islāms
Dažādi temati:
Islāma vēsture Āfrikā
Zahra Avale (Zahrah Awaleh)
Tulkojusi Līna. Daudz dažādi attēli šeit: links.
Islāms Austrumāfrikā
Gadsimtu gaitā Āfrikas austrumu krastu skārušas vairākas kultūras un civilizācijas. Ēģiptes augšgalā esošajā Karalieņu ielejā ir slavenās Ēģiptes valdnieces Hatšepsutas kapenes, kur atrodas ciļņi no 2000.gada p.m.ē. Šeit redzami ēģiptieši, kas tirgojas ar Puntas zemi, kas tajā laikā ietvēra tagadējās Eritrejas, Somālijas un Jemenas teritorijas, un atzina tās augsto civilizācijas līmeni. Romieši to sauca par Azāniju.
Āfrikas austrumu krastā Islāma sākums datējams ar pirmo hidžru (bēgšanu, migrāciju) uz Etiopiju (Habasha), kur tajā laikā valdīja neguss * Nadžaši (An-Najashi). Pagānu Kureišu cilts pārstāvji vajāja muslimus un gribēja, lai Nadžaši muslimus padzen. Kad valdnieks izdzirdēja muslimus recitējam 19. sūru (Sūra Marija), viņš aizkustināts sāka raudāt un atļāva muslimiem palikt. Pēc Nadžaši nāves Pravietis (Lai viņam miers un Dieva svētība - saas) Medīnā par viņu aizlūdza, kas liecina par to, ka valdnieks bija (slepus) pieņēmis Islāmu. Viņam bija arī vairāki sekotāji, kas visticamāk turpināja sludināt Islāmu Eritrejā un Somālijas ziemeļrietumos.
Lamu hronikā** lasām, ka 696. gadā Umaijīdu khalifs Abd-al-Māliks ibn Marvāns (Abd al-Malik ibn Marwan) uz Āfrikas austrumiem nosūtīja emisārus. Tas norāda, ka starp viņiem pastāvēja kādas saiknes un attiecības, kas bija saistītas vai nu ar tirdzniecību vai Islāma izplatīšanu. Kilvas hronikā ietverts stāsts par septiņiem muslimu brāļiem, kas ieradās no Širāzas (Persija) un aptuveni 8. gadsimtā sāka valdīt Āfrikas austrumos. Tomēr nav skaidri zināms, vai tie tiešām bija afro-persieši vai arī svahili izmantoja persiešu izcelsmi, lai vēlāk 12. gadsimtā atdalītu sevi no pamazām ienākošajiem Šaikh un Šarif arābu klaniem un indiešiem.
Kā raksta muslimu vēsturnieks al-Masudi (Al-Mas'udi), 10. gadsimtā Āfrikas austrumos no Arābijas, Persijas līča, Indijas un Ķīnas ieradās tirgotāji. 1154. gadā muslimu ģeogrāfs al-Idrisi (Al-Idrisi)*** atzīmē tirdzniecības sakarus starp Zanzibāru un Muskatu, Omānā. 14. gadsimtā muslimu ģeogrāfs un pirmais ceļotājs Ibn Batuta (Ibn Battuta) no Marokas apmeklēja Mogadišo, Mombasu un Kilvu un atklāja, ka vietējie izglītotie cilvēki un Islāma zinātnieki lielākoties praktizē Šāfī Islāma likumdošanas novirzienu un viņiem ir labi sakari ar Hedžāzu (Arābijas Mekas un Medīnas apgabals).
No 12. līdz 14. gadsimtam Mombasā, Zanzibārā, Kivali un Kilvā parādījās vairākas apmetnes. Domājams, ka svahili bija ļoti dabīgs un videi draudzīgs dzīvesveids. Viņu mājas, kas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām, bija celtas no dabīgiem materiāliem, piemēram, koraļļiem. Viņi pārtika galvenokārt no vietējiem augļiem, dārzeņiem un zivīm.
