islāms
Sabiedrība un ģimene:
- Sabiedrība un sociālie jautājumi
- Ģimene
- Precības un laulība
- Vecāki, bērni un radinieki
- Seksualitāte
- Vīrietis un sieviete Islāmā
Kā tikt galā ar bērna dusmām?
Šeikhs Salmāns al-Auda
Tulkojusi Fātima L.
Mani nebeidz pārsteigt tas, cik daudz cilvēku sūdzas par savu bērnu slikto raksturu, un tajā pašā laikā viņiem nav ne jausmas, ko iesākt, kad viņu bērni ļauj vaļu dusmām, kaprīzēm un kašķīgumam.
Mūs parasti pārsteidz un sāpina tas, ko mūsu bērni, spītīgi sakrustojuši rokas uz krūtīm, mums pasaka dusmās – tādi vārdi kā: ”Es tevi ienīstu!” vai: ”Es tevi negribu!” un: ”Es tevi vairs nemīlu!” Bērni saka šādas lietas, kad ir dusmīgi, un viņu vecāki parasti neprot atbildēt uz to citādi kā vien ar skarbiem vārdiem, lāstiem vai pļaukām. Vairums vecāku šādos gadījumos taisnojas, ka viņiem jāsoda bērni par slikto uzvedību.
Īstenībā bērna lamāšana un sišana nav nekas cits kā vecāku pārsteidzīga, ātrsirdīga reakcija, kas ietērpta ”disciplinēšanas” maskā.
Ir vairākas lietas, kas vecākiem jāņem vērā, lai pareizi atrisinātu šādu situāciju un remdētu bērna dusmas:
§ Kad mēs vērojam Pravieša (SAW) piemēru, redzam, ka viņš ne reizes nesita savu sievu vai kalpotāju. Es šeit neapspriežu vienīgi jautājumu ”sist vai nesist”. Tas, ko es gribu pasacīt, ir tas, ka sišana parasti drīzāk problēmu saasina nekā atrisina.
§ Daudzi vecāki ir neziņā, ko viņiem vajadzētu iesākt vispirms, kad viņu bērns kļūst dusmīgs, - vairāk koncentrēties uz dusmu cēloni vai pašām dusmām? Manuprāt, labāk ir censties novērst to, kas dusmas izraisījis, nekā mēģināt mazināt pašas dusmas, jo problēmas risinājums allaž slēpjas šo problēmu izraisījušo apstākļu likvidēšanā.
§ Ja mums, pieaugušajiem, neizdodas saglabāt pašsavaldību, kad esam dusmīgi, kā gan tad mēs varam gaidīt, ka tas izdosies mūsu bērniem? Ir ļoti svarīgi bērniem iemācīt, kā saglabāt mieru un nosvērtību un saprātīgā veidā tikt galā ar problēmām. Ja mēs izturamies nevērīgi pret šo uzdevumu, mums nebūs citas izejas kā vien mierināt bērnu, kad viņš sadusmojas, un censties tikt galā ar dusmu cēloni.
Sens arābu sakāmvārds saka: ”Tu nevari iedot to, kā tev nav.” Tā ir taisnība. Ja vecākiem ir slikts raksturs un viņi nespēj sevi kontrolēt, kad sadusmojas, viņi nevar vainot savu bērnu par to, ka viņš rīkojas tāpat. Vecāki ir paraugi savam bērnam, un bērns rīkojas tāpat, kā viņš redz rīkojamies savus vecākus.
§ Kādēļ gan mēs nevarētu izrunāties ar bērniem, kad viņi kļuvuši dusmīgi? Vai tas nav labāk kā kliegt uz bērnu, kas taču tikai satrauc viņu vēl vairāk? Nevar būt nekādu iebildumu pret mierīga sarunas toņa izmantošanu, lai risinātu jautājumus ar mūsu bērniem. Korānā lasām, ka Visu Pasauļu Kungs izmanto šādu intonāciju, sarunājoties ar Viņa eņģeļiem un praviešiem. Mēs redzam, ka Pravietis Zālamans (AS) šādu intonāciju izmanto, pat sarunājoties ar putnu. Vai vēl jo atbilstošāk nav šādi sarunāties ar mūsu bērniem, kas taču ir mūsu pašu miesa un asinis?
