islāms
Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
- Pielūgsmes-kalpošanas koncepts Islāmā - Ibāda
- Ticības apliecinājums - Šahāda
- Visu praviešu rituālā lūgšana - Solā
- Žēlastības nodoklis - Zakā
- Ramadāna gavēnis - Saums
- Svētceļojums uz Meku - Hadžs
- Dieva saukšana un atcerēšanās - Dua un Zikrs
- Labā pavēlēšana un noraidāmā aizliegšana
- Pūles Dieva ceļā - Cīņa pret paša un citu tirāniju - Džihāds
- Citas ticības uzskatu praktiskās izpausmes
Nekavējies ar savu lūgšanu!
Tulkojusi Ruqaya.
(Stāsts ir kāda zēna sapnis un nevis pilnībā atbilstošs Islāma uzskatiem par Tiesas Dienu.)
Viņš atcerējās viņa vecmāmiņas brīdinājumu par lūgšanos solā (rituālo lūgšanu kā pravietim): „Mans mazdēls, tev nevajadzētu atstāt solā uz tik vēlu laiku, bet gan lūgties laikā.” Viņa vecmāmiņai bija 70 gadi, bet ikreiz, kad viņa dzirdēja azānu (saucienu uz lūgšanu), vecmāmiņa tik ātri kā bulta piecēlās un veica solā. Taču viņš nekad nevarēja pārvarēt savu slinkumu un lūgt solā laikus. Lai vai ko viņš darītu, viņa solā bija pēdējais, ko darīt, un viņš to lūdzās tik ātri, lai vēl paspētu pēdējā brīdī iekļauties noteiktajā laikā.
Domājot par to, viņš piecēlās un saprata, ka bija palikušas tikai 15 minūtes pirms išā solā, lai gan maghrib solā vēl nebija veikta. Viņš ātri veica vudu (rituālo apmazgāšanos pirms solā) un veica maghrib solā. Kamēr viņš veica tasbīh (Dieva slavināšanu, cita veida lūgšana, veikta arī pēc solā lūgšanas), viņš atkal atcerējās savu vecmāmiņu un samulsa par to, kā viņš lūdzas. Viņa vecmāmiņa lūdzās ar tādu iekšēju klusumu un mieru. Viņš sāka darīt Dua (cita veida lūgšana, - Dieva saukšana ar lūgumu) un viņš metās lejā darīt sadžda (mešanos zemē ar pieri pie zemes) un palika tādā stāvoklī kādu brīdi.
Viņš bija skolā visu dienu un bija noguris, tik ļoti noguris. Viņš pēkšņi pamodās no trokšņa un kliegšanas. Viņš bija viscaur nosvīdis. Viņš apskatījās apkārt. Visapkārt bija ļoti daudz cilvēku. Lai vai kurā virzienā viņš skatītos, visur bija pilns ar cilvēkiem. Daži stāvēja sastinguši skatoties apkārt, daži skraidīja šurp un turp un daži bija gaidot nometušies uz ceļiem, ar galvām noliektām viņu rokās. Īstas bailes un drūmas nojautas pārņēma viņu, kad viņš saprata, kur viņš atradās. Viņa sirds vai plīsa pušu. Viņš bija Tiesas Dienā. Kad viņš bija dzīvs, viņš bija dzirdējis daudz par izjautāšanu Tiesas Dienā un Kapā, bet tas šķita noticis tik sen. Vai tas varētu būt kas tāds, ko viņa prāts ir izdomājis? Nē, gaidīšana un bailes bija tik milzīgas, ka viņš nevarētu būt to iedomājies. Izjautāšana vēl turpinājās. Viņš izmisīgi sāka pārvietoties no cilvēkiem pie cilvēkiem, jautājot, vai viņa vārds vēl nav nosaukts. Neviens nevarēja viņam atbildēt. Pēkšņi tika nosaukts viņa vārds un pūlis pašķīrās un izveidoja viņam eju.
Divi eņģeļi sagrāba viņa rokas un veda viņu uz priekšu. Viņu vilka cauri pūlim ar neko nesaprotošām acīm. Eņģeļi aiznesa viņu līdz centram un tur viņu atstāja. Viņa galva bija noliekta uz leju un visa viņa dzīve kā filma paskrēja viņa acu priekšā. Viņš atvēra acis, bet redzēja tikai citu pasauli. Visi cilvēki palīdzēja citiem. Viņš redzēja savu tēvu, skrienot no vienas lekcijas uz citu, veltot savu bagātību Islāma ceļā. Viņa māte aicināja viesus uz viņu māju un viens galds bija uzklāts, kamēr otrs tika novākts.
