islāms
Pravieši un viņu piemērs
- Pravieša Muhammada Piemērs un Skaidrojums - Sunna
- Muhammada skolnieku ziņojumi par viņu - Hadīsi
- Muhammeda biogrāfija - sīra
- Citi zināmie pravieši
- Dieva kalpi, kuriem iespējams bija pravieša statuss
- Dažādi jautājumi
Pravieša Muhammada dzīve īsumā
Medīnas Universitātes sagatavošanas programmas grāmata ar papildinājumiem no Safi ar – Rahman al – Mubarak Furi Pravieša dzīves stāsta apraksta.
Sagatavojis Imrāns.
Arābijas pussalas stāvoklis pirms Islāma.
Pirmkārt: Arābijas pussalas ģeogrāfiskais stāvoklis
Pussala atrodas Āzijas dienvidrietumos un :
1. to apskalo: - no rietumiem Sarkanā jūra ; - no austrumiem Arābijas (Persijas) līcis ; - no dienvidiem Arābijas jūra;
2. tā ziemeļos robežojas ar Šāma valstīm (mūsdienu Libānas, Sīrijas, Jordānijas un Palestīnas teritorija)
Otrkārt: arābi
Arābi ir cilts, kura dzīvoja Arābijas pussalā kopš senseniem laikiem.
Treškārt: arābu politiskais un sociālais stāvoklis
Pirms Islāma arābiem nebija vienotas valsts. Pastāvēja sabiedrība no vairākām nemierīgām ciltīm, kuras nepārtraukti karoja cita ar citu ūdens, ganību dēļ, tādējādi centās iegūt vadošo stāvokli un asinsatriebībai nebija gala. Allāhs saka Kurānā: ((Atcerieties par žēlastību pret jums, kad jūs bijāt ienaidnieki, un Viņš saliedēja jūsu sirdis, un Viņa žēlsirdības dēļ jūs kļuvāt par brāļiem.)) [3; 103].
Tajos laikos (6 g.s. pēc mūsu ēras) arābi dzīvoja dziļā nejēdzībā. Viņiem svarīgi bija, vai viņiem piedzimst zēns vai meitene, jo ciltij vajadzēja karotājus. Jaundzimušās meitenes nereti tika apraktas dzīvas smiltīs. Allāhs saka Kurānā: ((Kad kādam no viņiem atnāk ziņas par meitenes piedzimšanu, viņa seja kļūst melna un viņš cenšas saturēt (savas dusmas.))) [16; 58].
Džāhilijas (pirms Islāma laika periods. Nezināšana, arābu val.) periodā vīrieši apņēma sev par sievām neierobežotu sieviešu skaitu.
Bet līdz ar šīm sliktajām tradīcijām iedzīvojas arī daži labi paradumi, tādi kā – cēlsirdība, drosme, laba attieksme pret kaimiņiem un vienošanās izpildīšana.
Ceturtkārt: ekonomiskais stāvoklis:
Ekonomiskais stāvoklis Arābijas pussalā nebija daudz labāks par politisko vai sociālo. Arābi nodarbojās ar tādiem arodiem, kā:
1) tirdzniecība: pilsēta Mekka atradās Arābijas pussalas karavānu ceļu krustpunktā, kas bija par iemeslu tam, ka daudzi no tās iedzīvotājiem nodarbojās ar preču pirkšanu un pārdošanu, kā arī paši brauca tirdzniecības braucienos vasarā uz Šāmu un ziemā uz Jemenu
2) augkopība: audzēja augļus, dateļu palmas un graudus Jasribā (mūsdienu Medīna), Toifā (kalnos, 90 km uz austrumiem no Mekkas), Jemenā un Jamamā.
3) lopkopība: pārsvarā audzēja aitas un kamieļus.
Piektkārt: reliģijas
Arābijas pussalā tika praktizētas dažādas reliģijas. Kā nozīmīgākās var minēt, piemēram:
1) Hanifija - Pravieša Ibrōhīma viendievības reliģija, miers viņam. Hunafā'a ir cilvēki, kuri sauca atstāt elku pielūgšanu, un pielūgt tikai Vienu Rādītāju. Allāhs pavēlēja to darīt visiem cilvēkiem, jo tāds bija cilvēku radīšanas mērķis.
2) dabīgo un veidotu elku pielūgsme: šo reliģiju bija pieņēmusi lielākā daļa arābu, kuri veica par godu elkiem tovāf (rituāla apiešana apkārt Kaabai arābu val.) upurēja un lūdza tiem palīdzību. Elku pielūgsme pārsvarā bija izplātīta Hidžāza reģionā (kalnu grēda, kura stiepjas cauri visai Arābijas pussalai no Jordānijas līdz Jemenas dienvidiem netālu no Sarkanas jūras piekrastes), kā arī dažos citos reģionos.
Allāhs saka Kurānā: ((Vai jūs neredzējāt al-Lat un al-Uzzu, un vēl trešo – Manat?)) [53; 19,20] kā arī: ((Mēs pielūdzam viņus tikai tādēļ, lai tie mūs pietuvina Allāham pēc iespējas tuvāk.)) [39; 3].
3) zvaigžņu un debess ķermeņu pielūgsme: atsevišķas arābu grupas Allāha vietā pielūdza pat sauli, mēnesi un zvaigznājus. Allāhs saka Kurānā: ((Un Viņš ir Sīriusa Kungs.)) [53; 49].
4) kristietība un ebreju ticība: minētās ticības bija izplātītas atsevišķos Arābijas pussalas rajonos pirms Islāma. Ebreji dzīvoja Jasribas (tagad Medīna) apkaimē un Khaibarā (oāze, kura atrodas 125 km uz ziemeļiem no Medīnas), bet kristieši – Nadžranā (pie mūsdienu robežas ar Jemenu) un Jemenā. Bet starp kristiešiem bija arī tādi, kuri palika uz nesagrozītas kristietības, no tiem, Varaka ibn Noufal Mekkā (Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, sievas Khadīdžas onkuļa dēls).
No aprakstīta kļūst skaidra arābu (un arī visas pasaules) nepieciešamība pēc jauna Pravieša, lai izvest nomaldījušās tautas no tumsas uz gaismu, un no elku pielūgsmes un Viena Allāha pielūgsmi, sekmēm šajā un Viņpasaulē. Allāhs saka Kurānā: ((Viņš ir Tas, Kas sūtīja pie neizglītotiem (lasīt un rakstīt neprotošiem) cilvēkiem Sūtni no viņu pašu vidus. Viņš lasa viņiem Viņa zīmes, attīra viņus, māca viņiem Grāmatu un gudrību, kaut arī agrāk viņi atradās acīmredzamos maldos.)) [62; 2].
Pravieša dzīve, lai viņam miers un Allāha svētība, pirms pravietojuma
Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, piedzima Mekā Mukarramā (Pagodināta Mekka arābu val.), pirmdien, robia al-avval mēneša (arābu kalendārs) divpadsmitajā datumā, mūsu ēras 571. gadā (citos avotos 570. gadā). Šis gads ir zināms arī kā Ziloņa gads. Šajā gadā Jemenas valdnieks Abroha no Habašas (mūsdienu Etiopija), vēloties mainīt svētceļnieku ceļu, novirzot tos uz milzīgu kristiešu baznīcu Sanā (Jemenas galvaspilsēta) nolēma iznīcināt Kaabu, sarīkojot armiju ar milzīgo kaujas ziloni priekšgalā, kurai pretoties nesaskaņotām arābu ciltīm nebija spēka. Bet Allāhs pasargāju Savu Māju, iznicinot agresoru armiju tā, kā tas ir aprakstīts sūrā "Zilonis" (Nr. 105)
Viņa tēvs ir: Abdullahs ibn (dēls arābu val.) abd Al-Muttōlib ibn Hāšim ibn abd Manāf. Viņš nomira pirms Muhammeda dzimšanas, lai viņam miers un Allāha svētība.
Viņa māte ir: Amīna bint (meita arābu val.) Vahāb.
Muhammeda māte priecīgo vēsti par mazdēla piedzimšanu nosūtīja viņa vectēvam Abdullāham Muttōlibam (ad al-Muttōlib). Viņš atnāca, paņēma mazuli uz rokām un aizgāja kopā ar viņu pie Kābas. Ieejot tajā viņš lūdza mazulim gaišu nākotni un deva viņam vārdu Muhameds (uzslavas, slavēšanas cienīgs arābu val.) cerībā, ka no viņa izaugs labs cilvēks. Allāhs saka Kurānā: ((Un Īsa (Jēzus), Marjam (Marijas) dēls teica: "Ak Israēla dēli! Mani sūtīja pie jums Allāhs, lai es apstiprinātu tā patiesīgumu, kas bija Tauratā (Torā) pirms manis, un lai pavēstītu jums labu vēsti par Pravieti, kas nāks pēc manis un kura vārds būs Ahmad (vārda Muhammad forma))) [61; 6].
Audzināšana bērnībā:
Dižciltīgo Kureišu (arābu cilts) tradīcija bija savus bērnus agrā bērnībā atdot beduīniem tuksnesī zīdīšanai un audzināšanai, lai bērni savos pirmos gados spēcinātos tīrā un veselīgā vidē ārpus pilsētas, kā arī mācītos pareizo arābu valodu.
Kad Mekā ieradās sievietes no Saad cilts, kuras nodarbojas ar šo arodu, abd al-Muttōlib lūdza aukli Muhammedam, lai viņam miers un Allāha svētība. Daudzas sievietes negribēja Muhammedu ņemt, jo viņam nebija tēva. Viņas paņēma visus bērnus izņemot viņu. Bet tomēr viena sieviete vārdā Halīma, kurai vēl nebija bērna, un kura tomēr negribēja atgriezties bez auklējamā, paņēma mazo Muhammedu, lai viņam miers un Allāha svētība, par ko pārējas sievietes ļoti drīz viņu sāka apskaust. Auklēšanas un audzināšanas laikā aukles ģimene pieredzēja daudz svētības, kura saistījās ar to, ka viņa audzināja jauno Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība. Pie Saad cilts viņš pavadīja divus gadus, pēc kā Halīma lūdza viņa mātei, lai tā atļautu tam palikt pie viņas ilgāku laiku, kas arī tika atļauts.
Bet kad viņam palika pieci gadi, norisinājās notikums, kurš tā pārbiedēja Halīmu un viņas vīru, ka tie nekavējoties atdeva mazuli atpakaļ mātei. Kādā dienā mazais Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, spēlējas ar bērniem, kad atnāca Džibrīl (viens no galvenajiem Allāha eņģeļiem, zināms arī kā Gabriels), nogāza viņu un sašķēla viņa krūtis, izņēma sirdi, izvilka no tās asins sabiezējumu un teica: „Tā ir Šeitōna (Sātana) tiesa tevī!” Pēc tam nomazgāja viņa sirdi traukā no zelta ar Zamzam ūdeni, savienoja sirds pusītes un ielika to atpakaļ Muhammeda ķermenī. Pa to laiku pārbiedētie bērni atskrēja pie Halīmas kliedzot: „Muhammadu nogalināja!” Kad cilvēki pieskrēja pie Muhammeda, viņi ieraudzīja, ka viņš mainījies sejā.
Teica Anas vienā no hadīsiem: „un es redzēju šuvi uz viņa krūts”.
Viņa mātes nāve un nonākšana vectēva apgādībā:
Pēc iepriekšminēta atgadījuma Muhammeds nonāca atpakaļ pie savas mātes. Kad viņam apritēja seši gadi, māte paņēma viņu līdz braucienā uz Jasribu (tā laika Medīnas nosaukums) lai apciemot savu brāli. Atpakaļceļā viņa nomira. Muhammedu atpakaļ atveda aukle umm Ajman, kura brauca kopā ar viņiem uz Jasribu. Atgriežoties mājās viņš nonāca sava vectēva abd al-Muttōliba apgādībā.
Nonākšana onkuļa abu Tōliba apgādībā un pirmais brauciens uz Šāmu.
Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, dziļi pārdzīvoja mātes zaudējumu. Lai mazinātu sāpes vectēvs apejas ar viņu ļoti mīloši un uzmanīgi. Taču pēc diviem gadiem, kad Muhammedam lai viņam miers un Allāha svētība, bija 8 gadi un divi mēneši nomira arī viņa vectēvs.
Uzreiz pēc vectēva nāves par viņa apgādību galvoja tēvocis abu Tōlib, kurš Muhammedu, lai viņam miers un Allāha svētība, ļoti mīlēja. Mazais Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, sāka palīdzēt savam tēvocim tirdzniecībā. Tas tēvoci ļoti priecēja. Abu Tōlib nebija bagāts, un peļņa pārsvarā pietika tikai lai paēdināt ģimeni, bet Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, izrādīja pieticību, apmierinoties ar to, ko viņam iedeva Allāhs.