Ir daudz vecāku, kas savus bērnus uzrunā pazemojošā, vīzdegunīgā tonī tikai tāpēc, ka viņu bērni ir mazi un viņu jaunie prāti vēl nav nobrieduši. Šie vecāki domā, ka laiks parādīt cieņu vēl nav pienācis. Tā ir milzīga kļūda, kas turklāt vēl diemžēl ir plaši izplatīta. Ja pavērojam Pravieša (SAW) rīcību, tad redzam, ka viņš pret bērniem izturējās ar dziļu cieņu.
§ Mums jāmācās būt pacietīgiem, kad audzinām savus bērnus. Bērns jau no dabas ir dedzīgs, jūtīgs un ar neierobežotu fantāziju. Ir pilnīgi nepareizi gaidīt, lai viņš uzvedas kā pieaugušais, kamēr viņam vēl jāiemācās nošķirt derīgo no kaitīgā. Tas izskaidro iemeslu, kādēļ Pravietis (SAW) nokāpa no minbara (kanceles), lai parunātu ar saviem mazdēliem Hasanu un Huseinu (RA), lai gan daudzi ievērojami līdzgaitnieki (RA) stāvēja viņam tuvāk.
§ Ir izdarīta nopietna kļūda, ja mūsu bērni jūtas savu vecāku nemīlēti. Tā tas nedrīkst būt pat tad, kad bērni tiek sodīti; sajūta, ka viņus mīl, nekad nedrīkst pazust no mūsu bērnu sirdīm arī tad, ja liekam viņiem dzert rūgtas zāles. Tas ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka mūsu bērniem pieder liela vara pār mūsu pašu sirdīm, un par spīti viņu nenobriedušajam vecumam bērni var mūs ievērojami ietekmēt.
§ Mums jāpieradina savus bērnus stāstīt mums par to, ko viņi jūt, un tā vietā, lai dusmu brīžos kliegtu un raudātu, izteikt savas izjūtas normālā veidā.
Kad uzzinām dusmu iemeslu, mums jārunā ar bērniem atbilstoši viņu izpratnes līmenim un jāizskaidro jautājums tādā veidā, lai tas būtu viņiem saprotami. Mēs nevaram izturēties pret viņiem tā, it kā viņi būtu pieauguši tāpat kā mēs, mums jāpieskaņojas bērnu izpratnes līmenim, un nav nekādas nozīmes tam, cik nebūtiskas viņu problēmas varētu šķist mums.
Varam atcerēties gadījumu, kad maza meitenīte satvēra Pravieša (SAW) roku, un viņš tai atļāva sevi vest, kurp vien viņa gribēja.
Bērnam ir jājūt, ka viņš dzīvo kontrolētas brīvības apstākļos, nevis pastāvīgas kontroles un virskundzības atmosfērā, kas viņam liek apspiest savas jūtas un identitāti.
§ Kāds pētījums apliecināja, ka 70% bērnu Līča reģiona valstīs cieš no tāda vai cita veida psiholoģiskiem traucējumiem. Mēs atrodamies starp divām pretējām galējībām: pārmērīgu kontroli un disciplīnu no vienas puses un pilnīgu vaļību un paviršību no otras. Mums ir vajadzīgs līdzsvars.
Es pazīstu dažus ļoti cienījamus cilvēkus, kuri uzstāj, ka viņiem ir pilnībā jānosaka katra vissīkākā detaļa, kas attiecas uz bērnu audzināšanu, un viņu bērni tik tikko var paelpot bez atskaitīšanās saviem vecākiem. Kad tēvs atnāk pie manis, „vilkdams saitītē” līdzi savu dēlu, zēna seja ir pelnu pelēka, un viņš ir acīmredzami satraucies, jo viņam nav atļauts rīkoties citādi kā vien tikai pēc viņa tēva prāta, un mazam bērnam tā ir nepanesama nasta.
