islāms
Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
- Pielūgsmes-kalpošanas koncepts Islāmā - Ibāda
- Ticības apliecinājums - Šahāda
- Visu praviešu rituālā lūgšana - Solā
- Žēlastības nodoklis - Zakā
- Ramadāna gavēnis - Saums
- Svētceļojums uz Meku - Hadžs
- Dieva saukšana un atcerēšanās - Dua un Zikrs
- Labā pavēlēšana un noraidāmā aizliegšana
- Pūles Dieva ceļā - Cīņa pret paša un citu tirāniju - Džihāds
- Citas ticības uzskatu praktiskās izpausmes
Ticības apliecinājuma 9 nosacījumi
Džamāl ad-Dīn Zarabozo, „Al-Basheer” žurnālā, 1994. g. janv.-feb.
Tulkojusi Laila Brence un Ahmeds.
• La ilāha ill Allāh priekšnosacījumi – 1. daļa
Ikviens muslims zin, ka Paradīzes atslēga slēpjas apgalvojumā: „Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs.” Tomēr pārāk daudz muslimu vienkārši paļaujas uz šo apgalvojumu, ticot, ka pēc tā izteikšanas ar viņiem nevar atgadīties nekas ļauns. Viņi domā, ka viņiem ir nodrošināta vieta Paradīzē tikai šī Šahādas apgalvojuma dēļ.
Nav divu domu par to, ka vienkārši sakot: „Es liecinu, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs, un es liecinu, ka Muhammeds ir Viņa kalps un vēstnesis” nepietiek glābšanas iegūšanai. Patiesībā, liekuļi mēdza izteikt šo apgalvojumu itin bieži, tomēr Dievs raksturo viņus kā meļus un saka, ka tie mitīs viszemākajā Elles uguņu bezdibenī.
Daudzi Islāma zinātnieki tomēr pastāv uz to, ka šis apgalvojums, vai ticības apliecība, ir Paradīzes atslēga. Wahābam ibn Munabbiham reiz tika jautāts: „Vai apgalvojums ‘la ilāha ill Allāh’ ir Paradīzes atslēga?” Viņš atbildēja: „Jā, bet katrai atslēgai ir robiņi. Ja tu nāc ar atslēgu, kurai ir pareizie robiņi, durvis tev atvērsies. Bet ja tev nav pareizo robiņu, durvis tev neatvērsies.” Šeit tiek norādīts uz īpašiem nosacījumiem, kas nošķirs cilvēku, kurš gūs labumu izsakot šo apgalvojumu, no tā, kurš to negūs, neskatoties uz to, cik reizes dienā viņš šo apgalvojumu izteiks.
Pirms sākam apskatīt Šahādas priekšnosacījumus, gribu minēt vēl vienu lietu. Dažiem cilvēkiem ir nosliece paņemt vienu Hadīsu vai vienu Kurāna pantu un, balsoties uz šo vienu tekstu, izdarīt tādus secinājumus kā, piemēram: tas, kurš vienkārši saka: „Nav nekas pielūgsmes vērts kā vien Dievs,” nokļūs Paradīzē. Tomēr mums ir jāsaprot, ka viss Kurāns un Hadīsi papildina un skaidro viens otru. Lai rastu pareizu atbildi uz jebkuru jautājumu, ir jāaplūko visas attiecīgās Kurāna norādes un Hadīsi – tikai tā ir iespējams rast patieso Islāma nostāju attiecīgajā jautājumā. Tas pats attiecas arī uz Šahāda priekšnosacījumiem.
Izstudējot Kurāna pantus un Pravieša (lai miers ir pār viņu) Hadīsus, mēs redzam, ka ticības apliecībai (Šahāda) ir septiņi, astoņi vai deviņi pēc skaita priekšnosacījumi, atkarībā no tā, kā mēs tos strukturizējam. Ir svarīgi, lai mēs visi būtu pārliecināti, ka izpildām dzīvē un apliecinām ticības apliecībā šos priekšnosacījumus. Mums jādara viss iespējamais, lai izpildītu šos priekšnosacījumus pirms ir par vēlu. Nav vajadzības vienkārši mācīt šos priekšnosacījumus – no tā nav itin nekāda labuma. Tā vietā, mums katram pašam ir jāpārliecinās, ka mēs izpildām šos priekšnosacījumus, lai, ar Dieva žēlastību, Paradīzes durvis atvērtos ar mūsu lā ilāha ill Allāh atslēgu.
