islāms
Visu Dieva praviešu ticības uzskati
- Ticība Dievam Monoteismā
- Ticība Dieva eņģeļiem
- Ticība Dieva Grāmatām
- Ticība Dieva praviešiem
- Ticība Tiesas Dienai
- Ticība Kodaram
- Džini, Sātans, Maģija
- Citi uzskati
Tauhīd (Monoteisma) anulētāji
Tulkojis Usmāns.
Arābu valodā Tawhīd burtiski nozīmē „apvienošana” (padarīt kaut ko par vienu), un vārds nāk no arābu valodas darbības vārda Wahhada, kas nozīmē apvienot vai konsolidēt, apvienot. Lai vai kā, kad apzīmējums Tawhīd tiek lietots saistot ar Dievu, tas nozīmē Dieva Vienības apzināšanos un uzturēšanu visās cilvēka darbībās, kuras tieši vai netieši attiecinātas uz Dievu. Tā ir ticība, ka Dievs ir Viens bez partneriem Viņa Valdīšanā un Viņa Darbībās (Rubūbijā), Viens bez līdzības kādā no Viņa Vārdos un Atribūtos (Asmā’ WasSifāt), un Viens bez sāncenša vai konkurenta Viņa Dievišķībā un pielūgsmē un kalpošanā (Ulūhījā).
Tawhīdu (Islāma monoteismu) var padarīt nederīgu ar sirdi, runām vai ķermeni vai visiem kopā. Daži zinātnieki ir uzskaitījuši šīs anulējošās darbības. Daži no zinātniekiem uzskaitījuši deviņdesmit, citi līdz četriem simtiem. Raksts būs balstīts uz sekojošām desmit darbībām:
1. Širk (politeisms jeb partneru piedēvēšana Dievam jeb daudzdievība visādās izpausmēs)
Širku var vienkārši definēt kā pielūgt vēl kādu bez Dieva. Visu Varenais Dievs saka (kas nozīmē): „Patiesi, Dievs nepiedod, ka vēl kādi citi partneri tiek celti godā pielūgsmei bez Allāha, un piedod Viņš bez tā visu citu kam vēlas.” [Kurāns 4:48]
Dieva Pravietis Muhammads (saas) teica: „ Izbēdziet septiņus graujošus grēkus.” Klausītāji vaicāja, „Kas tie ir, ak, Dieva Pravieti?” Viņš atbildēja, pieminot septiņas lietas, pirmā no kurām bija: „Asociēt (piedēvēt) jebkuru līdzās Dievam.” [No Al-Bukhārī un Muslim hadīsu krājumiem]
Širks var būt izdarīts attiecībā uz katru Tawhīda kategoriju.
Širks Dieva pielūgsmē, kad pielūgts kāds cits, krist zemē kāda priekšā, nokaut (lopu) kāda cita un ne Dieva vārdā, prasīt palīdzību citiem lietās, kuras tikai Dievs var veikt, piesaukt vai veltīt jeb kādu pielūgsmi kādam izņemot Dievam. Atliek pieminēt, ka prasīt cilvēku palīdzību lietās, kuras nav tikai Dieva spējās, ir atļauts, piemēram, prasīt, lai palīdz uznest ledusskapi uz ceturto stāvu.
Širks Dieva Kundzībā ir piedēvēt kādai radītai būtnei spējas kontrolēt visumu. Par piemēru, ticēt, ka kāds var kaut ko radīt, atdzīvināt, dot iztiku, pārvietot mākoņus, dot lietu, pārbīdīt vēju, u. c. Lietas, kuras tikai Visu Varenais Dievs var izdarīt.
Širks Dieva Vārdos ir ja kādu nosauc kādā no Dieva Vārdiem, kā Ar-Rahmān (VisŽēlīgākais) vai Al-Khālik (Radītājs).
Širks Dieva Atribūtos ir pielīdzināt Radītājām radību, piemērs, ticēt, ka kāda persona vai džini (gari) zina nākotni, utt.
