islāms
Ticības praktiskā izpausme - Dieva pielūgsmē:
- Pielūgsmes-kalpošanas koncepts Islāmā - Ibāda
- Ticības apliecinājums - Šahāda
- Visu praviešu rituālā lūgšana - Solā
- Žēlastības nodoklis - Zakā
- Ramadāna gavēnis - Saums
- Svētceļojums uz Meku - Hadžs
- Dieva saukšana un atcerēšanās - Dua un Zikrs
- Labā pavēlēšana un noraidāmā aizliegšana
- Pūles Dieva ceļā - Cīņa pret paša un citu tirāniju - Džihāds
- Citas ticības uzskatu praktiskās izpausmes
Grēka koncepts Islāmā
Dr. Hammudā Abdalati(Dr. Hammudah Abdalati)
Tulkojis ar nelielām izmainām Ahmeds.
Cilvēces pastāvēšanā viens no problemātiskākajiem jautājumiem ir grēks un ļaunums šajā pasaulē. Izplatīta ir ticība, ka grēks sākās ar Ādamu (saas) un Ievu (as) Ēdenes dārzos. Attiecīgais notikums noveda pie Krišanas un kopš tā laika cilvēce ir iezīmēta ar vainu, kauna traipu un apjukumu.
Tomēr Islāmam ir unikāla pozīcija šajā jautājumā, - pozīcija, kādas nav nevienai citai mums zināmai reliģijai. Kurānā ir apgalvots, ka Ādams (saas) un Ieva (as) bija Dieva norādīti ar prieku dzīvot Ēdenes dārzos baudīt tā labumus un komfortu. Bet viņi bija brīdināti netuvoties noteiktam kokam, lai viņi neaizietu kaitējumā un netaisnībā. Tad Sātans intriģēja viņus kārdinājumā un izraisīja to, ka viņi pazaudēja savu priekpilno stāvokli. Viņi bija izdzīti ārā no Paradīzes un nolikti uz Zemes dzīvot, mirt un tapt atjaunoti uz Tiesāšanu. Apjēdzot izdarīto, viņi izjuta kaunu, vainu un nožēlu. Tad viņi lūdza Dievam žēlastību un viņiem tika piedots. (Al-Baqarah 2:35-38; Al-A`raf 7:19-25; Ta-Ha 20:117-123).
Šis simboliskais notikums atklāj ko nozīmīgu. Tas stāsta, ka cilvēks nav pilnīgs un vienmēr vēlas būt (pat ja ir bijis) paradīzē. Bet izdarīt grēku vai kļūdīties, kā Ādams (saas) un Ieva (ra) to izdarīja, vēl noteikti nenozīmē padarīt nejūtīgu sirdi, novērst dvēselisku labošanos vai apstādināt garīgo izaugsmi. Gluži otrādi, cilvēks spēj atpazīt savus grēkus un kļūmes. Svarīgāk ir, ka viņš ir spējīgs zināt, kur griezties pēc vadības. Vēl svarīgāks ir fakts, ka Dievs ir vienmēr gatavs atbildēt patiesiem palīdzības meklētāju saucieniem. Viņš ir tik Līdzcietīgs un Žēlsirdīgs, ka Viņa piedošana ir visapņemoša un Viņa žēlastība ir visietveroša (Al-A`raf 7:156). Atgadījums atklāj arī to, ka diskriminācija, pamatojoties uz dzimumu, vainas vai grēka mantošana ir sveša Islāma garam.
Idejai par iedzimto grēku vai pārmantoto vainu vai kriminalitāti nav vietas Islāma mācībā. Atbilstoši Kurānam (Ar-Rum 30:30) un pravieša Sunnai, cilvēks ir dzimis dabiskā tīrības stāvoklī (fitra) – tas ir – Islāmā jeb padevībā Dieva gribai un likumiem. Tas, kas notiek ar cilvēku pēc piedzimšanas, notiek ārējās ietekmes (..) rezultātā. Izsakot to mūsdienīgi, cilvēka daba ir piekāpīga, un socializācijas process, it īpaši mājas atmosfēra ir izšķiroša. Tā spēlē izšķirošu lomu personības veidošanā un morālā rakstura attīstībā. Tas gan neliedz indivīdam izvēles brīvību vai noņem atbildību. Drīzāk tas ir atvieglojums no iedzimtā grēka vai mantotās vainas smagās nastas.