• Lā ilāha ill Allāh priekšnosacījumi – 2. daļa
Deviņi Šahādas nosacījumi ir:
1 – Zināšanas Knowledge ('ilm)
2 – Pārliecinātība, noteiktība Certainty (yaqeen)
3 – Pieņemšana, piekrišana Acceptance (qabūl)
4 – Padevība, pakļāvība un piekrišana Submission and compliance (Inqiyad)
5 – Patiesīgums, uzticamība, godīgums kā pretējs liekulībai un negodīgumam. Truthfulness (as-sidq) as opposed to hypocrisy and dishonesty
6 – Patiesums, skaidrība Sincerity (al-ikhlass)
7 – Mīlestība LOVE (mahabbah)
8 – Kļūdainās pielūgsmes noliegšana DENIAL OF FALSE WORSHIP:
9 – Stingra ievērošana, uzticība līdz pat nāvei ADHERENCE (astaqeem):
(1) Pirmais priekšnosacījums ir zināšanas. T.i., cilvēkam ir jābūt vispārējām pamatzināšanām par Šahādas nozīmi. Ir jāizprot, ko Šahāda apliecina un ko tā noliedz. Dievs Kurānā saka: „Tad zini (Muhammed), ka Lā ilāha ill Allāh (neviens nav pielūgsmes cienīgs, kā vien Dievs), un lūdz piedošanu par saviem grēkiem.” (Kurāns 47:19) Līdzīgi, Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kurš mirst zinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs, nokļūs Paradīzē.” (Muslim)
Patiesībā Šahāda pati par sevi ir liecība. Kad ko liecinām, mums jāzin, kas tieši ir tas, par ko liecinām. Pats par sevi saprotams, ka liecināt par kaut ko, par ko mums nav zināšanu, ir pilnīgi nepieņemami. Dievs Kurānā saka: „... izņemot tos, kuri zinot apliecina patiesību.” (Kurāns 43:86)
Šis priekšnosacījums noteikti izklausās visai pats par sevi saprotams. Ja kāds jums saka: „Nav cita dieva kā vien Dievs,” un tad piebilst, ka tas, ko viņš domāja ar Dievs ir Jēzus, jūs noteikti nekavējoties teiksiet, ka šādai Šahādai nav pilnīgi nekādas nozīmes. Vai spējat iedomāties, ka ir pasaulē tāda muslimu valsts, kurā vēl pavisam nesen tika atzīmētas ikgadējas nedēļu garas svinības par godu „Jūras Dieviem”? Tajā pat laikā viņi sauc sevi par muslimiem un izrunā Šahāda vairākas reizes dienā. Šī situācija skaidri norāda, ka viņiem nav ne jausmas par savas Šahādas nozīmi. Vai jūs domājat, ka šāda veida Šahāda atvērs viņiem Paradīzes durvis?
Šodien daudz muslimu vēlas zināt, kāpēc mums nepieņemt sekulārismu. Viņi domā, ka sekulārismā nav nekā slikta. Daudzi no šiem muslimiem lūdz piecas reizes dienā un atkārtoti izrunā Šahāda. Vai viņi nesaskata neko nepareizu tajā, ka būtu jāpieņem cits likumdevējs kā vien Dievs? Kādu Šahādu šie cilvēki apliecina?
Visi no mums cenšas iemācīties vismaz Islāma mācību pamatus – Šahādas nozīmes pamatus. Šādi, inšaallāh, mēs pareizi apliecināsim Šahāda. Mēs apliecināsim taisnību tieši tā, kā to vajadzētu darīt.