Kad Muhammedam, lai viņam miers un Allāha svētība, palika 12 gadi, tēvocis paņēma viņu līdz uz Šāmu. Nonākot Busrā (dienvidu Sīrijas pilsēta) pie viņiem pienāca kristiešu mūks, kurš atpazina Muhammedu, lai viņam miers un Allāha svētība, kā nākamu Pravieti pēc zīmes starp viņa pleciem, un teica: „Tas ir Pasauļu Valdnieks, tas ir Pasaules Valdnieka Sūtnis, kuru Allāhs nosūtīja kā žēlsirdību priekš pasaulēm!” Uz jautājumu, no kurienes viņam tas ir zināms, mūks atbildēja, ka tas ir rakstīts viņu grāmatās, un ieteica nekavējoties aizsūtīt Muhammedu atpakaļ uz Mekku, jo baidījās, ka ebreji varētu nodarīt viņam pāri, kas arī tika izdarīts.
Bērnībā Muhammeds lai viņam miers un Allāha svētība, ganīja aitas, bet būdams jaunekļa vecumā sāka nodarboties ar tirdzniecību, kurā parādīja sevi kā ārkārtīgi godīgu un taisnīgu cilvēku, kas bija viņam raksturīgs vienmēr. Tāpēc Mekas iedzīvotāju vidū viņš saņēma iesauku Amīn (godīgs, uzticīgs, uzticams).
Precības ar Khadīdžu, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu:
Khadīdža, viena no dižciltīgajam un bagātākajam Kureišu cilts sievietēm, uzzināja par Muhammeda godīgumu un uzticamību, lai viņam miers un Allāha svētība un jautāja, vai viņš gribētu nodarboties ar tirdzniecību un palīdzētu viņai. Viņš piekrita piedāvājumam. No pirmā tirdzniecības brauciena uz Šāmu Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, atgriezās ar lielu peļņu. Khadīdžas kalps vārdā Meisara, izstāstīja viņai par Muhameda, lai viņam miers un Allāha svētība, labo raksturu un brīnumiem, kuri viņu pavadīja. Piemēram, kā divi eņģeļi aizsargāja viņu no saules stariem. Khadīdža juta, ka viņa vēlas viņu apprecēt un aizsūtīja vienu no savam draudzenēm dot mājienu par to Muhammedam. Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, nolēma pieņemt bildinājumu, un ar sava tēvoča abu Tōliba starpniecību viņi tika apprecināti. Muhammeda bija 25 gadi, kad Khadīdžai, pēc vairums informācijas avotu datiem bija 40 (pēc dažiem avotiem viņai bija 28 gadi, ir pieejama arī cita informācija). Viņa ir pirmā Muhammeda sieva, lai viņam miers un Allāha svētība un lai Allāhs ir apmierināts viņu, kas dzemdēja viņam divus dēlus: al-Qāsim un Abdulla un četras meitas: Zeinab, Rukejja, Fātima un umm Kulsūm.
Kļūšana par Dieva Pravieti un Sūtni.
Mekas iedzīvotāji labi pazina Muhammedu, lai viņam miers un Allāha svētība, pēc viņa labajām īpašībām, kā godīgums, uzticamība, stingra pozīcija pret džāhīlistiskas (pirmsIslāma nezināšana un nejēdzības) dzīves sliktiem paradumiem. Viņš nedzēra vīnu, neklanījās elkiem un nezvērēja pie viltus dievībām. Viņam patika norobežošanās no viņa cilts nevīžības un pārdomas vientulībā, pavadot naktis Hira alā. Tas viss notika pirms pravietības sākšanās.
Kad Muhammedam, lai viņam miers un Allāha svētība, apritēja 40 gadi sākas atklāsmes. Visu ko viņš redzēja naktī miegā obligāti piepildījās no rīta. Tās bija pirmās iedvesmas.
Ritēja Ramadāna mēneša otra diena, kad pirmoreiz alā ieradās eņģelis Džibrīl un teica: „Lasi!” Uz ko Muhameds, lai viņam miers un Allāha svētība, atbildēja: „Es neprotu lasīt!” Tad eņģelis Džibrīl paņēma un saspieda viņu ar saviem spārniem tā, ka Muhammeds gandrīz pazaudēja samaņu un atkārtoja: „Lasi!” Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, atbildēja: „Es neprotu lasīt!” Tad Džibrīl saspieda viņu vēlreiz un teica: „Lasi!” uz ko saņēma atkal atbildi: „Es neprotu lasīt!” Džibrīl saspieda viņu ceturto reiz un nolasīja: ((Lasi tava Kunga vārdā, Kas radīja!)) [96; 1]. No Hira alas, savas sievas mājā, Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, atgriezās trīcot no bailēm. Pirmais ko viņš teica bija: „Apsedz mani! Apsedz mani!” Viņu ietīta apmetnī līdz viņam pārgāja bailes. Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, visu izstāstīja savai sievai un viņi nolēma kopā aiziet pie sievas onkuļa dēla - Varaka ibn Noufaļa, kurš bija no tiem ticīgajiem, kuri bija patiesas, nesakropļotas (monoteistiskas un nevis trīsvienīgās) kristietības piekritēji. Viņš pavēstīja Muhammedam, lai viņam miers un Allāha svētība: „Tas ir tas pats eņģelis, kurš nolaidās pie Mūsas (Mozus)”.
Tie vārdi, kurus nolasīja Džibrīl, bija pirmie, kas nolaidās no cildena Kurāna. Bet iedvesmas līdz ar to uz kādu laiku arī pazuda, kas apbēdināja Muhamedu, lai viņam miers un Allāha svētība. Tās atkal atsākās, ar sūras „Ievīstījušais” [74] nolaišanos, pēc kuras sākas Sūtņa misija. Iedvesmas sāka iet viena pēc otras. Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, sāka saukt cilvēkus pie Viendievības un pasargāt no širka (radību pielūgšana līdzās Allāham).
Muhammeda, lai viņam miers un Allāha svētība, cilts cilvēki bija rupji, un nezināja citas reliģijas izņemot elku pielūgšanu. Kā vienīgo argumentu elku pielūgšanai viņi varēja minēt to, ka to darīja arī viņu tēvi. Viņi nebija tikumīgi cilvēki un savas problēmas risināja tikai ar ieroču palīdzību. Tāpēc Allāhs pravietojuma ceļa sākumā savam Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, pavēlēja aicināt pieņemt Islāmu tikai tos, kurus viņš zināja no labas puses un kam viņš uzticējās.
Pirmā no sievietēm un cilvēkiem kopumā, kura noticēja viņam, bija viņa sieva Khadīdža, no vīriešiem abū Bakr as-Siddīk (patiesīgs arābu val.), lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, kurš, pēc pirmā aicinājuma kļuva par muslimu nešauboties ne mirkli, bet no bērniem Muhammeda tēvoča dēls - Alī ibn abī Tōlib, ar kuru Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, apgājās kā ar savu dēlu un kuram bija desmit gadi. Visi iepriekš minētie cilvēki, kā arī Zeid ibn Hārisa, pieņēma Islāmu vienā dienā, dienā kad Muhammedam, lai viņam miers un Allāha svētība, bija pavēlēts sākt savu sūtību. Par vieniem no pirmajiem muslimiem kļuva arī Abū Bakra ģimene, Saīds ibn abi Vakkos, Usmāns ibn Afāns, Tolha ibn Ubejdallāh un Holid ibn Saīd ibn al-Ās.
Daua stadijas (piesaukšana, aicinājums ieiet reliģijā).
Pēc tam, kad Muhammedam, lai viņam miers un Allāha svētība, nolaidās vārdi: ((Ak ievīstījies (apmetnī)! Cēlies un brīdini!)) [74; 1,2], viņš sāka sasaukt cilvēkus slepus, pārsvarā sev tuvus un uzticamus cilvēkus. Tiek ziņots, ka pēc šīs sūras tika nosūtīta sūra Al-Fātiha, kura koncentrētā veidā ietver sevī visu, uz ko aicina Kurāns un Islāms.
Drīz tika pavēlēts veikt lūgšanu, divos rakātos no rīta un vakarā, kas kļuva par pirmo pielūgšanas formu. Par ticīgo pazīmi kļuva dvēseles un ķermeņa tīrība, kā arī lūgšanas izpildīšana, kuru sākumā, drošības apsvērumu dēļ veica neapdzīvotās ielejās vai kalnu aizās. Par jauno reliģiju uzzināja arī daži Kureišu mušriki (elku pielūdzēji), bet nepiedeva tam lielu nozīmi, jo Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, sākumā neaiztika viņu reliģiju.
Tā tas turpinājās trīs gadus.
Vēlāk Muhmmedam, lai viņam miers un Allāha svētība, tika pavēlēts aicināt cilvēkus atklāti, līdz ar Allāha vārdu nolaišanos: ((Un pabrīdini savus mājiniekus un radiniekus!)) [26; 214]. Kādu dienu Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, uzkāpa Safa kalnā un sāka saukt: „Piesargieties!”. Kureišu vidū tādus vārdus bija pieņemts teikt tikai ienaidnieku karaspēka tuvošanās gadījumā, vai īpaši svarīgajos notikumos, tāpēc Kureišu cilts ātri sapulcējas pie kalna.
Pēc tam Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, sāka saukt Kureišu atsevišķas ciltis: „Ak, banū Fihr dēli! Ak, abd Manāf dēli! Ak, abd al-Muttōlib dēli! Vai noticēsiet man, ja es teikšu, ka kalna otrajā pusē, pilnā gatavībā jums uzbrukt, atrodas kavalērija?” Tie atbildēja: „Jā, jo mēs nekad neesam dzirdējuši no tevis melus!”, un tad viņš teica: „Tad es brīdinu, ka jums priekšā ir lielas briesmas! ” Viņš piesauca cilvēkus teikt vārdus: „Neviens nav pielūgsmes vērts izņemot Allāhu”, izskaidrojot, ka šie ir vissvarīgākie vārdi šajā dzīvē, un ka viņiem ir jāatstāj radību pielūgšanu līdzās ar Radītāju. Kad viņš beidza runāt, cilvēki mierīgi izklīda. Viņa tēvocis abū Lahabs izteica: „Lai tu tiec pazudināts! Vai priekš šitā mūs te sapulcēji?”", pēc kā nolaidās Allāha vārdi: ((Lai iznīkst Abū Lahaba rokas, un iznīka viņš pats!)) [111; 1].
Kureišu naids Pēc tam, kad Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, sāka piesaukt cilvēkus atklāti, pastiprinājās dažāda veida naids un kaitējums no politeistu puses. Sākās meli, nepatiesi apvainojumi, viņu sauca par burvi, par trako un par pareģi, centās nomelnot cilvēku priekšā, runājot pat ar iebraucējiem, lai viņi uzreiz noraidītu viņa aicinājumu. Mušriki (tie, kuri pielūdz un paklausa kādu citu kā vien Dievu) centās nomelnot Cēlo Kurānu, sakot, ka tie ir agrīno tautu mīti un leģendas. Muslimi sāka vairāk ciest arī no mušriku rokam. Dažus vergus, kuri pieņēma Islāmu, spīdzināja līdz samaņas zušanai, invaliditātei vai pat līdz nāvei, pieprasot atteikties no Muhammeda reliģijas un atgriezties pie elku pielūgšanas, galvenie no kuriem bija al-Lat un al-Uzza. Tā parādījās pirmie šahīdi (mocekļi) Allāha ceļā. Muhammedu, lai viņam miers un Allāha svētība, no daudzām briesmām paglāba viņa tēvoča abū Tōliba aizstāvība, kurš bija viens no dižciltīgākajiem Kureišiem.
Bet, kad viņš atteicās izdot Muhammedu apmaiņā pret visskaistāko Kureišu jaunieti, elku pielūdzēji sāka atklāti uzbrukt Allāha Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība. Viņi traucēja lūgšanas izpildīšanas, atklāti draudēja ar nāvi, meta viņa mājā dažādus netīrumus, lika uz ceļa dzeloņus, vēloties viņu ievainot. Kaitējums kļuva arvien lielāks kad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, lika pretī neievainojamo pacietību, kas bija vienīgais ko varēja likt pretī tajā laika.
Al-Arkama ibn abū al-Arkama māja kļuva par pirmo cilvēku piesaukšanas centru pie Islāma un Allāha pielūgšanas vietu. Māja atradās nomalē, kur slepus notika muslimu tikšanas. Pats Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, turpināja pielūgt Allāhu mušriku vidū atklāti, turpinot tos saukt pie Islāma, paciešot visus pazemojumus un izsmiešanu no viņu puses.
Hidžra uz Habašu
Ar vārda hidžra Islāmā tiek saukta pārcelšanas uz zemi, kur ir iespēja ievērot reliģiju. Tā pirmajiem muslimiem bija izeja, glābjoties no savas cilts naidīgās attieksmes. Tāpēc Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, pavēlēja pārcelties uz Habašu (mūsdienu Etiopija), jo bija zināms, ka tajā valdīja taisnīgs karalis, kura zemē ne ar vienu neapejas netaisnīgi.
1 - Pirmā hidžra uz Habašu.
Tas notika piektajā gadā kopš Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, misijas sākšanos. Tajā pārcēlās vienpadsmit vīrieši un četras sievietes.
