islāms
Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
- Pielūgsmes-kalpošanas koncepts Islāmā - Ibāda
- Ticības apliecinājums - Šahāda
- Visu praviešu rituālā lūgšana - Solā
- Žēlastības nodoklis - Zakā
- Ramadāna gavēnis - Saums
- Svētceļojums uz Meku - Hadžs
- Dieva saukšana un atcerēšanās - Dua un Zikrs
- Labā pavēlēšana un noraidāmā aizliegšana
- Pūles Dieva ceļā - Cīņa pret paša un citu tirāniju - Džihāds
- Citas ticības uzskatu praktiskās izpausmes
Tašahhud
Apkopojis Salmāns Petrovs
Vārds tašahhud (تشهد) ir atvasināts no saknes šīn, hā un dāļ (ش ه د), kuras nozīme ir liecināt. Tašahhud morfoloģiskais modulis tafa`a`ala (تفعّل) nozīmē to, ka darītājs liek izdarīt darbību pašam sev jeb attiecina darbību uz pašu sevi. Tāpēc tašahhud nozīme ir likt sev pašam liecināt jeb padarīt sevi par liecinošu.
Tašahhud šarīas terminoloģijā nozīmē noteiktu liecību saturošu vārdu nolasīšana rituālās lūgšanas laikā. Tašahhud izpilda rituālās lūgšanas laikā pēc katriem diviem rituālās lūgšanas cikliem un pēc noslēdzošā lūgšanas cikla (rakaa).
Tašahhud varianti
Tašahhud ir vairāki autentiski varianti un visi tie ir pareizi un derīgi. Nāsirud-dīns Al-Albānī savā darbā “Pravieša, miers viņam un Dieva svētība, lūgšanas apraksts” ir minējis sešus tašahhud variantus:
1. Tašahhud, kuru pastāsta Ibn Mas`ūds, kurš teica: “Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, turot manas plaukstas starp savējām, iemācīja man tašahhud tā, it kā mācītu man sūru no Kurāna:
التحيات لله، والصلوات، والطيبات، السلام عليك أيها النبي! ورحمة الله وبركاته، السلام علينا وعلى عباد الله الصالحين، أشهد أن لا إله إلا الله، وأشهد أن محمداً عبده ورسوله
at-taHijjātu liļļāhi vas-saļāvātu vaT-Tojjibāt. as-saļāmu Aļeika ajjuhan-nabij va raHmatu-llāhi va barakātuh! as-saļāmu Aļeinā va Aļā Ibādi-ļļāhis-SōļiHīn! ašhadu an ļā iļāha iļļallāhu va ašhadu anna muHammadan Abduhu va rasūļuh.”
[Islammuslim.lv piezīme: Transliterācijas sistēma ir lasāma šeit: Links uz Islammuslim.lv foruma diegu.]
Tulkojums: Sveicieni Allāham, un arī lūgšanas un labi, tīri darbi. Miers tev, ak, pravieti, Allāha žēlastība un Viņa svētība. Miers mums un Allāha taisnīgajiem kalpiem. Es liecinu, ka neviens un nekas nav kalpošanas tiesīgs, izņemot Allāhu, un liecinu, ka Muhammad ir Viņa kalps un Viņa sūtnis.
[Bukhārī (6265) un Muslims (924) u.c.] Citā nostāstā Ibn Umars piebilst: Mēs teicām tā tad, kad viņš, miers viņam un Dieva svētība, bija starp mums, bet kad viņš nomira, mēs teicām: “ss-saļāmu Aļan-nabij! [Miers pravietim!]” [Musnad Abū Ja`lā (5347)]
2. Tašahhud, kuru pastāstīja Ibn Abbāss, kurš teica: “Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, mācīja mums tašahhud tā, it kā mācītu mums sūru no Kurāna:
التحيات المباركات الصلوات الطيبات لله ، الـسلام عليك أيها النبي! ورحمة الله وبركاته، السلام علينا وعلى عباد الله الصالحين، أشهد أن لا إله إلا الله، وأشهد أن محمداً رسول الله. وفي رواية: عبده ورسوله
at-taHijjātuļ-mubārakātu [svētīti vārdi] s-saļāvātuT-Tojjibātu-ļi-ļļāh. as-saļāmu Aļeika ajjuhan-nabij va raHmatu-llāhi va barakātuh! as-saļāmu Aļeinā va Aļā Ibādi-ļļāhis-SōļiHīn! ašhadu an ļā iļāha iļļallāhu va ašhadu anna muHammadan Abduhu va rasūļuh.” [un citā nostāstā rasūļu-ļļāh vietā: Abduhu va rasūļuh]. [Muslims (929) u.c.]
