pakļautu nežēlībai, spīdzināšanai, nogalināšanai un, kas ir izšķirošais, viņi pakļauti piespiedu pārvietošanai un etniskajai tīrīšanai. Un patiesi, neatkarīga ANO ekspertu komisija pēc gadu ilgas materiālu analīzes, secināja, ka Trnopole ir klasiska koncentrācijas nometne, bet Omarška un Kereterma “de facto – nāves nometnes”.
Likumi, kas attiecas uz koncentrācijas nometnēm, tikai daļēji skar šo problēmu, un to galvenais elements ir nelikumīga aizturēšana, kas ir nopietns (smags) 4. Ženēvas konvencijas pārkāpums. Lai gan ne vienmēr civiliedzīvotāju aizturēšana ir nelikumīga. “Citu valstu” pilsoņus, kuri var kā apdraudēt vai kā kaitēt vienai no karojošajām pusēm, var tikt ievietoti “internēšanas vietās” vai nosūtīti uz “norādītām dzīves vietām”. Taču tam jābūt pamatotam ar konkrētām to darbībām, nevis raugoties pēc to nacionalitātes, un pret viņiem jāizturas pienācīgi ar cieņu. Likumīga ir arī civiliedzīvotāju pārvietošana, lai pasargātu tos no briesmām ārkārtas gadījumos, piemēram, ja ap to dzīvesvietām paredzamas kaujas, un tiem jārada patvēruma vietu.
Taču arī tad tiem jāļauj atgriezties mājās, tikko kā briesmu vairs nav, bet līdz tam viņus jānodrošina ar pienācīgiem dzīves apstākļiem. Bez tam atsevišķus civiliedzīvotājus var aizturēt aizdomās par kriminālpārkāpumiem, bet arī tikai ievērojot tiesisko procedūru.
Nestarptautiska militāra konflikta gadījumā nekombatantus var internēt, taču pret tiem nedrīkst izturēties necienīgi, pie tam tiem jābūt nodrošinātām tiesībām, ko garantē likumīga tiesa. Nekā tāda nav koncentrācijas nometnēs. Atņemt cilvēkam brīvību šādos apstākļos ir nelikumīgi, tātad noziedzīgi. Patvaļīga un vardarbīga liela civiliedzīvotāju skaita aizturēšana konflikta laikā - vienalga, starptautisks vai nestarptautisks šis konflikts, - var izrādīties noziegums pret cilvēci.
Civiliedzīvotāju “koncentrāciju” un to vidū veikto “tīrīšanu” tēma sāka dominēt pēdējā Būru kara posmā, dominēja arī visu Bosnijas kara laiku, it sevišķi tā sākumā. Kā zinām, muslimu un horvātu deportēšana no serbu teritorijām nebija vis naidīgu armiju karadarbības blakusparādība, bet gan serbu pasludinātais kara mērķis. Būru karā izmantotās koncentrācijas nometnes izsauca nepieredzētu sašutumu Lielbritānijā, kur visai liela loma bija temperamentīgās Emīlijas Hobhauzas vadītā kampaņa. Viņa aprakstīja “deportācijas... izmocītus ļaudis konvoja ielenkumā... dzīvi pusbadā nometnēs... ar drudzi slimos bērnus, gulošus uz kailas zemes... šausminošu mirstību”. Šīs nometnes lika Loidam Džordžam sašutumā izsaukties: "Kad karš pārstāj būt par karu?! Tad, kad karo ar barbariskām metodēm!”
“Foseta komitejas” dāmas, varonīgi inspicējot šīs koncentrācijas nometnes, gan atbalstīja Lielbritānijas īstenoto karu par Transvālas un Oranijas republiku aneksiju, taču bija šokētas par dzīves apstākļiem Mafekingā, kur sievietēm nācās mazgāt veļu ekskrementiem pārpilnā netīrā ūdenī, vai Brendfordā, kur triju nedēļu laikā no slimībām un necilvēcīgiem dzīves apstākļiem mira 337 cilvēki. Saprotams, šos skaitļus nevar salīdzināt ar Osvencimu vai Bergenbelzenu, taču tās bija koncentrācijas nometnes.
Pats termins “koncentrācijas nometne” nozīmē ne tik daudz karagūstekņu vai civiliedzīvotāju ieslodzījuma veidu vai vietu, cik zināmu funkciju un lomu “tīrīšanas” procesā. Tas, ka serbi dēvēja Trnpoli par “pārsūtīšanas nometni”, tikai apstiprina jau teikto: starp koncentrācijas nometnēm un civiliedzīvotāju vardarbīgu deportēšanu vai etnisko tīrīšanu ir cieša saikne.
Analizējot apstākļus Trnpolē, Duško Tadiča lietas izskatīšanas laikā, tiesneši Hāgā konstatēja, ka tur “atšķirībā no citām nometnēm nebija pastāvīgu pratināšanu un spīdzināšanu režīms, taču spīdzināšanas un slepkavības notika”. Tika uzskaitīti fakti par “miroņiem ar izvilktām mēlēm, kuras ietītas papīrā ar stiepli sasietas kopā... jaunu meiteņu un sirmgalvju sakropļotajiem ķermeņiem”. Tiesa konstatēja, ka dažkārt ieslodzītos ar varu dzina ubagot pārtiku nometnes tuvumā esošajos ciemos, kas būtībā arī “bija brīvības atņemšana”, jo daudzus šo gājienu laikā nogalināja, bet dzīvi palikušie baidījās klausīt pavēlei un tos atkārtot. Bez tam, “tā kā šajā nometnē bija vislielākais ieslodzīto sieviešu un meiteņu skaits, tajā notika vairāk izvarošanu, nekā citur. Visbīstamākajā situācijā atradās meitenes 16 līdz 19 gadu vecumā... jaunākajam izvarošanu upurim bija 12 gadu”. Kāda meitene, ko vairākkārt bija izvarojuši septiņi serbu kaujinieki, cieta no “šausmīgām sāpēm... asiņošanas”.
Par sava veida paraugu Trnpoli padara tas, ka kā teikts tiesas spriedumā, tā bija “etniskās tīrīšanas kampaņas kulminācija, jo tos muslimus un horvātus, kuri negāja bojā Omarškas vai Keretermas nometnēs, pārvietoja uz Trnpoli”. Tā ir viena no klasiskajām koncentrācijas nometnes pazīmēm: vara, kura nelikumīgi tur ļaudis ieslodzījumā, cenšas no tiem atbrīvoties vai nu nogalinot, vai vardarbīgi pārvietojot kurp citur. Trnpolē šī pārvietošana bija īpaši šausminoša. Es nejauši redzēju vienu šādu muslimu civiliedzīvotāju kolonnu no Sanski-Mostas pilsētas. Tā kā tie bija piespiedu pārceļotāji, kurus pārvietoja no Bosnijas Serbu republikas spēku kontrolētās teritorijas Ziemeļbosnijā uz valdības spēku kontrolēto teritoriju, masu informācijas līdzekļi par viņu likteni neinteresējās.
Pēc gada, 1993. gada septembrī es redzēju vēl vienu koncentrācijas nometni: Dretelu. Tajā bija Bosnijas horvātu ieslodzītie muslimi. Lielākā daļa ieslodzīto atradās aiz atslēgas divos lielos pazemes angāros, kas bija izrakti vienai pret otru pavērstās pakalnu nogāzēs. Mūsu apmeklējuma laikā smagos metāla vārtus atvēra, taču visi ieslodzītie vīrieši palika iekšā, raugoties uz apmeklētājiem it kā aklu skatienu. “Vispār jau mums aizliegts iet ārā” – beidzot teica viens no viņiem.
Šie ļaudis atradās ieslodzīti pazemē bez pārtikas un ūdens līdz 72 stundām un, lai izdzīvotu, daži pat dzēra savu urīnu. Viņi visi atcerējās to 1993. gada jūlija nakti, kad piedzērušies horvātu kaujinieki atrāva vaļā vārtus un sāka haotiski šaut, nogalinot vairāk nekā desmit, piecpadsmit cilvēku – angāra dibensiena bija ložu sacaurumota.
Plāns bija vienkāršs – nedēļu pirms mēs atklājām šo nometni, Bosnijas Horvātu republikas valdība, tiekoties apspriedē Makarskas kurortā, piedāvāja ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārvaldei (AKBP) plānu,saskaņā ar kuru horvāti pārvietos 50 000 muslimu uz tranzītnometni pie Ļubuskas, bet no turienes ļaus tiem doties uz trešajām valstīm. Horvātijas ārlietu ministrs Mate Graničs nāca klajā ar paziņojumu, ka viņa valsts gatava te sniegt visu veidu palīdzību. Ko AKBP? Pārvaldes darbinieki bija šausminošas izvēles priekšā: vai nu sadarboties ar horvātiem, palīdzot tiem iztīrīt Dreteli un trīs citas koncentrācijas nometnes, vai arī atstāt ļaudis pūstot apstākļos, kurus mēnešiem horvāti slēpa no Starptautiskā Sarkanā Krusta Komitejas.
Gan viens, gan otrs palīdzēja sasniegt koncentrācijas nometņu pamatmērķi: nelikumīgu deportāciju. Taču, papildus likumiem, kas attiecas uz brīvības atņemšanu, arī 1949. gada Ženēvas konvenciju normas regulē “internēto personu” pārvietošanu – ja lietojam pieklājīgo terminu, ko serbi un horvāti izmanto, aprakstot savā teritorijā ierīkotās koncentrācijas nometnes. Šādu pārvietošanu, kā nosaka 27. pants, “vienmēr jāīsteno humāni” un, kā likums, vienmēr izmantojot dzelzceļu vai citus transporta līdzekļus. “Ja izņēmuma kārtā [internētos] jāpārvieto kājām, tas pieļaujams tikai gadījumā, ja to pieļauj internēto veselības stāvoklis”. “Lemjot jautājumu par internēto personu pārvietošanu valstij, kuras varā internētie atrodas, jāņem vērā to intereses, tai skaitā nedrīkst veikt neko tādu, kas vēlāk varētu kavēt to repatriāciju vai atgriešanos pastāvīgajā dzīvesvietā.”