2 - Otrā hidžra uz Habašu.
Par iemeslu tai kļuva vēstis, ka Mekas iedzīvotāji ir pieņēmuši Islāmu. Izdzirdot ziņas pirmie muhādžiri nolēma atgriezties dzimtajā zemē, bet jau būdami netālu no Mekas, viņi uzzināja, ka vēsts ir nepatiesa un nolēma atgriezties atpakaļ Habašā. Bet viņiem līdz devās jau krietni lielāks muslimu skaits: astoņdesmit trīs vīrieši un astoņpadsmit sievietes. Kad par to uzzināja Kureišu cilts vadoņi, viņi aizsūtīja Amru ibn al-Āsu un Abdullāhu ibn abi Rabia ar dāsnām dāvanām pie Habašas karaļa - an-Nadžašī, pieprasot atgriezt muslimus atpakaļ Mekā. Kad sūtņi ieradās pie an-Nadžašī, kurš pats bija kristietis, muslimi tika izjautāti, kāpēc viņi atstāja savu cilšu brāļu reliģiju, uz ko pirmie muslimi izstatīja savu stāstu:
„Karali, agrāk mēs bijām nejēgas, pielūdzam elkus, ēdam mirušo dzīvnieku gaļu, neuzturējām radnieciskas saites, naidojāmies ar kaimiņiem, stiprākie no mums darīja pāri vājākajiem, un viss tas turpinājās līdz tam brīdim, kamēr Allāhs nenosūtīja mums Pravieti no mūsu pašu vidus.
Šīs cilvēks mums ir zināms ar savu godīgumu, taisnīgumu un labdarību. Kļūstot par Pravieti, viņš aicināja mūs pielūgt tikai Vienu Allāhu, atstājot akmeņu un elku pielūgšanu.
Viņš pavēlēja mums būt taisnīgiem, atgriezt to, kas mums ir uzticēts glabāšanā, uzturēt radnieciskas saites, dzīvot mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem un atteikties no asinsizliešanas.
Viņš aizliedza mums melot, nodarboties ar netikumīgām lietam, atņemt bāreņu īpašumu un celt neslavu šķīstām sievietēm.
Viņš pavēlēja nepielūgt nevienu līdzās Allāham, izmaksāt zakāt (neliels naudas procents paredzēts labdarībai, kuru izmaksā turīgie muslimi vienreiz gadā) un turēt gavēni.
Mēs noticējam viņam un pievienojamies tai reliģijai, kuru viņš atnesa. Tādēļ mūsu cilts brāļi sāka pret mums kurināt naidu un mūs spīdzināt, mēģinot atgriezt pie elku pielūgšanas un pie tam neģēlībām, kuras mēs agrāk uzskatījām par atļautām.
Un kad viņi sāka mūs apspiest un vajāt, nedodot iespēju praktizēt mūsu reliģiju, mēs pārcēlāmies uz tavu valsti, cerot, ka tu nevienam neļausi mums nodarīt pāri, ak, karali!”
Pēc tam viņi nolasīja sūru Marjam [19], pēc kā visi klātesošie sāka raudat. Noklausoties viņu stāstu karalis apsolīja muslimiem, ka Habašas zemē viņi ir drošībā, aizsūtot sūtņus atpakaļ un nepieņemot no tiem pat dāvanas.
Lielāka daļa no Habašas muhādžiriem, vēlāk pārcēlās uz Medīnu, kad tur nostiprinājās Islāms.
Hamzas ibn abu Tōliba un Umara ibn Al-Khatōba ieiešana Islāmā, lai Allāhs ir apmierināts ar viņiem.
Hamza ibn abū Tōlibs bija viens no Pravieša tēvočiem, lai viņam miers un Allāha svētība, un draugs kopš bērnības. Par iemeslu Islāma pieņemšanai kļuva vēlēšanās sakaitināt abu Džahlu. Kādu dienu viņš uzzināja, ka abu Džahl lūgšanas laikā nodarīja Pravietim pāri un publiski Pravieti nolādēja, kas ļoti sadusmoja Hamzu. Atrodot abu Džahlu masdžidā viņš iesita viņam ar loku, kas bija viņam līdz atgriežoties no medībām, un teica: „Kā tu uzdrīksties viņu nolādēt? Es arī esmu viņa reliģijā!”" Tad kad Hamza ienāca Islāmā, mušriki saprata, ka Pravieša spēks ir audzis, lai viņam miers un Allāha svētība.
Sestajā gadā kopš Pravieša misijas sākšanas, ar trīs dienu starpību ar Hamzu, Islāmu pieņēma arī viens no varenākiem un vadošajiem Mekas vīriem, kā arī viens no visnežēlīgākajiem muslimu apspiedējiem Umars ibn al-Khatōbs, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu.
Kopš šī brīža muslimi sāka veikt lūgšanas Haram masdžidā (Aizliegtā masdžida), ko līdz šim neuzdrošinājās. Sākās Islāma nostiprināšanās un uzplaukums.
Kureišu turpmākas darbības.
Kureiši sāka mazināt savas naidīgās darbības, cenšoties panākt sev vēlamus rezultātus ar sarunu ceļā, kā arī kļūstot pielaidīgāki tirdzniecībā ar muslimiem. Bet tad kad viņi saprata, ka Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, netaisās atkāpties no savas reliģijas pat par mata tiesu, mušriki sāka izsmējīgi prasīt paātrināt viņiem pienākošos sodu, kuru Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, viņiem nemitīgi solīja. Tā kā tas nelīdzēja tad viņi izšķīrās par vēl nepieredzētiem pasākumiem, tas ir muslimu pilnīgs boikots un aplenkums. Tika aizliegts runāt, satikties, veikt darījumus un precēties ar muslimiem līdz tam brīdim, kamēr mušrikiem netiks izdots Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, ar atļauju viņa nogalināšanai. Kaut arī arābi bija diezgan mežonīgi, tomēr likumus viņi cienīja. Par Muhammeda netaisnīgo nogalināšanu Muhammeda cilts varēja pieprasīt no slepkavas cilts izdot jebkura vīrieti nogalināšanai, uz ko iet viņi nebija gatavi. Muslimi sakoncentrējas vienā Mekas pusē, bet visi pārtikas pienākšanas ceļi tika bloķēti, drīz sākas bads, daži muslimi sāka ēst koka lapas un savas ādas siksnas. Laiku pa laikam pārtiku izdevās ievest slepus. Tikai pēc trīs gadiem muslimiem tika dota iespēja atgriezties normālajā dzīvē.
Pravieša ceļojums uz Tōifu, lai viņam miers un Allāha svētība.
Desmitajā gadā kopš Pravieša misijas sākšanās nomira Muhameda, lai viņam miers un Allāha svētība, tēvocis - abū Tōlibs, kurš viņu vienmēr aizstāvēja un sargāja no Kureišu kāfiriem (neticīgiem), kā arī nomira viņa sieva Khadīdža, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, kura bija viņa lielākais atbalsts.
Tas veicināja naida palielināšanos no elku pielūdzēju puses un no viņa radinieku vidus. Muhameds, lai viņam miers un Allāha svētība, nolēma iet pie ciltīm, kuras dzīvoja blakus Mekai. Viņš kopā ar Zeidu ibn Hārisu devās uz Tōifu (ciemats kalnos, 90 km uz austrumiem no Mekas) aicināt Sakīf cilts pieņemt Islāmu, bet atsauksmes vietā viņi atrada tikai nosodīšanu un pārdarījumus, vēl stiprākus par tiem, kurus bija pieredzējuši no Kureišu puses. Viņus padzina projām uzsūtot viņiem virsū savus bērnus, plānprātīgos un vergus, kuri apmētāja viņus ar akmeņiem un izkliedza visādus apvainojums. Viņi bija spiesti atgriezties Mekā.
Al-Isrā'a va Al-Mi'rādž (Nakts ceļojums)
Pēc tā, kad Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, nācās pārdzīvot milzīgu daudzumu kaitējuma, apvainojumu un pārbaudījumu Allāha ceļā no savas un citu cilšu puses, norisinājās notikums al-Isrā va al-Mi'rādž, kas nostiprināja vēl vairāk viņa garu un pacēla viņa stāvokli, lai viņam miers un Allāha svētība. Allāhs saka Kurānā: ((Labumu pilns ir Tas, Kas pārnesa naktī Savu kalpu, lai parādītu viņam dažus no Mūsu zīmēm, no Aizliegtās masdžidas uz al-Aksas masdžidu, kuras apkārtni mēs svētījām. Patiesi, Viņš ir Dzirdošs, Redzošs.)) [17; 1].
Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, nelielas nakts daļas laikā tika pārnests ar buraku, neredzēts dzīvnieks, kurš bija lielāks par ēzeli, bet mazāks par mūli un pārvietojās ar skatiena ātrumu, no Haram masdžidas Mekā uz al-Aksas masdžidu mūsdienu Palestinā, kur veica lūgšanu kopā ar citiem praviešiem. No al-Aksa masdžidas viņš kopā ar Džibrīlu pacēlās uz apakšējām debesīm, kur satika visu cilvēku tēvu Ādamu, kuram pa labi atradās laimīgo cilvēku pūlis, bet pa kreisi nelaimes pārpildīto cilvēku pūlis. Kad Ādams skatījās pa labi viņš smējās, bet kad skatījās pa kreisi viņš raudāja. Vēlāk ceļotāji sāka pacelties uz nākamajiem debesīm, kur viņi satika daudzus praviešus, tādus kā: Īsa (Jēzus), Zakarija, Jahja, Jūsuf (Jāzeps), Idrīs un Harūn (Ārons).
Sestajās debesīs viņi satika Mūsu (Mozu), kurš viņus sveicināja, bet tiem dodoties projām sāka raudat. Kad viņam jautāja kāpēc viņš raud, Mūsa atbildēja, ka Muhameds tika aizsūtīts pie cilvēkiem daudz vēlāk par viņu, bet no viņa kopienas Paradīzē ieies daudz vairāk cilvēku nekā no viņa paša kopienas.
Septītajās debesīs viņi satika pravieti Ibrōhīmu (Ābrahamu), kurš sēdēja atspiežoties ar muguru pret debesu Kābas sienu, kurā ik dienu ieiet septiņdesmit tūkstoši eņģeļu, nekad vairs tajā neatgriežoties.
Pēc tā Džibrīl pacēla Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, pie Galējas robežas Lotosa, kura skaistumu nav spējīga aprakstīt neviena no Allāha radībām.
Un beidzot Džibrīl viņu pacēla pie Paša Visvarenā, atrodoties no Viņa divu bultu šāvienu attālumā vai pat tuvāk. Tur muslimiem tika pavēlēta piecdesmit kārtīgas lūgšanas izpildīšana, bet pēc vairākkārtēja lūguma pēc atvieglojuma to skaits tika samazināts līdz piecām, atstājot atalgojumu par to izpildīšanu kā par piecdesmit lūgšanām.
Tajā pašā naktī Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atgriezās Mekā. Ceļojuma laikā viņš atradās nomodā ar dvēseli un ķermeni.
Pavēstot saviem cilts brāļiem par pieredzēto tikšanos ar Visvareno, viņu izsmiekls tikai pastiprinājās. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, detaļās aprakstīja al-Aksas masdžidu Palestīnā, kuru nekad nebija redzējis iepriekš un karavāna stāvokli, kurš šajā laikā atgriezās no Sīrijas, nosaucot pat to, kurš kamielis iet pirmais. Viss ko viņš teica pilnīgi apstiprinājās, bet pat tas nelika mušrikiem atteikties no savas neticības.
Cilšu un atsevišķu cilvēku piesaukšana uz Islāmu.
Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, nolēma aicināja pieņemt Islāmu ciltis, kuras veica ceļojumus uz Meku hadža sezonas laikā. Vienpadsmitajā gadā no Pravieša misijas sākšanās Muhameds, lai viņam miers un Allāha svētība, satika sešus cilvēkus no Jasribas (mūsdienu Medīna) cilts al-Hazradž, kuri pieņēma Islāmu pēc sarunas ar Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, apsolot izstāstīt par šo reliģiju saviem tuviniekiem pēc atgriešanas savās mājās.
Zvēresta došana pie Akobas.
Pirmā zvēresta došana pie Akobas:
Divpadsmitajā gadā kopš Pravieša misijas sākšanās Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, satika divpadsmit vīriešus no Jasribas, kuri pēc Islāma pieņemšanas deva viņam zvērestu pie kalna Mīnas ielejā ar nosaukumu al-Akoba. Viņi zvērēja:
1) – nepielūgt nevienu izņemot Allāhu
2) – sekošana tam, ko Allāhs ir pavēlējis
3) – atteikšanos no tā, ko Allāhs ir aizliedzis.
Un kopā ar viņiem uz Jasribu tika nosūtīts Musuab ibn Umeir un Amr ibn umm Maktūm, lai Allāhs ir ar viņiem apmierināts, lai mācītu cilvēkiem reliģijas pamatus, Kurāna lasīšanu, lūgšanas skaitīšanu un citas ar reliģiju saistītas lietas.