3. Tašahhud, kuru pastāstīja Ibn Umars no Allāha pravieša, miers viņam un Dieva svētība, ka viņš teica tašahhud laikā:
التحيات لله، والصلوات والطيبات، السلام عليك أيها النبي! ورحمة الله – قال ابن عمر: زدت فيها: وبركاته- السلام علينا وعلى عباد الله الصالحين، أشهد أن لا إله إلا الله- قال ابن عمر: وزدت فيها: وحده لا شريك له- وأشهد أن محمداً عبده ورسوله
at-taHijjātuļ-mubārakātu [svētīti vārdi] s-saļāvātuT-Tojjibātu-ļi-ļļāh. as-saļāmu Aļeika ajjuhan-nabij va raHmatu-llāhi [Ibn Umars: un es pieliku [Ibn Umars to pielika, jo dzirdēja citus līdzgaitniekus lasot tašahhud ar šo pielikumu, kā viņus iemācīja pravietis, miers viņam un Dieva svētība.]: va barakātuh]! as-saļāmu Aļeinā va Aļā Ibādi-ļļāhis-SōļiHīn! ašhadu an ļā iļāha iļļallāhu [Ibn Umar: un es pieliku: vaHdahu ļā šarīka ļahu] va ašhadu anna muHammadan Abduhu va rasūļuh.” [Abū Dāvud (973), Ad-Dārukutnī un Al-Albānī klasificēja to kā autentisku]
4. Tašahhud, kuru pastāsta Abū Mūsā Al-Aš`arī, kurš teica: “Teica Allāha pravietis, miers viņam un Dieva svētība: “Un kad kāds no jums apsēdīsies [lūgšanā], lai ir pirmais, ko viņš teiks:
التحيات الطيبات الصلوات لله، السلام عليك أيها النبي! ورحمة الله وبركاته، السلام علينا وعلى عباد الله الصالحين، أشهد أن لا إله إلا الله [وحده لا شريك له]، وأشهد أن محمداً عبده ورسوله
at-taHijjātuT -Tojjibātus-saļāvātu ļiļļāh. as-saļāmu Aļeika ajjuhan-nabij va raHmatu-llāhi va barakātuh! as-saļāmu Aļeinā va Aļā Ibādi-ļļāhiS-SōļiHīn! ašhadu an ļā iļāha iļļallāhu [vaHdahu ļā šarīka ļahu] va ašhadu anna muHammadan Abduhu va rasūļuh.”" [Muslims (931) u.c.]