Tomēr principi, ka cilvēks nav pilnīgs un nespēj neizdarīt kļūdas, nav vienādojami ar grēku vai kriminalitāti, - vismaz ne Islāmā. Tas, ka cilvēks nav pilnīgs, nenozīmē, ka viņš ir bezpalīdzīgs vai Dieva pamests krist par upuri savām kļūmēm
Cilvēks ir spēcināts ar Atklāsmēm, saprāta atbalstīs un apbruņots ar izvēles brīvību. Viņš ir arī dažādu sociālu un psiholoģisku noslieču vadīts, lai meklētu un sasniegtu nosacīto pilnību.
Nepārtraukta sliekšanās starp labo un ļauno ir visas dzīves pūles. Tas dod cilvēkam kaut mērķi, uz ko tiekties, ideālus, kurus meklēt un darbus, kurus darīt (..).
Tas veido viņa dzīvi interesantu un jēgpilnu, nevis monotonu un stagnātisku. No otras puses, Dievam patīk redzēt Savu kalpu garīgas un morālas uzvaras stāvoklī.
Atbilstoši Islāmam, tas nav grēks, ka cilvēks nav perfekts un nevar izvairīties no kļūmēm. Tas ir cilvēka dabā – nebūt ideālam. Bet tas ir grēks, ja viņam ir ceļi un līdzekļi, lai sasniegtu relatīvo pilnību, bet viņš izvēlas uz to netiekties.
Grēks ir katrs darbs, kurā ir visi šie pieci elementi:
1) tīšs, ar nodomu
2) ignorē skaidru Dieva likumu
3) pārkāpj Dieva vai cilvēka tiesības
4) kaitīgs dvēselei vai ķermenim
5) ir iespējams no tā normālā veidā izvairīties.
Šīs ir grēka sastāvdaļas un tās nav iedzimtas vai mantotas. Tas ir tiesa, ka cilvēkā tomēr ir kāds dusošs grēkošanas spēju potenciāls, bet tas nav lielāks kā viņa spējas uz dievbijību un labumu. Ja cilvēks izvēlas realizēt savu grēkošanas potenciālu dievbijības potenciāla vietā, tad viņš pievieno klāt jaunu ārēju elementu savai tīrajai dabai. Tieši par šo pievienoto ārējo elementu cilvēks ir viens pats atbildīgs.
Islāmā ir gan lielie, gan mazie grēki, tāpat kā ir grēki pret Dievu un grēki gan pret Dievu, gan cilvēku. Visi grēki pret Dievu ir piedodami, ja vien grēkotājs patiesi lūdz piedošanu. Savukārt ja noziegums ir izdarīts pret kādu cilvēku, tad patiesa nožēla obligāti iekļauj cenšanos izlabot vai kompensēt pārinodarījumu, ja tas ir iespējams.
Grēks nav iedzimts, - tas uzrodas, nevis ir iebūvēts, tas ir izbēgams, nevis nenovēršams. Grēks ir tīšs un apzināts skaidra Dieva likuma pārkāpums. Ja cilvēks dara kaut ko, kam patiesi cēlonis ir tā dabiskajos instinktos vai absolūti neatvairāmi dzen vai nekontrolējami mudina, tad šāda darbība nav grēks Islāmā. Citādi Dieva nolūks būtu bezjēdzīgs un cilvēka atbildība būtu neīsta. Dievs prasa cilvēkam to, kas ir viņa cilvēciskajās iespējās un sasniedzamībā.
--------------------------------------------------------------------------------
Excerpted with some modification from the author's book Islam in Focus. Dr. Hammudah Abdalati graduated from Al-Azhar University of Egypt. He received a master's degree in Islamic studies from McGill University and a doctorate in sociology from Princeton University. He was appointed in 1960 the first full-time director of the Canadian Islamic Centre of Edmonton, Alberta. From 1967 till he passed away in 1976, Dr. Abdalati was associate professor of sociology at Utica College of Syracuse University. Dr. Abdalati was well known to the Muslim communities of North America as well as other intercultural groups and audiences. For years he lectured on Islam, attended Islamic conventions, wrote articles in Arabic and English, and responded to inquiries.