Otrā zvēresta došana pie Akobas:
Trīspadsmitajā gadā kopš Pravieša misijas sākšanās bija atbraucis atpakaļ Musuab ibn Umeir, lai Allāhs ir viņu apmierināts, kopā ar septiņdesmit trim vīriešiem un divām sievietēm, kuri bija pieņēmuši Islāmu Jasribā, lai naktī satikt Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, pie Akobas kalna. Šīs nakts laikā Islāmu pieņēma arī vēl viens no Pravieša tēvočiem - al-Aabas ibn abd al-Muttōlib. Pēc tam pie Akobas kalna tika nodots otrs zvērests. Zvērēts bija:
1) – Viena Allāha pielūgšana un ticēšana tikai Viņam
2) – paklausīšana un sekošana visās aktivitātēs un plānos
3) – līdzekļu tērēšana Islāma vajadzībām jebkuros apstākļos
4) – atļauta pavēlēšana un atturēšana no aizliegtā
5) – neiespaidoties no nosodīšanas
6) – Pravieša aizstāvēšana no tā, no kā viņi sargā paši sevi, savas sievas un bērnus, par ko viņiem tiks atlīdzināts ar Paradīzi.
Pēc zvēresta došanas Muhameds lai viņam miers un Allāha svētība, atgriezās Mekā un turpināja aicināt cilvēkus pieņemt Islāmu, bet kaitējums un spīdzinājumi no Kureišu puses tikai palielinājās.
Tad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, pavēlēja veikt hidžru uz Jasribu. Muslimi sāka pārcelties slepus pa vienam un grupiņās, lai par to neuzzinātu elku pielūdzēji. Paši pēdējie palika Muhameda, lai viņam miers un Allāha svētība, abu Bakr, Alī ibn abi Tōlib un vēl daži līdzgaitnieki.
Hidžra uz Apgaismoto pilsētu (Medīna Munavvara).
Elku pielūdzēju sazvērestība:
Kādā sapnī Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, redzēja, ka jāveic hidžru tiešu uz Medīnu (bijusī Jasriba), ko arī pavelēja saviem līdzgaitniekiem. Kad gandrīz visi muslimi jau bija Medīnā vai ceļā uz to, Allāhs atļāva veikt hidžru arī savam Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, bet elku pielūdzēji nolēma liegt viņam to izdarīt. Viņi nolēma izvēlētie no katras cilts pa stipram jauneklim, kuri gaidīs Muhamedu, lai viņam miers un Allāha svētība, durvju priekšā, lai nogalināt viņu, kad viņš izies no mājām, un vainu par nogalināšanu sadalīs starp visām ciltīm, Muhammada ciltij, banī Hāšim nekas cits neatliks kā pieņemt izpirkšanas naudu (jo pēc likuma var nogalināt tikai vienu cilvēku pret vienu). Allāhs saka Kurānā: ((Un te neticīgie mānījās lai tevi ieslodzīt, nogalināt vai padzīt. Viņi pielietoja viltību, un Allāhs pielietoja viltību, bet Allāhs ir viltīgākais no viltniekiem.)) [8; 30].
Bet Džibrīl izstāstīja Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, par kāfiru sazvērestību. Tika sarunāts ar Alī, ka viņš gulēs viņa gultā, bet pats aizgāja pie abu Bakra un pavēstīja, ka Allāhs atļāva viņam veikt hidžru, pēc tam atgriezās atpakaļ mājās un izgāja no viņas atkal pie abu Bakra, pa ceļam satiekot tos pašus jauniešus. Tad viņš, lai viņam miers un Allāha svētība, paņēma sauju ar smiltīm un pārkaisīja to pāri viņu galvām lasot ajātus no sūras Jā Sīn no sākuma līdz Allāha vāriem: ((Mēs likām šķērsli viņu priekšā un likām šķērsli viņiem aizmugurē, un apsedzām ar pārklāju, un viņi neredz.)) [36; 9]. Satiekot vēlreiz abū Bakru viņi aizgāja uz Sūr alu. Allāhs saka Kurānā: ((Viņš bija viens no tiem diviem, kuri atradās alā, un teica savam ceļabiedram (abū Bakram): "Nebēdā, jo Allāhs ir ar mums". Un Allāhs dāvāja viņam mierīgumu un atbalstīja viņu ar kareivjiem, kurus jūs neredzējāt.)) [9; 40], un slēpās tajā trīs dienas. Kad Kureiši uzzināja, ka Muhameds lai viņam miers un Allāha svētība, ir prom, bet viņa gultā guļ Alī, izsludināja apbalvojumu simts kamieļu apmērā tam, kurš atvedīs Muhammedu dzīvu vai mirušo. Daudzie cilvēki sāka viņu meklēt visās iespējamās vietās, aizejot pat līdz alai. Viņi bija tik tuvu meklējamiem, ka atlika tikai paskatīties zem savam kājām lai viņus pamanīt. Kad abū Bakr sāka izjust stipru uztraukumu par Allāha Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, tas viņam teica: „Ko tu domā par tiem diviem, priekš kuriem Pats Allāhs kļuva par trešo? Nebēdājies, jo Allāhs ir ar mums!”, Kureiši viņus nepamanīja.
Ierašanās Medīnā:
Bet neskatoties uz visiem centieniem atrast viņu un viņa līdzgaitnieku rabīa al-Avval mēneša divpadsmitajā datumā pēdējie muhādžiri ierādās Kubā (netālu no Medīnas), kur jau vairākas dienas Medīnas iedzīvotāji no rīta līdz vakaram gaidīja viņu parādoties smiltājos, atgriežoties savās mājās tikai dienas vidū, kad svelme bija neizturama. Kubā viņš apmētas pie Umara ibn Aufa cilts un pavadīja tur četrpadsmit dienas, kuru laikā tika uzcelta masdžida.
Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, ieradās Medīnā. Kad viņš brauca garām ansāru (Medīnas iedzīvotāji, kuri bija pieņēmuši Islāmu) mājām, iedzīvotāji lūdza Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, un viņa līdzgaitniekus piestāt pie viņiem un tvēra kamielienes pavadas, bet Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atbildēja: „Atlaidiet viņu, viņa ir ar pavēli (no Dieva)”, un turpināja ceļu līdz vietai, kurā kamieliene apstājās pati, kur tika uzcelta Pravieša masdžida.
Medīnā Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, apmetās pie abi Ajūba al-Ansārī un pavadīja Medīnā septiņus mēnešus līdz tika uzbūvēta viņa masdžida un istabas ticīgo mātēm (īpašs statuss Pravieša sievām, lai Allāhs ir ar viņām apmierināts).
Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, nebija svarīgi, vai pirmā masdžida tiek celta Kubā vai Medīnā. Svarīgi bija pēc iespējas ātrāk to uzcelt, jo tā bija un arī mūsdienās ir muslimu pulcēšanas vieta un skola.
Kas notika pēc hidžras?
Pēc hidžras tos no muslimiem, kuri atnāca no Mekas sāka saukt par muhādžiriem (pārceļotāji, hidžras veicēji arābu val.), bet tos, kuri pieņēma Islāmu un nāca no Medīnas, sāka saukt par al-ansār (palīdzētāji arābu val.). Bet Jasribu sāka saukt par Dār al-Hidžra (Pārcelšanās vieta), vai al-Medīna al-Munavvara, vai al-Medīna (Apgaismotā pilsēta) ar-Rasūl (Vēstneša pilsēta).
Medīnas sabiedrības organizācija.
Viens no pirmajiem darbiem ko Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, izdarīja Medīnā bija masdžidas uzcelšana. Cilvēki sāka pulcēties uz lūgšanu, bet lūgšanas notika dažādos laikos, jo vieni nāca pārāk agri, bet citi daudz par vēlu. Tāpēc tika sasaukti muslimi, lai kopīgi izvēlētos signālu, kas vēstītu par lūgšanas laika pienākšanu. Tika piedāvāti visdažādākie varianti: uguns uzkuršana, taurēšana, zvana zvanīšana, bet pēc Umara ibn Khatōba priekšlikuma tika izvelēta signāla došana ar skaļu balsi, kas tika uzticēts Bilālam ibn Robāham, kurš kļuva par pirmo muazinu Islāmā. Līdz ar to sākas arī pilsētas sabiedrības organizēšana.
Pirmkārt: brālība starp muhādžiriem un ansāriem:
Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, darīja visu, lai starp muhādžiriem un ansāriem izveidotos vistuvākās un brālīgākās attiecības. Muhādžiri bija atstājuši savas mājas un īpašumus, bet ansāri, cenšoties būt viens par otru viesmīlīgāki dāvināja tiem savus īpašumus. Allāhs teica Kurānā: ((Un tie, kas apmetušies mājā (Medīnā) un noticēja pirms viņiem, mīl tos, kas pārcēlušies pie viņiem un nejūt sevī vajadzību pēc tā, kas tika atdots viņiem (pārceļotājiem), un dod priekšroku (viņiem) pirms sevis pat ja viņi paši jūt vajadzību. Un tas, kas glābās no sava skopuma, tie arī ir veiksmīgie!)) [59; 9].
Muhādžiri ātri iedzīvojās Medīnā un drīz vien paši veiksmīgi spēja savi nodrošināt ar iztiku. Vēlāk Allāhs viņiem dāvināja daudz trofejas Badra kaujā.
Otrkārt: līguma noslēgšana ar ebrejiem:
Tajos gados Medīnā un tās apkārtnē dzīvoja trīs ebreju ciltis - banū Koinukau, banū an-Nadīr un banū Kureiza. Banū Koinukau bija pirmie, kuri pārkāpa līgumu pēc kaujas pie Badra. Lai ilgstošāk varētu saglabāt miera situācija Medīnā, ar ebreju ciltīm tika noslēgti līgumi par mieru un atbalstu. Taču visas trīs ciltis līgumus nodevīgi pārkāpa, kas Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, bija liels pacietības pārbaudījums.
Treškārt: munāfiki (reliģijas liekuļi):
Munāfiki bija cilvēku grupa Medīnā, kuri ārēji atzina Islāmu, bet patiesība sevī slēpa neticību. Grupas priekšgalā bija Abdullāhs ibn abī ibn Sulūl. Pat mušriki (tie, kuri pielūdz un paklausa kādu līdztekus Dievam) nenesa sevī tik lielus draudus Islāmam, salīdzinājumā ar to, kādu kaitējumu nesa munāfiki, jo viņi zināja muslimu noslēpumus un izplatīja tos starp viņu ienaidniekiem. Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, nācās pieņemt no viņiem to kas bija redzams, bet to ko viņi slēpa atstāt uz tiesu Allāham. To draudu dēļ, kuri nāca no munāfikiem, Allāhs apsolīja viņiem visšausmīgākās mocības ellē. Allāhs teica Kurānā: ((Patiesi, munāfiki (nonāks) Uguns zemākajās pakāpēs un tu neatradīsi viņiem palīgu.)) [4; 145].
Drīz pēc pārceļošanas Allāhs atļāva kara darbības veikšanu pret mušrikiem un Kureišiem.
Džihāds Allāha ceļā.
Muslimi Mekā saskārās ar lielu naidu, mocīšanu un spīdzināšanu no elku pielūdzēju puses. Tā kā muslimu bija pietiekami maz, tad šajā periodā Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, nekas cits neatlika, kā novēlēt muslimiem pacietību. Tad kad situācija kļuva pavisam neciešama, muslimiem tika pavēlēts veikt pārceļojumu sākumā uz Habašu un vēlāk uz Medīnu. Bet līdz ar Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, hidžru un apmešanos Medīnā, džihāds Allāha ceļā kļuva par obligāto (vai džihāds dēļ Allāha vārda pacelšanas augstāk pār visu). Allāhs saka Kurānā: ((Tiem, pret kuriem cīnās , ir atļauts (cīnīties), jo ar viņiem apejas netaisnīgi. Patiesi, Allāhs ir spējīgs viņiem palīdzēt.)) [22; 39]. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, savāca spēkus un sāka karot ar Kureišu kāfiriem, jo tie piespieda muslimus atstāt savas mājas un īpašumus. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, sagatavoja un aizsūtīja muslimu daļas kaujās pret mušrikiem, lai slavinātu Allāha vārdu. Pirmās daļas piedalījās dažās sīkās kaujās pie Vadān un Bavāt. Kaujas grupu galvenie mērķi bija:
1) - Kureišu tirdzniecības ceļu apdraudēšana uz Šāmu un Jemenu
2) - neuzbrukšanas līgumu noslēgšana ar ciltīm, kuras dzīvoja Medīnas tuvumā
3) - muslimu spēka izrādīšana viņu ienaidnieku priekšā.
Bet pirmā nopietnā kauja starp muslimiem un elku pielūdzējiem bija Lielā kauja pie Badra.
