islāms
Visu Dieva praviešu ticības uzskati
- Ticība Dievam Monoteismā
- Ticība Dieva eņģeļiem
- Ticība Dieva Grāmatām
- Ticība Dieva praviešiem
- Ticība Tiesas Dienai
- Ticība Kodaram
- Džini, Sātans, Maģija
- Citi uzskati
Tauhīds: ticība Dieva vienotībai
Abul A'la Mawdudi, „Towards Understanding Islam”
Tulkojusi Inga.
(Tauhīds: ticība Dieva vienībai, unikalitātei un vienotībai - vienīgais īstais monoteisms.)
Pati galvenā un svarīgākā Pravieša Muhameda (lai viņam miers un Dieva svētība - saas) mācība ir ticība Dieva vienotībai. To izsaka Islāma svarīgākie vārdi, ticības apliecinājums, „Nav dieva kā vien Dievs” („Lā ilāha illallāh”). (Tulkotāju piezīme: Teoloģiski precīzāka nozīme ir: "Nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs".) Šī skaistā frāze ir Islāma pamatprincips, tā balsts un būtība. Tieši šis ticības apliecinājums atšķir īstu muslimu no kāfira (neticīgā), mušrika (cilvēka, kas piedēvē Dievam un Viņa Dievišķīgumam partnerus) vai darijā (ateista).
Šīs frāzes apliecināšana vai noliegšana rada milzīgu atšķirību starp cilvēkiem. Tie, kas tic šim apgalvojumam, veido vienu veselu kopienu, un tie, kuri tam netic, pieder pretējam grupējumam. Ticīgajiem ir apsolīta netraucēta augšupeja un panākumi šajā pasaulē un pēc nāves, bet tos, kas atsakās ticēt šim apgalvojumam, gala rezultātā gaida negods un pazudināšana.
Taču atšķirība starp ticīgo un neticīgo neslēpjas dažu vārdu tukšā skandēšanā. Ir skaidrs, ka vienas vai divu frāžu atkārtošana pati par sevi nav izšķiroša. Īsto atšķirību nosaka apzināta šīs doktrīnas pieņemšana un pilnīga tās ievērošana praktiskajā dzīvē. Izsalkums nav remdējams, vienkārši atkārtojot vārdu „ēdiens”, tāpat kā slimība nav izdziedināma, skandējot medikamentu receptē rakstīto.
Tāpat arī ticības apliecinājuma vārdi, atkārtojot tos bez izpratnes, nevar radīt tādu apvērsumu, kāds ir to spēkā. Šāds apvērsums var notikt tikai tādā gadījumā, ja cilvēks pilnībā izprot šīs doktrīnas nozīmi, pieņemt to un ievēro visu, ko tā nosaka un paredz. Mēs izvairāmies no uguns, jo zinām, ka tā dedzina; mēs turamies pa gabalu no indes, jo zinām, ka tā var nest nāvi. Līdzīgi, ja tauhīda (monoteisma) īstā nozīmē tiek pilnībā izprasta, mēs izvairāmies gan ticībā, gan darbos no jebkādas neticības, ateisma un politeisma izpausmes. Tās ir ticības Dieva vienotībai dabiskās sekas.
Kalimā (lā ilāha illallāh – nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs) nozīme
Arābu valodā vārds „ilāh” nozīmē „tas, kurš tiek pielūgts”, proti, būtne, kas sava diženuma un varenības dēļ ir pielūdzama, kuras priekšā ir jāpaklanās pazemībā un padevībā. Jebkas vai jebkurš, kam piemīt cilvēka prātam neaptverami liela varenība, arī tiek dēvēts par „ilāh”. Jēdziens „ilāh” arī nozīmē bezgalīgu varu un ietver domu, ka pārējie ir atkarīgi no „ilāh”, bet pats „ilāh” nav atkarīgs ne no viena. „Ilāh” arī norāda uz kaut ko neizdibināmu un noslēpumainu. Vārdam „khuda” persiešu, „deva” hindu un „god” angļu valodā ir līdzīgas konotācijas. Citās valodās arī ir vārdi ar līdzīgu nozīmi. (Tulkotāju piezīme. Latviskā variantā ir Dievs, un nevajag aizmirst, ka tas ir tas pats vārds, par kuru lasām sengrieķu mītos: Zevs. (Zeus, Dios, Theos) Kristieši zinās teju identisku "ilāh" analoģiju vārdā "eloh-īm". )
Vārds „Allāh”, turpretim, ir Dieva personvārds. „Lā ilāha illallāh” burtiski nozīmē „Nav cita ilāh kā vien Viena Varena Būtne vārdā Allāh”. Tas nozīmē, ka plašajā visumā nav pilnīgi neviens cits pielūgsmes cienīgs kā vien Allāhs, ka tikai Viņa priekšā ir jāpaklanās padevībā un pielūgsmē, ka Viņam vienīgajam pieder visa vara, ka mums visiem ir vajadzīga Viņa labvēlība un ka mums ir jālūdz Viņa palīdzība. Viņš ir neizdibināms mūsu uztveres spējām, un mūsu intelekts nespēj aptvert Viņa būtību.