5. Tašahhud, kuru pastāsta Umars ibn Al-Khatobs. Viņš mācīja ļaudīm tašahhud, stāvot uz minbāra un sakot: “Sakiet:
التحيات لله، الزاكيات لله، الطيبات [لله]، السلام عليك أيها النبي! ورحمة الله وبركاته، السلام علينا وعلى عباد الله الصالحين، أشهد أن لا إله إلا الله، وأشهد أن محمداً عبده ورسوله
at-taHijjātu ļiļļāh, az-zākijjātu [visi tīri [vārdi]] ļiļļāh, aT-Tojjibātu [ļiļļāh]. as-saļāmu Aļeika ajjuhan-nabij va raHmatu-llāhi va barakātuh! as-saļāmu Aļeinā va Aļā Ibādi-ļļāhiS-SōļiHīn! ašhadu an ļā iļāha iļļallāhu va ašhadu anna muHammadan abduhu va rasūļuh.” [Muvatta Mālik (203) u.c. An-Navavī un Al-Albānī klasificēja to kā autentisku]
6. Tašahhud, kuru pastāsta Āiša. Kosims ibn Muhammads teica: “Āiša mācīja mums tašahhud, rādot ar roku un sakot:
التحيات، الطيبات، الصلوات، الزاكيات لله، السلام على النبي! ورحمة الله وبركاته، السلام علينا وعلى عباد الله الصالحين، أشهد أن لا إله إلا الله، وأشهد أن محمداً عبده ورسوله
at-taHijjātuT-Tojjibātus-saļāvātuz-zākijātu ļiļļāh. as-saļāmu Aļān-nabiji va raHmatu-llāhi va barakātuh! as-saļāmu Aļeinā va Aļā Ibādi-ļļāhiS-SōļiHīn! ašhadu an ļā iļāha iļļallāhu [vaHdahu ļā šarīka ļahu] va ašhadu anna muHammadan Abduhu va rasūļuh.” [Muvatta Mālik (205), Beihakī (2954), Ibn Abū Šeiba (3010)]
Abū Hanīfa, Kūfas zinātnieki, Ahl-Hadīs un Ahmads izvēlējās tašahhud, kuru pastāstīja Ibn Mas`ūds, jo tas ir visautentiskākais no visiem un tas ir ierakstīts abos Sahīh krājumos.
Imāms Māliks izvēlējās tašahhud, kuru pastāstīja Umars ibn Al-Khatobs, jo viņš to mācīja citiem, stāvot uz minbāra, un klātesošie līdzgaitnieki neaizrādīja viņam un nelaboja viņu, kā arī tāpēc, ka tāda bija izplatīta Medīnas iedzīvotāju prakse.
Aš-Šāfi`ī un arī Ahmads izvēlējās tašahhud, kuru pastāstīja Abdullāhs ibn Abbāss. Aš-Šāfi`ī pamatoja izvēli ar to, ka Ibn Abbāss ir viens no jaunākajiem līdzgaitniekiem, kuri mācījās no pravieša, miers viņam un Dieva svētība, viņa dzīves pēdējos gados, tāpēc viņu zināšanas ir vēlākas un tāpēc tām jādod priekšroka.
Pravieša, miers viņam un Dieva svētība, pieminēšana otrajā un trešajā personā.
Ibn Mas`ūda un Āišas pastāstītajā tašahhud variantā vēršanās pie pravieša, miers viņam un Dieva svētība, ir trešajā personā. Tas norāda uz to, ka pēc pravieša, miers viņam un Dieva svētība, nāves daļa līdzgaitnieku, lasot tašahhud, pieminēja pravieti trešajā personā. Savukārt citos tašahhud pastāstītajos variantos pravietis, miers viņam un Dieva svētība, ir minēts otrā personā. To, ka uzrunāt pravieti, miers viņam un Dieva svētība, otrā personā, sūtot viņam mieru, ir atļauts arī pēc viņa nāves, apstiprina tas, ka šādi izdarīja Umars ibn Al-Khatobs uz minbāra un klātesošie līdzgaitnieki viņam neaizrādīja. To apstiprina arī tas, ka līdzgaitnieki savu ceļojumu laikā, būdami prom no pravieša, miers viņam un Dieva svētība, lasīja tašahhud laikā tos pašus vārdus, kurus lasīja, pildot lūgšanu ar pravieti Medīnā. To apstiprina arī pravieša, miers viņam un Dieva svētība, teiktais: “Allāham ir ceļojoši eņģeļi, kuri nodod no manas ummas [man novēlēto] mieru (salām).” [Al-Bazzārs (1924). Al-Heisamī klasificēja to kā autentisku], kas norāda uz to, ka pravietis, miers viņam un Dieva svētība, saņem mūsu sūtītus miera novēlējumus arī tad, kad viņš nav mums blakus. Un Allāhs zina labāk.
