


Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
Tulkojis Džafars.
Kāds ir manas dzīves mērķis? Kāds ir jūsu dzīves mērķis? Kāds mērķis, jēga un uzdevums ir mūsu dzīvēm? Šādi jautājumi bieži rodas domājošiem cilvēkiem.
Uz šādiem jautājumiem cilvēki atbild dažādi. Daži uzskata, ka viņu dzīves mērķis ir kļūt bagātiem. Bet tomēr, kur būs rodama viņu dzīves jēga pēc tam, kad viņi būs savākuši miljonus dolāru? Kas pēc tam? Kādam mērķim viņi sekos pēc tam, kad būs ieguvuši šos miljonus? Ja dzīves mērķis ir tajā, lai kļūtu bagāts, tad pēc bagātību iegūšanas nekāds mērķis vairs nevar būt. Pēc būtības, tieši te arī ir ietvertas grūtības, ar kurām sastopas neticīgie vai cilvēki, kuri tic kam nepatiesam. Kad tādi cilvēki iegūst naudu, par kuru sapņojuši, viņu dzīves zaudē jēgu, bet viņi paši turpina dzīvot, izjūtot sasprindzinājumu, nezinot atpūtu un ciešot bailes tukšuma priekšā.
Vai bagātība var būt mērķis?
Mēs bieži dzirdam gadījumus, kad miljonāri beidz dzīvi ar pašnāvību, dažreiz šādi mēdz rīkoties viņu sievas, meitas vai dēli. Tāpēc rodas jautājums: Vai tiekšanās uz bagātībām spēj nest cilvēkam laimi? Vairumā gadījumu atbilde ir noliedzoša. Vai bagātību iegūšana var būt pastāvīgs mērķis? Mums ir zināms, ka piecgadīgs bērns miljons dolāru vietā dos priekšroku spēļmantiņai. Deviņdesmitgadīgs večuks, būdams norūpējies par savu veselību, par naudu nerūpēsies. Tas viss pierāda, ka bagātība nevar būt pastāvīgs mērķis visās cilvēka dzīves stadijās.
Bagātība var veicināt neticīgā laimi vien mazā pakāpē, jo pārliecības par gaidāmo likteni un to, kādas būs viņa dzīves beigas, viņam nav. Neticīgajam dzīvē nav mērķa, un, ja arī ir, tad tas neizbēgami būs īslaicīgs, vai virzošs uz pašiznīcināšanos.
Kādu gan labumu neticīgajam var nest bagātība, ja viņš baidās no savas dzīves gala un paliek skeptiski noskaņots attiecībā pret visu? Neticīgais var savākt daudz naudas, taču viņš neizbēgami zaudēs pats sevi.
Mērķis ir Dieva pielūgsmē
Turpretim, ticīgam cilvēkam ticība Dievam norāda uz to mērķi dzīvē, kurš tam ir vajadzīgs. Islāmā cilvēka dzīves mērķis ir Dieva pielūgšana. Islāmā termins „pielūgsme” (ibāda - pielūgsme-paklausība-kalpošana) nozīmē censties dzīvot tā kā Dievs vēlas lai tu dzīvotu (tas ir - cenšoties ievērot Dieva norādījumus).
Islāmā dzīves mērķis raksturojas ar savu pastāvīgumu, un muslims seko šim mērķim visās savas dzīves stadijās neatkarīgi no tā, vai viņš ir bērns, jaunietis, pieaudzis vai vecs cilvēks.
Pielūgsme Dievam dzīvi dara mērķtiecīgu un apdomātu, jo īpaši tad, ja tās panākumi tiek īstenoti Islāma ietvaros.
Islāms māca, ka Šī dzīve ir tikai īsa stadija, pēc kuras nāks cita dzīve. Pirmā no otrās dzīves ir atdalīta ar nāvi, kura ir pārejas periods starp tām. Cilvēka darbi un nolūki šajā dzīvē noteiks to, kā cienīgs viņš būs otrajā dzīvē. Kad nāves periods beigsies, un pienāks Augšāmcelšanās Diena, tad šajā Dienā Dievs apbalvos vai sodīs cilvēkus pēc viņu darbiem un nolūkiem pirmajā dzīvē.