Tagad, kad esam noskaidrojuši šo vārdu jēgu, apskatīsim sīkāk to patieso nozīmīgumu.
Aplūkojot cilvēces vēstures pašus pirmsākumus, kā arī senākos atrastos antīkās pasaules reliktus, kļūst skaidrs, ka katrā laikmetā cilvēki ir atzinuši kādu dievību vai dievības un pielūguši tās. Arī mūsdienās katra tauta, no pašām primitīvākajām līdz attīstītākajām, tic un pielūdz kādu dievību. Dievības pielūgsme ir ierakstīta cilvēka būtībā. Kaut kas cilvēka dvēselē liek viņam to darīt.
Taču rodas jautājumi, kas ir šis kaut kas un kādēļ cilvēkam rodas nepieciešamība tā rīkoties? Atbilde uz šo jautājumu ir meklējama, aplūkojot cilvēka stāvokli plašajā Visumā. Ne cilvēks, ne cilvēka daba nav visvarena. Cilvēks nav ne pašpietiekams, ne pašeksistējošs, tāpat arī viņa iespējas nav neierobežotas. Patiesībā cilvēks ir vājš, bezspēcīgs, atkarīgs un niecīgs.
Cilvēka eksistence ir atkarīga no neskaitāmiem spēkiem, kas nav cilvēka varā. Dažkārt šie spēki pavisam viegli nonāk cilvēka rīcībā, citkārt tie viņam nav pieejami. Cilvēks cenšas iegūt dažādas svarīgas un vērtīgas lietas, un dažreiz tas viņam izdodas, bet citreiz neizdodas, jo šo lietu iegūšana nav pilnībā viņa varā. Cilvēks ir pakļauts dažādiem draudiem; nelaimes gadījums var izbojāt cilvēka mūža darbu vienā mirklī, sagadīšanās var sagraut visas cerības, slimība, raizes un dabas katastrofas nemitīgi apdraud cilvēku un traucē sasniegt laimi. Cilvēka mēģinājumi atbrīvoties no šiem postošajiem spēkiem ir lemti gan panākumiem, gan var neizdoties.
(Tulkotāju piezīme: Slīpums vārdam "sagadīšanās" ir tulkotāja pielikts. Jo nekas nav sagadīšanās – viss notiekošais ir Dieva Plānā. Gan jau oriģinālā urdu valodā ir citas ieskaņas vārds kā angļu. )
Pastāv daudzas parādības, kuru varenība un diženums iedveš cilvēkā bijību. Kalni un upes, milzīgi dzīvnieki un nikni zvēri. Cilvēks piedzīvo zemestrīces, vētras un citas dabas stihijas. Viņš vēro, kā virs galvas sabiezē un satumst mākoņi, dzird pērkona dārdus un redz zibens atplaiksnījumus un pieredz lietus gāzes. Viņš redz sauli, mēnesi un zvaigznes mūžīgā kustībā. Cilvēks pārdomā to, cik milzīgas, spēcīgas un diženas ir šīs parādības un cik bezspēcīgs un nenozīmīgs ir viņš pats salīdzinājumā ar tām.
Šīs diženās parādības, no vienas puses, un nojausma par savu nevarīgumu, no otras puses, liek cilvēkam dziļi apzināties savu vājumu, niecību un bezpalīdzīgumu. Tādēļ ir pavisam dabiski, ka šī apziņa rada primitīvo dievības ideju. Cilvēks aizdomājas par spēkiem, kas veidojuši šīs parādības. Šo spēku varenība liek viņam meklēt to palīdzību. Cilvēks vēlas tiem izpatikt, lai tie būtu viņam labvēlīgi, un baidās tos sadusmot, lai netiktu iznīcināts.
Pašā primitīvākajā neziņas stadijā cilvēks domā, ka milzīgajiem dabas objektiem, kuru diženums un varenība ir redzami un kas var būt tam kaitīgi vai labvēlīgi, piemīt īstā vara un spēks un tādēļ tie ir dievišķi. Tādējādi cilvēks sāk pielūgt kokus, dzīvniekus, upes, kalnus, uguni, lietu, gaisu, debess ķermeņus un daudzus citus objektus. Šī ir visdziļākās neziņas forma.