Lielā kauja pie Badra (Ramadāna mēnesis otrajā gadā pēc hidžras)
Kaujas cēlonis:
Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, ieraudzīja iespēju pārtraukt Kureišu tirdzniecības karavānu plūsmu no Šāma valstīm, lai viņus materiāli novājinātu. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, uzzinot, ka Sufjāna ibn Harba vadītā tirdzniecības karavāna virzās no Šāma puses un ved lielu naudas daudzumu, un , ka karavānu pieskata tikai kādi trīsdesmit vai četrdesmit vīri, teica saviem līdzgaitniekiem: „Tā ir Kureišu karavāna, kurā ir jūsu nauda. Iespējams Allāhs tajā ir sagatavojis jums trofejas, dodieties pie tās”.
Ceļā no Medīnas devās 314 vīri no sohabām (cilvēki, kuri bija satikuši Pravieti un mira būdami muslimi, - līdzgaitnieki arābu val.), 70 kamieļi un divi zirgi. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, kopā ar Alī ibn abī Tōlibu un vēl vienu sohabu jāja uz viena kamieļa. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, negribēja lai notiktu kauja.
Karavānas ziņas:
Kad abu Sufjān uzzināja par muslimu armijas iziešanu no Medīnas, viņš izlēma novirzīties gar jūras krastu, mainot ierasto ceļu, bet pie Kureišiem aizsūtīja Domdomu ibn Amr al-Gafārī ar prasību atsūtīt armijas vienību Kureišu tirdzniecības preču, naudas un vīru aizsardzībai Kureiši sagatavoja 1000 vīru kopā ar 700 kamieļiem un 100 zirgiem. Galu galā abu Sufjāna karavāna satīkas ar Kureišu armiju pie Badr ( atrodas 150 km uz rietumiem no Medīnas).
Sagatavošanas kaujai:
Kad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, uzzināja par Kureišu armijas gatavošanos kaujai, viņš pavēstīja sohabam, ka viņa nodoms nebija piedalīties kaujā. Allāhs saka Kurānā: ((Tādā veidā tavs Kungs lika tev iziet no mājas patiesības labad, kaut arī daži no ticīgajiem to negribēja.)) [8; 5], un Allāhs saka Kurānā: ((Un Allāhs apsolīja, ka jums tiks viena no vienībām. Jūs velējaties lai jums tiek neapbruņota vienība. Bet Allāhs grib apstiprināt patiesību ar saviem vārdiem un iznīcināt neticīgus.)) [8; 7]. Bet sohabas jau pārdeva savas dvēseles Allāham un bijā pilnā gatavībā kaujai. Tad viņš, lai viņam miers un Allāha svētība, sāka organizēt rindas un priecēt cilvēkus ar vēstīm par diviem iespējamiem iznākumiem, uzvaru vai šahādu (ticības apliecinātāja (mocekļa) nāve Allāha ceļā).
Kaujas sākums:
Ramadāna mēneša septiņpadsmitajā datumā armijas satika viena otru pie Badras. Cīņa sākas ar divkaujām. Trīs mušriku vīri nostājās armijas priekšā un pieprasīja sev pretiniekus divkaujai. Divkaujā no mušriku puses piedalījās Utba ibn Rabī'a, viņa dēls al-Valid un brālis Šaiba ibn Rabia, bet no muslimu puses : Ubeida ibn al-Hāris, Alī ibn abi Tōlib un Hamza ibn abd al-Muttōlib, lai Allāhs ir apmierināts ar viņiem. Hamza cīnījās ar Utbu un nogalināja viņu, Alī nogalināja Šaibu, bet Ubeida ar Al-Validu katrs paspēja iesist viens otram, pēc tam Alī ar Hamzu nogalināja al-Validu, aiznesot prom Ubeidu ar nocirstu kāju, kurš mira atpakaļceļā uz Medīnu. Pēc divkaujām mušriki uzsāka cīņu ar daudz mazāku pēc skaita un vājāk apbruņotu muslimu armiju, bet Allāhs atbalstīja viņus ar tūkstoti eņģeļu, kuri karoja starp viņiem tā, ka mušriki nevarēja saprast no kā īsti viņi saņem sitienus. Muslimu armija sāka sakaut elku pielūdzēju rindas, cērtot viņiem galvas, jo viņus pavadīja sajūsma , ka ar viņiem karo pats Allāha Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība. Drīz mušriki metās bēgt no kaujas lauka, tos sāka vajāt, daļu nogalinot, bet daļu saņemot gūstā.
Kaujas rezultāts:
1 – muslimu uzvara un mušriku sakāve, Allāhs saka Kurānā: ((Allāhs jau dāvināja jums uzvaru pie Badr kad jūs bijāt vāji. Tāpēc bīstieties no Allāha, lai jūs būtu pateicīgi.)) [3; 123].
2 – par šahīdiem no muslimu puses kļuva četrpadsmit vīri
3 – muslimi ieguva bagātīgas trofejas
4 – tika nogalināti septiņdesmit mušriku vīru un septiņdesmit tika sagūstīti. Nogalināto vidū bija arī abu-Džahl, mušriku faraons (kufra ziņā).
5 – mušriki saprata, ka muslimi ir kļuvuši par ievērojamo spēku.
Kauja pie Badra kļuva par kauju starp ticību un kufru (neticību), kurā cilvēkiem nācās karot pret saviem tēviem, dēliem vai tuvākajiem radiniekiem. Daudzas radnieciskas saites šajā dienā tika sarautas, tāpēc šī diena, Ramadāna septiņpadsmitā dienā tika nosaukta par „Atšķirības dienu”. Uzzinot par kaujas iznākumu, mušriki Mekkā no liela kauna aizliedza apraudāt bojā gājušos. Medīnā cilvēki ilgi priecājās par muslimu uzvaru, pilsētā ilgi bija dzirdami saukļi „Lā ilāha illa Llah” („Neviens nav pielūgsmes vērts izņemot Allāhu”) un „Allāhu Akbar”, bet muslimu vadītāji atstāja pilsētu, lai satiktu Allāha Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, un viņu apsveiktu.
Kauja pie Uhuda (šavvāla mēnesis trešajā gadā pēc hidžras)
Kaujas cēlonis:
Kureiši ļoti vēlējas atriebties par zaudējumu Badras kaujā un atgūt savu augsto stāvokli arābu vidū, kuru viņi bija pazaudējuši, kā arī vēlējas nodrošināt drošību savām tirdzniecības karavānām, kuras devās uz Šāmu. Trešajā gadā pēc hidžras viņi sapulcināja armiju no trīs tūkstošiem vīru, kuri devās no Mekkas un pēc kāda laika sasniedza Medīnas apkārtni, sarīkojot nometni pie Uhuda kalna (atrodas Medīnas ziemeļos, dažu kilometru attālumā no Pravieša masdžidas).
Muslimu iziešana no Medīnas:
Kad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, uzzināja par Kureišu armijas tuvināšanos, viņš sasauca savus līdzgaitniekus, lai sagatavotu Medīnas aizstāvības plānu. Tika lemts vai palikt Medīnā, lai satiktu ienaidnieku šaurajās ielās vai cīnīties atklātā kaujā, ko izvēlējas vairums sohabu, it īpaši tie, kuri piedalījās kaujā pie Badra. Kopā ar Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, uz Uhuda kalnu devās tūkstotis muslimu, bet ceļa vidū, munāfiku galva Abdullāhs ibn abi Sulūl atgriezās ar trešdaļu armijas, līdz ar to armija sastāvēja no mazāk nekā septiņsimt vīriem.
Kaujas sākums:
Kad muslimu armija ieradās pie Uhuda kalna, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, to sadalīja divās daļās: vienu no tām, piecdesmit loka šāvējus, izvietojot uz kalna, kas tagad ir zināms kā Šāvēju kalns, lai piesegtu pārējos vīrus no aizmugures, stingri pavēlot loka šāvējiem nekādā gadījumā no tā nenokāpt. Pārējos mudžāhidus izvietoja mušriku priekšā. Kauju muslimi uzsāka nežēlīgi sitot un nogalinot ienaidniekus un bradājot un tā satricinot ienaidnieka rindas. Khālid ibn al-Valīd, kurš vadīja mušriku kavalēriju, trīs reizes mēģināja ieiet muslimiem aizmugurē, bet veiksmīgas loka šāvēju darbības dēļ, visi viņu centieni palika veltīgi. Pa to laiku mušriki jau sāka bēgt no kaujas lauka, atstājot daudz vērtīgu trofeju. Savu daļu no trofejām gribēja iegūt arī uz kalna stāvošie loka šāvēji, kuri, nolemjot, ka mušriki mūk no kaujas laika un jau ir tālu no viņiem, sāka laisties lejā no kalna. Mušriki pamanīja situācijas maiņu kaujas laukā, Khālid ibn Valīd ar saviem vīriem apjājot Uhuda kalnam apkārt atgriezās un izmainīja kaujas gaitu. Mušriki uzsāka cīņu ar desmit palikušajiem šāvējiem un tos nogalināja, pēc kā ātri tika izrēķināts arī ar lejā nokāpušiem. Bēgošajiem mušrikiem tika dots signāls atgriezties kaujas laukā. Allāha Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, kopā ar nelielu līdzgaitnieku grupu nonāca aplenkumā. Saucienus pēc palīdzības ātrāk sadzirdēja ienaidnieki, un ātri piesteidzās pie Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, kuram apkārt bija pavisam nelielas sohabu grupiņa. Nevienlīdzīgā cīņa daudziem labākajiem līdzgaitniekiem maksāja dzīvību, bet Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, ar akmeni tika izsists zobs un daži no viņa bruņukrekla gredzeniem iegriezās viņa vaigā. Daudzi varonīgie sohabas, aizstāvot Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, no ienaidnieku pūļiem, krita kaujā. Izplatījās ziņa, ka viņš arī jau ir nogalināts, un daļa muslimu bēga atpakaļ uz Medīnu. Neskatoties uz ziņu lielākā daļa muslimu palika kaujas laukā un turpināja cīņu. Ar kopējiem spēkiem muslimiem izdevās izlauzties cauri mušriku rindām izejot no aplenkuma un nonākot pie Uhuda kalna aizas. Tur muslimiem izdevās paglābties, bet loka šāvēju nepaklausības dēļ, viņi samaksāja dārgu cenu. Mušriki neuzdrošinājās izvērst jaunu uzbrukumu, bet atgriezās kaujas laukā un sāka kropļojot boja gājušo muslimu ķermeņus, griežot viņiem nost ausis, degunus, dzimumorgānus un uzšķērdot vēderus.
Allāhs izrādīja savu žēlastību un ļāva muslimiem mierīgi iziet no aizas. Mušriki devās atpakaļ uz Mekku, bet muslimi sāka apglabāt bojāgājušos.
Kaujas rezultats:
1) - par šahīdiem kļuva septiņdesmit muslimi, no tiem Hamza ibn abd al-Muttōlib un Musuab ibn Umeir, lai Allāhs ir apmierināts ar viņiem
2) - tika ievainots Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība
3) - tika nogalināti divdesmit divi mušriki. Kauja tika pieminēta arī uzticamākajā no zināšanu avotiem, Cildenā Kurānā, Allāhs saka: ((Un kad tu agri no rīta atstāji savu ģimeni, lai izvietotu ticīgos pa vietām kaujai (pie Uhuda). Allāhs ir Dzirdošs, Zinošs.)) [3; 121], un Allāhs saka arī: ((Ja jūs ievainoja, tad tos cilvēkus (neticīgos) taču arī ievainoja. Mēs nomainām cilvēkiem dienas (prieku un bēdas), lai Allāhs uzzinātu ticīgos un ievēlētos starp jums mocekļus (kritušos kaujā), jo Allāhs nemīl netaisnīgos.)) [3; 140].
Šī kauja nesa arī labumu turpmākai Islāma attīstīšanai un dažu gudrību apzināšanai:
1) – spēcīga apziņa par Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, pavēļu nepaklausīšanas postu un kaitējumu.
2) – Pravieši pakļaujas pārbaudījumiem, kuri vairo viņu atalgojumu Tiesas Dienā, kā ir teikts vienā no drošam hadīsām: „Pravieši tiek pakļauti pārbaudēm kā neviens cits”.
Sabiedroto kauja (Kauja pie grāvja), 5 gads pēc hidžras.
Iemesls, kāpēc šī kaujai tika iedots nosaukums - Sabiedroto kauja:
Kaujā līdzdalību ņēma liels mušriku un ebreju cilšu skaits, kuri savienoja spēkus lai uzbruktu muslimiem. Kauja ir aprakstīta Cildenajā Kurānā sūrā- „Partijas”, Allāhs saka: ((Ak tie, kuri noticēja! Atcerēties Allāha žēlastību pret jums, kad karavīri iznāca pret jums. Mēs uzsūtījām viņiem virsū vēju un karavīrus, kurus jūs neredzējāt. Un Allāhs redz to ko jūs darāt.)) [33; 9].
Spēku samēri:
Sabiedroto armijas kareivju skaits sasniedza desmit tūkstošus vīru, kuriem pretī stājās trīs tūkstoši muslimu.