Laikā, kad rakstu šīs rindas, konkrētā Konvencijas norma - attiecībā uz Trnpolē un Dretelā “koncentrētajiem” ļaudīm, - nekaunīgi tā arī netiek ievērota.
Kultūras vērtības un vēstures pieminekļi karadarbības zonā
Pīters Māss
Šī masdžida (mošeja) jau bija iekļauta ar nāvi sodāmo sarakstā. Nāvessoda izpildes datums vēl nebija noteikts taču, kad 1992. gada vasarā es iegāju pa parādes durvīm Ferhad-pašā masdžidā, tās dienas jau bija skaitītas. Serbu nacionālisti, kuri kontrolēja Baņa-Luku, jau daudz ko bija paveikuši, iznīcinot muslimu kultūras pēdas, taču reti ko pēc vērtības var salīdzināt ar šo 1583. gadā celto masdžidu.
Viena no senākajām un skaistākajām celtnēm Bosnijā, tā tieši tāpēc bija pat vairāk apdraudēta, nekā saujiņa iebiedēto ticīgo, kas tikko kā bija beiguši pēcpusdienas lūgšanu. “Jā, esmu ar mieru ar jums runāt,” - teica viens no viņiem, - “taču, lūdzu, ejam prom no šejienes”. Masdžida netraucēti pārdzīvojusi četrus Balkānu juku gadsimtus, taču nu bija nolemta un ļaudis centās tajā neuzturēties.
Pēc dažiem mēnešiem, 1993. gada 7. maija naktī ļaudis pamodināja spēcīgs sprādziens. Sprāga masdžidas pamatos ievietotās prettanku mīnas, pārvēršot burvīgo celtni gruvešu kaudzē, kuras atlūzas pēc tam aizveda nezināmā virzienā. Palika tikai izdegušas zemes pleķis. “Etniskie tīrītāji” cerēja, ka pēc muslimu kopienas reliģiskā centra iznīcināšanas tie pametīs savas mājas un nekad vairs neatgriezīsies. Tas pats notika visā Bosnijas serbu un horvātu anklāvā, kur serbu un horvātu teritorijās masdžidas viena pēc otras sabruka drupu un putekļu mākoņos. Un katrs šāds sprādziens nozīmēja jaunu noziegumu.
Kultūras vērtības no iznīcināšanas sargājošās starptautisko tiesību normu izcelsme meklējama ASV Pilsoņu kara laikā. Šajā karā kultūrvērtībām nodarītie postījumi inspirēja 1863. gadā pieņemto Laibera Kodeksu, aizliedzot iznīcināt bibliotēkas, zinātnes kolekcijas, mākslas objektus. Kaut arī šis kodekss attiecās tikai uz ASV armijas rīcību, tas ietekmēja virkni starptautisko vienošanos, kas vainagojās 1954. gadā ar „Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību“. Konvencijā ietverto kultūras vērtību uzskaitījums ir visai plašs, un aptver arhitektūras pieminekļus, mākslas darbus, vēsturiski nozīmīgas grāmatas un manuskriptus, muzejus, lielās bibliotēkas, arheoloģisko izrakumu vietas un vēsturiskas celtnes. 1977. gadā Konvencijas normas pastiprināja 1. Papildprotokols, aizliedzot “veikt jebkādus naidīgas darbības pret vēstures pieminekļiem, mākslas objektiem vai kulta vietām, kas ir tautu kultūras un garīgā mantojuma daļa”. Jāpiemetina, ka Papildprotokoli aizsargā arī citus civilā īpašuma objektus, kam nav sakara ar karadarbību un kurus tajā neizmanto.
53. pants aizliedz izmantot kultūras objektus lai “atbalstītu karadarbību” (piemēram, nedrīkst izmantot arhitektūras pieminekli kā komandpunktu), jo šādos gadījumos kultūrvēstures objekta iznīcināšana ne vienmēr būs kara noziegums. 1954. gada Konvencija nosaka, ka nosacījums nenodarīt nekādus postījumus kultūrvēstures objektiem var tikt neievērots “tikai gadījumā, ja to prasa akūta militāra nepieciešamība”. Lai gan Konvencijā nav definēts, kas ir “militāra nepieciešamība”, acīmredzot runa ir par situācijām, kur, piemēram, bombardējot ieroču rūpnīcu neizbēgami cieš blakus esošā baznīca, vai tiek sagrauts muzejs, kuru izmanto kā ieroču noliktavu.
Pēc 2. Pasaules kara Nirnbergas tribunāls pirmais postulēja, ka par noziegumiem pret kultūras vērtībām jāatbild konkrētiem cilvēkiem. Vairākām nacistu amatpersonām tika piespriests nāvessods par viņu noziedzīgo darbību, tai skaitā arī par kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu. Pamatojoties uz šo precedentu, Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā tika pilnvarots sākt kriminālvajāšanu arī pret “kulta, labdarības, mācību, kultūras vai zinātnes ēku sagrābšanā, sagraušanā vai apzinātu bojājumu nodarīšanā” vainojamajiem. Taču Konvencija nenosaka, kāds sods piespriežams par šādiem noziegumiem.
Farhad-pašā masdžidas sagraušana uzreiz tika kvalificēta kā kara noziegums. Laikā, kad tas notika, Baņa-Luka atradās Bosnijas serbu republikas spēku militārā un politiskā kontrolē; ne pilsētā, ne tās apkaimē nenorisa nekāda karadarbība. Seno masdžidu arī nekādi nevarēja uzskatīt par stratēģisku celtni; nedaudzie pilsētā palikušie muslimi to izmantoja tikai un vienīgi kulta vajadzībām. Un tomēr to iznīcināja.
Militārie un paramilitārie formējumi
Kristians Amanpurs
1992. gada aprīlī Zelžko Raznatoviča (iesauka “Arkans”) komandētie kaujinieki iebruka Austrumbosnijas pierobežas pilsētiņā Bielcnā un uzsāka akciju, ko vēlāk sāka dēvēt par “etnisko tīrīšanu”.
Pilsētiņa izrādījās pilnīgi neaizsargāta. Kaujinieki bloķēja ceļus, arestēja ļaudis, ielauzās dzīvokļos. Vēlāk izmeklētājiem liecinieki stāstīja, kā kontrolpunktā viņu acu priekšā trim aizturētajiem pārgrieza rīkles, kā nošāva pār ielu ejošu sievieti, kura tai brīdī ēda bureku – siera pīrādziņu. Akcijas rezultātā no 20 000 pilsētiņā dzīvojošo muslimu daļa bēga, daļa tika nogalināti, bet pārējie internēti koncentrācijas nometnē. Šī Bosnijas “serbu brīvprātīgo gvarde” - militarizēta vienība, kuru komandēja Arkans, - vēlāk kļuva plaši pazīstama kā “Arkana tīģeri”.
Principā militārie vai paramilitārie formējumi ir legālas militarizētas vienības, kuras neietilpst regulārās armijas sastāvā. Apzīmējums “militarizēts” nav juridisks termins, un to var vienādi attiecināt gan uz tautas zemessardzes vienībām, gan brīvprātīgi grupām, gan policijas vienībām, kuras piedalās bruņotā konfliktā. Starptautiskajās tiesībās militarizētus formējumus atzīst par kaujas vienībām. Tas nozīmē, ka šādai vienībai ir komandieris, kurš atbild par padoto rīcību, kaujiniekiem ir atšķirības zīmes, tie atklāti nēsā ieroci, ievēro kara likumus un paražas. Ja militarizēta formējuma kaujinieki, ņemot līdzdalību starptautiskā bruņotā konfliktā, nonāk gūstā, uz tiem, tāpat kā uz visiem legāliem kombatantiem, attiecas Ženēvas Konvenciju noteikumi par karagūstekņiem. Sagūstītājiem jāsargā tos no kara briesmām, jānodrošina nepieciešamo pārtiku un medicīnisko palīdzību, jāļauj kontaktēties ar ārpasauli, izmantojot Starptautiskā Sarkanā Krusta (SSK) starpniecību. Tāpat kā citus konflikta dalībniekus, tos nevar tiesāt tikai par līdzdalību karadarbībā, taču tos kā karagūstekņus var līdz konflikta beigām internēt un, tāpat kā citus kombatantus, saukt pie atbildības par to pastrādātajiem kara noziegumiem.
Kaut arī parasti militarizēto formējumu funkcijas nav nelikumīgas, bieži vien valdības, atbalstot to veidošanos, par labāku uzskata kontrolēt situāciju neoficiāli, paliekot ēnā. Bieži vien militarizētie formējumi kalpo kā aizsegs valdībām, kuras apzināti vēlas pārkāpt starptautiskās tiesības, un ļauj tām izvairīties no tiešas atbildības par kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci. Citos gadījumos šos formējumus organizē, balstoties uz vispārējo jurisdikciju, un tie savā darbībā pakļaujas regulārās armijas vadībai.
Bijušajā Dienvidslāvijā tieši uz militāro un paramilitāro formējumu rēķina ir lielākā daļa kara noziegumu: neapbruņotu cilvēku nogalināšana, izvarošanas, marodierisms un terors, lai izdzītu no izseni etniski jauktās teritorijas citas nacionālās grupas. Būdamas legālas, šīs vienības, nenoliedzami, ir atbildīgas par visiem to kaujinieku veiktajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu.
Šādu militarizētu formējumu organizēšana sākās jau ar virkni dekrētu, kas tika izsludināti, sākot sabrukt Dienvidslāvijas federācijai. Tā 1991. gada augustā Serbijā tika atļauts veidot teritoriālas pašaizsardzības vienības, kuru kaujiniekiem bija tiesības piedalīties manevros, iegūt militāro kvalifikāciju, nēsāt ieroci. 1991. gada decembrī krietni paretinātā Dienvidslāvijas valdība izsludināja dekrētu par “brīvprātīgo” armijas dibināšanu, kuras funkcijas būtu atbalstīt federālos bruņotos spēkus. Tad arī Arkans, kafejnīcas īpašnieks, kaislīgs futbola spēļu organizētājs un Slobodana Miloševiča padomnieks, sāka ar masu mediju starpniecību vervēt brīvprātīgos no bezdarbnieku, huligānu, noziedznieku un futbola fanu vidus, kurus pēc tam apmācīja federālās armijas bāzē.