15. gadsimtā krastu sasniedza kristieši no Portugāles. 1498. gadā Vasko da Gama ieradās kā karaļa un tautas pārstāvis tirdzniecības un reliģiskas misijas nolūkā. Ironiskā kārtā, viņš nebūtu sasniedzis krastu bez muslimu karšu palīdzības. Portugāļu jūrnieki nebūtu devušies ap Lielās Cerības ragu, ja muslimu jūrasbraucēji tos iepriekš nebūtu apmācījuši.
(IslamMuslim piezīme: „Ironiski” ir arī tas, ka muslimu kartogrāfs Ahmeds ibn Madžīds palīdzēja sasniegt portugāļiem Indiju. Savukārt tur, Goa, portugāļi ātri vien sāka dedzināt muslimus dzīvus ieslodzītus masdžidās, uzspiest savu mīlestības reliģiju...)
Da Gama attēloja Kilvu kā neredzēti skaistu vietu, kur ir eksotiski augļi, sakārtotas ielas, tekošs ūdens, stingras celtnes. Salīdzinājumā ar Eiropu, šeit bija arī ne mazāk izglītotu cilvēku un zinātnieku kā Eiropas (labākajās) daļās.
Par spīti svahili uzticībai, 1505. gadā portugāļi uzbruka Mombasai. Cilvēki masveidā bēga no lielgabalu šāviņiem. Portugāļi Mombasā izveidoja Fort Jesus (Jēzus cietoksni), un vairāki citi cietokšņi pletās gar krastu. Portugāļi turpināja pakļaut muslimu pilsētas gar Indijas okeānu, sākot no Arābijas pussalas, Adenas, Indijas, Goa, Gudžaratas līdz pat Kalikutai (nejaukt ar Kalkutu), radīdami tirdzniecības ceļu no Āfrikas austrumu krasta līdz pat Ķīnai. Būdami pieredzējuši karotāji, kas Andalūzijā bija ar inkvizīciju piespieduši neaizbēgušos muslimus oficiāli pieņemt kristietību, portugāļi sūtīja misionārus uz visām pakļautajām zemēm. Ir skaidri zināms, ka muslimi, vismaz svahili krastā, rīkoja sacelšanos, gribēdami labāk būt turku khalifāta aizsardzībā nekā portugāļu katoļu kolonizatoru pakļautībā.
Ar Omānas palīdzību, svahili veiksmīgi izbēga no portugāļiem, tomēr līdz 1812. gadam Mombasas un Lamu salu starpā bija vērojamas sadursmes. Iejaucās sultāns Sajīds Saīds (Sayyid Said) un iekaroja svahili krastu. Līdz 1840. gadam tas bija pilnībā pakļauts. Zanzibāra tagad bija svahili krasta un Omānas galvaspilsēta, iespējams tāpēc, ka tai bija laba osta un tā bija (un vēl joprojām ir) neredzēti skaista pilsēta. Kā norāda Askjū (Askew (1999: 90)), "16. gadsimtā portugāļi nežēlīgi apspieda citas tautas un centās nostiprināt varu un mazināt tirgotāju klases ietekmi pār ienesīgo zelta un ziloņkaula tirdzniecību, kas mazināja šī reģiona ienākumus." Liekot katras pakļautās pilsētās iedzīvotājiem maksāt nodevas zeltā un ieviešot caurlaižu sistēmu, kas kontrolētu ūdens satiksmi, portugāļi Abdul Šarifa (Abdul Sheriff) vārdiem ( 1987: 16) "nokāva zosi, kas dēja zelta olas."
Omānieši centās atjaunot svahili tirdzniecību sultāna Sajīda Saīda valdīšanas laikā, bet savus agrākos apmērus tā tomēr nesasniedza. Tā vietā svahili tirgotāji pievērsās lauksaimniecībai un audzēja un pārdeva muskatriekstus un krustnagliņas.