§ Mums ir jāmāca saviem bērniem kontrolēt savas dusmas. Mēs varam viņiem ieteikt, piemēram, iet mazgāties, vai apsēsties, ja viņi stāv kājās, vai cieši satvert rokās grāmatu vai kādu citu priekšmetu. Ja bērns tā izdara un viņa dusmas aprimst, viņu vajadzētu slavēt un atalgot par to, ka viņš pakļāvis savas dusmas un pārvarējis tās. Neaizturi labus vārdus un uzslavas, kad tavam bērnam izdodas saglabāt mieru, ļauj viņam no taviem vārdiem un žestiem noprast, ka tu novērtē viņa sasniegumu. Sniedz viņam kaut nelielu atzinības zīmi, kaut tā būtu tikai pildspalva no tavas kabatas.
§ Atļauj bērnam kādreiz uzspēlēt ar tevi lomu spēli – esi tu tas, kurš ir dusmīgs, un ļauj savam bērnam censties tevi nomierināt. Ļauj viņam izmēģināt ikvienu līdzekli, ko bērns uzskata par piemērotu.
§ Daudz labāk ir, ja bērns saka: ”Es esmu dusmīgs tāpēc un tāpēc,” nevis spiedz un kliedz.
§ Valdonīga pieeja ne vienmēr ir pareiza. Mums vajag izvairīties no tādām frāzēm kā: ”Aizveries!”, ”Lai es tevi vairs neredzētu”, ”Ja es tevi dabūšu rokā, tad gan tu dabūsi trūkties!” un ”Es aizliedzu tev runāt ar mani šajā nekaunīgajā tonī!” Dažkārt mēs varam drīzāk sacīt: ”Dārgais, es esmu tavs tēvs (vai māte), un es tevi mīlu. Es jūtu, kad tu esi dusmīgs, un tas mani sāpina, tāpēc, lūdzu, nedari tā.” Ir svarīgi, lai bērns spētu iejusties mūsu izjūtās. Mūsu bērns, kurš šodien ir bērns, jau rīt būs pieaugušais, un, ja mēs neattīstām viņā šādu prasmi, tad vēlāk mums var nākties to nožēlot.
§ Mums vajadzētu paturēt prātā un ierakstīt savā sirdī Pravieša (SAW) piemēru. Anass par viņu sacīja: : “Zvēru pie Dieva! Es neesmu redzējis nevienu, kurš rādītu vairāk žēlastības savai ģimenei kā Dieva Vēstnesis." [Sahīh Muslim (2316)]. Pravietis (SAW) mīlēja bērnus. Viņš raudāja, kad viņa mazais dēliņš Ibrāhīms nomira.
Ikreiz, kad piedzima kāds bērns, ļaudis nesa to pie Pravieša (SAW) un viņš lūdza par bērnu; dažkārt viņš nomainīja bērna vārdu pret citu, labāku. Pravietis mēdza rotaļāties ar bērniem un jautroties ar tiem.
Kad Hasans (RA), Pravieša mazdēls, ieskrēja Pravieša istabā izlēca viņa priekšā, viņš to apskāva, noskūpstīja un teica: “Dievs! Mīli viņu un mīli tos, kuri mīl viņu." [Sahīh al-Bukhārī (2122) and Sahīh Muslim (2421)].
Viņš mēdza iet uz masdžidu, nesdams uz pleciem Hasanu vai Huseinu (RA); reiz viņš veica lūgšanu, turēdams Ummu bint Zeinabu savās rokās. Viņš mierināja mazu bērniņu, kuram bija nomiris putniņš. Viņš pat bērnam, kurš sēdēja pa labi no viņa, jautāja atļauju viņam vispirms sniegt dzērienu dažiem vecākiem ļaudīm, kas sēdēja pa kreisi no viņa. Kad bērns negribēja atsacīties no savām tiesībām, Pravietis (SAW) vispirms apkalpoja bērnu. Mēs redzam, ka ‘Amram b. Salmā tika atļauts vadīt savu ļaužu lūgšanu, lai gan viņš bija tikai sešus gadus vecs, un tas notika tikai tādēļ, ka zēns no viņiem visiem visvairāk bija iegaumējis Korānu.
Ir neskaitāmi daudz šiem piemēriem līdzīgu, un, kad mēs tos aplūkojam, Pravieša (SAW) rakstura diženums kļūst vēl acīmredzamāks. Mēs saprotam, ka pat vislabākajām izglītības un bērnu audzināšanas skolām gan Austrumos, gan Rietumos, ir nepieciešama tā gaisma un atziņa, ko sniedz mūsu Pravieša (SAW) piemērs.