Grāvja rakšana:
Kad muslimi uzzināja par partiju armijas tuvināšanos, Salmān al-Fārisī, lai Allāhs ir pamierināts ar viņu, ieteica Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, izrakt grāvi tajā Medīnas pusē, kura nebija aizsargāta ar augstiem kalnu masīviem, lai pēc iespējas vairāk apgrūtinātu ienaidnieka armijas ieiešanu pilsētā. Tas tika arī veiksmīgi izdarīts. Kad sabiedrotie sasniedza Medīnu, tām nācās sarīkot nometni un palikt pie grāvja vairāk par divdesmit dienām.
Mušriku zaudējums:
Pirmajās dienās karojošās puses apšaudīja viena otru no attāluma, nespējot nodarīt nopietnus zaudējumus. Ielenkums ieilga, arī laika apstākļi nebija labi - bija ļoti auksts. Ar dažu viltību palīdzību muslimiem izdevās iesēt mušriku sirdīs šaubas, bet vēlāk Allāhs, Svēts Viņš un Dižens, uzsūtīja grupām baisu vēju, kas nopostīja viņu teltis. Šādi apstākļi spieda ienaidnieku armiju sadalīties un atgriezties savās mājās, Allāhs saka Kurānā: ((Allāhs atgrieza neticīgos dusmīgus (vai viņu dusmu dēļ) un viņi neieguva labumu. Allāhs paglāba ticīgos no kaujas. Allāhs ir Spēcīgs, Varens.)) [33; 25].
Pēc Grāvja kaujas muslimi kaujas plānu mainīja no aizsardzības uz uzbrūkošas taktikas izmantošanu.
Hudeibijas pamiers (vieta 21 km no Mekkas ceļā uz Džiddu), 6 gads pēc hidžras.
Šī gada zī al-kā'da mēnesī Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, devās no Medīnas kopā ar tūkstoti un četrsimt muslimu uz Mekku Umras veikšanai (Kābas apciemojums, muslimu reliģiskais rituāls). Kad muslimi ieradās Hudeibijā, kļuva skaidrs, ka Kureišu mušriki tiem Mekkā ieiet neļaus. Tad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, aizsūtīja uz Mekku Usmānu ibn Afānu, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, lai viņš pavēstīt Kureišiem, ka muslimi nav atnākuši lai cīnītos. Kureiši aizsūtīja savu sūtni pie Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, Sahīlu ibn Āmru. Tika panākta vienošanās un noslēgts miera līgums, kas zināms kā Hudeibijas pamiers. Kurānā šis notikums ir pieminēts sūrā al-Fath, Allāhs saka: ((Patiesi, Mēs dāvājam tev skaidru uzvaru.)) [48; 1].
Pamiera nosacījumi bija šādi:
1) – pušu kara darbības pārtraukšana uz desmit gadiem
2) – muslimiem ir jāatgriež katrs muslims, kurš atnāks pie viņiem no Kureišiem bez Kureišu atļaujas
3) – Kureišiem nav jāatgriež neviens muslims, kurš atgriezīsies pie viņiem
4) – ikvienai persona vai cilts var noslēgt savienības līgumu ar Muhammedu, lai viņam miers un Allāha svētība, un ikviena persona, tai skaitā muslimi, vai jebkura cilts var noslēgt savienības līgumu ar Kureišiem.
5) – šogad muslimi atgriežas atpakaļ, bet tiem tiks dota iespēja brīvi ieiet Mekkā nākamajā gadā ar trim nosacījumiem:
a) – Mekkā muslimi ieies Umras izdarīšanas līdzi neņemot ieročus, izņemot zobenus viņu makstīs
b) – Kureišiem ir jāatstāj Mekka pirms tajā ieies muslimi
c) – muslimu atrašanas Mekkā nedrīkst pārsniegt trīs dienas.
Pamiera noslēgšanas rezultāti:
1) – roku atbrīvošanās nodevīgo ebreju cilts padzīšanai un Khaibara rajona atbrīvošanai
2) – informācijas par Islāmu brīva izplatīšana miera apstākļos un sarakste ar cilšu vadoņiem
3) – Kureišu muslimu valsts atzīšana, kas atstāja lielu iespaidu uz pārējam arābu ciltīm.
4) – daudzu trofeju iegūšana un muslimu pastiprināšanas, Allāhs saka Kurānā: ((Allāhs apsolīja jums daudz trofeju, kurus jūs paņemsiet. Viņš paātrināja to priekš jums un atturēja no jums cilvēku rokas, lai tas kļūtu par zīmi ticīgajiem un lai nostādīt jūs uz taisnu ceļu.)) [48; 20].
5) – Kureišu jaunatnes aiziešana no Mekkas pēc Islāma pieņemšanas. Un tā kā apmesties pie Pravietša, lai viņam miers un Allāha svētība, pēc pamieralīguma nosacījumiem tie nedrīkstēja , tie apmetas pie tirdzniecības ceļa, apdraudot Kureišu karavānus uz Šāma valstīm, pēc kā mušrikiem nekas cits neatlika, kā pieprasīt Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, tomēr pieņemt aizbēgušos (nu jau par partizāniem kļuvušos) apmesties Medīnā.
Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, izturēšanas pret ebreju ciltīm Medīnā un tās apkārtnē.
Laikā, kad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, pārcēlās uz dzīvi Medīnā, tajā un tās apkārtnē dzīvoja trīs ebreju ciltis: banū Kainukau, banū Nadīr un banū Kureiza. Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, noslēdza ar viņiem līgumus par neuzbrukšanu un atbalstu. Līdz brīdim, kad ebreji līgumus nodevīgi pārkāpa, ilgi jāgaida nebija.
Pirmkārt: banū Koinukau nodevība:
Banū Koinukau bija pirmie no ebrejiem, kuri pārkāpa līgumu, vēršoties pret mieru un atklāti izpaužot naidu pret muslimiem pēc to uzvaras Badra kaujā. Tad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, sapulcināja viņus tirgū un teica: „Ak, ebreji, pakļaujieties savam Kungam (kļūstiet par muslimiem) pirms jūs piedzīvosiet to, ko piedzīvoja Kureišu cilts Badra kaujā”. Viņi atbildēja: „Neglaimo sev īpaši sakarā ar uzvaru par Kureišiem, kuri nemaz nemāk karot, bet ja tu iziesi pret mums, tad uzzināsi kas mēs esam par vīriem! ”Ebreju naidīgās rīcības tikai pieņēmās spēkā, līdz otrajā gadā pēc hidžras - šavvāl mēnesī, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, ielenca ebreju nostiprinātu cietoksni, pakļaujot tos blokādei uz piecpadsmit dienām, līdz Allāhs iemeta viņu sirdīs bailes un viņi bija spiesti padoties. Šī ebreju cilts tika izraidīta no Medīnas. Banū Koinukau cilts pārcēlās uz Šāmu, mūsdienu dienvidu Sīrijas teritoriju.
Otrkārt: banū Nadīr nodevība:
Reiz Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, bija aizgājis pie banū Nadīr cilts, lūdzot, saskaņā ar noslēgto līgumu, palīdzību dija (kompensācijas) izmaksāšanai par diviem cilvēkiem, kurus kļūdaini nogalināja viens no līdzgaitniekiem Amr ibn Umejja ad-Domrī, uz ko viņam ebreji atbildēja:
„Abu al-Kosim (Muhammed), mēs tev palīdzēsim, bet tu pasēdi šeit, kamēr mēs nesavāksim to, pēc kā tu atnāci”. Pagājuši malā, ebreji vienojās, ka nometīs Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, virsū no jumta dzirnakmeni. Džibrīl pavēstīja Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, par ebreju nodomu, un Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, ātri piecēlās un aizgāja uz Medīnu. Tika nolemts izraidīt banū Nadīr cilti no Medīnas apkārtnes. Sākumā ebrejiem tika aizsūtīts ultimāts, piedāvājot pamest savas mājas desmit dienu laikā, bet Medīnas munāfiki apsolīja kaujas gadījumā sniegt palīdzību ebrejiem, kā arī apsolīja citas ebreju cilts palīdzību. Banū Nadīr nolēma nedoties prom un nolēma militāri sagaidīt Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība. Ceturtajā gadā pēc hidžras, muslimu karaspēks ielenca ebrejus, kuri slēpās savos cietokšņos, kuriem apkārt auga daudz palmu un augļu koku, apmētājot muslimus ar akmeņiem un bultām. Pēc palmu izciršanas un koku sadedzināšanas ebreju drosme bija salauzta, sirdīs parādījās bailes, un pēc sešu dienu blokādes, viņi piekrita pamest Medīnas apkārtni. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, ļāva viņiem paņemt līdzi visu savu mantu, izņemot ieročus, un viņi ejot prom aiznesa pat durvis un logu rāmjus. Otra ebreju cilts - banū Kureiza, jau no paša sākumā atteicās viņiem palīdzēt, bet munāfiki viņus vienkārši nodeva. Banū Nadīr pārcēlās uz Khaibaru un Šāmu. Allāhs saka Kurānā: ((Viņš ir tas, Kurš izdzina tos Raksta cilvēkus, kas nenoticēja, no viņu mājām pirmās sapulces laikā. Jūs nedomājāt, ka viņi izies ārā, un viņi domāja, ka viņu cietokšņi pasargās viņus no Allāha. Bet Allāhs aizsniedza viņus no turienes, no kurienes viņi pat nedomāja, un iemeta viņu sirdīs bailes. Viņi iznīcina savas mājas ar savām rokām un ticīgo rokām. Tāpēc ņemiet mācību, jūs, kam ir redze!)) [59; 2].
Treškārt: banū Kureiza nodevība:
Banū Kureiza cilts nodevīgi pārkāpa noslēgto līgumu par mieru un palīdzību, uzbrūkot muslimiem kopā ar citām ciltīm Sabiedroto kaujā. Pēc kaujas beigām Allāhs pavēlēja Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, iet pret banū Kureiza cilti, apsolot eņģeļu palīdzību kaujā. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, uzrunāja muslimus ar vārdiem: „Lai ikviens, kurš klausa un paklausa neskaita asr lūgšanu nekur citur, kā tikai pie banū Kureiza apmetnes!” Ielenkums ilga piecpadsmit dienas, līdz ebreju gars bija salauzts, un viņi izgāja no savām nocietinātām mājām, padodoties Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, tiesai. Tas notika piektajā gadā pēc hidžras, zī al-Kā'da mēnesī. Aus cilts, kurai bija sens līgums ar banū Kureiza, pieprasīja ebrejiem aizsardzību. Kad vīri no Aus cilts sāka lūgt Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, būt žēlīgam pret ebrejiem, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, viņiem jautāja: „Vai jūs negribētu lai banū Kureiza likteni izšķir viens no jums?” Uz jautājumu tika saņemta apstiprinoša atbilde un Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, teica: „Tad tas ir uz Sa'd ibn Muāza”. Aus cilts vīri arī piekrita. Islāmu pieņēmušo ebreju, vienu no šo ebreju cilšu zinošāko jūdaismā, Sa'du, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, atveda ar ēzelī no Medīnas, jo viņš bija ieguvis smagu (un galu galā nāvējošu) bultas ievainojumu Sabiedroto kaujā un viņa spriedums bija pielietojot pašu ebreju jūdaismā bāzētos likumus par nodevību:
1) – nogalināt vīriešus
2) – pakļaut verdzībai sievietes un bērnus
3) – sadalīt visu īpašumu.
Pēc tam Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, teica: „Tu nospriedi tapāt, ka to izdarītu Allāhs, kurš ir virs septiņām debesīm!” Lai gan spriedums atbilda arī pašu ebreju reliģiskiem likumiem, tomēr muslimiem tas bija nedaudz maigāks.
Pēc šiem notikumiem, Medīnā un tās apkārtnē ebreju cilšu vairs nepalika.
Khaibara kauja, 7 gads pēc hidžras.
Khaibara resursi un ekonomika:
Khaibaras oāze atrodas 125 km uz ziemeļiem no Medīnas. Tā izcēlās ar auglīgu zemi, bagātīgiem ūdens resursiem, tajā audzēja graudaugus un augļus, un tajā auga liels skaits palmu. Līdz ar to, oāzei bija nenovērtējama nozīme Arābijas pussalas rietumu daļas ekonomikā, jo oāzē atradās slavens tirgus, (zemes un tirgu pārvaldīja Gutfān cilts) un tā bija slavena arī kā aktīvs naudas mainīšanas punkts.
Kaujas iemesls:
Oāzē apmetās daudz ebreju no banī Kureiza un banī Nadīr ciltīm, kuras bija nodevušas muslimus pēc Hudeibijas miera līguma noslēgšanas, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, varēja sodīt šīs ebreju ciltis par nodevību Sabiedroto kaujā un citām neģēlībām. Allāhs saka Kurānā: ((un atlīdzināja viņiem ar tuvu uzvaru un daudz trofejām, kuras viņi paņēma. Allāhs ir Varens, Gudrs.)) [48; 18,19].