Tāpēc Arkana rīcību nekādi nevar definēt tikai kā privātu iniciatīvu. Kā konstatēja ANO ekspertu veiktā izmeklēšana, Arkana brīvprātīgo gvardes un federālās armijas kopīgas operācijas tika īstenotas vienpadsmit Bosnijas pilsētās. Pie tam trijos gadījumos, ieskaitot Bielcnu, kopīgo pilsētas ieņemšanu un etnisko tīrīšanu komandēja tieši Arkans. 1992. gada aprīļa sākumā Arkans ar ultimātu pieprasīja padoties Zvornikas pilsētu, kur tam smagās artilērijas atbalstu sniedza regulārās federālās armijas daļas. Viņa “tīģeri” – speciālo militārās apmācības kursu apguvušie rīkļurāvēji un “kommandos”, tērpti maskēšanās formās, melnām adītām cepurītēm galvā, - iebrauca pilsētā, sēžot armijas bruņutehnikā. Metodiski ķemmējot pilsētu, viņi jau pēc laikus sagatavotie sarakstiem sameklēja un nogalināja muslimu kopienas līderus.
Trīs gadus vēlāk Miloševičs šos brīvprātīgo formējumus nosauca par “bandītu un slepkavu baru”, intervijā apgalvojot, ka runa ir tikai par “pāris tūkstošiem cilvēku”, kuru līdzdalībai karā “nebija militāras nozīmes”. Taču, kā konstatēja ANO komisija, šādu brīvprātīgo bija vairāk nekā 20 000, un to loma karā bija pat ļoti nozīmīga.
NATO un Ženēvas Konvencijas
Rojs Gutmens
Deviņus mēnešus pēc tam, kad NATO spēki saskaņā ar Deitonā noslēgto vienošanos uzņēmās nodrošināt likumību Bosnijā un Hercegovinā, “Boston Globe” reportieris devās uz Ziemeļbosniju meklēt tos, kurus Hāgas tribunāls apsūdzējis kara noziegumu veikšanā.
Lielbritānijas kontrolētajā Bosnijas ziemeļrietumu sektorā viņš uzmeklēja bijušo Omarškas koncentrācijas nometnes priekšnieku, kurš nu bija tuvējās Omarškas pilsētiņas policijas priekšnieka vietnieks. Pilsētas policijas pārvaldes darbinieku sarakstā bija vēl trīs cilvēki, kurus Hāgas tribunāls apsūdzējis kara noziegumu veikšanā. Bosanski-Samačas pilsētā (amerikāņu sektorā) cits kara noziedznieks - nu viens no augstākajiem pilsētas administrācijas ierēdņiem, - 1996. gada oktobrī pat pieņēma žurnālistu savā kabinetā pilsētas mērijā.
Novembra sākumā Bosnijas dienvidos Fodžas pilsētā (franču sektors) vairāki žurnālisti savām acīm redzēja, kā grupa Bosnijas serbu, kuri apsūdzēti daudzskaitlīgās izvarošanās, brīvi klejo pa pilsētas bāriem uzdzīvojot; savukārt pa holandiešu kontrolēto Vitezu valsts centrālajā daļā netraucēti pastaigājas tribunāla par zvērībām pret civiliedzīvotājiem apsūdzēti Bosnijas horvāti. Pat vēl trakāk, divi galvenie Bosnijas serbu līderi - bruņoto spēku komandieris Ratko Mladičs un politiskais līderis Radovans Karadžičs, - netraucēti pārvietojās pa amerikāņu un franču spēku patrulētajiem Bosnijas serbu teritorijas ceļiem, kaut gan bija apsūdzēti smagākajā no kara noziegumiem: genocīdā.
Tik liela lielvalstu vienaldzība un neieinteresētība kara noziedznieku notveršanā uzskatāmi liecina par ar kara noziegumiem saistīto pamatproblēmu: likumu izpilde atkarīga tikai un vienīgi no politisko līderu gribas. Neviens no tiem - ieskaitot arī ASV vadību, - pirmajos deviņos karaspēka izvietošanas mēnešos nevēlējās riskēt ar savu karavīru dzīvībām, pieprasot ievērot jau pieņemtos, parakstītos un ratificētos likumus. Tiesa, vēlāk gan tika veikti daži Hāgas tribunāla apsūdzēto aresti, taču Karadžičam, kurš tobrīd jau bija aizgājis no politikas, izdevās paslēpties un izvairīties no atbildības.
Visas četras 1949. gada Ženēvas Konvencijas liek par pienākumu dalībvalstīm vajāt un saukt pie atbildības apsūdzētās personas, neraugoties uz to pilsonību vai noziegumu veikšanas vietu. “Katra Augstā Dalībpuse apņemas aizturēt personas, kuras veikušas vai pavēlējušas veikt tos vai citus no uzskaitītajiem smagajiem pārkāpumiem, un neraugoties uz to, kāda ir to pilsonība, saukt pie atbildības savas tiesas priekšā”, vai izdot tos tiesāšanai “citai ieinteresētai Augstajai Dalībpusei”. Kara noziegumus, neraugoties uz to veicēju pilsonību, var izskatīt tās valsts tiesa, kurā ierosināta to kriminālvajāšana, vai kurai tos izdevusi tiesāšanai “jebkura cita ieinteresēta Augstā Dalībpuse”. Starptautiskā Sarkanā Krusta Komitejas veiktajos komentāros norādīts, ka aizdomās turamo var izdot arī starptautiskam tribunālam. To parakstījušas un ratificējušas ne tikai Savienotās Valstis, Lielbritānija un Francija, bet arī citas Nodrošināšanas spēku (IFOR – pamatā sastāv no ASV karavīriem) un, vēlāk, Stabilizācijas spēku (SFOR) dalībvalstis. Saskaņā ar ANO Drošības Padomes rezolūciju Nr 827, dalībvalstīm “šajās valstīs esošo likumu ietvaros visādā veidā jāatbalsta tribunāla darbu” un jāpilda tā rīkojumus. Diemžēl NATO vadība izveidojusi jaunus noteikumus un turpmāk vēl vairāk tos interpretējusi sev par labu: Nodrošināšanas spēkiem kara noziedzniekus jāaiztur “tikai gadījumā, ja tie traucē Spēkiem pildīt savus uzdevumus”. Atbildot uz iebildumiem, NATO vadība paziņoja, ka Ženēvas Konvenciju ievērošanas kontrole nav NATO kompetencē un pat var izjaukt tās spēku darbībai nepieciešamo saskaņu.
Ne NATO, ne Apvienoto bruņoto spēku Eiropā virspavēlnieka štābs, ne IFOR “nav 1949. gada Ženēvas Konvenciju un, attiecīgi, 1. Papildprotokola dalībnieki”, vēstulē Amnesty international 1996. gada martā paziņoja Apvienoto bruņoto spēku Eiropā virspavēlnieka padomnieks juridiskajos jautājumos. Tālāk viņš norādīja, ka NATO vadītos daudznacionālos Nodrošināšanas spēkus “no starptautisko pienākumu viedokļa nevar pielīdzināt dalībvalstij”. Bez tam IFOR neesot okupanti, kas dara “kas ienāk prātā” sagrābtajā teritorijā. NATO atsacīšanās piedalīties kara noziedznieku aizturēšanā tika skaidrota ar “šī reģiona politiskajām īpatnībām” un to, ka stingrāka nostāja “var radīt nesaskaņas” to trīsdesmit valstu starpā, kuru armiju daļas veido Nodrošināšanas spēkus.
Tas pats princips “tā nav mūsu kompetence” parādās arī ANO nostājā. “Mēs nevaram pārkāpt savu mandātu un sākt nodrošināt tiesiskumu un kārtību, - 1998. gadā intervijā paziņoja ANO ģenerālsekretāra vietnieks plānošanas jautājumos Miera uzturēšanas operāciju departamentā Manfreds Eizels. - Par kara noziegumos apsūdzēto aizturēšanu atbildīgas ir vietējās varas iestādes.”
Ja tam piekrīt, tad Omarškas policijas priekšnieka vietniekam jāarestē pašam sevi. Līdz ar NATO spēku ierašanos Bosnijā, kuri nomainīja tur ar savu misiju galā netikušos ANO miera uzturētājus, tribunāla apsūdzētie zināmā mērā varēja vairs neuztraukties par savu likteni. Pildot savu pamatmērķi - nošķirt konfliktējošās puses, - IFOR faktiski liedza iespēju Bosnijas politiskajām struktūrām veikt kara noziedznieku aizturēšanu, ja tie neatradās konkrētās politiskās struktūras jurisdikcijā. Būtībā NATO vadība palīdzēja apsūdzētajiem izvairīties no atbildības.
Šādu NATO vadības pozīciju var skaidrot pirmkārt jau ar ASV vēlmi nepakļaut savus karavīrus riskam šajā reģionā. Protams, “šajā jautājumā ir arī politiskais aspekts,” – 1996. gada septembrī atzina Pentagona galvenais konsultants tiesību jautājumos Džudīte A. Millere. Taču tūdaļ pat pārgāja pie kārtējā Ženēvas Konvenciju traktējuma, ignorējot vispārējo jurisdikciju attiecībā uz nopietniem pārkāpumiem: “Mēs uzskatām, ka šīs normas mums ir saistošas tikai Savienoto Valstu teritorijā. Mēs nevaram piekrist šiem pienākumiem bez ierunām un uzskatīt to par mandātu iespējamo kara noziedznieku vajāšanai citu suverēnu valstu teritorijās,” – viņa paziņoja, uzstājoties Amerikas juristu asociācijas kolēģijā.
Šāda NATO un ASV attieksme rada nopietnas problēmas. Kā secināja Amnesty International, “Džudīdes Milleres argumenti nav nekas cits kā apzināta izvairīšanās no pienākuma ievērot starptautiskās tiesības”. Kā norādīja Amerikas universitātes profesore Diāna Orentlihere, ka ja noticam NATO pārstāvim Džonsonam, “jebkura valsts drīkst nesodīti pārkāpt Ženēvas Konvencijas – tai pietiek tikai noslēgt militāru savienību ar citām valstīm”. Tādējādi jautājuma tiesiskā puse kalpo tikai politiskā kursa attaisnošanai. Kā izteicās viens eksperts no Pentagona, “tie visi ir politiski lēmumi, ietērpti tiesiskuma retorikas togā”.