(2) Otrais Šahādas priekšnosacījums ir noteiktība jeb pārliecinātība (Al-Yaqeen). Šis ir pretstats šaubām un nenoteiktībai. Patiesībā Islāmā jebkāda veida šaubas ir pielīdzināmas neticībai jeb ticības noliegšanai (Kufr). Sirdīs mums ir jābūt pilnībā pārliecinātiem par Šahāda patiesīgumu. Mūsu sirdis nedrīkst svārstīties, kad apliecinām „nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs” patiesīgumu. Kurānā Dievs raksturo ticīgos kā tos, kuri tic Dievam un kuru sirdis nesvārstās. Dievs saka: „Tikai tie ir ticīgie, kas ir noticējuši Dievam un Viņa Vēstnesim un pēcāk nešaubās, bet gan tiecas ar savu bagātību un savām dzīvēm atbalstīt Dieva lietas.” (Kurāns 49:15) Līdzīgi, Dieva Vēstnesis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens nestāsies Dieva priekšā, apliecinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs un ka es esmu Dieva Vēstnesis, un nešauboties par šo apgalvojumu, kā vien viņš ieies Paradīzē.” (Muslim) Patiesi, Dievs raksturo liekuļus kā tos, kuru sirdis svārstās. Piemēram, Dievs saka: „Tikai tie, kas netic Dievam un Pēdējai Dienai un kuru sirdīs ir šaubas, prasa tavu atļauju (būt atbrīvotiem no Džihāda). Tā viņi svārstās savās šaubās.” (At-Taubah 9:45)
Daudzi Islāma zinātnieki apgalvo, ka sirds slimības - jeb šaubas un aizdomīgums, ko cilvēks ielaiž savā sirdī - nodara lielāku kaitējumu cilvēka ticībai nekā iekāres un vēlmes. Iekāres un vēlmes var tikt apmierinātas, tomēr cilvēks apzināsies, ka tās ir sliktas, kontrolēs sevi, nožēlos izdarīto un atteiksies no konkrētā ļaunuma. Šaubas un aizdomīgums, no otras puses, var mist sirdī bez risinājuma, līdz cilvēks beidzot atstāj Islāmu pavisam vai turpina Islāmu praktizēt, lai gan patiesībā viņa sirdī nav īstas ticības.
Labākais risinājums šādām šaubām ir tiekšanās pēc zināšanām. Lielākā daļa šaubu izzudīs, ja cilvēkam būs stabilas zināšanas par Kurānu un Sunnu. Mācoties un izprotot, tiks sasniegta pārliecība. Mācoties aizvien vairāk, cilvēka pārliecība kļūs stiprāka un stiprāka.
Šajā brīdī, vēlos minēt tikai vienu piemēru, kas ir saistīts ar visām tām šaubām, aizdomām un nepareiziem priekšstatiem, kuri riņķo ap Hadīsu literatūras autentiskumu. Piemēram, daži muslimi apgalvo, ka Hadīsi netika pierakstīti vismaz 200 gadus pēc Pravieša (lai miers ir pār viņu) nāves. Patiesi, ir muslimi, kuriem liekas esam daudz šaubu par Hadīsiem – uz šāda pamata, viņi āri vien noraida kādu Hadīsu. Tomēr ja mēs patiesi ieguldām laiku Hadīsu vēstures un saglabāšanas studijās, mēs nekavējoties atzīsim, ka visi šie pret Hadīsiem vērstie apgalvojumi un apvainojumi nebalstās uz neko zinātnisku. Tie ir vienkārši nepatiesi apgalvojumi, kas nāk no Sātana, un kurus muslimi ar nepietiekamu izpratni un zināšanām ir ielaiduši savās sirdīs.
Ļaujiet man minēt vienu pēdējo lietu par noteiktības jeb pārliecības priekšnoteikumu. Kā jau es iepriekš minēju, šaubas un nepareizi priekšstati ir ļoti bīstami cilvēka ticībai. Islāmā šaubas un svārstīšanās ir līdzvērtīgas atkrišanai. Tāpēc katram muslimam ir pēc iespējas labāk jāaizsargā sevi pret šādām šaubām un jāturas tālāk no šaubu avotiem – īpaši ja tie nebalstās Islāma zinātnē un cilvēkam pašam trūkst zināšanu, lai atspēkotu šādas šaubas un nepareizus pieņēmumus. Tādējādi, ja ir paziņa vai draugs (pat ja šis draugs ir muslims), kurš vienmēr liek šaubīties par Dievu vai reliģiju, tad ir jāatturas no šī cilvēka, lai rūpētos par savas reliģijas drošību. Šodien daudz muslimu mācās Islāmu pie orientālistiem, un dēļ viņu vājajām zināšanām par Islāma mācībām, viņi ietekmējas no tukšām runām, ko šie orientālisti māca „zinātnes” vārdā.