Šī dzīve ir pārbaudījums
Islāms skata pirmo dzīvi kā pārbaudījumu cilvēkam, bet nāve īsteni ticīgajam nozīmē ko līdzīgu atpūtai pēc šā pārbaudījuma. Tas nozīmē, ka pēc pirmās dzīves beigām Tiesas diena ir kas līdzīgs pārbaudījuma rezultātu pasludināšanai, bet otra dzīve kļūs par laiku, kad katrs pārbaudījumu izgājušais baudīs laimi vai izjutīs ciešanas, atkarībā no tā, kā viņš uzvedās pārbaudījuma periodā.
Islāmā kopējā dzīves līnija ir skaidra, vienkārša un loģikai atbilstoša: pirmā dzīve, nāve, starplaika pasaule, Tiesas Diena, un pēc tam otrā dzīve, un atbilstoši šai skaidrajai kopējai dzīves līnijai muslimam dzīvē ir arī skaidrs mērķis. Muslims zina, ka viņu ir radījis Dievs. Muslims zina, ka viņam būs jānodzīvo noteikts gadu skaits pirmajā dzīvē, kuriem ritot viņa pienākums būs pakļauties Dievam, jo Dievs prasīs viņam un liks viņam atbildēt par visiem viņa darbiem, neatkarīgi no tā, atklāti vai slēpti viņš tos padarījis, jo Dievam ir zināmi visi cilvēku darbi. Muslimam ir zināms, ka no darbiem, kurus viņš ir veicis pirmajā dzīvē būs atkarīgs tas, kāda būs viņa otrā dzīve. Un visbeidzot, muslimam ir zināms, ka viņa pirmā dzīve būs ļoti īslaicīga un turpināsies mazāk vai vairāk kā simts gadi, bet otrā dzīve būs mūžīga.
Nākamās dzīves mūžība
Otrās dzīves mūžība ārkārtīgi ietekmē īstu muslimu visas viņa pirmās dzīves gaitā, jo muslims tic, ka tieši viņa pirmā dzīve noteiks viņa otrās dzīves kvalitāti. Bez tam, šī noteikšana būs atbilstoši Visvarenā, Taisnīgā Dieva lēmumam.
Pateicoties šai ticībai uz otro dzīvi un Tiesas Dienu, muslima dzīve kļūst mērķtiecīga un apdomāta tādā mērā, kādā tas vispār ir iespējams. Muslima pastāvīgais mērķis ir virzīts uz to, lai otrajā dzīvē nokļūtu Paradīzē.
Citiem vārdiem sakot, muslima pastāvīgais mērķis ir censties paklausīt un pakļauties Dievam, izpildīt viņa pavēles un uzturēt ar Viņu saikni ar pieckārtējo obligāto lūgšanu (solā), obligāto ikgadējo Ramadāna gavēni viena mēneša garumā, attīrošo nodokli (zakā), kuru izmaksā vienreiz gadā no noteiktas naudas summas, kā arī ar obligāto svētceļojumu (hadž), kurš jāveic vienreiz dzīvē, ja atļauj līdzekļi.
Vajadzība pēc pastāvīga mērķa
Neticīgo dzīves mērķis sastāv no tādām lietām kā, naudas un mantas uzkrāšana, seksuālā apmierinātība, ēdiens un izpriecas, tomēr visi šie mērķi ir pārejoši, jo tie visi atnāk un aiziet. Nauda atnāk un aiziet, veselība atnāk un aiziet, bet seksuālā aktivitāte nevar turpināties mūžīgi. Bez tam, visas šīs vēlmes, kuras saistītas ar naudu, ēdienu un seksu, nespēj sniegt cilvēkam atbildi uz tiem jautājumiem, kurus viņš uzdod pats sev: Un kas? Kas tālāk?
Islāms atbrīvo muslimu no nepieciešamības uzdot šādus jautājumus, jau sākumā izskaidrojot muslimam, ka viņa pastāvīgais mērķis ir pakļauties Dievam un nākamajā dzīvē nokļūt Paradīzē.
Mums ir jāzina, ka vienīgais glābiņa ceļš šajā un nākamajā dzīvē ir rodams iepazīstot Dievu, Kurš ir mūs radījis, ticēt Viņam un pielūgt tikai Viņu.