Nelikumīgi aresti
Eds Vulliamijs
Ieslodzītie, viens aiz otra iznākot no milzīgā tumšā angāra, saulē pusakli miedza acis. Sargtornī stāvošā labi noaugušā sarga uzmanīgā skatiena pavadīti, to kolonna maršēja pāri nometnes pagalmam uz ēdnīcu, ne soli nesperot malā no novilktās līnijas. Tikko atskanēja atļaujas signāls, ļaudis steigā sāka rīt ūdeņaino pupu virumu. To āda nokarājās no kauliem kā pergaments. Trīcošie pirksti krampjaini žņaudza karotes. Omarškā, serbu ierīkotajā nometnē sagūstītajiem muslimiem un horvātiem, bija pusdienu brīdis. Dobumos iekritušās acis mūs vēro. “Melot es negribu, patiesību teikt nevaru,” – teica viens no šiem līdz pēdējam izvārgušajiem cilvēkiem. Šo ainu es vēroju kopā ar ITN filmēšanas grupu 1992. gada augustā, pirms mūs no turienes brutāli patrieca.
Patiesība, kuru uzzinājām krietni vēlāk, bija tāda, ka tā bija īsta koncentrācijas nometne, kura pastāvēja mūsdienās, blakus šosejai, kas veda uz Venēciju. Tā bija vieta, kurā slepkavības, spīdzināšana un ņirgāšanās rituāli bija kļuvuši par perversas izklaides veidu. Apsargi bieži bija piedzērušies un dziedāja, spīdzinot, sakropļojot un nogalinot ieslodzītos. Īpaši populārs bija piespiedu orālais sekss, kopošanās ar dzīvniekiem, dzimumorgānu sakropļošana. Piemēram, vienu no ieslodzītajiem piespieda nokost ar zobiem otram ieslodzītajam sēkliniekus, bet tam muti aizbāza ar dzīvu balodi, lai slāpētu sāpju un izmisuma kliedzienus. Dzīvi palikušie liecinieki liecināja ANO Starptautiskajā tribunālā bijušās Dienvidslāvijas jautājumā, ka pārējie sargi šīs barbariskās ļaundarības laikā uzvedās kā “fanu pūlis sporta mača laikā”. ANO ekspertu komisija Omaršku atzina par “nāves nometni de facto”.
Kad vardarbības orģija beidzās - parasti betonētajā pagalmā vai vienā no par Sarkano namu un Balto namu dēvētajām piebūvēm, - nogalināto ieslodzījuma biedri vai ekskavatori līķus iecēla automašīnas kravas kastē. Šajā slaktiņā valdīja dīvaina intimitāte: upuri labi pazina savus spīdzinātājus, no bērnības bija dzīvojuši kaimiņos viens otram. Kad mēs ieradāmies Omarškā, lielākās daļas ieslodzīto tur vairs nebija, bet dienu pēc mūsu vizītes nometni steigšus likvidēja. Taču aizmirsta tā netika. Dedzinošs rūgtums ne tikai par karu Bosnijā, bet par visu mūsu laikmetu palicis ļaužu atmiņā.
Omarška ir arī klasisks viena no kara noziegumiem - nelikumīga aresta, - piemērs. Par tās dramatisko mantojumu atgādināja pirmais kara noziegumiem veltītais tiesas process kopš Nirnbergas tribunāla laikiem, kas norisa Hāgā 1996. gadā. Duško Tadičam, kurš darbu apvienošanas kārtā piestrādāja arī par apsargu nometnē, tika izvirzīta apsūdzība kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci veikšanā. Kara likumi, kas skar nelikumīgu arestu, variējas atkarībā no tā, vai bruņotais konflikts ir starptautisks: šādu konfliktu gadījumā likumdošana ir visai detalizēta, savukārt nestarptautisku konfliktu gadījumā formulēti tikai minimālie standarti. Starptautiska konflikta gadījumā nelikumīgs arests ir nopietns 1949. gada IV Ženēvas Konvencijas pārkāpums. Savukārt Starptautiskā tribunāla bijušās Dienvidslāvijas jautājumā Nolikums nosaka, ka nelikumīga civiliedzīvotāju ieslodzīšana ir noziegums pret cilvēci. Tas pats attiecas uz politiski, rasiski vai reliģiski motivētu ieslodzījumu. Ņemot vērā lomu, kas Tadičam bija “aizturot, izolējot un piespiedu kārtā deportējot civiliedzīvotājus uz nometnēm”, tribunāls atzina viņu par vainīgu noziegumā pret cilvēci – politiski, rasistiski un reliģiozi motivētā civiliedzīvotāju vajāšanā. (Ar divām balsīm pret vienu tiesneši atzina, ka konfliktu Bosnijā nevar uzskatīt par starptautisku un, atbilstoši, apsūdzība nopietnos pārkāpumos tika noraidīta.)
Bet ne vienmēr civiliedzīvotāju arests uzskatāms par nelikumīgu. Konvencijas 42. pantā minēts, “valstij, kuras varā tie atrodas” ir tiesības internēt personas, kuras rada draudus tās drošībai, taču tikai gadījumā, kas tas ir “vitāli nepieciešams tās valsts drošībai, kuras varā tie atrodas”. Bez tam civiliedzīvotājus var likumīgi internēt gadījumos, ja tie veikuši kādu nenozīmīgu pārkāpumu pret okupētājvalsti vai ja tie rada potenciālus draudus.
Starptautiskā Sarkanā Krusta Komitejas (SSKK) Konvenciju komentāros internēšanu raksturo kā veidu “novietot cilvēku tur, kur to iespējams vieglāk uzraudzīt”. Civilpersonas, kuras atrodas svešas valsts teritorijā, kura ir karastāvoklī, var internēt, ja tas ir “nepieciešams tās valsts drošībai, kuras varā tie atrodas”. Okupēto teritoriju civiliedzīvotājus drīkst internēt, ja “drošības nolūkos nepieciešams nodrošināt aizbilstamo personu drošību”. Taču tas paredz, ka internējamā persona veic darbības, kas rada draudus valstij, kuras varā tā atrodas: spiegošanu vai sabotāžas aktus, vai ja tā “piedalās tādu organizāciju darbībā, kuru mērķis ir nekārtību izraisīšana”, vai kā citādi apdraud karastāvoklī esošās valsts drošību. Fakts ka konkrētajai personai ir otras karojošās puses pilsonība, vēl nav pietiekams, lai to aizturētu. Bez tam civiliedzīvotājus var aizturēt un ieslodzīt gadījumos, ja tie veikuši kriminālnoziegumus jeb tiek turēti aizdomās par to veikšanu, taču arī tikai tad, ja tiem tiek garantēts atbilstošs apsūdzības un tiesas process.
Ārkārtas apstākļos, piemēram, tuvojošās kaujas gadījumā, ir likumīgi pārvietot civiliedzīvotājus viņu pašu drošības labad prom no briesmu zonas, taču šādā gadījumā par viņiem atbilstoši jārūpējas un jānodrošina iespēju atgriezties mājās tikko kā briesmas ir garām. Saprotams, ka pretējās karojošās puses kombatantus drīkst internēt kā karagūstekņus.
Ne Ženēvas Konvencijas, ne 2. Papildprotokols, ko bija piekritušas ievērot visas konflikta Bosnijā karojošās puses, nenosaka civiliedzīvotāju internēšanas normas nestarptautisku konfliktu laikā. Taču esošās prasības nosaka, ka ja internēšana ir soda veids, tad aizdomās turētajam jānodrošina tā tiesības uz taisnīgu tiesu.
Preses konferencē Omarškā vietējais policijas priekšnieks Simo Drlžača (vēlāk, 1997. gada vasarā aresta brīdī gājis bojā apšaudē ar britu karavīriem) apgalvoja, ka draudi drošībai pastāvēja. Lai mūs par to pārliecinātu, serbi pat noorganizēja mazu apšaudi. Viņš postulēja, ka nometnē varas iestādes tikai filtrē aizdomās turamos, cenšoties atklāt civiliedzīvotāju vidū paslēpušos muslimu kaujiniekus.
Tie bija meli, jo lielākā daļa ieslodzīto bija neapbruņoti civiliedzīvotāji. Taču pat ja tie pirms ieslodzīšanas būtu bijuši apbruņoti un būtu piedalījušies karadarbībā, likums paģērētu attieksmē pret tiem zināmus standartus, piemēram, sākot jau ar IV Ženēvas Konvencijas 37. pantu: “ar pirmstiesas ieslodzījumā esošām vai sodu izciešošām aizbilstamajām personām ieslodzījuma laikā jāapietas humāni”. Tiesiskās normas paredz, ka ieslodzītos jāpasargā no uzbrukumiem, jānodrošina ar nepieciešamo pārtiku, apģērbu un medicīnisko palīdzību. Analoģiskas prasības piemērojamas arī nestarptautiska konflikta gadījumā. 2. Papildprotokols pieprasa, lai ieslodzītajiem tiktu nodrošināta pārtika, apģērbs, pajumte un “veselību un higienu nodrošinoši apstākļi”. Ja Omarškā būtu bijuši ieslodzīti karagūstekņi, tiem būtu tiesības “nebūt ieslēgtiem telpās vai liegta iespēja atstāt telpas, ja vien tas nebūtu nepieciešams rūpējoties par to veselību”. Citiem vārdiem sakot, jau pati smirdošā vistu kūts, kurā bija ieslodzīti cilvēki, bija neslēpts likuma pārkāpums.
