islāms
Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
- Pielūgsmes-kalpošanas koncepts Islāmā - Ibāda
- Ticības apliecinājums - Šahāda
- Visu praviešu rituālā lūgšana - Solā
- Žēlastības nodoklis - Zakā
- Ramadāna gavēnis - Saums
- Svētceļojums uz Meku - Hadžs
- Dieva saukšana un atcerēšanās - Dua un Zikrs
- Labā pavēlēšana un noraidāmā aizliegšana
- Pūles Dieva ceļā - Cīņa pret paša un citu tirāniju - Džihāds
- Citas ticības uzskatu praktiskās izpausmes
Pielūgsmes koncepts Islāmā
The Institute of Islamic Information and Education
Tulkojusi Laila Brence.
Daudziem, tajā skaitā arī muslimiem, nav pareiza priekšstata par pielūgsmes (ibāda) koncepciju Islāmā. Vispārējā nozīmē ar pielūgsmi apzīmē tādu rituālu kā lūgšanu (salāt), gavēņa vai labdarības veikšanu. Šī ierobežotā izpratne par pielūgsmi ir tikai daļa no tā, ko pielūgsme nozīmē Islāmā. Tieši tādēļ tradicionālā pielūgsmes definīcija Islāmā ir visaptveroša – tajā ietilpst gandrīz viss, kas saistīts ar cilvēka darbības sfērām. Definīcija skan aptuveni šādi:
„Pielūgsme ir visaptverošs termins tam, kas Dievam tīkams cilvēka iekšējā un ārējā teiktajā un darītajā.”
Citiem vārdiem sakot, pielūgsme ir viss, ko darām vai sakām Dieva labpatikas dēļ. Tas, protams, ietver gan rituālus, gan arī pārliecības, sociālās aktivitātes un personīgo devumu apkārtējo cilvēku labklājības labā.
Islāms skatās uz indivīdu kopumā. Cilvēkam ir pilnībā jānodod sevi Dieva rokās, gluži tāpat kā Kurāns deva norādījumu to darīt pravietim Muhammedam:
„Saki (Muhammed): ‘Patiesi, mana lūgšana, mans upuris, mana dzīve un mana nāve pieder Allah; Viņam nav partnera. Tas man ir ticis pavēlēts un es esmu pirmais no muslimiem.’” (6:162-163)
Ja nododam sevi kāda rokās, tad visām mūsu aktivitātēm būtu jābūt saskaņā ar tā instrukcijām, kura rokās atrodamies. Islāms, kā dzīvesveids, liek saviem sekotājiem veidot visus viņu dzīves aspektus (gan reliģiskos, gan sekulāros) saskaņā ar tā mācībām. Šāds apgalvojums var likties nepierasts tiem, kas uztver reliģiju kā personiskas attiecības starp cilvēku un Dievu, kuras neiespaido cilvēka darbības ārpus reliģiskiem rituāliem.
Patiesībā Islāms nevērtē augstu vienkārši rituālus, ja tie tiek izpildīti mehāniski un neatstāj nekādu iespaidu uz cilvēka iekšējo dzīvi. Sekojošā pantā Kurāns uzrunā ticīgos un viņu kaimiņus no ebreju un kristiešu vidus, kuri pārmeta muslimiem par Kiblas (Qibla - lūgšanu virziens) virziena maiņu:
„Taisnums nav tajā, ka griežat savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Dievam un Tiesas dienai, un eņģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi nabadzībā un grūtībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir Dievbijīgi.” (2:177)
Darbi, kas minēti šajā pantā, ir taisnuma izpausmes un sastāda tikai daļa no pielūgsmes. Pravietis Muhammeds teica, ka ticība ir pielūgsmes pamats un ka to „veido vairāk kā sešdesmit atzari, pats augstākais no kuriem ir ticība Dieva vienībai (t.i., tam, ka nav nekas pielūgsmes vērts kā vien Dievs un Dievs ir Unikāls,) un pats zemākais šajā pielūgsmes skalā ir gružu un kavēkļu attīrīšana no ceļa.”
Pienācīgs un kārtīgs darbs Islāmā ir daļa pielūgsmes. Pravietis ir teicis: „Ja kāds naktij iestājoties ir noguris no sava darba, Dievs piedos viņa grēkus.” Zināšanu iegūšana ir starp augstākajām pielūgsmes formām. Pravietis saviem laikabiedriem teica, ka „zināšanu iegūšana ir katra muslima (reliģisks) pienākums.” Kādā citā reizē, viņš teica: „Zināšanu iegūšanas viena stunda ir labāka par septiņdesmit gadiem lūgšanu.” Sociālā pieklājība un sadarbība ir daļa pielūgsmes, ja tā tiek veikta Dieva dēļ. Pravietis ir teicis: „Sagaidīt draugu ar smaidu uz lūpām ir labdarība, palīdzēt kādam uzlikt nesamo nastu uz dzīvnieka ir labdarība un piepildīt sava kaimiņa spaini ar ūdeni ir labdarība.”
