islāms
Visu Dieva praviešu ticības uzskati
- Ticība Dievam Monoteismā
- Ticība Dieva eņģeļiem
- Ticība Dieva Grāmatām
- Ticība Dieva praviešiem
- Ticība Tiesas Dienai
- Ticība Kodaram
- Džini, Sātans, Maģija
- Citi uzskati
Dieva griba un cilvēka griba un izvēle
Šeikhs Abdullāhs ibn Muhammeds A--Tajjārs, Al-Qāsīm universitātes profesors
Tulkojis Ahmeds.
Iesākumā mums jāatzīmē tas, ka šis ir temats, kurā pasaules dižākie prāti ir pūlējušies izprast un daudzi cilvēki ir nomaldījušies. Vēstneša Muhammeda (lai viņam miers un Dieva svētība) līdzgaitnieki nerunāja par brīvās gribas un determinisma jautājumiem. Viņiem to nevajadzēja, jo viņu ticība bija tik stipra, ka nedeva vietu tām šaubām, kurās dažkārt cilvēki nomaldās domājot par šo tematu.
Tajā pašā laikā, mums jāatzīmē, ka Vēstnesis Muhammeds (lai viņam miers un Dieva svētība) aprakstīja mums ticības balstus kā sešus. Mums ir jātic Allāham, Viņa eņģeļiem, Viņa grāmatām, Viņa praviešiem, Augšāmcelšanas Dienai un galu galā - "kodaram" - tam, ka Allāhs ir noteicis notiekošo, gan labo, gan slikto.
Ticība kodaram iekļauj četrus punktus:
1. Zināšanas.
Mēs ticam, ka Allāhs zina visu. Viņš savās mūžīgajās un nemainīgajās zināšanās zina to, kas ir noticis, kas notiek, un kas notiks. Un arī to, kas varētu notikt, bet nekad nenotiks. Nav tā, ka Viņš uzzina kaut ko pēc tam, kad tas notiek. Un nav tā, ka Viņš var pazaudēt kaut ko no savām zināšanām.
2. Pieraksts.
Mēs ticam, ka Dievs ir licis ierakstīties Saglabātajā Plāksnē (fī Lauhin Mahfūzin) visu, kas jebkad notiks līdz pat Augšāmcelšanas Dienai. Dievs saka Kurānā: "Vai tu nezini, ka Allāhs zina to, kas ir debesīs un uz zemes? Patiesi, tas ir Grāmatā. Patiesi, tas ir viegli Allāham."
3. Dieva griba.
Mēs ticam, ka Dievs vēlējies visu, kas notiek. Jebkas, ko Viņš vēlējies, lai notiek, notiks. Jebkas, ko viņš vēlējies, lai tas nenotiek, nenotiks.
4. Radīšana.
Mēs ticam, ka Allāhs rada visas lietas, ieskaitot mūsu darbības. "Allāhs ir visu lietu Radītājs, un Viņš ir visu lietu Vakīl (Rūpētājs, Gādātājs, Aizbildnis). Viņam pieder debesu un zemes atslēgas." (39:62-63)
Šie četri punkti izskaidro mums jautājumus par Dieva gribu un noteikto. Šie punkti izskaidro mums arī par radības gribu un izvēli. Citiem vārdiem sakot, viss tas, ko cilvēks saka, dara vai atturas darīt, ir Dievam zināms, pierakstīts Saglabātajā Plāksnē, atbilstoši Dieva gribai un Viņa radīts.
Dievs saka: "Tam, kas no jums vēlas iet taisni. Un jūs nevēlēsieties, ja tikai nevēlēsies Allāhs, pasauļu Kungs." (81:28-29)
Dievs saka: "Bet Allāhs radīja jūs un to, ko jūs darāt." (37:96)
Mēs ticam šiem Allāha noteiktā aspektiem. Tāpat mēs ticam, ka Allāhs ir devis mums brīvu gribu un ka mēs brīvi izvēlamies mūsu darbības. Tas ir skaidri norādīts Kurānā:
1. Dievs liecina par mūsu gribu.
Piemēram, Viņš saka: "(..) nāciet uz savu tīrumu, kā un kad vēlaties." (2:223) Viņš saka: "Un ja viņi gribētu iziet, noteikti sagatavotu tam kaut kādas ceļojumā nepieciešamas lietas (udda)." (9:46)