Līdzīgi, daudz brāļu un māsu mūsdienās pavada garas stundas pie datora, darbojoties dažādās virtuālajās grupās, kurās parādās daudz apmelojumu un tukšu runu. Tas, kuram nav pietiekamu zināšanu par savu reliģiju, var viegli iespaidoties no nepareiziem apgalvojumiem un melīgiem argumentiem, ko viņš izlasa šādās grupās. Viņam būtu jāatturas no šādām lietām un jāgūst dziļākas zināšanas par Islāmu no reliģiski autentiskiem avotiem.
Izņemot Dieva bagātības un Viņa vadību, lielākais pretspēks, kas var sagraut šaubas un nepareizus pieņēmumus, ir stabilas zināšanas un izpratne par reliģiju. Kad cilvēkam būs zināšanas, viņu neietekmēs Islāma ienaidnieku vājie argumenti un, inšaallāh, viņš būs starp tiem, kas raksturoti Kurānā: „Tikai tie no Viņa kalpiem, kuriem ir zināšanas, izjūt bijību Dieva priekšā.” (Kurāns 35:28)
• Lā ilāha ill Allāh priekšnosacījumi – 3. daļa
(3) Trešais Šahādas priekšnosacījums ir pieņemšana jeb piekrišana (Al-Qabool). Ja cilvēkam ir zināšanas un pārliecība attiecībā uz Šahāda, tad ar mēli un sirdi ir jāpiekrīt tam, ko Šahāda sevī ietver. Tas, kurš atsakās piekrist Šahāda un visam, kas ar to saistīts, pat ja viņš zin, ka tā ir patiesa un ir pārliecināts par tās patiesīgumu, ir neticīgais. Šī atteikšanās piekrist ir reizēm saistīta ar lepnumu, skaudību vai citiem iemesliem. Jebkurā gadījumā, Šahāda nav patiesa Šahāda, ja cilvēks to nepieņem bez ierunām.
Zinātnieki aplūko šo priekšnoteikumu vispārīgi – tā, kā es to tikko minēju. Tomēr mums ir jāapzinās arī sīkāki šī priekšnoteikuma aspekti. Ticīgais piekrīt visam, kas saistīts ar Šahāda. Tas nozīmē arī to, ka viņš piekrīt visam, kas rakstīts Kurānā vai ko ir teicis Pravietis (lai miers ir pār viņu), un viņam nav tiesību izvēlēties to, kam ticēt un kam nē. Dievs Kurānā saka: „Tad jūs ticiet daļai no Rakstiem un noraidāt pārējo? Tad kāds ir atalgojums tiem no jums, kas tā dara, kā vien negods šīs pasaules dzīvē un Augšāmcelšanās Dienā viņi tiks pakļauti vissmagākajām mokām.” (Kurāns 2:85)
Šis ir viens no aspektiem, kas muslimiem ir jāpatur prātā. Lai gan to nevar salīdzināt ar pilnīgu patiesības noliegšanu, tomēr noliedzot daļu no patiesības, kas nāk no Dieva, cilvēks noliedz arī savu ticības apliecību.
Diemžēl mūsdienās daudz muslimu šādi rīkojas visdažādākajās situācijās. Lai gan ne visas no šīm situācijām var tikt uzskatītas par atkrišanu, tās tomēr ir ļoti bīstamas. Piemēram, ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir rakstīts Kurāna pantā, viņi to vienkārši izskaidro tā, kā viņiem tīk. Ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir apgalvots Hadīsā, viņi vienkārši paziņo, ka šis Hadīs nevar būt autentisks, lai gan nav zinātnieki šajā nozarē. Šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, kādiem jābūt patiesiem muslimiem. Patiess muslims tic visam, kas nāk no Dieva un Viņa Vēstneša (lai miers ir pār viņu). Šāda nostāja ir cieši saistīta ar viņu ticības apliecību.