Širks mīlestībā: šis ir cits širka veids, kurš nozīmē mīlēt radību kā Dievu, vai pat vairāk. Dievs Kurānā saka: „Starp cilvēkiem ir tādi, kuri ņem Dievam partnerus (pielūgsmei). Viņi mīl tos kā mīl Dievu. Bet tie, kuri tic, mīl Dievu vairāk (kā jeb ko citu).” [Kurāns 2:165]
Ibn Teimijā teica: „Kurš mīl radību, vienādi vai vairāk kā Dievu, ir Mušriks (širk-ists, daudzdievis)!"
Dažādie mīlestības paveidi:
Pirmkārt: mīlēt Dieva dēļ un mīlēt, ko Dievs un viņa Pravietis mīl. Tas ir kā muslimam būtu jābūt. Ibn Al-Koijim par šo mīlestību teica: „Ir četri mīlestības veidi, kurus vajadzētu atšķirt. Tie ir:
a) Mīlēt tikai Dievu. Šis nav pietiekami, lai izdzīvotu Dievu sodu un iegūtu Viņa atalgojumu. Patiesi, daudzdievji, kristieši, ebreji un citi mīl Radītāju (katrs pēc savas definīcijas).
b) Mīlēt ko Dievs mīl. Šis noved pie ieiešanas Islāmā un nodala no bezdievības. Vismīļākie Dievam ir tie, kuri piekopj šādu mīlestību.
c) Mīlēt Dieva dēļ. Tā ir prasība mīlēt ko Dievs mīl.
d) Mīlēt ar Dievu. Šis ir širks mīlestībā. Katrs, kurš mīl kaut ko ar Dieva mīlestību, ne dēļ Dieva, tad viņš ir piedēvējis Dievam partneri. (Loving with Allaah. This is the Shirk of Love. Everyone who loves something with the love of Allaah, not for the sake of Allaah, then he has associated a partner with Him.)"
Otrkārt: mīlēt atļautas lietas, kā ēdienu, drēbes vai dzērienu. Šāda mīlestība ir normāla.
Treškārt: simpātiju mīlestība, kā mīlestība pret bērniem vai sievu. Šī mīlestība ir normāla.
Ceturtkārt: mīlēt citus līdzīgi vai vairāk kā Dieva mīlestību. Tas ir lielais širk.
2. Veidot starpniekus starp personu un Allāhu, lai lūgtu viņiem, prasīt aizbilšanu vai paļauties uz viņiem:
Tas, ka tā ir izkrišana no Islāma, ir visu Islāma zinātnieku viedoklis. Daudzi cilvēki, kuri uzskata, ka ir muslimi, praktizē šīs kļūdainās darbības. Viņi tic, ka jābūt kādam vidutājam starp viņiem un Allāhu, lai Allāhs uzklausītu un piepildītu viņu lūgšanas par vajadzībām un grūtībām. Dievs saka: „Saki, (Muhamed pagāniem) pasauc tos, kurus jūs iztēlojaties (par dieviem) bez Allāha: viņiem nav pat kripatiņas varas ne debesīs ne uz zemes, un nav viņiem pat nelielas daļas tajās, un nav viņi Allāham palīgos. Nekāda aizbilšana nav derīga pie Allāha, izņemot tos, kuriem Viņš atļāvis." [Kurāna tulkojums 34:22-23] (Pravietim Muhammedam būs tiesības aizbilst labu vārdu Tiesas Dienā par daļu no muslimiem. Ārpus tā nav aizbilšanas. – Tulkotāju piezīme.)