Kad neziņa tiek nedaudz kliedēta un cilvēka intelektuālo apvārsni kaut cik sāk apspīdēt zināšanu gaisma, cilvēks saprot, ka šie milzīgie un varenie objekti paši par sevi ir bezspēcīgi un atkarīgi, vai drīzāk tie ir vēl bezspēcīgāki un atkarīgāki nekā cilvēks. Lielākais un stiprākais dzīvnieks nomirst tāpat kā pats mazākais mikrobs, milzīgas upes applūst un izžūst, augstākos kalnus pats cilvēks uzspridzina un nojauc, zemes auglīgums nav zemes varā – ūdens to dara ražīgu un sausums neauglīgu. Pat ūdens nav neatkarīgs. Tas ir atkarīgs no gaisa, kas atnes mākoņus. Gaiss arī ir bezspēcīgs, jo tā lietderīgumu nosaka citi iemesli. Mēnesi, sauli un zvaigznes arī saista visaptverošs likums, kas nepieļauj to novirzīšanos ne par mata tiesu.
Pēc šādām pārdomām cilvēks sāk pieņemt iespēju, ka pastāv kāds noslēpumains dievišķas dabas spēks, kas kontrolē visus šos redzamos objektus un kam varētu piederēt visa vara. Šīs domas rada ticību neizdibināmiem spēkiem, kas slēpjas aiz dabas parādībām, neskaitāmiem dieviem, kas regulē dažādus dabas aspektus, piemēram, gaisu, gaismu un ūdeni. Cilvēks atveido šos dievus taustāmos veidolos un simbolos un sāk pielūgt šos veidolus un simbolus. Arī šī ir neziņas forma, jo pat šajā cilvēka intelektuālā un kultūras svētceļojuma stadijā īstenība paliek apslēpta cilvēka acīm.
Iegūstot aizvien vairāk zināšanu un gudrības un pamatīgāk pārdomājot eksistences pamatjautājumus, cilvēks atklāj, ka visumā valda visspēcīgs likums un visaptveroša vadība. Kāda nevainojama regularitāte piemīt saullēktiem un saulrietiem, vējiem un lietiem, zvaigžņu kustībai un gadalaiku maiņai! Kāds brīnišķīgs līdzsvars pastāv starp dažādiem neskaitāmiem spēkiem, tiem kopā darbojoties! Un cik efektīgs un vieds ir likums, saskaņā ar kuru dažādās visuma parādības funkcionē noteiktā laikā un noteiktā ritmā! Vērojot šo kārtību, regularitāti un bezierunu paklausību vienam lielam likumam visās Dabas jomās, pat politeistam nākas noticēt, ka pastāv kāda dievība, kas ir lielāka par citām un kam pieder visa vara. Jo, ja pastāvētu vairākas neatkarīgas dievības, visuma mehānisms tiktu sagrauts.
Cilvēks sauc šo lielāko dievību dažādos vārdos, piemēram, Allāhs, Permesvārs, Dievs, God, Khuda-i-khudaigans. Bet, tā kā joprojām valda neziņas tumsība, cilvēks turpina pielūgt mazākas dievības līdzās Visvarenajam Dievam. Viņš iedomājas, ka Dieva Dievišķā Valstība īpaši neatšķiras no šīs zemes valstīm. Tā kā valdniekam ir neskaitāmi ministri, uzticami padomnieki, pārvaldnieki un atbildīgie ierēdņi, cilvēks uzlūko šīs mazās dievības par atbildīgajiem ierēdņiem, kas pakļauti Lielajam Dievam, kuram nevar pietuvoties, neiegūstot Viņa ierēdņu labvēlību. Tādēļ cilvēks pielūdz arī šīs dievības, jo no tām ir jāizlūdzas palīdzība un tās nekādā gadījumā nedrīkst aizvainot. Tās tiek uzskatītas par aģentiem, caur kuriem cilvēks par pietuvoties Visvarenajam Dievam.
Jo dziļākas zināšanas cilvēks iegūst, jo lielāku neapmierinātību viņā izraisa dievību daudzskaitlīgums. Tādēļ nenozīmīgāko dievību skaits sāk sarukt. Apgaismotāki cilvēki sāk šīs dievības pētīt un pēdīgi nonāk pie slēdziena, ka šīm cilvēku veidotajām dievībām nepiemīt nekāda dievišķa būtība; tās ir radītas tāpat kā cilvēks, lai gan tās drīzāk ir daudz bezspēcīgākas. Tādējādi dievības tiek viena pēc otras iznīcinātas, līdz paliek tikai viens Dievs.