Internētos karagūstekņus jānodrošina ar pietiekamu telpu miegam un iespēju pildīt savus reliģiskos rituālus. Valstij, kuras varā tie atrodas, jānodrošina tiem medicīnisko aprūpi un “atbilstošu lazareti”. Tas viss ir klajā pretrunā tam, kas notika Omarškā. Ieslodzītajiem domātajai pārtikai jābūt “kvantitatīvi, kvalitatīvi pietiekamai un daudzveidīgai”, kā tas nepieciešams laba ieslodzīto veselības stāvokļa nodrošināšanai, - nekā kopīga ar Omarškā iecienīto ūdeņaino pupu virumu. “Izmeklēšanai”, ko kā apgalvoja Drlžača k-gs, viņi veikuši nometnē, “jābūt tik ātrai, cik vien ātru to pieļauj situācija”, lai tiesas process sāktos pēc iespējas ātrāk. Turēt ļaudis ieslodzījumā bez tiesas ir nelikumīgi, neraugoties uz to, cik labi ir ieslodzījuma apstākļi.
Starptautisku konfliktu laikā internētiem ļaudīm jāļauj “paturēt personīgās mantas”. Nedrīkst atņemt mantas, kurām ir subjektīva vērtība. Patvaļīga un sistemātiska vai plaša mēroga lielu civiliedzīvotāju grupu ieslodzīšana konfliktu laikā - vienalga, vai tie ir starptautiski vai nestarptautiski konflikti, - ir noziegums pret cilvēci.
Ja ieslodzītie ir nekombatanti - kā lielākā daļa upuru Omarškā, - uz tiem automātiski attiecas Ženēvas Konvenciju 3. kopējais pants. Šī norma, kura ir spēkā arī nestarptautisku konfliktu laikā, pieprasa, lai “personas, kuras tieši nepiedalās karadarbībā (..) jebkuros apstākļos pelnījušas humānu apiešanos bez kādas diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, reliģijas vai ticības, izcelsmes vai mantiskā stāvokļa jeb jebkādu citu analoģisku kritēriju pazīmēm”. Tā aizliedz “dzīvības apdraudēšanu... tai skaitā visu veidu slepkavības, sakropļošanas, spīdzināšanu un pazemošanu,” kā arī “sodu un soda piemērošanu bez iepriekšēja tiesas lēmuma, ko izsludinājusi likumīga tiesa”.
1977. gada 2. Papildprotokolā ir plašāk uzskaitītas nestarptautiska konflikta laikā internētu civiliedzīvotāju tiesības: pret slimajiem un ievainotajiem jāizturas ar cieņu un tiem jānodrošina atbilstošu kopšanu; internētos jānodrošina ar pārtiku un dzeramo ūdeni tādā pat apjomā, kāds tas pieejams vietējiem civiliedzīvotājiem; internētos jānodrošina ar atbilstošu pajumti. Ženēvas Konvencijas paredz lai starptautiska konflikta laikā valsts, kuras varā atrodas internētās personas, atļautu starptautiski atzītām humānās palīdzības organizācijām, piemēram SSKK, brīvu pieeju nometnēm. Bosnijā veselus trīs asiņainus mēnešus tas bija liegts. Ja pieeja būtu ļauta, varas iestādes iegūtu vēl vienu tām traucējošu grupu, kura labi zina tiesību normas un lieliski saprot, cik klaji tās tiek pārkāptas.
Piespiedu pārceļotāji
Moda S. Bīlmane
No tālienes automobiļu un autobusu gūzma, kas kā milzu čūska bija izlocījusies pa šoseju Bosnijas ziemeļrietumos, izskatījās pēc parasta ielas “korķa”, kas nezin kāpēc izveidojies te starp mežiem un laukiem. Pa ceļa malu ar velosipēdiem braukāja bērni, gaišās vasarīgās drēbēs. Pļavas lekni zaļoja. Rimta augusta pusdiena. Tikai pienākot tuvāk un ieraugot izbailes saspringtajos Sanski-Mostas iedzīvotāju skatienos, redzot steigā paķertus līdzi saiņus un somas, pamanot bruņotos policistus, varēja saprast, kas te notiek.
Šajā 1992. gada augusta dienā vairāk nekā 1500 slāvu muslimu to bijušie kaimiņi serbi ar varu izdzina no to mājām. Tiem, kuriem nebija sava transporta, serbu spēki piešķīra pilsētas autobusus, taču šo laipnību itin drīz nācās aizmirst: muslimiem priekšā bija šausmu pilns nakts brauciens starp asins lāmām un līķiem – pāri frontes līnijai. Tikai četrus mēnešus pēc kara sākuma ANO Pilnvarotais bēgļu jautājumos sāka saprast, ka ļaužu masveida pārcelšanās Bosnijā no viena apvidus uz otru nav vis kara haosa izraisīta brīvprātīga bēgšana, bet gan labi plānota un organizēta iedzīvotāju piespiedu pārvietošana, kuras mērķis bija izveidot Ziemeļbosnijā etniski tīru anklāvu. Šāda mēroga pārvietošanu Eiropa nebija redzējusi kopš 2. Pasaules kara laikiem.
Nacistu zvērības visā kontinentā radīja 1949. gada Ženēvas Konvencijas, kur īpaši uzsvērta ir civiliedzīvotāju aizsardzība. 4. Ženēvas Konvencijas 49. pants postulē, ka “aizliegta vienalga kādu motīvu skaidrota padzīšana kā arī izsūtīšana.” Tā kā ļaudis, kas devās prom no Sanska-Mostas, nepameta Bosnijas teritoriju, tie, saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām, ir piespiedu pārceļotāji. Šķērsojot valsts robežu šo pārceļošanu definētu kā deportāciju un šos cilvēkus uzskatītu par bēgļiem. 1977. gada 2. Papildprotokols, kas aplūko iekšējos konfliktus, paredz, ka civiliedzīvotāju pārvietošana ir leģitīma tikai tajā gadījumā, ja civiliedzīvotājiem draud briesmas, vai ja to prasa “militāru apstākļu prasības”. 17. pantā atrunāts, ka civiliedzīvotājus nedrīkst piespiest pamest savu teritoriju ar militāro konfliktu saistītu iemeslu dēļ. Jēdziens “teritorija” šajā pantā ir visai neviennozīmīgs. Šim Papildprotokolam veltītie Starptautiskā Sarkanā Krusta (SSK) komitejas komentāri norāda, ka te galvenais ir minimalizēt civiliedzīvotāju politiski motivētu pārvietošanu. Gan starptautiskajiem, gan iekšējiem konfliktiem kopīgais standarts paredz, ka ja nu civiliedzīvotājus tomēr jāpārvieto viena no iepriekšminētajiem iemeslu dēļ - drošības apsvērumi, vai militāru apstākļu prasības, - tad to evakuācijai jānoris ar apsardzi, normālos cilvēciskos un sanitāri higiēniskos apstākļos, pēc iespējas īsākā laika posmā. Neviens no šiem apstākļiem netika ievērots, pārvietojot Sanska-Mostas iedzīvotājus, kuru pilsētu Bosnijas serbu spēki sagrāba jau pirmajās kara dienās un kur karadarbība nenoritēja 3 gadus, līdz pat 1995. gada rudenim.
Tādējādi situācijas novērtējums no starptautisko tiesību viedokļa ir viennozīmīgs. 4. Ženēvas Konvencijas 49. pants aizliedz civiliedzīvotāju masveida pārvietošanu, kāda notika Bosnijā, bet 2. Papildprotokola 17. pants aizliedz piespiest iedzīvotājus “pamest viņu pašu teritoriju”.
Neraugoties uz to, par spīti starptautiskajām cilvēktiesībām, ļaudīm nācās pamest savas mājas. Viņi brauca visu dienu, tad satumstot, nācās nogriezties no galvenā ceļa lauku ceļos, kur bēgļu kolonna nācās doties caur aizvien naidīgāk noskaņotiem serbu kareivju posteņiem, bet serbu zemnieki pavadīja tos ar kliedzieniem: “Nogaliniet viņus, nogaliniet!” Pēc saulrieta sākās visgrūtākais. Bēgļiem atņēma automašīnas un autobusus un lika iet frontes līnijas virzienā pāri neitrālajai joslai tikai ar to, ko varēja rokās paņemt līdzi. Es gāju kopā ar viņiem.
Veci un jauni, stiprie un vārgie, mēs devāmies pa šāviņu bedru saārdītu kalnu ceļu, kura viena puse vēl bija mīnēta un kurš viss atradās snaiperu uguns sniedzamībā. Asinis šļakstēja zem kājām, un dažbrīd mēs līdz potītēm iestigām šajā putrā vai klupām pār cilvēku atliekām un pirms mums gājušo pamestām mantām: plīša lācīšiem, mugursomām, apaviem. Frontes līnija bija kā nepārvarama siena: daļu no kalna speciāli bija uzspridzinājuši ar dinamītu. Manu acu priekšā pāri šim klints bluķu krāvumam vispirms pārnesa invalīdu, pēc tam viņa braucamkrēslu. Knapi kustoši sirmgalvji kārpījās pāri klintīm uz otru pusi. Bērnus mātes padeva viena otrai, lai tie pirmie nonāk drošībā, Bosnijas armijas sargātajā teritorijā. Kājām bijām sešās stundās nogājuši vairāk nekā 20 kilometrus.
1995. gada decembrī, kad tika noslēgts Deitonas miera līgums, vismaz 1,2 miljoni bosniešu bija ar varu padzīti no dzimtajām vietām. Pēc trim gadiem tikai niecīga daļa no tiem atgriezās mājās. “Civiliedzīvotāji, nevis karavīri bija Bosnijas konflikta galvenie un bieži vien plānotie upuri. Piespiedu pārceļošana bija nevis karadarbības blakusefekts, bet gan tās mērķis”, - tad teica ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos Sadako Ogata. Pēc trim gadiem tas atkārtojās Serbijas provincē Kosovā, kur Serbijas armija visu 1989. gadu centās apspiest albāņu, kuri bija 90% no šīs provinces iedzīvotājiem, sacelšanos. 1989. gada septembrī bija piespiedu pārvietoti 350 tūkstoši cilvēku, galvenokārt sievietes un bērni.
Taču ne visas iekšējās civiliedzīvotāju piespiedu pārvietošanas ir etniskās tīrīšanas. Piemēram, Kolumbijā abas karojošās puses - valdības spēki un dumpinieki, - pārvietoja civiliedzīvotājus, lai gūtu politiskas un ekonomiskas priekšrocības. 1998. gadā visā pasaulē bija aptuveni 20-25 miljoni piespiedu pārceļotāju, savukārt bēgļu, t.i. valstu robežas šķērsojošo, bija aptuveni 13 miljoni.