Khaibara ieņemšana:
Kopā ar Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, septītajā gadā pēc hidžras uz Khaibaru devās tie paši 1400 muslimi, kuri piedalījās Hudeibijas miera līguma noslēgšanā pie Mekkas. Pēdējo nakti muslimu karaspēks pavadīja pie Khaibaras oāzes un, pirms došanas uzbrukumā noskaitīja rīta lūgšanu. Ebreji neko nenojaušot rīta agrumā devās uz saviem laukiem ar groziem un lāpstām. Ieraugot muslimus, tie metās skriet atpakaļ kliedzot: „Muhammeds! Zvēram ar Allāhu, tas ir Muhammeds un viņa piecinieks!” (piecas kara vienības). Tad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, teica: „Allāhu akbar! Slikti klājas tiem, kurus mēs brīdinājām!” Muslimi iegāja oāzē un sāka dzīt ebrejus ārā no to nocietinājumiem. Daži no nocietinājumiem bija ar augstām sienām, no kurām bēra akmeņus un raidīja bultas. Sīvās kaujās nocietinājumi krita viens pēc otra, atstājot muslimiem bagātīgas trofejas, līdz oāze nonāca pilnībā muslimu rokās.
Ebreju palikšanā Khaibarā:
Pēc zaudējuma ebreju ciltis lūdza atļauju tām palikt Khaibaras oāzē ar nosacījumu maksāt muslimiem pusi no tā, kas tiks izaudzēts oāzes zemē, kam Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, piekrita ar vēl vienu nosacījumu - ebrejiem bija jāatstāj Khaibara zeme pēc pirmā muslimu pieprasījuma. Nosacījums bija solis cerībā, ka ebreji pievērsīsies Islāmā. Ar šo notikumu saistās Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, vārdi adresēti Alī, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu: „Ja tu būsi iemesls tam, ka Allāhs izvedīs kaut vienu cilvēku uz Taisno ceļu, priekš tevis tas būs labāks par sarkaniem kamieļiem” (tā bija arābu lielāka vērtība tajos laikos). Puse no Khaibara oāzes tika sadalīta starp kara gājiena dalībniekiem, bet otra puse tika atvelēta labdarībai. Ebreji tika izraidīti no oāzes pilnīgi Umara ibn al-Khatōba valdīšanas laikā.
Rezultāti:
1) – par šahīdiem kļuva divdesmit muslimu
2) – tika nogalināti deviņdesmit trīs ebreji
3) – muslimi tika pie bagātīgam trofejām un atbrīvojās no briesmām, kuras bija saistītas ar ebreju atrašanos tuvumā un viņu nodevībām un sazvērestībām..
4) – līdzīga līguma noslēgšana ar Fadak oāzes ebrejiem, kuri, uzzinot par Khaibara kapitulāciju, paši padevās Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība. Mūsdienās šī oāze ir zināma zem nosaukuma Hait.
Kauja pie Mūta.
Pēc Hudeibijas pamiera noslēgšanas, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, nosūtīja vairākiem valdniekiem un karaļiem sūtījumus, kuros viņš tos aicināja pieņemt Islāmu, un atgādināja par to, ka viņi nes atbildību ne tikai par sevi, bet arī par savam tautām. Starp adresātiem bija:
1) – Etiopijas (Habašas) valdnieks Ashamu ibn al-Abdžaru, kurš izlasot vēstījumu pieņēma Islāmu.
2) – Ēģiptes un Aleksandrijas valdnieks
3) – Khussrov, Persijas valdnieks
4) – Iraklij, Bizantijas (Romas) valdnieks
5) – al-Haris, Damaska valdnieks, Romas (Bizantijas) imperatora vietnieks
6) – Busras valdnieks
7) – Hauza ibn Alī, Jamamas valdnieks
8) – al-Munziri ibn Sava, Bahreinas valdnieks
9) – Džaifar, Omānas valdnieks
Busras valdnieks izrādīja galēju agresivitāti un nogalināja muslimu vēstnieku, kas bija līdzvērtīgi kara izsludināšanai. Tika nolemts Zeida ibn Hārisa vadībā gatavot karaspēku no trim tūkstošiem kaujinieku Viņiem tika pavelēts aizkļūt līdz vietai, kur bija nogalināts vēstnieks, aicināt slepkavas pieņemt Islāmu un gadījumā ja viņi nepiekrīt uzsākt cīņu, ievērojot nosacījumu - nenogalināt bērnus, sievietes, vecus cilvēkus un tos, kuri ir patvērušies baznīcās, necirst palmas un neiznīcināt nekādas būves, kas ir kopējais likums visām uzbrūkošā tipa kaujām Islāmā.
Kad muslimu karaspēks nonāca līdz Ma'anai (atrodas dienvidu Jordānijā) viņi uzzināja, ka netālu atrodas Iraklij kopā ar simts tūkstošiem kaujiniekiem, kuriem nepieciešamības gadījumā palīgā piesteigsies simts tūkstoši Sīrijas arābu. Muslimi noturēja padomi, lai nolemtu vai uzsākt kauju pašu spēkiem vai aizsūtīt vēstnesi uz Medīnu, lūdzot sūtīt papildspēkus. Bet pārpildīti ar ticības spēku sohabas, atgādinot viens otram, ka viņi uzvar nevis sava skaita dēļ, bet reliģijas dēļ, un ka kaujā viņus gaida vai nu uzvara, vai šahāda. Muslimi sāka gatavoties cīņai.
Drīz pēc tam sākās nežēlīga un briesmīga kauja, kurai līdzīgas cilvēces vēsturē bija krietni maz, jo tajā vienā vienība no trim tūkstošiem vīru ne tikai nenobijās uzsākt kauju ar milzīgu armiju divsimt tūkstošu karavīru lielumā, bet spēja arī pretoties tai un noturēt uzbrukumu. Apbruņoti līdz zobiem krustneši visas dienas garumā uzbruka muslimiem, cīņā pazaudējot daudzus no saviem labākajiem kareivjiem, bet nespēja tos sakaut.
Zeid ibn Hāris, viens no četriem, kuri pieņēma Islāmu jau pirmajā pravietojuma dienā, gāja bojā Allāha ceļā. Viņa vietā par karognesēju kļuva Džafar ibn abu Tōlib. Kaujas gaitā viņam nocirta abas rokas, bet viņš turpināja nest karogu pieturot to pie krūtīm ar to, kas bija palicis no tām pāri, līdz nekrita kaujā, saņemot vairāk par deviņdesmit ievainojumiem.
Kad par šahīdu kļuva arī trešais karognesējs, par to izvēlējas drošsirdīgo Khālidu ibn Valīdu, kurš bija pievienojies muslimiem. Cīņa bija tik karsta, ka viņa rokās salūza deviņi zobeni.
Nākamajā dienā muslimu karaspēks tika pārgrupēts. Khālids ibn Valīd ar saviem kaujiniekiem devās atpakaļ, nonākot līdz Mutai, kur septiņu dienu garumā noturēja pretinieku uzbrukumu. Tā kā romieši bija pārliecināti, ka muslimu rindas tiek nepārtraukti papildinātas ar jauniem spēkiem, kuri pienāk no tuksneša, tie cīņu izbeidza.
Kaujas rezultātā muslimi pazaudēja divpadsmit kareivjus, bet par romiešu un viņu atbalstītāju arābu zaudējumiem var vienīgi pateikt, ka tie bija visai ļoti ievērojami.
Grandioza uzvara: Mekkas pārņemšana, 8 gads pēc hidžras.
Iemesls karagājienam uz Mekku:
Šī gada Ramadāna mēnesī Allāhs dāvāja savam Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, Mekkas pārņemšanu, kas kļuva par grandiozu uzvaru, ar kuru viņš atbrīvoja Savu Māju (simboliska nozīme) un iepriecināja debesu iemītniekus, un pateicoties kurai, cilvēki sāka pūļiem pievienoties Allāha reliģijai.
Karagājiena iemesls bija Hudeibijas pamiera pārkāpšana no Kureišu puses. Kureiši sniedza slēptu palīdzību Bakr ciltij, lai viņi nogalinātu Khuzā'a cilts ļaudis. Slaktiņu rezultātā tika nogalināti vairāk par divdesmit Khuzā'a cilts ļaužu. Hudeibijas pamierā noslēgšanas rezultātā cilts bija kļuvusi par muslimu sabiedroto. Tas nozīmēja, ka uzbrukums viņiem bija līdzvērtīgs uzbrūkamam pašiem muslimiem. Kad par notikumu uzzināja Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, viņš teica: „Zvēru ar Allāhu, es aizstāvēšu jūs tapāt kā aizstāvētu pats sevi!"
Ceļā uz Mekku:
Gatavošanās kara gājienam notika slepus, lai pārsteigtu Kureišu mušrikus nesagatavotus. Ramadāna mēnesī no Medīnas desmit tūkstoši muslimu kaujinieku devās Mekas virzienā. Uzsākot ceļu Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, kā arī visi pārējie muslimi turēja gavēni, bet vēlāk Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, pavēlēja izbeigt gavēni, jo daudziem to turēt bija par grūtu. Pietuvojoties Mekai, vietā, kuru mūsdienās sauc par Vādi Fātima, tika iekurti desmit tūkstoši ugunskuri, lai tie būtu redzami arī Mekas iedzīvotājiem.
Abū Sufjan pieņem Islāmu:
Abū Sufjan, viens no Kureišu mušriku līderiem bija devies prom no Mekas cerībā kaut ko izzināt un satika Al-Abbāsu, Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, tēvoci, kurš devās no muslimu nometnes, lai nodotu Kureišiem ziņojumu. Al-Abbās pavēstīja abū Sufjanam, ka, ja muslimi kaujā uzvarēs, tad viņa galva tiks nocirsta, pēc kā pierunāja viņu doties pie Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība. Umars ibn Khatōb, ieraugot vienu no Islāma lielākajiem ienaidniekiem sāka lūgt Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, nocirst tam galvu uzreiz, kas viņam tika liegts, bet gūstekni tika pavēlēts aizvest līdz rītam.
Nākamas dienas rītā Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, uzrunāja viņu ar tādiem vārdiem: „Bēda tev abū Sufjan, vai tad nav vēl pienācis laiks saprast, ka nav cita Dieva izņemot Allāhu?”", Abū Sufjan sāka svārstīties, to redzot Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atkal viņu uzrunāja: „Bēda tev abū Sufjan, vai tad nav vēl pienācis laiks saprast, ka es esmu Allāha Pravietis?” Al-Abbās viņam atteica: „Pieņem taču Islāmu, kamēr tava galva vēl ir uz pleciem!” beigu-beigās viņš to arī izdarīja, un nolasīja ticības apliecinājumu.
Abu Sufjanu aizturēja uz kādu brīdi, lai viņš varētu redzēt visu muslimu karaspēku. Kad visi kaujinieku pulki, kuru sastāvā bija dažādas ciltis, kā arī muhādžiri un ansāri, bija pagājuši viņam garām, viņš iesaucās: „Neviens viņus nepieveiks, tava brāļa dēls šodien pārņems lielu varu!”, uz ko al-Abbās atbildēja: „Tas ir pravietojums!” Abū-Sufjan atteica : „Droši vien tās tā arī ir”.
Nedaudz vēlāk viņš atgriezās Mekā, lai pavēstītu tās iedzīvotājiem par milzīgo muslimu armiju, kura drīz ieies pilsētā un cīnīties pret to Mekas iedzīvotājiem nav pa spēkam un nodeva ziņu no Pravieša, lai viņam miers un Allāha svētība, ka nevienam, kurš noslēpsies savās mājās (neies laukā no savas mājas), netiks darīts pāri.
Muslimi ieiet Mekkā:
Muslimu armija tika sadalīta četrās daļās un tās aplenca Meku no četrām pusēm, un vienlaicīgi arī tajās iegāja, savā ceļā nesatiekot gandrīz nekādu pretestību. Tā, Meka pārgāja muslimu varā. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, iegāja Mekā lasot sūru „Al-Fath” (Uzvara). Nedaudz vēlāk viņš, lai viņam miers un Allāha svētība, kopā ar ansāriem un muhādžiriem iegāja Aizliegtas Masdžidas teritorijā, noskūpstīja melno akmeni un apgāja septiņas reizes apkārt Kābai, pēc kā pievērsās 360 elku graušanai, kuri bija izvietoti ap Kābu, lasot Allāha vārdus: ((Saki: Atnāca patiesība un pazuda meli. Patiesi, meli ir nolemti pazušanai)) [17; 81].
Kad visi elki bija iznicināti un aizvākti prom, bet visi zīmējumi no Kābas sienam tika nodzēsti, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, iegāja un noskaitīja tajā lūgšanu.
