islāms
Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
- Pielūgsmes-kalpošanas koncepts Islāmā - Ibāda
- Ticības apliecinājums - Šahāda
- Visu praviešu rituālā lūgšana - Solā
- Žēlastības nodoklis - Zakā
- Ramadāna gavēnis - Saums
- Svētceļojums uz Meku - Hadžs
- Dieva saukšana un atcerēšanās - Dua un Zikrs
- Labā pavēlēšana un noraidāmā aizliegšana
- Pūles Dieva ceļā - Cīņa pret paša un citu tirāniju - Džihāds
- Citas ticības uzskatu praktiskās izpausmes
Šahāda – Ticības apliecinājums
http://islamtomorrow.com/shahadah.asp
Tulkojis ar nelielām izmainām Ahmeds.
Pirmais Islāma pīlārs ir ticēt un deklarēt savu ticību, sakot Šahādu (apliecinājums – arābu val.), kurā apliecina:
ašhadu 'al-lā ilāha illā-llāhu wa 'ašhadu 'anna muħammadan rasūlu-llāh
„Es apliecinu, ka nav pielūgsmes objekta (pielūgsmes vērta) kā vien Dievs, un apliecinu, ka Muhammeds ir Dieva vēstnesis.”
Tās nozīme ir:
Es atzīstu, ka: Nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs,
vai arī
Nekas nav pielūgsmes vērts radītajā, tikai Radītājs ir pielūgsmes vērts.
Jeb kā mēs sakām:
„Pielūdz Radītāju, nevis Viņa radīto”.
Otrā daļa nozīmē, ka atzīsti visus Dieva praviešus un nevis tikai kādus, kurus iegribās vai izdevīgi atzīt. Tas nozīmē, ka atzīsti, ka Muhammeds (Lai viņam miers un Dieva svētība) ir Dieva pēdējais pravietis un ka centīsies dzīvot tā, kā Dievs norādīja Dieva izvēlētajā paraugā – pēdējā pravietī Muhammedā (Lai viņam miers un Dieva svētība). Pravietis Muhammeds (Lai viņam miers un Dieva svētība) savā praksē un norādījumos paskaidroja kā Dievs vēlas lai cilvēki dzīvotu.
Apliecinājums
Šim apliecinājumam ir divas daļas. Pirmā attiecās uz Visvareno Dievu, visa Radītāju, Pasauļu Kungu. Otrā daļa attiecas uz Dieva vēstnesi Muhammedu (Lai viņam miers un Dieva svētība), - pravieti un cilvēku, kuram Vēsti nodeva Erceņģelis Gabriels, un kurš mācīja to cilvēcei. Dievam nevar pakļauties, ja noliedz Dieva pravieti, kuru Dievs ir izvēlējis par paraugu, kā jādzīvo cilvēkiem.
Nē citiem pielūgsmes-kalpošanas objektiem
Patiesi izsakot Šahadu muslims apzinās, ka Dievs ir viens pats visa Radītājs, un ka Viņam ir pilnīga vara pār visu un visiem Visumā. Attiecīgi muslims slēdz savu sirdi un prātu jebkam citam kā vien Dievam gan lojalitātē, gan dievināšanā, gan paklausīšanā, gan paļāvībā, gan uzticēšanā, gan pielūgsmē. Šī noraidīšana neapstājas tikai pie pagānu koka vai akmens dievībām. Šī noraidīšana attiecas uz visiem citiem konceptiem, māņticībām, ideoloģijām, dzīvesveidiem, autoritātēm, kas pretendē uz ar Dievu konkurējošu dievināšanu, lojalitāti, uzticību, mīlestību, paklausību vai pielūgsmi. Piemēram, tas iekļauj noraidīt ticību astroloģijai, plaukstas lasīšanai, veiksmes amuletiem, nākotnes zīlēšanai un citiem murgiem. Tiek noraidīta lūgšanu skaitīšana „svēto” kapavietās, prasot šiem mirušajiem aizbilst Dievam par lūdzējiem.
Islāmā nav šādu starpnieku, ne garīdznieku šķiras. Muslimi lūdz Dievu nepastarpināti un tikai Viņu. Protams, visbiežāk cilvēki Dieva vietā pielūdz naudu, slavu, bērnus, laulāto, alkoholu, piedzīvojumus, darbu vai ko tamlīdzīgu.
Ticība pravietībai
Ticība Muhammeda (Lai viņam miers un Dieva svētība) pravietībai iekļauj ticību viņa Vadībai (guidance), kura atspoguļojas pravieša Sunnā (pravieša sacītais, norādītais un prakse). Šī ticība pēdējam pravietim pieprasa muslimam nodomu uzticīgi sekot šai vadībai. Muhammeds (Lai viņam miers un Dieva svētība) bija tikai cilvēks, vīrietis ar izjūtām un emocijām, kurš ēda, dzēra un gulēja. Viņš piedzima un nomira kā jau cilvēki. Viņam bija tīra un taisnīga daba, ārkārtīga pareizība (righteousness), nešaubīga ticība Dievam un nodošanās Islāmam. Un tomēr viņš nebija dievišķs, bet tikai cilvēks. Muslimi nelūdz viņu, un arī ne kā aizbildni. Muslimi atturas un pat saredz kā aizvainojošus pseidoterminus „muhamedānis” vai „muhamedānisms”. Muslimi ir tikai Radītāja un nevis radības pielūdzēji. Muslimi nepielūdz cilvēkus.