(4) Ceturtais Šahādas priekšnosacījums ir padevība (jeb pakļāvība) un piekāpība (Al-Inqiyad). Šis priekšnoteikums sevī ietver Šahādas realizēšanu dzīvē caur mūsu darbiem. Patiesībā, šī ir arī vārda Islāms viena no galvenajām nozīmēm – „padevība Dieva gribai un pavēlēm.” Dievs Kurānā pavēl: „Un griezieties grēku nožēlā un paklausībā ar patiesu Ticību (Islāma monoteismu) pie sava Kunga un pakļaujieties Viņam (Islāmā)...” (Kurāns 39:54)
Dievs slavē tos, kuri savās darbībās pakļaujas Viņa pavēlēm: „Un kurš var būt labāks reliģijā, kā tas, kurš pakļauj savu seju (sevi) Dievam (t.i., seko Dieva reliģijai – Islāma monoteismam); un viņš ir Muhsin (labākā veida muslims).” (Kurāns 4:125)
Patiesībā, ka ticības priekšnoteikumu, Dievs ir noteicis to, ka pakļaujamies Dievam un Viņa sūtņa pavēlēm. Dievs saka: „Bet nē, zvērot pie tava Kunga, viņiem nebūs ticības, līdz viņi padara tevi (O, Muhammed) par tiesnesi visos savos strīdos un nerod sevī pretestību pret taviem lēmumiem, un pieņem (tos) ar pilnu padevību.” (Kurāns 4:65)
Diemžēl, daudzi apgalvo, ka nav saistības starp ticību un darbiem. Var pat dzirdēt vienu muslimu, sakot par otru: „Viņš ir labākais muslims, kādu es jebkad esmu saticis,” lai gan šis minētais cilvēks nepilda gandrīz neko, no Islāmā prasītā. Šī nepareizā izpratne par ticību ir izplatījusies pa visu muslimu pasauli.
Patiesi, mūsu Šahādai, jeb ticības apliecībai, ir jārealizējas dzīvē caur mūsu sirdīm, mēlēm un darbiem. Mūsu sirdīs ir jābūt mīlestībai uz Dievu, bijībai pret Dievu un cerībai uz Viņu. Ar mēlēm mums ir jāapliecina Šahāda. Ar darbiem, mums ir jārealizē dzīve tas, ko ticības apliecība no mums prasa. Ja kāds sakās esam muslims, tomēr nedz apliecina to ar saviem darbiem, nedz arī izprot Islāmu – tāda cilvēka ticības apliecība nav nedz patiesa, nedz pareiza.
Taču tas nenozīmē, ka patiess ticīgais nekad negrēko. Patiesi, ticīgie grēko. Bet tik ilgi, kamēr viņi atzīst, ka izdarītais ir nepareizs un neatbilst viņu pienākumam pakļauties Dievam, tad viņi nav iznīcinājuši savu Šahāda, jeb ticības apliecību. Tomēr neaizmirstiet, ka viņi joprojām ir grēcinieki.
Kāda ir nepieciešamā minimālā padevība, kas nosaka ticības robežu? Priekš zinātniekiem, kuri uzskata, ka, atstājot lūgšanas, cilvēks kļūst par neticīgo, tās ir piecas ikdienas lūgšanas. Tas, kurš nepilda vismaz piecas ikdienas lūgšanas, ir aizgājis aiz pieļaujamās darbu trūkuma robežas. Dievs zin labāk.
(5) Piektais priekšnoteikums ir patiesīgums kā pretstats liekulībai un negodīgumam. Tas nozīmē, ka sakot Šahāda, mēs esam godīgi - mēs to patiesi tā domājam. Attiecībā uz savu ticības apliecību, mēs nemelojam.
Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens neliecina, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs, darot to patiesi no sirds, kā vien Dievs aizliedz viņam Elles liesmas.” (Al-Bukhārī, Muslim) Mēs visi pazīstam tos, kuri sakot ticības apliecību nav godīgi. Viņi tai netic, bet vienkārši to saka, lai pasarbātu sevi vai gūtu kādu labumu no tās izteikšanas. Runa ir par liekuļiem. Dievs viņus raksturo Kurāna sākumā ar sekojošiem vārdiem: „Cilvēku vidū ir daži (liekuļi), kuri saka: ‘Mēs ticam Dievam un Pēdējai Dienai,’ lai gan patiesībā viņi netic. Viņi (domā, ka) pievils Dievu un tos, kuri tic, kamēr viņi pieviļ tikai sevi, (to) neaptverot. Viņu sirdīs ir (šaubu un liekulības) slimība un Dievs ir vairojis viņu slimību. Viņi saņems sāpīgas mokas, jo runāja melus.” (Kurāns 2:8-10)
Pats par sevi saprotams, ka Dievs Nākamajā Dzīvē noraidīs to Šahādu, kuri kļūst par muslimiem vienkārši lai gūtu no tā labumu, nevis tāpēc, ka viņi tic Islāmam. Par saviem meliem, viņi saņems sāpīgu sodu.
