islāms
Citi izcilie vīrieši:
- Pirmsmuhammada posma izcilie Dieva kalpi, kuri nebija pravieši
- Otrajā un trešajā Muhammada skolnieku paaudzē
- Vēsturē pēc salafiem līdz mūsdienām
- Mūsdienās
Ibn Khalduns - socioloģijas tēvs
Muhameds Salahetdinovs
Tulkojusi Khadidža.
Šogad paiet 600 gadi kopš dižā muslimu domātāja Ibn Khalduna nāves. Viņu pelnīti uzskata par mūsdienu socioloģijas priekšteci. Šī viduslaiku zinātnieka meklējumi un pētījumi ir pieprasīti arī mūsdienās.
Abdurrahmans Ibn Khalduns ( 1332 – 1406) ir viens no pirmajiem civilizācijas vēstures teorētiķiem un pašu senāko socioloģisko koncepciju autors. Pēc vēsturnieka un filozofa Arnolda Toinbi domām Islāma zinātnieks “iecerēja un noformulēja vēstures filozofiju, kura, bez šaubām, ir dižākais no visu laiku un visu tautu darbiem, ko jebkad radījis cilvēka prāts”. Pēc nozīmības socioloģijas kā zinātnes jomā viņš ierindojams kopā ar tādiem vēlākiem autoriem kā Makjavelli, Viko un Monteskje.
Ibn Khalduns dzimis 1332. gadā dižciltīgā ģimenē, kas ienākusi Tunisijā no Andalūzijas. Viņa vecvectēvs Hafsidu dinastijas laikā bija finansu ministrs.
16 gadu vecumā, kļuvis par bāreni, Abdurrahmans sāka strādāt, sākumā kā rakstvedis Tunisijas sultāna galmā, bet vēlāk kā Marinīdu sultāna Fēzā personīgais sekretārs, kā Granadas emīra sūtnis pie Kastīlijas karaļa un visbeidzot kā hadžibs (padomnieks) Hafsīdu sultānam Bužā (Béjaïa, Bougie, Bgayet, Bijāyah). Savas dzīves pēdējos gadus viņš pavadīja Kairā, pildot augstākā tiesneša (kadi) funkcijas un strādājot kā muslimi tiesību pasniedzējs Al-Azharas universitātē. Neilgu laiku pirms nāves zinātnieks pārgāja dienestā pie Timura (Tamerlana), kura uzdevumā viņš sastādīja dzimtā Magriba (Islāma pasaules rietumi - mūsdienu Tunisija, Alžīra un Maroka) aprakstu.
Zinātnieka gatavība kalpot un darboties dažādu valdnieku labā pastāvīgi mainīgajos politiskajos apstākļos tika vērtēta pretrunīgi. Taču nevar neatzīt, ka tieša piedalīšanās sava laika politiskajā dzīvē (kalpošana gandrīz pie visiem Magriba valdniekiem), labvēlīgi ietekmēja Ibn Khalduna vēsturiski -socioloģiskās nodarbes un pārdomas.
Nozīmīgākais no viņa darbiem ir “Lielā vēsture” jeb “Pamācošo piemēru grāmata, sākumu pieraksts, un notikumi no arābu, persiešu un berberu un viņu vareno laikabiedru dienām”*. Īpaši slavens ir darbs “Ievads” “Lielajai vēsturei”, kas pazīstams ar nosaukumu “Mukaddima”. Šis darbs ir sava veida viņa laikmeta sociālekonomiskās un politiskas dzīves enciklopēdija.
Fragmenti no "Mukaddima" satur domātāja uzskatu izklāstu par cilvēka sociālo dabu un viņa izzinošajām spējām, par valsts attīstības evolūcijas (piecu fāžu) likumsakarībām un par priekšnoteikumiem, kas nepieciešami sekmīgai valsts pārvaldei.
Tajā izklāstīts dinastiju maiņas ciklu zinātnisks sociāldinamisks skaidrojums, kura pamatā ir sarežģītās politisko, militāro, morāli-psiholoģisko, ekonomisko, ģeogrāfisko, klimatisko un citu faktoru mijiedarbības analīze.
Savā darbā “Ibn Khalduna likums”, profesors Nikolajs Rozovs no Novosibirskas raksta, cik ļoti aktuāli un piemēroti Krievijas politiskām reālijām ir Ibn Khalduna pētījumi. Viņš raksta: “Skaidrs, ka viduslaiku Ēģiptes sabiedrības faktori un aspekti radikāli atšķiras no mūsdienu Krievijas. Tomēr viduslaiku ēģiptieša skatījums izrādās visai vērīgs, bet pieeja daudzējādu cēloņsakarību un ciklisku likumsakarību uzskaitei - mūsdienīga un pamācoša. Nav brīnums, ka Ibn Khalduna idejas pašlaik attīstās un tiek precizētas rietumu un Krievijas zinātnieku matemātiskajā modelēšanā.”