Pirmais tašahhud un tā juridiskais statuss
Pirmais tašahhud ir tas, kuru izpilda pēc divu ciklu (rakaa) izpildes, ja lūgšana sastāv no trim cikliem vai vairāk. Šī tašahhud izpilde ir vādžib (واجب) jeb obligāta, un tas ir Ahmada ibn Hanbala viedoklis. Viņš argumentēja savu viedokli ar to, ka pravietis, miers viņam un Dieva svētība, dienasvidus lūgšanas laikā piecēlās pēc otrā cikla neapsēžoties un ļaudis piecēlās kopā ar viņu, bet kad cilvēki lūgšanas beigās gaidīja, kad viņš izdarīs taslīm (as-salāmu aleikum), viņš sēžot izdarīja takbīr (Allāhu akbar) un divus sudžūd pirms taslīm, un pēc tam izpildīja taslīm [Bukhārī (829) u.c.]. Hadīss norādīja uz to, ka aizmirstot un neizpildot pirmo tašahhud, ir jāizpilda divi sudžūd lūgšanas beigās [To nosaka hadīss un tas ir visu zinātnieku vienbalsīgs lēmums.], un tos neizpilda, ja aizmirsa izpildīt to, kas ir mustahabb (مستحب) jeb vēlams. Hadīss norādīja arī uz to, ka aizmirstot par pirmo tašahhudu un atceroties par viņu vēlāk, pie tā izpildīšanas nav jāatgriežas, bet jāturpina pildīt lūgšana, kas liecina par to, ka pirmais tašahhud nav rukn (ركن) jeb pīlārs (vai stūrakmens), jo pīlāra aizmiršanas gadījumā ir jāatgriežas pie tā un jāturpina lūgšana no tā.
Otrais tašahhud un tā juridiskais statuss
Otrais jeb noslēdzošais tašahhud ir tas, kuru izpilda katras lūgšanas noslēdzošā cikla beigās. Šī tašahhud juridiskais statuss ir rukn jeb pīlārs (vai stūrakmens), lūgšana nav derīga bez tā izpildes, neatkarīgi, vai tas netika izpildīts nezināšanas vai aizmiršanas dēļ. Ja otrais tašahhud tika aizmirsts, tad ir jāatgriežas pie tā, jāizpilda tas, un jāuztaisa divi sudžūd pirms taslīm. Šis ir Aš-Šāfi`ī un Ahmada viedoklis, kuru viņi pamatoja ar šādiem pierādījumiem:
1. Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, pavēlēja teikt tašahhud, sakot pavēles izteiksmē: “Kūlū (قولوا) jeb sakiet: “at-taHijjātu ļiļļāhi (..)”" [Bukhārī (1202) u.c.] Pravieša, miers viņam un Dieva svētība, norādījumi pavēles izteiksmē norāda uz izpildes obligātumu, ja vien kāds cits blakusnorādījums jeb nianse nenorāda uz to, ka tas nav obligāti.
2. Ibn Mas`ūda teiktais: “Pirms tašahhud tika pataisīts par fard (فرض) jeb obligātu, mēs mēdzām teikt lūgšanas laikā: “as-saļāmu Aļa-llāh! (..)”" [An-Nasāī (1277) u.c. Ad-Dārukutnī, Al-Beihakī un Al-Albānī klasificēja to kā autentisku]. Nostāsts norādīja uz to, ka tašahhud tika pataisīts par fard un tas ir rukn jeb pīlārs, jo juridiska statusa pazeminoša blakusnorādījuma neesamības gadījumā statuss paliek savā visaugstākajā pakāpē, kura ir rukn.
3. Ibn Mas`ūda teiktais, kas norāda uz tašahhuda svarīgumu: ”Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, turot manas plaukstas starp savējām, iemācīja man tašahhud tā, it kā mācītu man sūru no Kurāna (..)” [Bukhārī (6265) un Muslims (924) u.c.]
4. Umars ibn Al-Khatobs mācīja tašahhud vārdus, stāvot uz minbāra [Muvatta Mālik (203) u.c. An-Navavī un Al-Albānī klasificēja to kā autentisku], kas norāda uz tašahhud svarīgumu.
5. Visu pravieša, miers viņam un Dieva svētība, darbību pamatstatuss (jeb statuss pēc noklusējuma) ir obligātums, ja blakusnorādījumi nenorāda uz vēlamību. Bet tieši šim likumam nepiekrita daudzi citi zinātnieki, kuru starpā ir Hanafīti un Mālikīti.