(6) Sestais priekšnosacījums ir skaidrība, patiesums jeb neliekuļotība (Ikhlas). Kad mēs sakām Šahādu, mums tas ir jādara tikai un vienīgi Dievs labā. Mēs nedrīkstam to darīt nekādu citu iemeslu dēļ. Un mēs nedrīkstam to darīt neviena cita dēļ. Tādējādi, skaidrības nozīme ir pretmets Širk, jeb partneru piedēvēšanai Dievs. Mēs kļūstam un paliekam muslimi tikai un vienīgi Dievs dēļ. Dievs Kurānā saka: „Pielūdziet (vienīgi) Dievs, darot reliģiskas darbības/darbus neliekuļoti tikai Dievs dēļ.” (Kurāns 39:2) Tāpat Dievs saka: „Un viņiem netika pavēlēts, kā vien pielūgt Dievs un nepielūgt nevienu citu kā vien Viņu Vienīgo (atturēties piedēvēt Viņam partnerus), un pildīt As-Solāt (Iqamat-as-Solāt) un dot Zakāt, un tā ir pareizā reliģija.” (Kurāns 98:5) Pravietis (lai miers ir pār viņu) piebilda: „Dievs ir aizliedzis Elles liesmām ikvienu, kurš saka: ‘Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs,’ un to saka, vēloties Dieva seju (labpatiku).” (Muslim)
Tas ir kaut kas, kas mums jāpārdomā – īpaši tiem no mums, kuri ir dzimuši un uzauguši muslimu ģimenēs. Dziļi sevī, mums ir skaidri jāsaprot, ka esam muslimi tikai Dieva dēļ. Mēs neesam muslimi mūsu vecāku, draugu, ģimenes vai muslimu sabiedrības dēļ. Mūsu prātos ir jābūt skaidrībai par to, ka esam muslimi visupirms, visubeidzot un tikai un vienīgi Dieva dēļ.
Viena no zīmēm, ka esam muslimi Dieva dēļ, ir tāda, ka mēs darām visu, ko Dievs mums liek, neskatoties uz to, ko no mums vēlas vai grib citi. Tāpat kā mēs esam muslimi tikai un vienīgi Dieva dēļ, arī visas mūsu darbības tiek darītas tikai un vienīgi Dieva dēļ.
Tomēr dažreiz mēs vēlamies zināt, vai cilvēki ievēro šo priekšnoteikumu. Daži muslimu pasaules pārstāvji praktizē Islāmu tikai tik tālu, cik tas ir pieņemams viņu ģimenēm. Ja ir kaut kas tāds Islāmā, kas viņu ģimenēm nepatīk – lai gan viņu ģimenes ir muslimi un tāpēc viņiem patiesībā vajadzētu patikt visam Islāmam – tad viņi nepraktizē to konkrēto Islāma aspektu. Reizēm brālis neuzturas sieviešu sabiedrībā, un viņa sieva atturas no vīriešu sabiedrības. Tomēr atgriežoties mājās, viņi vienkārši un labprāt iziet uz kompromisiem ar reliģiju savu vecāku dēļ, jo viņu ģimenes vēlas uzturēties jauktā sabiedrībā. Šiem cilvēkiem ir sev neliekuļoti jājautā, kāpēc viņi ir muslimi. Vai viņi ir muslimi savu vecāku dēļ un tāpēc darīs visu to, kas patīk vecākiem, un nedarīs to, kas viņiem nepatīk? Jeb vai viņi ir muslimi Dieva dēļ, un tāpēc nedarīs to, kas nav Dievam tīkams, un darīs to, kas Dievam tīk?