Punta zeme:
http://en.wikipedia.org/wiki/Land_of_Punt
Azānija:
http://en.wikipedia.org/wiki/Azania
Kilva:
http://en.wikipedia.org/wiki/Kilwa_Kisiwani
Zandž (Austrumāfrikas krasts un tā ļaudis):
http://en.wikipedia.org/wiki/Zanj
Svahili:
http://en.wikipedia.org/wiki/Swahili
Zanzibāra:
http://en.wikipedia.org/wiki/Zanzibar
Ahmeds ibn Madžids:
http://en.wikipedia.org/wiki/Ibn_Majid
Muslimu Marko Polo (patiesībā ievērojamāks) - Ibn Batuta:
http://en.wikipedia.org/wiki/Ibn_battuta
Mogadišo vēsture:
http://en.wikipedia.org/wiki/History_of_Mogadishu
Geda:
Ar foto: http://en.wikipedia.org/wiki/Ruins_of_Gedi
Ar foto:
http://www.africanmeccasafaris.com/kenya/mombasa/excursions/gediruins.asp
Ar foto:
Dažādi attēli forumā: Links
Islāms Ziemeļāfrikā.
640. gadā Amrs ibn Al Āss ('Amr ibn Al-'Aas) caur Fustatai iekaroja Ēģipti un vēlāk arī citas pie Vidusjūras esošās Bizantijas impērijas zemes. Bizantijas pārvaldītajā Ēģiptē tie, kuri nebija romiešu izcelsmes bija ekspluatēti otrās šķiras iedzīvotāji.
(IslamMuslim piezīme: Tā kā Konstantinopoles pareizticīgā baznīca uzskatīja Ēģiptes kristiešus (koptus) par ķeceriem un apspieda viņus, tad ēģiptieši palīdzēja muslimiem iekarot Ēģipti. Muslimi viņiem nodrošināja viņu reliģisko brīvību.)
646-652. gadā Abdullāhs ibn Abi Sarhs (Abdullah ibn Abi Sarh) šķērsoja Ziemeļāfriku un devās uz Rietumtunisiju, Ziemeļalžīriju un lielāko daļu Sahāras. Viņa piemēram sekoja Ukbā ibn Nafi ('Uqbah ibn Nafi') un izplatīja muslimu varu Marokā. Domājams, ka gājienam vajadzēja sasniegt pat Atlantijas Okeānu. Ukbā devās arī uz dienvidiem, un Islāma izplatība turpinājās arī Sahārā, līdz pat Čada ezeram. Sākotnēji Islāms Āfrikā tika izplatīts militārā ceļā, kas vēlāk kļuva par mierīgu procesu un izplatījās ar tirdzniecības un laulību starpniecību. Līdz par Āfrikas rietumiem Islāms izplatījās arī pateicoties ar to saistītai izglītībai un zināšanām. Šis galvenokārt bija mierīgs process, īpaši uz Sahāras tirdzniecības ceļiem.
1039. gadā šeihs Abdullāhs ibn Jāsīns (Abdullah ibn Yasin) izveidoja Al-Murabitun (Almoravidi) kustību, kas bija vērsta pret Sandžajas berberu kopienu. Kustība aizliedza darīt ļaunu un centās izskaust nelikumīgos nodokļus. Iespējamas, ka viņu uzrašanās ir kā atbilde uz reģionā notiekošo Islāma ievērošanas standartu pazemināšanos. Tā kā muslimi nepārtraukti cīnījās ar Bizantijas un citiem karaspēkiem, tad pie muslimu zemju robežām tika uzcelti rubut (cietokšņi). (No tā arī varētu būt nosaukums - Al-Murabitun.) Tās slavas laikos Almoravidu impērijas sastāvā ietilpa Maroka, Rietumalžīrija un Andalūzija.