Starpniecība ir divu veidu:
1. Starpniecība informējot Dieva vārdā: Tas ir praviešu pienākums, lai Dievs ceļ viņu vārdus godībā, tāpēc, ka nevienam nav zināšanu par to kas nācis no Dieva kā vien tiem praviešiem, kurus Dievs ir sūtījis. Dievs saka: „Dievs izvēlas Sūtņus no eņģeļiem un cilvēkiem. Patiesi, Dievs ir Visu Dzirdošs, Visu Redzošs.” [22:75]
2. Starpniecība, prasot palīdzību, aizbilšanu, atkarību un atbrīvošanos. Šis veids sastāv no piecām daļām:
-Wādžib (obligātums): Palīdzības prasīšana tikai Dievam grūtību brīžos un uzticēšanās Viņam katrā dzīves aspektā.
- Mustahab (ieteicams): Piesaukt Dievu daudz biežāk, tā kā tas vairo personas patiesumu pret Viņu.
-Halāl (atļauts): prasīt (dzīvai, dzirdošai, saprotošai un uz to spējīgai) radībai palīdzību, lai tā vēršas pie Dieva ar aizlūgumu par personas grūtību risinājumu.
- Makrū (nevēlams, bet nav aizliegts): bieži prasīt labvēlību no cilvēkiem. Ibn Teimīja teica: „Prasīt radībai labvēlību, pamatā, ir aizliegts, bet tā atļauta nepieciešamības gadījumā, un ir labāk izvairīties prasīt labvēlību citiem, paļaujoties uz Dievu."
- Muharram (aizliegts): Dot priekšroku starpniekiem nevis Dievam un vērsties pie viņiem vai prasīt to ko tikai Dievs spēj veikt.
3. Nepiekrist, ka ateisti ir neticīgie vai apšaubīt viņu neticību, vai ticēt, ka viņu reliģija ir pareiza.
Šis anulētājs sastāv, pēc kārtas, no trīs daļām:
Pirmkārt, kurš nepiekrīt, ka ateisti ir neticīgie, kamēr Dievs Kurānā pavēsta, ka viņi, patiesi, ir neticīgie.
Dievs Kurānā saka, „Patiesi, tie, kuri nav noticējuši (Dievam īstajā monoteismā) no Grāmatas ļaudīm un daudzdievjiem, būs Elles ugunīs mūžīgi paliekoši.”
Otrkārt, kurš svārstās par neticīgo statusu (t.i. nav pārliecināts vai viņi ir ticīgi vai nav).
Treškārt, kurš slavē neticīgo ticību un tic, ka viņu ticība ir pareiza un, ka viņi ir uz pareiza ceļa.
Šis viedoklis ir pat sliktāks kā pirmais. Ir jāpiebilst divi punkti:
a) Par neticīgajiem mēs domājam tos, kuru neticībā nav šaubu, kā tie, kuri pielūdz cilvēkus vai kādus citu pielūgsmes objektus bez Allāha un tos, kuri sevi dēvē par muslimiem, bet, pēc vairākums muslimu zinātnieku viedokļa, tic, ka ir cits pravietis pēc Muhameda (saas) vai noliedz Tiesas Dienu.
Ibn Teimīja teica: „Kurš apšauba šādu grupu neticību pēc tā, ka ieguvis zināšanas par to ko tās sludina un zina kā Islāms klasificē šādus cilvēkus, arī ir neticīgais, tāpat kā šaubīties par neticīgo neticību.” Bet par tiem, par kuriem zinātnieki vēl diskutē, kā piemērām, tie, kuri neskaita lūgšana, bet nenoliedz lūgšanu obligātumu, nenonāk zem šīs anulēšanas.