2. Dievs pavēl mums.
Fakts, ka Dievs norāda mums pavēles un aizliegumus, ir jēdzīgs tikai, ja mums ir brīvība pakļauties. Citādi, mēs būtu pavēlēti pāri mūsu iespējām, ja jau mūsu pakļaušanās vai nepakļaušanās būtu iepriekšnoteikta. Tāpēc nebūtu saprātīgi prasīt pakļaušanos no tiem, kuri nav spējīgi pildīt pavēles. Dievs Kurānā saka: "Ne uz vienu dvēseli Allāhs neuzliek vairāk par tās spējām." (2:286)
3. Dievs slavē vai nepeļ.
Viņš slavē tos, kuri dara labu par viņu labajiem darbiem, un nopeļ ļaundarus par viņu ļaunajiem darbiem. Viņš arī atlīdzina mums atbilstoši mūsu darbiem. Tas ir saprātīgi tikai tad, ja mēs izvēlamies darīt tos darbus no mūsu pašu gribas. Citādi nebūtu ne atalgojuma, ne soda.
4. Dievs sūtīja sūtņus kā Viņa pierādījumu radībai.
Vēstneši ir "... iepriecinātāji un brīdinātāji, lai pēc sūtņiem nebūtu ļaudīm argumenta (atrunas) pret Allāhu." (4:165) Ja cilvēkiem nebūtu brīvas izvēles, tad tas būtu viņu arguments pret Dievu. Viņi varētu teikt, ka arguments, ka viņiem nebija vadības, ir spēkā arī pēc vēstnešu sūtīšanas. Jo tā kā viņi bija spiesti bez brīvas gribas darīt savus darbus, tad nav atšķirības, vai viņi saņēma vai nesaņēma vadību un vēstnešus.
Galu galā, mēs saprotam, ka mēs izvēlamies darīt mūsu pašu darbus no mūsu pašu izvēles un gribas. Mēs izvēlamies darīt vai nedarīt bez jebkādas piespiešanas mūsu izvēlēs. Un tā tas ir pat mazākajās mūsu izvēles darbībās kā sēdēt vai stāvēt, ieiet mājās vai iziet, kā arī nozīmīgās izvēlēs kā laulības vai šķiršanās, vai arī pārcelšanās uz citu pilsētu. Tāpēc mēs tik ļoti izjūtam to, ka kāds mēģina uzspiest mums kaut ko, ko mēs negribam darīt. Tāpēc Dievs neprasa mums atbildību par lietām, kuras izdarītas piespiedu kārtā.
Atbildība par mūsu darbiem
Grēkdaris nevar argumentēt, ka viņš vai viņa bija "likteņots" izdarīt grēku, jo tas grēks bija izdarīts no paša grēkotāja brīvas izvēles. Jā, Allāhs zināja Savās mūžīgajās zināšanās, ka tas grēkdaris darīs to grēku noteiktajā laikā un vēlējās atļaut tam notikt, bet Dievs nespieda grēkdari izvēlēties šo grēcīgo izvēli. Vēl jo vairāk, mēs uzzinājām, ka Allāhs noteica notikt tam grēkdara sliktajam darbam tikai pēc tā izdarīšanas. Dievs saka Kurānā: "Un neviens nezina, ko viņš iegūs rītdien." (22:34)
Kā gan viņš var meklēt attaisnojums darbībām par Dieva noteikšanu kā nākotnes realitāti viņam nebija zināšanu? Tāpēc Dievs saka Kurānā: "Tie, kuri pielīdzināja (partnerus Allāham; nemonoteisti), sacīs: „Ja Allāhs vēlētos, mēs neko nepielīdzinātu, un arī mūsu tēvi nē, un neko neaizliegtu!”. Tāpat sauca (vēstnešus) par meļiem tie, kuri bija pirms viņiem, kamēr neizbaudīja Mūsu sodu. Saki: „Vai jums ir vismaz kaut kādas zināšanas, lai parādītu to mums? Jūs sekojat vien pieņēmumiem, un jūs vien izdomājat!”" (6:148)
Mūsu darbos mēs esam gan brīvi (mūsu izvēlēs), gan vienlaikus zem Dieva noteiktā. Tā kā Dievs rada mūsu darbības un mūsu gribas, tik tālu mūsu darbības ir zem Viņa noteiktā. Bet tā kā mēs paši izvēlamies, kuras darbības mēs veiksim, un šo izvēli Dievs ir vēlējies mums dot, tad mēs esam brīvi veikt mūsu izvēles un nopelnīt to nesošo labo vai slikto.
Un Allāhs zina labāk.