1051. gadā Maghriba reģionā Almoravidiem bija jauns vadonis – Jūsufs ibn Tašfins (Yusuf ibn Tashfin), kura valdīšanas laikā minētajai kustībai bija lieli panākumi un tā izplatījās uz dienvidiem līdz pat Rietumāfrikai. Cietokšņi (rubut) tika celti pat pie Nigēras upes. Ap 1062. gadu ibn Tašfins dibināja Marakēšu kā Almoravidu galvaspilsētu un drīz pēc tam ar karaspēku devās uz Seviļu Andalūzijā, lai palīdzētu Spānijas muslimu valstiņām cīņā pret iebrūkošajiem kristiešu karaspēkiem. Viņš muslimiem palīdzēja atkal 1088. gadā, kad kristiešu karapulki ieradās no ziemeļu apgabaliem.
Pēc tam, kad Almoravidi guva panākumus Andalūzijā, muslimi pamazām kļuva vāji Islāma praktizēšanā. Kā atbildi uz to radās Almohadu kustība (Al-Muwahhidun - monoteisti), kuri izdevās veiksmīga sacelšanās un viņi kļuva par Almoravidu impērijas mantiniekiem, un 1146. gadā pārņēma arī Andalūziju. Almohadu vadonis bija kāds Masmudas berbers no Dienvidmarokas Muhameds ibn Tumarts, kurš bija devies hadžā, studējis un studējis Mekā. Viņu būtiski ietekmēja arī al Ghazali (Al-Ghazali) darbi, kā rezultātā viņš centās atjaunot Islāma ietekmi Maghriba reģionā (Āfrikas ziemeļrietumi – Maroka, Alžīrija, Tunisija). Almohadi uzsvēra tauhīda (unifikācija, monoteisms) nozīmi, un 1146. gadā Ibn Tumarta vadībā Andalūzijā sakāva Almoravidus. Tādējādi muslimi Andalūzijā atguva spēku uz kādu laiku, un Andalūzija radīja daudzus izcilus domātājus, Islāma un dabaszinātņu zinātniekus. Piemēram, slaveno medicīnas, astronomijas, matemātikas, fizikas un citu dabaszinātņu pētnieku, filozofu un fiqh (Islāma jurisprudence) zinātnieku Averosu jeb Ibn Rušdu (Ibn Rushd). Tomēr, kā atzīst slavenais tā reģiona vēsturnieks un filozofs, par socioloģijas tēvu sauktais Ibn Khalduns (Ibn Khaldun), ja kāda sabiedrība ir panākumiem bagāta un ļoti pārtikusi, pēc noteikta laika vērojams pagrimums un puvums un pēc kāda laika atkal pacēlums. Andalūzija ir viņa sociālās teorijas izcils piemērs, kas 1492. gadā nonāca kristiešu un tumsonīgās inkvizīcijas rokās.
http://en.wikipedia.org/wiki/Abdallah_ibn_Yasin
http://en.wikipedia.org/wiki/Almoravid_dynasty
http://en.wikipedia.org/wiki/Almohads
http://en.wikipedia.org/wiki/Ghazali
http://en.wikipedia.org/wiki/Ibn_Rushd
http://en.wikipedia.org/wiki/Ibn_Khaldun
Saladīna (Salah-ed-Dīn) pārbūvētā Kairas citadele.
Vēl Kaira.
Kairas galvenais tirgus.
Ibn Tulūna masdžida:
Dažādi attēli forumā: Links
Islāms Rietumāfrikā.
Islāms Rietumāfrikā sāka izplatīties ap 11. gadsimtu. Kā norāda muslimu ģeogrāfs Al-Zuhri 1137. gadā, Ganas iedzīvotāji pieņēma Islāmu 1076. gadā. Domājams, ka to veicinājusi saskarsme ar Almoravidiem, lai gan Ganas valdnieks nebija muslims.