Juristi un cilvēktiesību eksperti atzīst, ka esošās starptautisko tiesību normas nav pietiekami stipras un valstu politiskās gribas trūkuma novājinātas. Jēdziens “militāru apstākļu prasības” ir pārāk brīvi traktējams, bet valdības cenšas neapspriest situācijas, kuras var uzskatīt par citu valstu iekšpolitikas jautājumiem. Kā izteicās Frensiss Dengs, ANO galvenais pārstāvis piespiedu pārceļotāju jautājumos, “būtībā runa ir par politiskās gribas trūkumu. Pat ja ir vislieliskākie likumi un principi, nepieciešama vēlme tos īstenot, citādi šie likumi ir kā vēstules, kuras tā arī nav nonākušas līdz adresātam”.
Kara noziegumu tiesu medicīniskā izmeklēšana
Deivids Rods
52 gadus vecais Bosnijas muslims Hurems Sulžins liecināja izmeklētājiem, kā viņam izdevies necerēti palikt dzīvam masu nāvessodā, kur 1995. gada jūlijā Bosnijas serbu kaujinieki nogalināja simtiem Bosnijas muslimu. Kopš šī notikuma bija pagājuši aptuveni 9 mēneši un virs vietas, kur kā apgalvoja Sulžins, bija masu kaps, krāšņi ziedēja pļavu puķes. Ducis fotoreportieru un žurnālistu nepacietībā mīņājās, gaidot, kad beidzot grupa ķersies pie darba. Un lūk, tiesu izmeklētājs Džons Gernss izcēla no pikapa kravas kastes gandrīz 2 m garu T veida metāla stieni. Gernss ar Starptautiskā tribunāla bijušās Dienvidslāvijas jautājumos izmeklētāju grupu bija ieradies Lažetē, Bosnijā, lai šajā pastorālajā saules pielietajā pļavā veiktu savu darbu. Nonācis pļavas malā, Gernss iedzina stieni zemē un ar savu svaru spieda to aizvien dziļāk un dziļāk augsnē.
Pēc tam, atvilcis elpu, akurāti to izvilka un izdarīja ko tādu, kas samulsināja sensāciju alkstošos žurnālistus. Viņš rūpīgi apostīja stieņa smaili. Pēc tam žurnālistiem tika izskaidrots, ka tiesu izmeklētājs pārbaudījis, vai neparādās visai raksturīgā zemē pūstošas cilvēka miesas smaka.
Lažetes kapa ekshumācija bija tiesu medicīniskās izmeklēšanas noslēguma posms, kas ir vispārpieņemta prakse nāves gadījumos gan kara, gan miera laikā, ja ir aizdomas par vardarbīgu nāvi vai nāves aktam nav liecinieku – lai konstatētu tās iemeslus un apstākļus. Izmeklēšana sākas ar pirmsnāves un pēcnāves liecību vākšanu un apkopošanu. Kad šis process veikts, slēdziens tiek apkopots juridiskā dokumentā, visbiežāk dēvējamā par miršanas apliecību, kurā norādīti dati par mirušo un, cik nu tas ir iespējams, nāves iemesli un apstākļi. Bez tam tiesu medicīniskai izmeklēšanai jānoskaidro, vai upuri nav spīdzināti, vai arī cietuši no ķīmiskajiem ieročiem. Eksperti var apsekot atbrīvotos ieslodzītos vai aizturētos, pārbaudot, vai nav spīdzināšanas pēdas, kā arī bēgļus, kuri izdzīvojuši apšaudē ar ķīmiskajiem ieročiem.
Lažetē, mānīgi idilliskajā pļaviņā izmeklētājiem bija iespēja pētīt visdažādākos lietiskos pierādījumus – konkrētajā gadījumā, lai pierādītu, ka Bosnijas serbu armijas komandieris vainojams masu nāvessodu īstenošanā. Hurems Sulžins, kuram laimējās izdzīvot slaktiņa laikā, paslēpjoties zem kāda jau nogalinātā, savām acīm redzējis, kā Bosnijas serbu republikas armijas komandieris ģenerālis Radko Mladičs pats vērojis un komandējis masu apšaušanu Lažetē. Izmeklētāji uzreiz piefiksēja pļavas tuvumā Sulžiča liecībās aprakstītos orientierus, skolu un dzelzceļu, taču nu, lai viņa stāstītais apstiprinātos, bija jāatrod līķus un jākonstatē to nāves iemesls.
Tajā rītā izmeklētāju grupu vadīja amerikānis Viljams Haglunds, tiesu antropologs. Grupā - kā vienmēr, kad izmeklē miera laikā notikušus nāves gadījumus, - bija dažādi speciālisti: pataloganatomi, radiologi, antropologi, arheologi un odontologi.
Sākās ekshumācija, un žurnālistiem visai drīz apnika tās lēnais, garlaicīgi nogurdinošais temps. Sākumā izmeklētāji izmērīja pļavu un sadalīja iecirkņos, fotografēja, pirms vispār ķerties pie rakšanas. Tikko kā atrada patronu, kaulu vai ķermeņa atliekas, tam piesprauda etiķeti, fotografēja, ievietoja polietilēna maisiņā. Kā jebkura kriminālnozieguma vietā, visus lietiskos pierādījumus, lai cik tie šausminoši būtu, skrupulozi jāsavāc un jāfiksē, citādi tos tiesa noraidīs vai noprotestēs.
Izmeklētājiem, ja izmeklēšana rit ievērojot visus noteikumus, savā darbā jāvadās, par pamatu ņemot “Rokasgrāmatu efektīvai nelikumīgu, patvaļīgu vai masveida nāvessodu novēršanai un izmeklēšanai”, plašāk pazīstamu kā “Minesotas protokols”, ko ANO pieņēma 1992. gadā. Šajā rokasgrāmatā skrupulozi aprakstīts katrs tiesu medicīniskās izmeklēšanas solis, sākot no pirmsnāves informācijas vākšanas, piemēram, mirušo slimības vēstures, rentgena uzņēmumi, līdz pat atrastā līķa sekcijai. Atradumi Ležetē un citos masu kapos Srebreņicas apkaimē sniedza milzumu šausminošu pierādījumu, kas apstiprināja aizdomas par tur veiktajiem kara noziegumiem. No apbedījuma tika izcelti simtu sešdesmit četri līķi. Daudzu upuru rokas bija sasietas aiz muguras, uz acīm apsēji. Kulta un citi priekšmeti, atrasti pie līķiem, liecināja, ka tie bijuši Bosnijas muslimi. 1997. gada beigās vienu no līķiem atpazina, pateicoties DNS analīzēm – šis vīrietis bija centies bēgt no Srebreņicas 1995. gada vasarā.
Sulžiča liecības apstiprinājās, taču pats emocionāli smagākais lietiskais pierādījums tika atrasts kāda nogalinātā apģērba krūšu kabatā. No attēla uz mums raudzījās smaidoša sieviete, acīmredzot sieva vai draudzene. Lode bija caururbusi fotogrāfiju pašā centrā.
Bads
Marita Vihervuori
Kontrolpunktā pie Sarajevas tika apturēta organizācijas “Human to Human” autokolonna ar humāno palīdzību. Serbu kareivis svīstot stūma uz savu sardzes telpu ķerru pilnu ar produktiem. Mazliet tālāk citi serbu kareivji pārkrāva automašīnas furgona saturu mikroautobusā.
Komandieris pat negrasījās atvainoties: “Saskaņā ar Bosnijas Serbu republikas valdības rīkojumu, mums pienākas 30% no jebkuras humānās palīdzības kravas.”
Šai "Human to Human" kolonnai pat laimējās: tā izrādījās viens no nedaudzajām nevalstisko organizāciju organizētajām humānās palīdzības sūtījumiem, kam vispār izdevās tikt līdz Sarajevai. Pēc tam, kad tā zaudēja 30% kravas kontrolpunktā, to vēl krietni izlaupīja serbu kontrolētajā Itidžas priekšpilsētā. Galu galā līdz pilsētai nonāca tikai milti un makaroni. ANO Augstākā komisāra bēgļu jautājumos darbinieki labi zināja, ka Bosnijas galvaspilsētu ielenkušie serbu spēki aiztur civiliedzīvotājiem domātās humānās palīdzības kravas. Viņi to nevarēja nezināt, jo regulāri nācās atdot 30% no kravas. Sastaņā ar starptautiskajām tiesībām, Bosnijas serbu republikas spēkiem bija visas tiesības inspicēt humānās palīdzības kravas, lai pārliecinātos, ka tās domātas civiliedzīvotājiem, nevis kombatantiem. Taču konfiscēt daļu sūtījumu tiem nebija: laupīšana ir kara noziegums, ja tas notiek starptautiska militāra konflikta laikā un vietā.
Starptautiskās cilvēktiesības aizliedz civiliedzīvotāju mērdēšanu badā kā kara metodi gan starptautiskos, gan lokālos militāros konfliktos. Tas skaidri un nepārprotami postulēts abu Ženēvas konvenciju 1977. gada Papildprotokolos. No otras puses, militārajiem spēkiem, kas ļauj vai aizliedz vest humānās palīdzības kravas caur to kontrolēto teritoriju, nekādi nav jāatbalsta pretējās karojošās puses militāro spēku apgādi. Šī pretruna radījusi visai sarežģītu normu un noteikumu kompleksu, ko visai grūti realizēt bez spēka spiediena no starptautiskās sabiedrības puses. Starptautiskā Sarkanā Krusta Komiteja ir pārliecināta: bažas, ka humānā palīdzība var nenonākt līdz adresātam un nokļūt kombatantu rokās, nav likumīgs pamats nelaist cauri humānās palīdzības kravas, taču ne visi tam piekrīt.