Taču Dieva koncepts joprojām satur neziņas elementu. Daži cilvēki iedomājas, ka Dievam ir ķermenis kā cilvēkiem un ka Tas atrodas noteiktā vietā. Citi tic, ka Dievs nonāca uz Zemes cilvēka veidolā, vēl citi uzskata, ka Dievs, pabeidzis Visuma radīšanu, ir devies atpūtā. Daži ir pārliecināti, ka Dievam var pietuvoties tikai ar svēto un garu starpniecību un ka nekas nav panākams bez to iesaistīšanās. Citi iedomājas, ka Dievam ir noteikts veidols jeb tēls, un viņi tic, ka Dievs ir pielūdzams, skatoties uz šo tēlu.
Šādi sagrozīti uzskati par Dievu ir vienmēr pastāvējuši, un daudzi no tiem ir novērojami starp cilvēkiem pat mūsdienās.
Tauhīds ((īsts) monoteisms, Dieva vienīgums, unikalitāte un vienotība) ir augstākais Dievības koncepts, zināšanas, kuras Dievs ir nodevis cilvēkiem ar Saviem Praviešiem visas vēstures gaitā. Tieši ar šīm zināšanām Ādams (saas) tika sākumā nosūtīts uz Zemes; tās pašas zināšanas tika atklātas Noasam, Ābrahāmam, Mozum un Jēzum (saas). Šīs zināšanas cilvēcei nodeva arī Muhameds (saas). Tās ir Tīras un Absolūtas Zināšanas, ko neaptraipa neziņa. Cilvēks krita širka (asociēt Dievam partnerus), elkdievības un kufra (neticības) grēkā tikai tāpēc, ka novērsās no Praviešu mācības un paļāvās uz savu kļūdaino spriestspēju, maldīgiem pieņēmumiem un aizspriedumainām interpretācijām. Tauhīds kliedē šo neziņas tumsu un apgaismo apvārsni ar īstenības gaismu.
Aplūkosim, kādas svarīgas nozīmes ietver jēdziens „tauhīds” – šī nelielā frāze „lā ilāha illallāh”, kādu patiesību tā pauž un kādus uzskatus veicina.
Pirmkārt, mēs saskaramies ar jautājumu par Visumu. Mēs esam aci pret aci ar milzīgu, neierobežotu Visumu. Cilvēka prāts nespēj aptvert tā sākumu vai iedomāties tā beigas. Tas kustas pa tam noteikto trajektoriju jau no aizvēsturiskiem laikiem un turpinās savu ceļu arī nākotnē. Tajā ir parādījušās neskaitāmas radības – un katru dienu parādās aizvien jaunas. Tas ir tik lielā mērā pārsteidzoši, ka cilvēka domājošais prāts jūtas apstulbināts. Cilvēks nespēj ar savu prātu aptvert un izprast Visuma būtību. Viņš nespēj noticēt, ka tas viss būtu radies nejaušības vai sagadīšanās rezultātā. Visums nav vienkārša matērijas masa, un tas nav nekoordinētu priekšmetu juceklis. Tas nav haotisku un bezjēdzīgu objektu sajaukums. Tas viss nevar pastāvēt bez Radītāja, Veidotāja, Kontrolētāja un Valdnieka.
Bet kā spēkos ir radīt un pārvaldīt šo diženo Visumu? To spēj tikai Viņš, kas ir visa Pavēlnieks, kas ir Bezgalīgs un Mūžīgs, kas ir Visspēcīgs, Visgudrs, Visvarens un Visaptverošs, kas ir Viszinošs un Visu Redzošs. Viņam pieder visa vara pār visu, kas eksistē Visumā. Viņam pieder neierobežots spēks. Viņš ir Visuma un visa, kas tajā atrodams, Valdnieks, kam nepiemīt nekādas nepilnības un vājuma izpausmes, un nevienam nav tiesību iejaukties Viņa darbā. Tikai tāda Būtne var būt visuma Radītājs, Kontrolētājs un Valdnieks.
