islāms
Visu Dieva praviešu ticības uzskati
- Ticība Dievam Monoteismā
- Ticība Dieva eņģeļiem
- Ticība Dieva Grāmatām
- Ticība Dieva praviešiem
- Ticība Tiesas Dienai
- Ticība Kodaram
- Džini, Sātans, Maģija
- Citi uzskati
Personiskā atbildība
Šeikhs Salmāns al-Auda
Tulkojusi Havva.
Neapšaubāmi, indivīds ir daļa no sabiedrības un būtiska Islāmiskā dzīvesveida sastāvdaļa.
Dievs saka: “Tu jautā: No kurienes tas (nelaime) nāk? Saki: Tas nāk no tevis paša (sliktajiem darbiem).” [Sūra Āl Imrān : 165]
Dievs mums saka arī: “Patiesi, Dievs nemaina apstākļus, kuros ļaudis nonāk, līdz viņi izmaina to, kas ir viņos pašos.” [Sūra al-Anfāl : 53]
Tik tiešām pati ideja par augšāmcelšanos un Tiesas dienu balstās uz jēdzienu par personisko atbildību, un to pašu var teikt par mūsu radīšanu.
Cilvēks būs vientuļš, lai gan viņš iedomājas, ka augšāmceļoties līdz ar viņu nāks viņa bagātība, bērni, viņa līdzcilvēki un tautieši. Tomēr, patiesībā pat viņa tuvākie cilvēki viņu pametīs, kad nāks pastarā tiesa.
Dievs saka: „Tad, kad ikviens bēgs no sava brāļa, mātes un tēva, savas sievas un bērniem. Tad ikvienam būs pietiekami raižu, lai būtu nevērīgs pret citiem.” [Sūra Abasa: 34-36]
Kad mēs ievērojam itikāfu masdžidā, viens no iemesliem, kāpēc mēs to darām ir iespēja atjaunot sevī apziņu par personisko atbildību. Itikāfs atbrīvo mūs no atsevišķas grupas vai sabiedrības kopumā ārējā spiediena, kas parasti smagi nospiež mūsu domas. Bet, kad patveramies masdžidā, būdami individuālie muslimi, mēs varam atjaunot veselību un dabisko prāta stāvokli.
[Tulkotāju piezīme: Itikāfs ir pēdējā Ramadāna trešdaļa, kad daudzi muslimu vīrieši, sekojot pravieša (šajā gadījumā neobligātajam) piemēram, pavada pēdējo Ramadāna trešdaļu masdžidā īpaši daudz laika veltot reliģiskajai izaugsmei un praksei. Jo sevišķi lūgšanām un Kurāna lasīšanai.]
Visa pārējā sabiedrība var kliegt, bakstīties un grūstīties un darīt visu, kas vien tai ienāk prātā. Lūk, tāpēc Dievs mūs vada, sekojošiem vārdiem:
“Saki (Muhammed): Es brīdinu jūs par vienu - ka jūs stāvat Dieva priekšā - pāros vai vienatnē. Un domājat: jūsu Līdzgaitnieks (Pravietis) nav apsēsts, - viņš ir tikai brīdinātājs jums par briesmīgu sodu." [Sūra Saba : 46]
Skaidrā domāšana un pārdomas, uz ko mudina Islāms, ir kaut kas tāds, kas nepakļaujas cilvēku iegribām, bet pieprasa cienīt citu cilvēku domas, un tās nopietni pārdomāt. Viens var nepiekrist otram, bet viņas jābūt gatavam atzīt, ka ikvienam ir tiesības izpaust savu pārliecību.
Ikvienam nākas cīnīties ar bažām, kas nomāc vairums cilvēku, un katrs muslims saskaras ar lielāko daļu no tām problēmām, kas šodien skar muslimus. Ja saduroties ar šīm problēmām muslims neapzinās savu personisko atbildību, ko Islāms cenšas viņā attīstīt, viņš visu vainu uzveļ ārējiem apstākļiem. Viņš sāk runāt par globalizāciju, cionismu, slepenajiem spēkiem, konspirācijām un ēnās noslēptajiem spēkiem. Vaino arī valdību, zinātniekus, likteni, vai vēsturi par visu ar ko nākas saskarties jebkuras krīzes gadījumā. Viņš nekad neiedomājas vainot sevi un savu nevainīgumu uzskata par pašsaprotamu. Viņš zina visu un viņa uzskati un viedokļi ir allaž pareizi. Viss būtu kārtībā, ja vien visi sekotu viņa piemēram. Iespējams, ka šī persona nav spējīga atrisināt ikdienišķas problēmas, ir nemācīts, neskolots, nepieredzējis un neizlēmīgs indivīds, kas nesaprot vienkāršas lietas. Un varētu būt pat, ka viņš ir nespējīgs atbrīvoties no saviem sliktajiem ieradumiem un rakstura trūkumiem. Bieži vien mēs to varam novērot jaunos cilvēkos, kas tikai nesen ir pievērsušies ticībai. Tie iedomājas, ka viņu rokās ir visu zināšanu atslēga un rīkojas tā, it kā viņi gluži kā Jēzus Kristus varētu izdziedēt lepras slimniekus un aklos vienīgi ar rokas pieskārienu, un ar Dieva ziņu pamodināt mirušos. Kad viņš runā par Korānu vai Sunnu, viņš izturas tā, it kā tikai viņš to saprastu. Cik gan viegli ir apsūdzēt citus nezināšanā un nepareizā vadīšanā!