Atbilstoši IV Ženēvas Konvencijas 23. pantam, aizliegts kā kavēt humānās palīdzības kravu pārvietošanu, kas domātas civiliedzīvotājiem (“bērniem līdz 15 gadu vecumam, grūtniecēm un dzemdētājām”). Gadījumos, kad okupētās teritorijas resursi nav pietiekami, lai nodrošinātu civiliedzīvotājus ar pārtiku un medikamentiem, prasību bez ierunām laist cauri humānās palīdzības sūtījumus skaidro plašāk. Taču visai saprotamo militāristu bažu dēļ, ka šos sūtījumus var izmantot pretējās karojošās puses spēku apgādei, jēdzienu “resursu nepietiekamība” cenšas traktēt visai konkrēti.
1. Papildprotokola 54. pants aizliedz iznīcināt “civiliedzīvotāju izdzīvošanai nepieciešamos objektus”, tai skaitā pārtikas produktu rezerves un šo produktu ražotnes, ūdensapgādes sistēmas, dzeramā ūdens krājumus un irigācijas sistēmas, kā arī “veikt darbības, kuru rezultātā civiliedzīvotāji var palikt bez pietiekama pārtikas vai ūdens daudzuma, kas radīs badu vai piespiedīs bēgt”. Pants nedefinē precīzi, vai pārtikas krājumu iznīcināšanas aizliegums automātiski paredz pozitīvu attieksmi pret pārtikas piegādēm reģioniem, kuru iedzīvotājiem ir bada draudi, taču šo pienākumu nosaka vēlākās normas, kas regulē palīdzības sniegšanu.
Ja militārā konflikta rezultātā civiliedzīvotāji netiek pietiekami nodrošināti ar pārtiku un medikamentiem, saskaņā ar 1. Papildprotokola 70. pantu “palīdzībā ieinteresētajām pusēm vienojoties, tiek veiktas neitrālas un humānas palīdzības operācijas, nešķirojot palīdzības saņēmējus”.
Palīdzības sniegšanas operācijas ir pušu vienošanās objekts, izņemot gadījumus, kad palīdzības piegāde nepieciešama civiliedzīvotāju izdzīvošanai. Ja vietēja militāra konflikta gadījumā civiliedzīvotāji “pārlieku cieš” no pārtikas vai medikamentu trūkuma, tad pusēm vienojoties, “tiek veiktas neitrālas un humānas palīdzības operācijas, nešķirojot palīdzības saņēmējus”.
Kaut arī ASV nav parakstījušas un ratificējušas 1. un 2. Papildprotokolus, tās atbalsta mērdēšanas badā kā kara vešanas metodes aizliegumu. Diemžēl tieši esošo tiesību divdomīgums - konflikts starp militāro nepieciešamību un visu pušu pienākumu neaizkavēt civiliedzīvotājiem domātas humānās palīdzības kravas, lai likvidētu bada draudus, kas varētu piespiest iedzīvotājus pamest savas mājas, - ANO un nevalstisko organizāciju humānās palīdzības konvoji Bosnijā izrādījās šādas šantāžas upuri, kādu es redzēju serbu spēku kontrolpunktā.
Labāk piekāpties un ļaut serbiem konfiscēt 30% kravas, lai vismaz pārējie 70% nonāktu līdz civiliedzīvotājiem ko, atklāti sakot, serbi varēja neļaut. Aptuveni tā nolēma lielākā daļa humānās palīdzības organizāciju. Alternatīva varēja būt nopietns bads civiliedzīvotāju, it sevišķi neaizsargāto - sirmgalvju un bērnu, - grupu vidū. Un jāatzīst, ka badu Bosnijā, kura draudi pastāvēja visu kara laiku, izdevās novērst tikai pateicoties humānās palīdzības sūtījumiem. Bosnijā situācija nebija viennozīmīga. ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārvalde un citas struktūras ātri pārliecinājās, ka vai serbiem ir jālaiž cauri savai teritorijai humānās palīdzības kravas, ir visai strīdīgs. ANO Drošības padome pieprasīja tieši to, taču, novērtējot reālo situāciju, nācās atzīt, ka nespēj kavēt vismaz daļas palīdzības kravu nonākšanu Bosnijas muslimu armijas rīcībā, kas arī ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Diemžēl, lai kā skanētu likumi, kara laikā pirmie pārtiku saņem armija, kas tai tiek klāt.
Tas bija viens no iemesliem, kas organizācijām lika rīkoties tā kā tās rīkojās. Cits iemesls bija pasaules lielvalstu un ANO gribas trūkums ar spēku panākt netraucētu humānās palīdzības kravu nosūtīšanu. Tāpēc atpirkšanās no karojošajām armijām šķita pieņemamāka, nekā principialitāte.
Kā izteicās tai laikā Zagrebā strādājošs ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārvaldes darbinieks: “mēs nevarējām pieļaut, ka ļaudis mirst badu, tāpēc uz daudz ko nācās pievērt acis”. Lielā mērā uz to viņus piespieda starptautisko tiesību neviennozīmīgais traktējums un neatbilstība reālajai situācijai.
Kosova
Dženifera Lininga
Neilgais, taču nežēlīgais konflikts Kosovā, kurš ilga no 1988. gada februāra līdz 1999. gada jūnijam, vēl joprojām Rietumu valdību starpā ir strīdus ābols, apspriežot kolektīvo militāro akciju mērķus un metodes. Šis konflikts pamudināja valdību Belgradā iztīrīt Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas (DFR) teritoriju no neserbu iedzīvotājiem. Savukārt reaģējot uz to izvērstā NATO militārā akcija bija pirmā šāda mēroga akcija alianses pastāvēšanas laikā.
ASV Valsts departamentā uzskata, ka konflikta laikā Kosovā tikuši nogalināti 11 000 albāņu. Dienvidslāvijas valdība apgalvo, ka dzīvā spēka zaudējumi tās bruņotajos spēkos šajā konfliktā bija aptuveni 5000 militārpersonu un 1500 civiliedzīvotāju, kas gājuši bojā NATO aviācijas uzlidojumos. Dienvidslāvijas bruņoto spēku iejaukšanās notikumos Kosovā izraisīja XX gs. lielākās civiliedzīvotāju deportācijas.
Karš Kosovā izraisīja visai asu diskusiju par to, cik daudz starptautiskās cilvēktiesības (SCT) piemērojamas nestarptautiskos konfliktos, koros valsts rupji pārkāpj savu pilsoņu cilvēktiesības. 1998. gada pēdējos mēnešos pretrunas starp SCT prasībām un valsts iekšējās likumdošanas normām un suverenitāti sasniedza kritisko punktu. Cilvēku vajāšana Kosovā radīja politisku un morālu nepieciešamību iejaukties, taču ne Drošības Padome, ne ANO rīkojumi nedeva tam pietiekamu juridisku pamatu. Saskaņā ar SCT valsts pienākumos ir nepieļaut nopietnus pārkāpumus, taču vai šie pienākumi ir tik obligāti, lai attaisnotu vienas valsts spēka pielietošanu pret otru valsti, - tas jau ir cits jautājums. Pretrunas starp šīm prasībām 1999. gada martā izraisīja NATO lēmumu pielietot spēku pret DFR, lai aizstāvētu starptautiski atzītas cilvēktiesības un starptautisko tiesību normas. Savukārt DFR un vairākas citas valstis novērtēja šo aktu kā rupju starptautisko tiesību pārkāpumu attiecībā pret suverēnu valsti. Taču, aplūkojot šo NATO akciju, jāņem vērā, ka Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā 1999. gada maijā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību kara noziegumos – pirmais gadījums, kad šāda apsūdzība izvirzīta esošas valsts esošam prezidentam.
Konflikts starp albāņiem un serbiem saasinājās visus 90. gadus. 1995. gada vienošanās Deitonā nekādi neskāra savstarpējo aizvainojumu, kas krājās Kosovā. Reāla juridiska un politiska konflikta noregulējuma pamata neesamība inspirēja albāņu neiecietības pieaugumu un veicināja Kosovas atbrīvošanas armijas (KAA) mobilizāciju.
1998. gada janvārī KAA uzsāka nopietnu ofensīvu pret Rietumkosovā izvietotajām militārās policijas daļām. Februārī notikušo represiju rezultātā gāja bojā šajos uzbrukumos vainojamie, kā arī vēl 80 šī klana locekļi. Visu 1998. gada pavasari KAA uzbrukumi serbiem un valsts iestādēm tikai pieņēmās spēkā, līdz vasarā valdības spēki sāka veikt aizvien nemērķtiecīgākus iebrukumus albāņu ciemos centrālajā Kosovā, faktiski bloķējot humānās palīdzības piegādi šim apvidum un piespiežot 300-400 000 iedzīvotāju pamest savas mājas un bēgt. Uz šo brīdi Rietumi jau saprata, ka nespēj apturēt pieaugošo vardarbības spirāli. Taču likumā noteiktā civiliedzīvotāju aizsardzība bruņota konflikta situācijā nezaudēja savu spēku, jo Dienvidslāvija bija parakstījusi gan Ženēvas Konvencijas, gan abus Papildprotokolus un, attiecīgi, tai bija saistošs ne tikai Konvenciju kopējais 3. pants, bet arī daudz striktākās 2. Papildprotokola prasības.
Septembrī izplatījās baumas par Dienvidslāvijas militārās policijas veiktajām masu slepkavībām. Sabiedrības sašutumu palielināja strīdi par iejaukšanās nepieciešamību, pamatojoties uz starptautisko cilvēktiesību normām. Pie vienota viedokļa par humānās iejaukšanās nepieciešamību, ņemot vērā aso Dienvidslāvijas protestu, Rietumi tā arī nenonāca un beigu beigās, Rietumu lielvalstis nolēma panākt no Belgradas uguns pārtraukšanu un drošības nodrošināšanu Kosovā, Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) kontrolē. Novembra beigās, kad Belgrada bija piekritusi samazināt militāro kontingentu šajā Dienvidslāvijas provincē un ielaist tur humāno palīdzību, Rietumi pieprasīja arī no KAA pārtraukt karadarbību. Novembri un decembri vienošanās tika ievērota: neatkarīgajiem novērotājiem tika brīvi ļauts brīvi pārvietoties, aģentūrām, kuras nodrošināja humāno palīdzību, varēja piekļūt pie savas mājas atstājušajiem civiliedzīvotājiem. Taču tajā pašā laikā Kosovā tika izvietoti Dienvidslāvijas militārie spēki, klaji pārkāpjot šo vienošanos. Armijas atgriešanās izraisīja karadarbības atsākšanos ārpus pilsētām. Tad notika kas tāds, kas krasi mainīja konflikta gaitu. 1999. gada 15. janvārī Račakas ciematā, centrālās Kosovas dienviddaļā, tika nogalināti 45 cilvēki. Nākamajā dienā notikuma vietā ieradās EDSO misijas Kosovā vadītājs Viljams Vokers, kurš raksturoja notikušo kā “nepārprotamu noziegumu pret cilvēci”. Apsūdzību pastiprināja ASV militārā izlūkdienesta veiktās serbu policistu sarunu pa mobilajiem telefoniem noklausīšanās, kas liecināja, ka uzbrukums KAA atbalstošajiem civiliedzīvotājiem bijis apzināts un mērķtiecīgs.