Taču pat augstāk minētie nopelni nevar rādīt pilnīgu priekšstatu par Ibn Khaldunu, ja neņem vērā to garīgo pasauli, kurā dzīvoja un radoši darbojās zinātnieks. Viņa darbu vispusīgai un dziļai sapratnei nepieciešams zināt to garīgo vērtību atmosfēru, kas ieskāva viņu, no kuras viņš smēla savu iedvesmu.
Darbojoties zinātnes jomā, dodot pamācības ļaudīm, viņš neaizmirst par savu stāvokli Radītāja acīs. Kā dievbijīgs muslims, viņš sava slavenā darba ievadā raksta šādus vārdus: «Raksta (Visaugstākā) nabaga vergs, Abdurrahman Ibn Muhammad Ibn Khaldun Al'-Hadrami, kurš alkst sava Kunga un kurš cer uz Viņa žēlastību».
Viņa dzīvi un daiļradi caurvij Islāma vērtības un tās tiek būvētas uz Islāma tikumības kodeksa, kultūras un ētikas, sabiedriskās iekārtas, ekonomiskās un politiskās sistēmas pamatiem, kas izriet no Dievišķajiem rakstiem un dabas likumiem, ko iedibinājis Visaugstākais.
Saskaņā ar Islāmu, visi ļaudis dzimst taisni un bez grēka, un vienādā pakāpē ir atbildīgi Visaugstākā priekšā, neatkarīgi no nacionalitātes, dzimuma un rases piederības: „Ak cilvēki! Patiešām, Mēs radījām jūs par vīriešiem un sievietēm, darījām jūs par tautām un ciltīm, lai jūs izzinātu viens otru, jo visvairāk Dievs jūsu vidū ciena tos, kas īpaši Dievbijīgi. Patiešām, Dievs - Zinošais, Lietpratīgais” (Kurāns, 49:13).
Ibn Khalduns studēja dažādas tautas, ciltis un civilizācijas, to paražas, politiskās un ekonomiskās sistēmas. Viņš atklāja likumus un cēloņsakarības, kas ir gan personības, gan sabiedrības, valstu un kultūru veidošanās pamatā. Viņš pētīja sakarības starp tautu ģeogrāfiju un to dzīves veidu, morāles un pasaules uzskatu pamatiem.
No neizglītotu beduīnu kopienām** Islāms radīja attīstītu civilizāciju, kas dāvājusi pasaulei diženus zinātniekus un pirmatklājējus. Šī mācība pārvērta nesaudzīgus laupītājus taisnīgos gudrajos, bet izvirtušus dzērājus - izcilos sabiedrības aktīvistos. Tie bija cēli bruņinieki dienā un lūgšanās raudoši mūki naktī - tā dēvēja Islāma Pravieša līdzgaitniekus.
Ibn Khalduns kļuva par šā mantojuma turpinātāju. Viņš bija no tās pašas dievbijīgo zinātnieku plejādes, no kuras bija arī diženais ārsts Ibn Sina vai izcilais matemātiķis Al-Khorezmi. Viņi pārstāvēja diženu civilizāciju, kas stāv uz diviem pīlāriem - ticības un zinātnes.
Tiecoties izzināt cilvēciskās esamības likumus, Ibn Khalduns bija gan vēsturnieks, gan ģeogrāfs un valodnieks, tādējādi izpildot Visaugstākā gribu, līdzīgi daudziem citiem izciliem zinātniekiem un domātājiem, kuri atklāja Dieva zīmju un parādību dziļumu: „Drīz Mēs parādīsim tiem Mūsu zīmes dažādās malās un to pašu starpā, kamēr tie nebūs pārliecināti, ka tas (t.i. Kurāns) ir patiesība” (Kurāns, 41:53).
Muslimu diženais domātājs Ibn Khalduns, bet kopā ar viņu plejāde citu pasaulē ne mazāk zināmu muslimu viduslaiku zinātnieku, ienesa nenovērtējamu ieguldījumu cilvēces attīstībā. Viņi veidoja un radīja svētā Korāna, pēdējā pravieša un viņa dievbijīgo sekotāju iedvesmoti. Liecība tam ir viņu nenovērtējamie darbi, - svēto tekstu un teoloģiskas retorikas caurvīti, kuros reliģiozais nesaraujami saistīts ar zinātnisko.
Izmantotā literatūra:
1. Ибн Халдун. «Тарих Ибн Халдун» ("Большая история") . Бейрут, 1992 г.
2. Арифов С. «Ибн Халдун - наследие его научных трудов». Газета «Арраид» № 73.
3. Розов Н. «Закон Ибн Халдуна». Журнал «Политический класс» № 15.
* Kitābu l-ʕibār wa Diwānu l-Mubtada' wa l-Ħabar fī Ayyāmu l-ʕarab wa l-Ājam wa l-Barbar wa man ʕĀsarahum min ĐawIu s-Sultānu l-Akbār Book of Evidence, Record of Beginnings and Events from the Days of the Arabs, Persians and Berbers and their Powerful Contemporaries Книга поучительных примеров и диван сообщений о днях арабов, аджамов и берберов и их современников, обладавших огромной властью
** Islāms attīstījās oāžu-pilsētu iedzīvotāju vidū, nevis beduīnu.
http://en.wikipedia.org/wiki/Ibn_Khaldun