Ir svarīgi atzīmēt, ka arī savu tiešo pienākumu pildīšana tiek uzskatīta par daļu pielūgsmes. Pravietis teica, ka tas, ko cilvēks maksā savas ģimenes labā, ir sava veida labdarība; cilvēks tiks par to atalgots, ja šie līdzekļi iegūti likumīgā ceļā. Laipnība pret ģimenes locekļiem ir pielūgsmes izpausme, gluži tāpat kā ēdiena likšana sava dzīvesbiedra mutē. Pat darbības, ko mēs patiesi izbaudām, ja tās ir veiktas saskaņā ar Pravieša norādījumiem, tiek uzskatītas par pielūgsmes daļu. Pravietis teica saviem līdzgaitniekiem, ka viņi tiks atalgoti pat par seksuālajām attiecībām ar savām sievām. Līdzgaitnieki bija pārsteigti un jautāja: „Kā gan mēs tiksim atalgoti darot to, ko patiesi izbaudām?” Pravietis viņiem jautāja: „Pieņemsim, ka jūs apmierināt savas dziņas nelegāli – vai jūs nedomājat, ka tiksiet par to sodīti?” Viņi atbildēja: „Jā.” „Tādēļ,” Pravietis teica, „darot to likumīgi ar savām sievām, jūs tiksiet par to atalgoti.” Tas nozīmē, ka arī šīs ir pielūgsmes izpausmes.
Tādējādi, Islāms neuzskata seksu par ko netīru, no kā būtu jāizvairās. Tas kļūst par grēku tikai tad, kad notiek ārpus laulībām.
No iepriekš minētā ir skaidrs, ka pielūgsmes koncepcija Islāmā ir ļoti visaptveroša – tā ietver visas cilvēka pozitīvās darbības. Šī pielūgsmes izpratne atbilst Islāma kā dzīvesveida visaptverošajai dabai. Tā regulē cilvēka dzīvi visos līmeņos: individuālajā, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un garīgajā. Tieši tāpēc Islāms dod norādījumus pat vissīkākajās cilvēka dzīves jomās katrā no minētajiem līmeņiem. Tādējādi, sekot šiem norādījumiem nozīmē sekot Islāma instrukcijām katrā konkrētajā jomā.
Ir liels iedrošinājums apjaust, ka visas cilvēka darbības Dievs uzskata par pielūgsmes izpausmēm. No šīs apjausmas izriet, ka cilvēks ar savām darbībām tiecas pēc Dieva labpatikas, vienmēr cenšoties visu veikt pēc iespējas labāk - gan tad, kad viņu kāds vēro, gan arī tad, kad viņš ir vienatnē. Bez tam, mūs vienmēr vēro pastāvīgais Uzraugs, Kurš zin itin visu, t.i., Dievs.
Tas, ka izskatām ārpus-rituālo pielūgsmi Islāmā vispirms, nebūt nenozīmē, ka rituālā pielūgsme ir mazāk nozīmīga. Patiesībā uz rituāliem balstītā pielūgsme, ja tā ir izpildīta no sirds, ceļ cilvēku gan morāli, gan arī garīgi un dod viņam iespēju darboties visās dzīves jomās saskaņā ar Dieva vadību. Divu iemeslu dēļ, Solā (Salah – rituālās lūgšanas (arābu val.)) ieņem visnozīmīgāko vietu pārējo rituālās pielūgsmes izpausmju vidū. Pirmkārt, rituālās lūgšanas ir ticīga cilvēka īpaša iezīme. Otrkārt, tās attur cilvēku no netikumiem un kaunpilnām darbībām, dodot viņam iespēju piecas reizes dienā tiešai saziņai ar Radītāju, kuras laikā cilvēks atjauno savu derību ar Dievu un atkārtoti meklē Viņa vadību:
„Tevi vienīgo mēs pielūdzam un pie Tevis vien mēs griežamies pēc palīdzības. Vadi mūs pa taisno ceļu.” (Kurāns 1: 5,6)
Patiesībā Solā ir ir pirmā īstenā ticības izpausme un galvenais pamatnosacījums ticīgā veiksmei: „Patiesi veiksmīgi ir tie ticīgie, kas lūgšanas pilda nopietni, ar pilnu pazemību.” (Kurāns 23:1-2)
Pravietis apgalvo to pašu mazliet citādiem vārdiem. Viņš saka: „Tie, kas izpilda lūgšanas rūpīgi un laicīgi, redzēs tās kā gaismu, kā viņu ticības apliecinājumu un kā iemeslu pestīšanai Soda Dienā.”
Pēc Salā, nākamais svarīgais Islāma pīlārs ir Zakā (Zakah – ziedojums nabadzīgo labā (arābu val.)). Korānā Salā un Zakā tiek lielākoties minēti kopā. Tāpat kā Salā, arī Zakā ir ticības apliecinājums, kas apstiprina to, ka Dievs ir vienīgais visa Visumā esošā Īpašnieks, un ka tas, kas ir cilvēka rokās, ir viņam uzticēts no Dieva - Dievs ir cilvēku norīkojis tam par aizbildni, lai viņš ar to rīkotos tā, kā Viņš ir noteicis: „Ticiet Dievam un Viņa vēstnesim (Muhammedam) un lietojiet to, pār ko Viņš ir padarījis jūs par aizbildņiem.” (Kurāns 57:7)
Šajā ziņā Zakā ir pielūgsmes izpausme, kas tāpat kā lūgšanas tuvina ticīgo viņa Kungam.