Nopietnie Dienvidslāvijas spēku veiktie pārkāpumi, kam klāt nāca KAA veiktās represijas pret serbu civiliedzīvotājiem un uzbrukumi valsts objektiem, izraisīja pēdējo mēģinājumu panākt abu konfliktējošo pušu vienošanos Rambuijā (Francijā). Sarunas, pārpilnas ar savstarpējiem apvainojumiem, beidzās bez rezultāta, kad Dienvidslāvijas prezidents Miloševičs noraidīja visus priekšlikumus kā nepieņemamus Dienvidslāvijas suverenitātei. 4. martā sākās NATO aviācijas uzbrukums taktiskajiem objektiem Kosovā un stratēģiskajiem objektiem pārējā Dienvidslāvijā.
Lai izvairītos no Dienvidslāvijas pretgaisa aizsardzības pretuguns, NATO bumbvedēji meta savu šāviņu kravu no liela augstuma (5 km un augstāk) diennakts tumšajā laikā. Sliktie laika apstākļi un Dienvidslāvijas aizsardzības spēku izvēlētā izvairīšanās taktika ievērojami apgrūtināja uzbrukumus no gaisa. Kā minimums vismaz trijos NATO aviācijas uzlidojumos Kosovai tika sabombardētas civiliedzīvotāju transporta kolonnas un ēkās ieslodzītie sagūstītie KAA kaujinieki. Pārējā Dienvidslāvijas federācijā NATO aviācijas uzlidojumu mērķi bija rūpniecības objekti, tilti, dzelzceļa mezgli, pilsētu elektroapgādes sistēmas. Lai nepieļautu Belgradas nostājas publisku paušanu un NATO nevēlamu faktu interpretāciju, tika pieņemts viens no strīdīgākajiem lēmumiem: lēmums par Radio un televīzijas centra Belgradā bombardēšanu.
NATO valstu kontingenta vadība savu darbību attaisnoja ar nepieciešamību aizstāvēt Kosovas iedzīvotājus no plašajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, nodrošināt drošību Eiropā un saglabāt uzticību NATO. Taču tā kā Dienvidslāvijas sauszemes spēki neizrādīja nekādu pretestību un necentās uzlidojumus kavēt, tikai pastiprināja represijas Kosovā, pirmais un zināmā mērā arī otrais šo attaisnojumu arguments izrādījās tikai tukši apgalvojumi. Tad civiliedzīvotāju aizstāvēšana pārvērtās par genocīda novēršanu. Kas notika Kosovā, pilnībā noskaidrot nebija iespējams. Bēgļi vēstīja par simtiem, pat tūkstošiem nogalināto. Sabiedrības atmiņā vēl svaigi bija Srebreņicas notikumi, bet ikdienas ziņojumos presei NATO spēku vadība un ASV valdība nemitīgi runāja par masu slepkavībām.
Jautājums par to, cik īsti civiliedzīvotāju gājis bojā Dienvidslāvijas spēku darbības ekscesos, vēl joprojām ir strīdīgs. Labāk zināms to skaits, kuriem nācās pamest savas mājas un bēgt. Nedēļu pēc NATO uzsāktās bombardēšanas Albānijas, Maķedonijas un otras Dienvidslāvijas federācijas zemes Melnkalnes robežas šķērsoja tūkstoši bēgļu. Aprīļa vidū pēc paviršiem aprēķiniem Kosovu bija pametuši aptuveni 800 000, un vēl aptuveni 500 000 bija kļuvuši par piespiedu pārceļotājiem.
1999. gada 27. maijā Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību noziegumos pret cilvēci. Apsūdzībā, kas pamatā attiecās uz notikumiem pēc 1999. gada 1. janvāra, Miloševiču un 4 citus Dienvidslāvijas armijas vadītājus apvainoja plašās deportācijās, kosoviešu vajāšanās un slepkavībās rasisku un reliģisku motīvu dēļ. Īpaši tika pieminēts slaktiņš Račakā un sešos citos ciematos, uzskaitot 340 tur nogalināto albāņu vārdus. Pirmajā brīdī apsūdzības izvirzīšanas esošas valsts pie varas esošam prezidentam efekts palika otrajā plānā aiz strīdiem par šī soļa savlaicīgumu: vai jaunie kriminālvajāšanas draudi nepastiprinās Miloševiča nevēlēšanos piekrist krīzes politiskam noregulējumam, un vai to nav inspirējuši ASV un NATO vadības politiskie mērķi? Kādu iespaidu tas viss atstāja uz Miloševiču, mēs nevaram zināt, taču jau dažas dienas pēc apsūdzības izvirzīšanas viņš izrādīja daudz lielāku vēlmi diplomātiskiem kontaktiem ar sarunu starpniekiem no Krievijas un Somijas. 1999. gada 10. jūnijā tikta panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu.
Karš Kosovā mantojumā atstājis milzumu juridisku strīdu. Vai var NATO apsūdzēt apkārtējās vides postījumos Balkānos, vai kara noziegumos, kas izpaudušies uzbrūkot civilajiem objektiem Dienvidslāvijā? Pirmais jautājums jau praktiski atrisināts, izmantojot esošās atskaites, savukārt 1999. gada vasaras uzlidojumos nogalināto skaitu lielākā daļa analītiķu lēš kā aptuveni 10 000 cilvēku. Kosovā turpina strādāt izmeklētāji un eksperti, un EDSO, pamatojoties uz Bosnijas etnisko tīrīšanu izmeklēšanas pieredzi, spriež, ka beigu beigās izdosies visai precīzi konstatēt vairāku tūkstošu bez vēsts pazudušo un iespējami nogalināto likteni. Spriest pēc uz šo brīdi pieejamajām ziņām, vai serbi Kosovā īstenojuši genocīdu, ir pāragri. Genocīds ir visai konkrēts noziegumu veids, un to nedrīkst jaukt ar citiem pret civiliedzīvotājiem kara laikā īstenotajiem noziegumiem. Taču 1999. gada maijā bažas par iespējamajiem Miloševiča nodomiem un iespējām īstenot genocīdu bija visai pamatotas. Tajā laikā bija visai daudz kas zināms par viņa raksturu un darbību, bet praktiski nekas nebija zināms, kas īsti notiek Kosovā, izņemot to, ka 800 000 cilvēku pametuši šo Serbijas provinci, bet uz vietas palikušie ir neaizsargāti Dienvidslāvijas militāro un policejisko spēku priekšā.
Starptautiskās tiesības pieprasa no valsts visiem spēkiem novērst iespējamo genocīdu, pirms tas noticis. Diemžēl nav precedentu un objektīvu kritēriju, kas ļautu pasaules sabiedrībai precīzi un objektīvi konstatēt, ka tas, ko redzam, patiesi ir genocīds. Ņemot vērā pēc “aukstā kara” strauji pieaugušajām rūpēm par starptautisko cilvēktiesību ievērošanu un genocīdu, ir vairāk nekā nepieciešams esošajiem principiem pievienot praktiski pielietojamas un empīriski pamatotas normas, kas ļautu noteikt robežšķirtni, aiz kuras sākas genocīds, un attiecīgi orientēt starptautiskās akcijas.
Kas attiecas uz apkārtējai videi nodarītajiem zaudējumiem, 1999. gada rudenī NATO aviācijas īstenoto bombardēšanu sekas analizēja divas dažādas ANO ekspertu grupas. Tika secināts, ka ļoti grūti nošķirt bombardēšanu sekas no pirms tam, vēl komunistiskajā periodā apkārtējai videi nodarītiem postījumiem. Taču nebagātinātā urāna, nesprāgušo artilērijas un aviācijas šāviņu, tai skaitā NATO pielietotās kasešu bumbu ietekme uz apkārtējo vidi vēl joprojām ir kaismīgu diskusiju tēma. Par iespējamajiem NATO spēku veiktajiem kara noziegumiem Starptautiskā tribunāla bijušās Dienvidslāvijas jautājumā prokurora kanceleja 1999. gada decembrī atzina, ka pat formāla NATO spēku darbības Kosovas konflikta laikā izmeklēšana nav veikta. Taču jau pats fakts, ka šis jautājums apspriests, daudznozīmīgi norāda uz grūtībām topošās Starptautiskās Krimināltiesas potenciālās jurisdikcijas un pilnvaru apjoma noteikšanā, attiecībā pret lielvalstu rīcības izvērtējumu konfliktos nākotnē.
Diskusijas par starptautisko cilvēktiesību jautājumiem, sakarā ar konfliktu Kosovā, izraisīja tādus strīdus sabiedrībā un oficiālajās aprindās, kādus nebija izraisījis neviens cits no 90. gadu konfliktiem. Taču šajā diskusijā aizvien skaidrāk parādījās viens juridisks un politisks pamatfaktors: pirmo reizi tika īstenota starptautiska militāra akcija, lai novērstu nopietnus starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus. Uz tā fona jautājums par šīs akcijas tiesiskumu bez ANO sankcijas ir svarīgs, taču ne primārs. Ir nepieciešams pilnveidot tiesiskā pamatojuma mehānismu un praktisko darbību kontroli, taču nedrīkst aizmirst gūto mācību: Kosovas gadījumā daļa starptautiskās sabiedrības spēja apvienoties, lai novērstu iespējamo genocīdu.