1050.-1250. gados bija Mali impērijas uzplaukuma periods. 14. gadsimtā Mali imperators Mansa Mūsa iedibināja Maliki Islāma likumdošanas novirzienu un devās hadžā. Stāsta, ka kopā ar viņu pāri Sahāras tuksnesim uz Ēģipti devās ap 12 000 – 72 000 cilvēku. Ēģiptē viņi satika Mamluku valdniekus, kuri bija pārsteigti ar viņa negaidīto ierašanos. Tā kā Mali tajā laikā bija Rietumāfrikas zelta tirdzniecības centrs, Musa un viņa sekotāji sev līdzi atveda tik daudz zelta, ka ar savu izšķērdību apdāvinot visus, izraisīja lielu inflāciju apmeklētajās zemēs. (No Islāma viedokļa izšķērdība ir grēks.)
1352-1353. gadā, Mansa Mūsas brāļa Mansa Suleimana valdīšanas laikā, Mali impērijā ieradās slavenais 14. gadsimta pasaules apceļotājs Ibn Batuta. Viņu sajūsmināja šeit valdošais taisnīgums un miers, kā arī vietējo muslimu mīlestība pret masdžidu celšanu un piektdienas sanāksmēm un kopīgajām lūgšanām. Tomēr valdnieka galmā viņš arī pamanīja vairākas pirmsislāma vietējās paražas, kuras uzsvēra karalistes iedzīvotāju stratifikāciju.
1068. gadā Andalūzijas ģeogrāfs Al-Bakri ievāca informāciju par trim viņa laika Āfrikas zemēm – Gao, Takruru un Ganu. Vienā tekstā minēts, kā kāds Rietumāfrikas valdnieks pēc saskarsmes ar kādu muslimu tirgotāju pieņēmis Islāmu. Šis muslimu tirgotājs bija ieradies ciemos pie valdnieka, kura zeme gadu no gada nemitīgi cieta no sausuma. Tādējādi valdnieks prasīja, vai šis muslimu viesis varētu lūgties, lai šeit līst lietus. Viņš piekrita tikai ar vienu nosacījumu, proti, ja valdnieks pieņems Islāmu un lūgsies līdz ar viņu. Tā nu viņi lūdzās visu nakti, un rītausmā lija lietus. Pēc šī brīnuma valdnieks lika sadauzīt visus elkus un no valsts izdzīt visus burvjus. Valdnieks un viņa radinieki pieņēma Islāmu un sāka to praktizēt, tomēr viņa tauta bija pagāni. Pēc Islāma skolu un masdžidu celtniecības, Islāms ļoti ātri izplatījās. 1200. gadā Dženne pilsētā jau dzīvoja 42 000 mācītu vīru un zinātnieku.
15. gadsimtā Rietumāfrikā izpletās Songhai impērija, kurai ir liela nozīme Islāma izglītības tālākā attīstībā. Timbuktu un Dženne bija nozīmīgākie impērijas centri, un Andalūzijas arhitekts un dzejnieks Abu Ishaks al Sahili (Abu Ishaq Al-Sahil) uzcēla slaveno Timbuktu Piektdienas masdžidu. Sidi Abdur-Rahmāns Al-Timimi no Arābijas ieradās Timbuktu un atklāja, ka vietējie zinātnieki viņu pārspēja fiqh (Islāma jurisprudence) zināšanās, tāpēc viņš šeit palika, lai no viņiem mācītos.