Tā ir liela personiska vājība, kas veicina vispārējo krīzi ar ko muslimi šodien saskaras, un, kas nekādi neveicina tās risināšanu. Personiskā atbildība katram cilvēkam ir atšķirīga, jo tā ir atkarīga no personas stāvokļa sabiedrībā, viņa zināšanām un kompetences, un pastāv vēsturiskā kontekstā un nav kaut kas tāds, kas parādās pēkšņi. Atbildība nozīmē nest nastu, pildīt pienākumus, zināt tiesības un rīkoties kā pienākas. Lai gan personiskās atbildības definīcijas centrā ir indivīds, ieguvēja ir visa sabiedrība.
Pēdējais Dieva pravietis (Lai viņam Dieva svētība un miers) sacīja: “Katrā cilvēka ķermeņa locītavā mīt labdarība, kuras dēļ saule aust katru rītu. Samierināt divus strīdniekus ir labdarība. Labdarība ir palīdzēt kādam uzkāpt zirgā un uzkraut tā bagāžu. Labs vārds ir labdarība. Katrs spertais solis, kas ejot lai veiktu lūgšanu (masdžidā), ir labdarība. Novākt no ceļa šķērsli ir labdarība”
Pat atturēt sevi no citu cilvēku apvainošanas – ja mēs neesam spējīgi uz neko citu – ir sava veida labdarība, ko mēs dāvājam sev. Indivīda pienākumi, kuri aprakstīti klasiskās Islāma likumu grāmatās ir nekas cits, kā personiskā atbildība. Visi šie pienākumi ir noteikti, lai attīstītu personas raksturu saskaņā ar Islāma mācību un tādējādi viņš varētu sniegt pozitīvu ieguldījumu sabiedrībai. Par spīti iepriekšminētajam, daudz muslimu būdami aizņemti ar vispārējām un globālām problēmām un bažām aizmirst par saviem rakstura trūkumiem. Viņi prāto par notikumiem muslimu pasaulē, bet pamet novārtā tās lietas, kas ietekmē viņus pašu valstīs. Viņi satraucas par cilvēces stāvokli, bet nelabo savus daudzos trūkumus vai izdarītos sliktos darbus, lai gan ir pieļāvuši netaisnības būdami nezināšanas, kūtruma un vājas ticības varā. Ja mēs kā indivīdi esam tik nožēlojamā stāvoklī – piesavināmies citu mantu, būdami amorāli, aprunājam un apmelojam citus cilvēkus, rīkojamies savtīgu interešu vadīti, kas aizmiglo mūsu spriedumu – tad kā gan mēs varam runāt par globālām muslimu problēmām? Šādā stāvoklī mēs paši kļūstam par daļu no problēmas. Tāpēc, lai atrisinātu problēmas pasaulē, mums jāsāk no sevis. Pirmie soļi garajā ceļā uz sabiedrības pārveidošanu ir soļi, kurus mēs speram, lai izmainītu sevi.
Vispārējās problēmas un krīzes situācijas pasaulē viegli novērš mūsu uzmanību no mums pašiem un mēs aizmirstam par nopietnām problēmām sevī. Mēs atstājam novārtā tādu svarīgu uzdevumu kā attīstīt sevi un savu domāšanu, kas palīdzētu atrisināt vispārējās problēmas. Ikvienam, kas veido kādu organizāciju, institūciju vai nāciju pasaulē ir ievēroja vara to izmainīt, lai gan viņi būtu vēstures neslavināti un nezināmi masu medijiem.
Islāma plašo ekspansiju tā agrīnajā vēstures posmā nevajadzētu atcerēties tikai izcilu līderu kontekstā, kuru vārdi ierakstīti vēsturē. Vajadzētu atcerēties arī tos, kas upurējās, cīnījās un pat ziedoja savu dzīvību un arī visas tās sievietes, kas viņus atbalstīja un deva gara spēku.
Islāma civilizācijas nopelni pienākas ne tikai khalīfām un valdniekiem, bet arī visiem tiem strādniekiem, amatniekiem, domātājiem, projektētājiem un sponsoriem, kas to uzcēla, lai gan vēsture atceras tikai ar to saistīto valdnieku vārdus.
Kurāns un visa Islāmiskā doma iemieso jēdzienu par personisko atbildību, un tā ir viena no sabiedrības kā celtnes pamatsienām. Savukārt celtne ir veidota no daudziem atsevišķiem ķieģelīšiem.
Pravietis (Lai viņam Dieva svētība un miers) sacīja: “Ticīgie viens pret otru ir kā celtne, viens otru atbalstot, viņi atbalsta visu celtni.” (No Bukhārī un Muslima autentisko hadīsu krājuma)