b) Attiecībā uz neticīgo slavēšanu, muslimam jāpievērš īpaša uzmanība. Ja slavēšana attiecas uz viņu ticību, tad tā uzskatāma par neticības aktu. Slavēt viņu uzvedību (kā drosmi, dāsnumu) ir atļauts. No vienas lietas muslimam vajag izvairīties, kas tiek uzskatīta par grēku, ir saukt neticīgos par kungiem, jo Pravietis teica: „Kad tu sauc liekuli par kungu (vai jeb kādu titulu, piemērām, jūsu augstība, jūsu majestāte, utt.), tu padari savu Kungu dusmīgu.” [Al Hākim] (Nedrīkst arī klanīties cilvēku priekšā, jo to mēs darām tikai Dieva priekšā. Etiopijā, kur agrīnie muslimi gribēja patverties no vajāšanām Mekā, muslimi neklanījās karaļa priekšā. Šāds vietējās etiķetes pārkāpums izsauca sašutumu. Muslimi paskaidroja kristiešu karalim, kāpēc viņi to nedara un viņš saprata un pieņēma. Lieki piebilst, ka par spīti visam, ar Dieva palīdzību muslimi drīkstēja uzturēties Etiopijā. – Tulkotāja piezīme.)
4. Ticēt, ka citiem daudz labāka vadība kā Pravieša Vadība (Sunna) vai ticēt, ka citu spriedumi (tiesāšana) ir labāka kā viņa spriedums.
Ir divi aspekti par šo anulētāju.
Pirmais ir tas, ka nav šaubu par Pravieša Muhameda vadība ir daudz pilnīgāka kā jeb kura cita, jo tā ir Dievišķa atklāsme. Dievs saka Kurānā: „Viņš (Muhammeds) nerunā no savas iegribas. Tā ir tikai nosūtīta atklāsme.” [53:3-4] Kā gan kāds var ticēt, ka kāda cita nekā Islāma vadība var būt vērta, lai tai sekotu, ja pats Pravietis mēdza teikt piektdienas khutbas (sprediķa) reizēs: „Labākā runa Dieva Grāmata un labākā vadība ir tā, kuru deva Muhameds. Ļaunākie darbi ir jaunievedumi. Un katrs jaunievedums ir maldi”. [No Muslim autentisko hadīsu krājuma.]
Otrs aspekts ir tiesāt (vērtēt) pēc likumiem, kas nav Dieva likumi. Kurānā Dievs apraksta kā neticīgos tos, kuri tiesā pēc citiem (ne Dieva norādītajiem) likumiem. [5:44] [arī 5:45, 5:47]. Tātad, kā kāds var atstāt likumus, kurus Dievs ir nolicis un apmainīt tos pret tiem, kurus veidojis cilvēks? Tā, bez šaubām, ir bezjēdzīga un neloģiska izvēle. Un tas, kurš to dara ir Dieva un Pravieša noliedzēji. Šeihs Muhameds Ibn Sālihs Al Useimīns teica par šo:
„Tiesāšanu pēc likumiem, kuri nav no Dieva, var iedalīt divās daļās:
1. Mēģinājums apmainīt Dieva norādītos likumus pret tiem, kurus izgudrojuši cilvēki vai Tāghūt (viltus pielūgsmes objekti, piemēram, Sātans). Šāda rīcība ir neticība, jo tas, kurš to dara mēģina, novieto sevi Dieva pozīcijā, lai gan viņam uz to nav nekādu tiesību.
2. TĀ paturēšana un saglabāšana, ko Dievs ir nosūtījis, bet likumdošanas atstāšana vadoņiem (valdniekiem, prezidentiem, karaļiem, utt), kuri tiesā pēc cilvēku veidotiem likumiem. No šī izriet trīs situācijas:
-Ir līderis, kurš tiesā pēc likumiem, kas pretrunā ar Dieva nosūtīto, un kurš tic, ka tie ir līdzvērtīgi vai labāki. Šādi līderi ir neticīgie (pat, ja ar muslima vārdu).
-Ir līderis, kurš tiesā pēc cilvēku veidotiem likumiem, lai kaitētu kādam. Šajā gadījumā, valdnieks nav neticīgais, bet viņš ir tirāns, jo viņš vēl joprojām tic, ka Dieva likumi ir pārāki un zina, ka rīkojies nepakļāvīgi.
-Ir līderis, kurš izvairās tiesāt pēc tā Dieva likumiem, lai piepildītu savas iegribas vai izdabātu sev, vai kādam citam. Tas ir no lielajiem grēkiem."