Domājams, ka Kanemu un Bornu Islāms sasniedza, pateicoties Ukbā ibn Nafi (`Uqbah ibn Nafi`), kurš to izplatīja līdz pat Čada ezeram. Domājams, ka viņš te arī apprecējies. 13. gadsimtā Kanemā Islāms kļuva par dominējošo reliģiju, un vēlāk 15. gadsimtā, pateicoties Sifava dinastijai, izplatījās arī Bornu reģionā. Sifava dinastija bija vecākā cilvēces vēsturē, un tā uzskatīja, ka ir leģendārā arābu varoņa Saifa ibn Zi Jazana (Sayf ibn Dhi Yazan) pēcteči. (Viņš cīnījās pirmsislāma Jemenā pret Etiopijas valdīšanu.) Bornu khalifāts savus ziedu laikus piedzīvoja valdnieka Mai Idrīsa Alavma (Mai Idris Alawma) valdīšanas laikā (1570-1603), kad visas valsts augstākās amatpersonas bija pieņēmušas Islāmu un galvaspilsēta N'Garzamu bija Islāma studiju nozīmīgs centrs.
17. gadsimta beigās bija novērojams, ka ļoti daudzās tirgotāju ģimenēs un viņu rados izveidojās pat Islāma zinātnieku klani. Šī tendence augstāko pakāpi sasniedza 18. gadsimtā, kad šīs grupas apmetās lauku apvidos un izveidoja savas reliģiskās kopienas – tālu prom no muslimu pilsētām, kuras bija kļuvušas samaitātas un nodevās pārmērībām. Viens no šādiem klaniem ir Džahanke (Jahanke), kura cilvēki bija zinoši Māliki fikhā. (..)
Šajos klanos bija ap 500 – 1000 locekļu. Visur, kur vien viņi apmetās, tie uzcēla skolas un apprecējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņi praktizēja mulazamah sistēmu, kad studenti dzīvoja kopā ar savu skolotāju un nereti viņa labā arī strādāja. Šādā veidā tika ne tikai apgūtas "grāmatas zināšanas", bet gūta arī praktiska pieredze, mācoties praktiski pielietot Kurānu un Sunnu. Šie zinātnieku klani no lauku apvidiem pamazām atgriezās pilsētās un tur izveidoja lielākas izglītības iestādes. 17. un 18. gadsimtā Torodbe klans izplatīja zināšanas un piedalījās arī džihādā. Viņi bija atšķirami no citiem pēc īpaša dizaina apģērba.
Vispazīstamākais klana loceklis bija šeikhs Usmans ibn Fodi, kurš 1804.-1808. gadā veica džihādu pret Islāmu ignorējošajiem muslimu valdniekiem hausu zemēs (Nigērijas ziemeļos). Džihādu viņš pamatoja savos ievērojamākajos traktātos un dzejā arābu valodā, kuros runāja par šo valdnieku pretislāmiskajām praksēm un uzvedību, tirāniju un netaisnību, kura jāaizvieto ar Islāma tiesiskumu, taisnīgumu un brālību. Vēlāk viņš izveidoja Sokoto kalifātu, ko turpināja viņa dēls Muhameds Bello un viņa pēcteči līdz pat britu iekarojumam 1903. gadā.
http://en.wikipedia.org/wiki/Ibn_battuta
http://en.wikipedia.org/wiki/Al-Bakri
http://en.wikipedia.org/wiki/Usman_dan_Fodio
http://en.wikipedia.org/wiki/Ghana_Empire
http://en.wikipedia.org/wiki/Mali_Empire
http://en.wikipedia.org/wiki/Kanem_Empire
http://en.wikipedia.org/wiki/Ouaddai_Empire
http://en.wikipedia.org/wiki/Kingdom_of_Baguirmi
http://en.wikipedia.org/wiki/Bornu_Empire
http://en.wikipedia.org/wiki/Songhai_Empire
http://en.wikipedia.org/wiki/Sokoto_Caliphate
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/4chapter2.shtml
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/7chapter6.shtml
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/index_section4.shtml
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/4chapter1.shtml
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/4chapter4.shtml
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/4chapter5.shtml
http://www.bbc.co.uk/worldservice/africa/features/storyofafrica/5chapter3.shtml
Dažādi attēli forumā: Links
Islāms Dienvidāfrikā.