Otrkārt, ir svarīgi, lai visi šie dievišķi atribūti un vara būtu apvienoti Vienā Būtnē. Nav iespējams līdzās pastāvēt divām vai vairākām personībām ar vienādu varu un atribūtiem. Tās neizbēgami nonāktu konfliktā. Tādēļ pār visu noteikti valda viena nedalāma Visvarena Būtne. Vienlaicīgi taču nevar pastāvēt divi vienas provinces pārvaldnieki vai divi armijas virspavēlnieki! Tāpat arī ir neiedomājama varas sadalīšana starp vairākām dievībām tā, lai viena, piemēram, būtu viszinoša, otra visu paredzoša, trešā dzīvības devēja, katrai darbojoties atsevišķā sfērā. Visums ir nedalāma vienība, un katra šāda dievība būtu atkarīga no citām, lai veiktu savu pienākumu. Šādā gadījumā noteikti tiktu apgrūtināta darbu saskaņošana. Un, ja tas notiktu, pasaule ietu bojā. Šie atribūti arī nav pārņemami. Nav iespējams, ka kāds atribūts piemistu vienu brīdi vienai dievībai un citu brīdi citai. Dievišķa būtne, kas nespēj uzturēt pati savu dzīvību, nevar dot dzīvību citiem. Tas, kas nespēj aizsargāt savu dievišķo varu, nevar būt piemērots plašā Visuma pārvaldīšanai.
Jo vairāk mēs pārdomājam šo jautājumu, jo stiprāka kļūst pārliecība, ka visi dievišķie atribūti un vara piemīt vienai Būtnei. Tādēļ politeisms ir neziņas forma, kas neiztur racionālu izpēti. Tā ir praktiska neiespējamība. Dabas un dzīvības fakti nesakrīt ar to. Cilvēkam paveras īstā Realitāte, un tā ir tauhīds, Dieva Vienotība.
Paturot prātā šo izpratni par Dievu, aplūkosim sīkāk plašo Visumu. Sakoncentrēsim visas savas domas un apskatīsim, vai starp redzamajiem objektiem un uztveramajām lietām, starp to, ko iedomājamies, jūtam un iztēlojamies – starp visu, ko mūsu zināšanas spēj aptvert – ir kāds, kam piemīt šie atribūti. Saule, mēness, zvaigznes, dzīvnieki, putni vai zivis, matērija, nauda, cilvēks vai cilvēku grupa – vai kādam no tiem piemīt šie atribūti? Protams, ka nepiemīt! Jo Visumā viss ir radīts, kontrolēts un pārvaldīts, viss ir atkarīgs no kaut kā cita, viss ir mirstīgs un pārejošs; pašu sīkāko Visuma kustību kontrolē nepielūdzams, neizbēgams likums. Radību bezpalīdzīgais stāvoklis pierāda, ka tām nepiemīt nekādas dievišķības pazīmes. Tām nav nekāda sakara ar dievišķību. Piešķirt radībām dievišķu statusu nozīmē sagrozīt patiesību un ļauties muļķībai.
Tieši to nozīmē „Lā ilaha” (t.i., nav dieva, nav (vērta) pielūgsmes objekta), proti, ka nevienam cilvēkam vai taustāmam objektam nepiemīt dievišķa vara un spēks, kas būtu pielūgsmes un paklausības cienīgs.
Taču šīs nav mūsu meklējumu beigas. Mēs esam atklājuši, ka dievišķība neslēpjas Visuma matērijā vai cilvēkā un ka tiem tā nepiemīt ne vismazākā mērā. Tas mūs noved pie slēdziena, kas pastāv Visvarena Būtne, kas stāv virs un pāri visam, ko mēs varam saskatīt Visumā. Būtne, kam piemīt Dievišķie atribūti, kas ir visu parādību Griba, šī lieliskā Visuma Radītājs, Visuma izcilā Likuma Kontrolētājs, mierīgā rituma Valdnieks, visu notikumu Pārvaldītājs: Viņš ir Allāhs, Visuma Pavēlnieks, un neviens un nekas nav saistīts ar Viņa Dievišķīgumu. To arī nozīmē „illallāh” (t.i., kā vien Dievs).
Šīs zināšanas ir pārākas par visām citām zināšanām, un, jo vairāk mēs cenšamies izprast, jo dziļāku pārliecību rodam, ka šis ir visu zināšanu sākums. Jebkurā izpētes jomā – vai tā būtu fizika, ķīmija, astronomija, ģeoloģija, bioloģija, zooloģija, ekonomika, politika, socioloģija vai humanitārās zinātnes, jo vairāk mēs izzinām, jo skaidrāka kļūst „Lā ilāha illallāh” patiesība. Tieši šis jēdziens sniedz atbildes uz visiem pētījumiem un vērojumiem un apspīd patiesības ceļu ar realitātes gaismu. Ja mēs noliedzam šo realitāti, mūs uz katra soļa sagaida vilšanās, jo šīs pirmatnējās patiesības noliegšana atņem it visam šajā visumā nozīmi un svarīgumu.