Neatkarīgi no iepriekš minētā, Zakā ir arī veids, kā pārsadalīt turību tā, lai mazinātu atšķirības starp sabiedrības slāņiem un grupām, kas nozīmīgi vairotu sociālo stabilitāti. Attīrot bagāto dvēseles no savtīguma un nabago dvēseles no skaudības un aizvainotības pret sabiedrību, tiek apturēti tie kanāli, kas sekmē sabiedrības slāņu savstarpējo naidu, tādējādi atverot durvis brālības garam un solidaritātei. Šāda stabilitāte nebalstās tikai uz bagāto personīgajām izjūtām; tā sakņojas cieši iedibinātās tiesībās, kas, ja bagātie tās noliedz, vajadzības gadījumā var tikt realizētas ar varu.
Sijām (Siyam – gavēnis no rīta gaismas līdz saulrietam Ramadāna mēneša laikā (arābu val.)) ir vēl viens Islāma pīlārs. Gavēņa galvenā funkcija ir attīrīt muslimu no „iekšienes”, tāpat kā citi Šariāta (Shariah – Islāma likumu krājums (arābu val.)) aspekti attīra viņu „ārēji”. Ar šīs attīrītības palīdzību, cilvēks atsaucas uz to, kas ir patiess un labs, un izvairās no tā, kas ir nepatiess un ļauns. Kurāns to skaidro sekojoši:
„Jūs, kas ticiet! Jums ir noteikts ievērot gavēni, tāpat kā tas bija noteikts tiem, kas bija pirms jums, lai jūs varētu kļūt Dievbijīgi.” (Kurāns 2:183)
Saskaņā ar kādu autentisku hadīsu, Pravietis esot atstāstījis šādus Dieva vārdus: „Viņš pārtrauc ēšanu, dzeršanu un savu seksuālo kārību apmierināšanu Manis dēļ.” Tādējādi viņa atalgojums būs saskaņā ar Dieva lieliskajām bagātībām.
Gavēnis atmodina cilvēka sirdsapziņu un dod tai iespēju sevi pierādīt visas sabiedrības vienlaicīgā, kopīgā pieredzē, tādējādi papildus stiprinot katru indivīdu. Bez tam, vesela mēneša garumā, gavēnis dod nepieciešamo atelpu pārstrādinātajam cilvēka ķermenim. Gavēnis arī atgādina par tiem, kam trūkst dzīvei pirmās nepieciešamības lietu visa gada vai visas dzīves garumā. Tas liek cilvēkam apjaust citu mazāk veiksmīgo muslimu ciešanas un tādējādi sekmē viņā līdzcietību un laipnību.
Visbeidzot, mēs nonākam pie Al-Hadž (Al-Hajj – svētceļojums uz Al-Haram masdžidu Mekā (arābu val.)). Šis svarīgais Islāma pīlārs demonstrē unikālu vienotību, kliedējot jebkādas atšķirības. Muslimi no visiem pasaules nostūriem tērpjas vienādos apģērbos un atsaucas uz Hadža aicinājumu vienā balsī un vienā valodā: Labeik Allāhumma Labeik (Labbaik Allahumma Labbaik – šeit es esmu, Kungs, lai Tev kalpotu! (arābu val.)). Hadža laikā ir noteikta strikta pašdisciplīna un paškontrole – godinātas tiek ne tikai svētās lietas, bet neaizskaramas ir arī augu un putnu dzīvības, lai itin viss varētu eksistēt drošībā:
„Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva svētajām lietām, tas būs priekš viņa labāk viņa Kunga priekšā.” (Kurāns 22:30)
„Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva simboliem, tas patiesi nāk no sirds Dievbijības.” (Kurāns 22:32)
Svētceļojums dod iespēju visu grupu, sabiedrības slāņu, organizāciju un valdību muslimiem ik gadus tikties milzīgā sapulcē. Šīs sapulces laiku un vietu ir nolicis viņu Viens Dievs. Katrs muslims ir ielūgts piedalīties. Nevienam nav tādas varas, lai kādam aizliegtu ierasties. Katram muslimam, kurš piedalās, tiek garantēta pilna drošība un brīvība, ja vien viņš pats nepārkāpj drošības noteikumus.
Tādējādi, pielūgsme Islāmā, gan rituālā, gan ārpus-rituālā, apmāca un sagatavo cilvēku tā, lai viņš par visu vairāk mīlētu savu Radītāju un šādā ceļā iegūtu nelokāmu gribu un garu izskaust no sabiedrības netaisnību un visu ļauno un padarīt Dieva vārdu dominējošu pasaulē.