Holandiešu Austrumindijas kompānijai (HAIK) Labās Cerības rags kalpoja par garāmbraucošo kuģu atbalsta punktu. Uz šejieni tika izsūtīti arī trimdā izraidītie un no troņa gāztie austrumu provinču valdnieki. Daži no šiem izraidītajiem bija Āfrikas dienvidu reģiona pirmie muslimi. Viens no tādiem bija šeikhs Jūsufs no Makassaras (Indonēzija, Sulavesi sala), kas šeit ieradās 17. gadsimtā ar ģimeni un vēl 49 sekotājiem. Viņa apmetne piesaistīja aizbēgušos vergus un citus austrumniekus. Šī apmetne arī liecina, ka Labās Cerības raga vergu vidū izplatījās Islāms. Tādējādi pastāv uzskats, ka šeikhs Jūsufs Labās Cerības ragā ieviesa Islāmu.
Vēsturnieki atzīst, ka pirmie Islāmu šajā reģionā pieņēma holandiešu koloniju atbrīvotie katordznieki, bet viņu izdarītie noziegumi nav zināmi. Interesanti, vai holandiešu kolonizatorus saniknoja viņu pretošanās vai arī muslimu ticība. Šie imāmi - "atbrīvotie katordznieki" ieradās Labās Cerības ragā 18. gadsimta laikā. Viņi bija lielākā šejienes ālimu daļa.
18. gadsimtā holandiešu Austrumindijas kompānija vairs nedrīkstēja veikt vergu sagūstīšanas sirojumus Rietumāfrikā, tāpēc viņu puse oficiālo vergu nāca no Indijas. No Indonēzijas arhipelāga nāca mazāk nekā viena ceturtā daļa vergu, mazliet vairāk par pusi bija no Madagaskaras, Maskarēnu salām Indijas okeānā un Austrumu Āfrikas krasta. 1770. gadā angļu atklājējs Džordžs Forsters pirmoreiz minēja šo grupu masdžidas un džummā lūgšanas.
Holandiešu reformātu baznīca aizliedza vergiem pievērsties kristietībai, jo tad tos nevarētu pārdot, un vergi vērsās Islāmā. Ahmats Deivids atzīst, ka muslimu vergu īpašnieki nesteidzās viņus atbrīvot no verdzības arī to nāves stundā. Par spīti tam, vairāki simti vergu, kuri nopirka sev brīvību vai arī kuru īpašnieki tos atbrīvoja, pieņēma Islāmu. Brīvie melnādainie muslimi atbrīvoja ne tikai savus vergus, bet arī pārējos, neskatoties uz to reliģiju. 1831. gadā kristiešu misionārs Džons Filips ar sajūsmu aprakstīja šo notikumu:
„Es nezinu, vai malajiešiem ir kāds likums, kas liek atbrīvot vergus, bet viņiem reti kad ir viņu reliģijas vergi. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad viņi ir nopirkuši novecojušus un nožēlojamus radījumus, neskatoties uz to reliģiju, tikai lai tos vēlāk atbrīvotu.”
Kristiešu vergu īpašnieku vidū reti kad varēja novērot tādu vienlīdzību.
Merdeka**** muslimu vergus atbrīvoja, lai tie piedalītos karos pret britiem un vēlāk Hosas āfrikāņu valsti (Xhosa).. Bija arī āfrikāņu vergi, kurus britu jūras flote pārtvēra, atbrīvoja un novirzīja uz Labās Cerības ragu, kur lielākā daļa pieņēma Islāmu. Muslimiem šeit bija tirdzniecība ar citiem muslimiem, piemēram, ar Mekas „ālimiem” ar kuriem nereti saradojās. 19. gadsimta trīsdesmitajos gados pirmoreiz minēts Hadžs uz Arābiju cauri Maurīcijas salai. Šī reģiona „ālimi” bija pirmie, kas devās Hadžā un rakstīja reliģiska un cita satura darbus. Viņi nodibināja Islāma skolas, atbrīvoja vergus, vadīja masdžidas, vadīja laulības un bēres un kopumā labi sapratās ar koloniju pārvaldītājiem. Labās Cerības raga muslimi sūdzējās karalienei Viktorijai, ka viņiem nav muslimu misionāra. 1862. gadā karaliene viņiem atsūtīja kurdu zinātnieku šeikhu Abu Bakr Effendi.