• Lā ilāha ill Allāh priekšnosacījumi – 4. daļa
(7) Septītais priekšnosacījums ir mīlestība. Tas nozīmē, ka ticīgais mīl šo Šahādu, viņš mīl tā, kā to norāda Šahāda, viņš mīl to, ko Šahāda sevī ietver un ko prasa, un viņš mīl tos, kuri darbojas saskaņā ar un tiecas uz šīs Šahādas piepildījumu. Šis ir nepieciešams Šahādas noteikums. Ja cilvēks izrunā Šahādu, bet nemīl Šahādu un to, ko tā apzīmē, tad faktiski viņa ticība nav pilnīga. Tā nav patiesa ticīgā ticība. Ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā šo Šahādu, vai ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā Dievu, tad viņš ir noliedzis savu Šahādu. Patiess ticīgais (tāds, kas izpilda visus Šahādas noteikumus) mīlestības ziņā nenostāda blakus Dievam nevienu līdzīgu.
Dievs Kurānā saka: „Cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus bez Dieva kā (Dieva) sāncenšus. Viņi mīl tos tāpat, kā viņi mīl Dievu. Bet tie, kas tic, mīl Dievu vairāk (kā jebkuru citu).” (Kurāns 2:165) Dievs arī cituviet saka: „Saki: ‘Ja jūsu tēvi, dēli, brāļi, sievas, radinieki, bagātība, ko esiet guvuši, tirdzniecība, kurā baidāties zaudēt, un mītne, kas jums tīkama, ir mīļāki jums nekā Dievs un Viņa Vēstnesis un tiekšanās piepildīt Viņa lietas, tad gaidiet, kamēr Dievs dod Savu Spriedumu (mokas). Dievs nedod vadību cilvēkiem, kur ir Al-Fasiqun (dumpīgi, nepaklausīgi Dievam).’” (Kurāns 9:24) Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kuram ir trīs rakstura īpašības, ir sajutis ticības saldumu. [Pirmā no šīm] ir tā, ka viņš mīl Dievu un Viņa Vēstnesi vairāk, nekā jebkuru citu...” (Al-Bukhārī, Muslim)
Šis ir viens no svarīgākajiem Islāma aspektiem, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ, tas ir izzudis no daudzu muslimu dzīvēm. Viņi darbojas Islāmā, it kā Islāms būtu pienākums, tā vietā lai darītu lietas Dieva mīlestības dēļ. Ja Dievs pavēl mums ko darīt, piemēram, apliecināt ticību, mums ir jāsaprot, ka tā ir Dievam tīkama lieta un tāpēc dēļ mūsu mīlestības uz Dievu, mums ir jābūt ļoti priecīgiem veikt darbības, kuras ir tīkamas Dievam. Bet, kā es jau minēju, šodien daudziem, daudziem muslimiem trūkst šīs izjūtas.
(8) Astotais Šahādas priekšnosacījums ir tāds, ka cilvēkam, kurš izrunā Šahāda, ir jānoliedz jebkurš cits pielūgsmes objekts. Lai gan tas jau ir skaidrs no ticības apliecības vārdiem, tas tomēr nešķiet skaidrs visiem, kuri izrunā ticības apliecību. Tāpēc šeit es to skaidroju sīkāk.
Sūrā Al-Baqarah, Dievs mums skaidri atgādina par šo svarīgo Šahādas aspektu: Šahāda nav tikai apstiprinājums, bet gan abi – gan apstiprinājums, gan negācija. Dievs saka: „Un tas, kurš noliedz ticību Taghūt [jebkurš vai jebkāds cits pielūgsmes objekts] un tic Dievam, ir cieši pieķēries visvairāk uzticības cienīgajam, kas nekad netiks lauzts.” (Kurāns 2:256) Liekas, ka Pravietis (lai miers ir pār viņu) to ir paskaidrojis vēl tiešāk: „Ja kāds saka, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Dievs un noliedz jebko citu, kas tiek pielūgts, izņemot Dievu, tad viņa bagātība un asinis ir pasargātas, un viņa atskaite būs pie Dieva.” (Muslim)
Lai gan šim noteikumam būtu jābūt pašam par sevi saprotamam visiem tiem, kuri izrunā Šahāda vārdus, tomēr var vēl atrast muslimus, kuri saka Šahāda un pēc tam pielūdz citas būtnes vai lietas blakus Dievam. Jūs redzēsiet viņus ejam uz kapsētām un pielūdzot tos, kuri guļ kapos. Viņi izpildīs pielūgsmes rituālus nevis Dieva dēļ, bet gan dēļ mirušajiem ‘svētajiem’ šajos kapos. Kādu Šahādu šie cilvēki ir apliecinājuši? Vai domājat, ka viņu Šahāda ko nozīmēs Tiesas Dienā, ja viņi turpinās ticēt, ka bez Dieva var pielūgt arī ko citu?