Viņš lūdzās par sevi: „Es arī biju uz šī ceļa. Es palīdzēju citiem. Es izplatīju Allāha (SWT) vārdu. Es veicu manu Solā. Es gavēju Ramadāna mēnesī. Lai vai ko Allāhs (SWT) lika mums darīt, es darīju. Lai vai ko Allāhs (SWT) lika mums nedarīt, es nedarīju.”
Viņš sāka raudāt un domāt par to, cik ļoti viņš mīlēja Allāhu (SWT). Viņš zināja, ka lai vai ko viņš būtu izdarījis dzīvē, tas ir mazāk nekā Allāhs (SWT) ir pelnījis un viņa vienīgais aizstāvis ir Allāhs (SWT). Viņš svīda kā nekad iepriekš un viss trīcēja. Viņš bija pievērsis acis labo darbu, ticības un grēku svariem, gaidot gala lēmumu. Lēmums bija pieņemts. Divi eņģeļi pagriezās pret pūli. Viņš juta, ka viņa kājas tūlīt saļims. Viņš aizvēra acis, kad viņi sāka saukt to cilvēku vārdus, kam bija jādodas uz Džahannum (Elli). Viņa vārds bija pirmais. Viņš metās uz ceļiem un kliedza, ka tas nevar būt, „Kāpēc man jāiet uz Elli? Es palīdzēju citiem visu savu dzīvi, es citiem izplatīju Allāha (SWT) vārdu”.
Viņa acis aizmiglojās un viņš nosvīdis drebēja. Divi eņģeļi paņēma viņu aiz viņa rokām. Viņa kājas vilkās pa zemi, kad viņu vilka cauri pūlim tuvāk svilinošajām Elles liesmām.
Viņš spalgi kliedza un vēlējās uzzināt, vai ir kāds, kas viņam palīdzēs. Viņš kliedza visus labos darbus, ko viņš bija darījis, kā viņš bija palīdzējis savam tēvam, kā viņš bija gavējis, lūdzies, kā lasījis un recitējis Cildeno Kurānu, viņš jautāja, vai neviens no viņiem viņam nepalīdzēs. Elles eņģeļi turpināja viņu vilkt. Viņi bija nokļuvuši tuvu Elles liesmām. Viņš paskatījās atpakaļ un tie bija pēdējie viņa lūgumi. Vai tad Pravietis Muhameds (Dieva Miers Viņam!) nebija teicis: „Vai tad tas, kurš dzīvo blakus upei un piecas reizes dienā tajā mazgājas - vai tad uz viņa būs kādi netīrumi? Tāpat ir ar solā - tā attīra cilvēka sirdi no netīrumiem un pasargā no grēkiem?” Viņš sāka kliegt: „Manas lūgšanas? Manas lūgšanas? Manas lūgšanas?”
Abi viņu velkošie eņģeļi neapstājās, viņi pienāca pie Elles bezdibeņa malas. Uguns liesmas dedzināja viņa seju. Viņš paskatījās atpakaļ pēdējo reizi, bet viņa acis bija tukšas bez cerības un iekšēji viņam nekas nebija atlicis. Viens no eņģeļiem pagrūda viņu. Viņš sajuta, ka atrodas gaisā, krītot pretī liesmām. Viņš bija kritis piecas vai sešas pēdas, kad kāda roka sagrāba viņa roku un vilka viņu atpakaļ. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja vecu vīru ar garu baltu bārdu. Viņš noslaucīja mazliet putekļus no sevis un pajautāja viņam: „Kas tu esi?” Vecais vīrs atbildēja, „Es esmu tavas solā lūgšanas.”
„Kāpēc tu nāc tik vēlu? Es biju gandrīz liesmās! Tu mani izglābi pēdējā mirklī pirms iekrišanas!” Vecais vīrs pasmaidīja un pakratīja galvu: „Tu vienmēr veic mani pēdējā mirklī, un vai tu esi to aizmirsis?”
Un tajā mirklī, viņš samirkšķināja acis un pacēla acis no sadžda (mešanās zemē). Viņš bija nosvīdis. Viņš klausījās balsis, kas nāca no āra. Viņš dzirdēja azān, kas aicināja uz išā solā. Viņš ātri piecēlās un devās veikt vudu (rituālo apmazgāšanos priekš lūgšanai).