Nākamie masveidā ieradās indieši, kas bija uz kuģa vairākumā un devās uz Natālu. Viņi devās strādāt uz jauno kolonizēto austrumu Natālas provinču cukurniedru laukiem un raktuvēm. Kopā ar šiem indiešiem brauca arī vergi no Zanzibāras un Pembas salām.
Al-Hadžs Mustafa Al-Transvāli un Ēģiptes Lielmuftijs Muhameds `Abdū apsprieda faktu, ka muslimi kā minoritāte dzīvo ne-muslimu zemē. Šī saruna liecina par 20. gadsimta muslimu domas attīstību Dienvidāfrikā.
1923. gadā Transvālā muslimiem izdevās izveidot Jami` at Al-`Ulamaa', muslimu tiesas padomi Keiptaunā 1945. gadā un Jami` at Al-`Ulamaa' Natālā 1952. gadā. Tomēr šķiet, ka viņus galvenokārt nodarbināja etniski un ģeogrāfiski jautājumi, kas viņus dalīja aparteīda sistēmā (1948-1994).
1990. gadā muslimu organizāciju delegāti sapulcējās, lai apspriestu, kā atbildēt uz Dienvidāfrikas post-aparteīdu. Rezultātā tika izveidota muslimu fronte, kas 1994. gadā kandidēja Āfrikas Nacionālajā kongresā (ANK). Daži muslimi dibināja savas partijas, kas gan neieguva nevienu vietu Asemblejā. Tomēr ANK ievēlēja Abdullā Omaru par vienotās valdības tieslietu ministru.
Tā kā pēdējā laikā valdībai neizdodas apkarot noziedzību, Keiptaunā svarīga nozīme bija Islāma izglītībai jauniešiem. Radās arī tādas muslimu organizācijas kā TPNN (Tauta pret Noziedzību un Narkotikām).
http://en.wikipedia.org/wiki/Islam_in_South_Africa
Vēl smalkāk apskatīta Dienvidāfrikas muslimu vēsture:
http://www.sahistory.org.za/pages/library-resources/online%20books/history-muslims/1600s.htm
South Africa: Many Muslims, One Islam
http://www.islamonline.net/English/artculture/2003/06/article08.shtml
DĀR muslimi ir diezgan aktīvi un zināmi par spīti savam mazajam skaitam (2 miljoni). Slavenākais no tiem protams ir Ahmeds Dīdats. Internetā daudz ir arī Ebrahīma Bhama uzstāšanās. Ahmeds Dīdats, kuru DienvidĀfrikā nokaitināja kristiešu misionāru meli, un tad viņš uzsāka Bībeles pētīšanu. Nevajag raustīt muslimu aiz ūsām!
Dažādi citi attēli forumā: http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?pid=1301#p1301
* Neguss - Etiopijas valdnieka tituls. Karalis.
** Lamu hronikai nav nekāda sakara ar budistu vai Peru lamām. Pie Kenijas krastiem ir Lamu salu arhipelāgs un Lamu hronika ir vietējā hronika.
*** http://en.wikipedia.org/wiki/Muhammad_al-Idrisi Un viņa karte.
No mūsu viedokļa – otrādi:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/db/Al-Idrisi%27s_world_map.JPG
**** Merdeka – Malajiešu vārds, kas nozīmē „Neatkarība”. Apzīmē kustību un tās biedrus cīņai par neatkarību no Rietumu kolonizatoru okupācijas. http://en.wikipedia.org/wiki/Merdeka