(9) Devītais Šahādas priekšnosacījums ir tāds, ka muslims turas pie Šahādas līdz pat nāvei. Šī ir dziļa nepieciešamība, lai Šahāda jums ko nozīmētu Nākamajā Dzīvē. Jūs nevarat gulēt uz lauriem par to, ko esat veikuši pagātnē. Nē, patiesi, Šahādai ir jābūt jūsu karogam līdz pat nāvei. Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Cilvēks pavada daudz laika, darot darbus, kurus dara Paradīzes iemītnieku, un tad viņš beidz savus darbus ar Elles iemītnieku darbiem. Un cilvēks pavada daudz laika, darot Elles iemītnieku darbus, un tad viņš beidz savus darbus ar Paradīzes iemītnieku darbiem.” (Muslim) Kādā citā Hadīsā, Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Pie Tā, izņemot kuru nav cita Dieva, kāds no jums pilda Paradīzes darbus, līdz ir tikai plaukstas platums starp viņu un Paradīzi, un tad grāmata [priekšnoteiktais] viņu pārņem, un viņš pilda Elles iemītnieku darbus, līdz pats tur nokļūst.” (Al-Bukhārī, Muslim)
Dievs Kurānā saka: „Jūs, kas ticiet! Bijājiet Dievu (darot visu, ko Viņš noteicis, un atturoties no tā, ko Viņš aizliedzis) tā, kā Viņu jābijā. [Klausiet Viņu, esiet Viņam pateicīgi un vienmēr Viņu atcerieties], un nemirstiet kā vien Islāma stāvoklī [kā muslimi (ar pilnīgu padevību Dievam)].” (Kurāns 3:102)
Brāļi un māsas, šie ir Šahādas priekšnoteikumi. Šie ir tie Šahādas aspekti, kuri mums ir jāmeklē sevī un sev jājautā: „Vai mana Šahāda atbilst visām šīm prasībām? Vai es to saku no sirds, godīgi un dēļ mīlestības uz Dievu? Vai es to saku, balstoties uz to, ko tā tiešām nozīmē? Vai es noliedzu visus citus neīstos pielūgsmes objektus?...”
Mums ir jāuzdod šie jautājumi sev tagad – pirms mēs tiekamies ar Dievu. Inšaallāh, mēs uzdosim šos jautājumus sev tagad un atradīsim, ka mums tiem ir visas pareizās atbildes. Jeb ja mēs atradīsim kādu trūkumu, tad strādāsim pie tā novēršanas. Ar Dieva žēlastību, Nākamajā Dzīvē mūsu Šahāda kļūs par Paradīzes atslēgu, un Paradīzes vārti plaši mums atvērsies, un mēs varēsim dzīvot mūžīgi Paradīzes bagātībās, zinot, ka Dievs ir ar mums apmierināts.
Tomēr jāatgādina, ka ar šo priekšnosacījumu zināšanu vien nepietiek. Patiesi, var sastapt daudz muslimu, kuri labi pārzin šos priekšnosacījumus, tomēr paskatoties uz viņu darbiem un uzvedību, mēs redzam, ka tas nav atstājis uz viņiem nekādu iespaidu. Tas nozīmē, ka neskatoties uz to, cik labi viņš var atskaitīt šos priekšnosacījumus, praktiski viņš tos nepilda. Nākamajā Dzīvē šādas priekšnosacījumu zināšanas nedos nekādu labumu. Patiesi, viņa zināšanas liecinās pret viņu, jo viņš skaidri pārzināja priekšnosacījumus, kuri bija jāpilda, tomēr parādīja, ka viņam trūka vēlēšanās tos realizēt dzīvē.
„Dievs, dari mūs par tiem, kuri mācās, saprot un pielieto patiesās Šahādas nozīmes, amīn. Piedod mums, kad mēs nerīkojamies kā vajadzētu vai kļūdāmies, amīn. Tuvini mūs Sev tuvāk ar Savu Žēlastību un ielaid mūs Savā Paradīzē, amīn.”
Al Hamdulilāh Rabbil Alamīn was salāt was salām alā Rasūl al karīm.