Pēc uzvaras:
Pēc lūgšanas noskaitīšanas, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atvēra Kābas durvis un uzrunāja sapulcējušos Kureišus, izskaidrojot daudzus Islāma pamatus un atceļot daudzus džahīlijas līkumus. Pēc tam Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība teica sekojošus vārdus: „Ak Kureiši, kā jūs domājiet, ko es ar jums izdarīšu?”, Uz ko tie atbildēja: „Mēs gaidām no tevis tikai labu, mūsu augstsirdīgs brālis, un mūsu augstsirdīga brāļa dēls!” Tad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, teica: „Jūs esiet brīvi, un šodien nedzirdēsiet pārmetumus!” Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, pavadīja Mekā deviņpadsmit dienas, kuru laikā tika izveidotas speciālas vienības elku iznicināšanai un Islāma izplatīšanai. Mekkas pārņemšana atstāja milzīgu iespaidu uz visu Arābijas pussalu. Sākās plaša Islāma pieņemšana starp arābiem. Allāhs saka Kurānā: ((Kad atnāks Allāha palīdzība un pienāks uzvara, un tu ieraudzīsi, ka cilvēki pūļiem pievēršas reliģijai, slavē savu Kungu un prasi viņam piedošanu. Patiesi, Viņš ir Pieņemošs nožēlu.)) [110; 1-3].
Huneina kauja, 8 gads pēc hidžras.
Kaujas iemesls:
Pēc Mekas atbrīvošanas daudzas ciltis steidzās pieņemt Islāmu. Tomēr palika arī tādas, kuras turpināja izjust stipru naidu pret Allāha reliģiju. Viena no tām bija Havāzin cilts, kura, redzot, ka Muhammeds, lai viņam miers un Allāha svētība, ir guvis galējo uzvaru par savas cilts mušrikiem, nolēma negaidīt viņa uzbrukumu viņiem, bet gan pašiem doties uzbrukumā. Havāzin ciltij pievienojās vēl viena elku pielūdzēju cilts - Sakīf no Tōifas. Karagājienā viņi devās kopā ar savām sievām, bērniem un visu savu īpašumu aizmugurē, lai vīriešiem būtu kauns bēgt no kaujas lauka. Viņi visi kopā iz veidoja milzīgu pūli, kurš sapulcējās deviņdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Tōifas un aizgāja līdz pat Hunein ielejai.
Muhammada iziešana uz Hunein ieleju:
Lai cīnītos ar mušrikiem no Mekas devās desmit tūkstoši kaujinieku, tai skaitā kaujinieki, kuri bija atnākuši no Medīnas un divi tūkstoši Mekas iedzīvotāji. Ar tiem muslimu rindas tika papildinātas 18 dienu laikā. Kaujinieki sasniedza Hunein ieleju šavvāl mēnesī, astotajā gadā pēc hidžras.
Kaujas sākums:
Mušriki apsteidza muslimu armiju un pirmie ieņēma pozīcijas ielejas Hunein aizās, izveidojot daudzus slēpņus. Kad muslimi iegāja ielejā, priekšā ejošie tika pakļauti intensīvai apšaudei no paslēptuvēm, tie metās bēgt, kas radīja haosu muslimu rindās un gandrīz vai noveda pie sakāves kaujā.
Pravieša neatlaidība un noturīgums, lai viņam miers un Allāha svētība:
Daudziem muslimiem bēgot, Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, apkārt palika neliela mudžāhidu grupa no ansāriem un muhādžiriem. Tad Muhammeds sāka skaitīt Allāham dua ar lūgumu pēc palīdzības, pēc tam pavēlēja savam tēvocim Abbāsam, kurš bija ļoti skaļas balss īpašnieks, saukt sohābas atpakaļ. Abbās sāka saukt no visa spēka: „Kur ir tie, kuri devušie Allāham zvērestu?!!”, Muslimi, kuri bija izdzirdējuši saucienu sāka pulcinātiem apkārt Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, ar vārdiem: „Labbeika!” (Es esmu tavā priekšā!). Kad muslimu skaits sasniedza simtu, viņi atgriezās kaujā. Saucienu turpināja nodot tālāk izklīdušiem muslimu pulkiem, kuri drīz vien sāka viens pēc otra pulcēties apkārt Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība. Kad sanākušu muslimu skaits atkal bija ievērojams, Allāhs iedvesa mieru muslimu sirdīs un nosūtīja viņiem palīgā savu neredzamo armiju.
Kad kauja atsakās no jauna, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, paņēma rokās smilšu sauju un meta tās mušriku virzienā ar vārdiem: „Lai sagrozās sejas!” un smiltis trāpīja katra pretinieka kaujinieka acīs. Muslimi sāka arvien pastiprināt savus uzbrukumus, savukārt pretinieku spēki sāka zust, līdz tie nemetās bēgt, atstājot savus īpašumus, sievas un bērnus. Allāhs saka Kurānā: ((Allāhs dāvināja jums uzvaru daudzās vietās, arī Huneina dienā, kad jūs priecājaties par savu daudzumu, kurš ne ar ko jums nepalīdzēja. Zeme kļuva jums par šauru, neskatoties uz tās plašumu un jūs pagriezāt muguras. Pēc tam Allāhs nolaida mieru dvēselēs savam Pravietim un ticīgajiem, aizsūtot karavīrus, kurus jūs neredzat, un sodīja tos, kuri netic. Tāda ir atmaksa neticīgajiem!)) [9; 25, 26].
Vēlāk muslimu vienības turpināja vajāt bēgošus mušrikus. Iegūto trofeju lielumi bija grandiozi - : 24000 kamieļu, vairāk par 40000 aitu un 4000 gūstekņu. Kaujas laikā par šahīdiem kļuva četri mudžāhidi.
Tōifas kauja, 8. gads pēc hidžras.
Pēc muslimu uzvaras Huneina kaujā, daudzie elku pielūdzēji bēga uz Tōifu, kur paslēpās aiz drošām sienām. Kad Tōifa tika aplenkta, izrādījās, ka mušrikiem pietiek pārtikas uz gadu. Muslimu centieni izprovocēt atklātu kauju nebija sekmīgi. Mušriki veiksmīgi aizsargājas metot akmeņus, bultas un kvēlošu metālu no augstajām sienām,. Pēc trim nedēļām aplenkums tika noņemts un Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atgriezies al-Džirānā.
Trofejas kādu laiku netika dalītas, jo Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, cerēja, ka mušriki nožēlos savus grēkus, un atnāks pie viņa lūgt savus īpašumus atpakaļ, bet neviens nenāca. Tad, lielu daļu no trofejām izdalīja starp muslimiem, kuri bija nesen pieņēmuši Islāmu, dažiem tika pat līdz simts kamieļiem. Katram muslimu kaujiniekam tika pa četriem kamieļiem vai četrdesmit aitām.
Daudzie no ansāriem bija izbrīnīti par tādu lēmumu, viens no kuriem teica: „Tas ir apbrīnojami! Viņš apdāvina Kureišus, bet neko neatstāj mums, tajā laikā, kad no mūsu zobeniem vēl tek asinis!” Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, viņus sapulcināja un teica tādus vārdus: "Ak ansāri! Vai jūs dusmojaties tā sīkuma dēļ, kuru es atdevu tiem cilvēkiem, lai piedabūt viņus savā pusē un lai viņi pieņem Islāmu, tajā laikā kad jūs es uzticēju jūsu Islāmam? Vai tad tik tiešam jūs nebūsiet apmierināti atgriezties mājās ar Allāha Pravieti, tajā laikā kad citi atgriezīsies ar kamieļiem un aitām?”
Uzklausot viņa vārdus, ansāri sāka raudat tā, ka viņu bārdas kļuva mitras no asarām, sakot: „Mēs esam apmierināti ar to, ka par mūsu daļu kļuva Allāha Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība”. Pēc trofeju izdalīšanas pie Muhammeda, lai viņam miers un Allāha svētība, atnāca delegācija no Havāzīn cilts, lūgt atdot tiem atpakaļ viņu ģimenes.
Pēc to labprātīga Islāma pieņemšanas viņiem tika ziedota puse no iegūtam trofejām, pēc kā ansāru daļa samazinājās uz diviem kamieļiem vai divdesmit aitām katram.
Vēlāk Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, devās uz Meku lai veiktu Umru. Pēc kā Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atgriezās Medīnā.
Atvadu svētceļojums (hadžatul vadā'a), 10. gads pēc hidžras.
Kad Islāma aicinājums tika izdzirdēts visā Arābijas pussalā, un ar Allāha gribu tika izveidota ticīgo kopiena (umma), kura uzņēmās rūpes par šī aicinājuma sargāšanu un izplatīšanu visā zemeslodē, Allāhs vēlējas parādīt savam Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, viņa nepārtrauktu centienu augļus, un deva viņam iespēju veikt hadžu uz Savu Māju.
hadž ir piektais Islāma pīlārs, kurš kļuva par obligāto devītajā gadā pēc hidžras, un kuru veica labākais no līdzgaitniekiem abū Bakr, lai Allāhs ir ar viņu apmierināts. Gadu vēlāk, kopā ar Pravieti, lai viņam miers un Allāha svētība, to veikt devās apmēram simts tūkstoši muslimu.
hadža rituāls:
1) – Zīl hadža mēneša astotajā dienā viņš devās no Mekas uz Mīnu, kur veica obligātas lūgšanas vienatnē;
2) – pēc rītausmas devītajā dienā, kura bija Džumua diena, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, devās uz Arafat, kur veica khutbu (sprediķi), kurā izskaidroja nostiprināja daudzus Islāma likumus un likvidēja džahīlijas likumus, kā arī nostiprināja aizliegumu nelikumīgi liet cilvēku asinis, nodarboties ar augļošanu (procentu kredītaizdevumiem), kā arī novēlēja labi apieties ar sievietēm. Šajā dienā nolaidās Allāha vārdi: ((Šodien Es pilnveidoju priekš jums jūsu reliģiju, pabeidzu līdz galam Savu žēlastību jums, un esmu apmierināts ar Islāmu kā ar jūsu reliģiju)) [5; 3].
Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, uzturējās Arafatā līdz saullēktam, veicot tajā dienas (zuhr) un pirms vakara (asr) lūgšanas, pēc kā devās uz Muzdalifa, kur veica vakara (maghrib) un nakts (īšā'a) lūgšanas.
3) – mēneša desmitajā datumā viņš pirms rītausmas izgāja uz Mīnu, kur veica akmeņu mešanas rituālu, teicot pēc tā: „Mācieties no manis veikt rituālus, jo, iespējams, man nebūs iespējas to veikt pēc šī gada.” Vēlāk viņš veica upurēšanu un noskuva matus. Atgriežoties Mekā, Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, veica Tovāf apkārt Kābai, pēc kā atkal atgriezās Minā.
4) – Minā tika pavadītas nākamas trīs dienas, katru vakaru, pēc saules rieta veicot akmeņu mešanas rituālu.
5) – Pēc tā kad cilvēki uzzināja visus hadža rituālus, viņš atgriezās Mekā, kur veica atvadu gājienu apkārt Kābai, pēc kā devās atpakaļ uz Medīnu.
Pravieša nāve, lai viņam miers un Allāha svētība.
Slimības sākums:
Pēc atgriešanas no hadža, Pravietim, lai viņam miers un Allāha svētība, parādījās noguruma un sirguma pazīmes. Safr mēneša beigās, vienpadsmitajā gadā pēc hidžras viņš saslima. Neskatoties uz to, viņš turpināja vadīt Islāma lietas, piemēram, armijas sagatavošana gājienam pret romiešiem. Kad slimība pastiprinājās, sievas atļāva viņam slimības laikā uzturieties tikai Aišas mājiņā, ko viņš ļoti vēlējas.
Pravieša novēlējums, lai viņam miers un Allāha svētība.
Vienā no smagām slimības dienām Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, nolēma uzrunāt cilvēkus, un teica:
„Tie, kuri dzīvoja pirms jums pārvērta savu praviešu kapus par pielūgsmes vietām, bet jūs to nedariet, es jums to aizliedzu!”
Bet nākamajā dienā viņa stāvoklis pasliktinājās. Šajā dienā tika doti rīkojumi visu kristiešu, ebreju un elku pielūdzēju izraidīšanai no Arābijas pussalas un uzsvērts lūgšanas veikšanas svarīgums. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, teica:
„Es jums atstāju divas lietas: Allāha Grāmatu un savu Sunnu (praksi), un jūs nekad neaiziesiet neceļos, ja to ievērosiet!”
Abū Bakra iecelšana par imāmu lūgšanā, lai Allāhs ir ar viņu apmierināts.
Kad Allāha Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, vairs nevarēja vadīt lūgšanu, tas tika uzticēts abū Bakram, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, kas ir apstiprinājums tam, ka abū Bakr bija labākais no muslimiem pēc praviešiem. Bet notika tas pēc tā, kad Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, trīs reizes zaudēja samaņu pirms kādas no lūgšanām, pēc kā viņu apsēdināja pa kreisi no abū Bakra, kurš sāka atkārtot to, ko darīja Allāha Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, bet cilvēki atkārtoja to, ko darīja abū Bakr.
Pravieša īpašums, lai viņam miers un Allāha svētība, un to atdošana trūcīgiem:
Nākamajā dienā Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, atlaida brīvībā visus savus vergus, atdeva savu naudu - septiņus dinārus, uzdāvināja muslimiem savus ieročus. Bet kad palika tumšs, Aiša aizgāja pie kādas sievietes, lai no viņas tos aizņemtos. Bruņu krekls bija iedots ķīlā kādam jūdaistam par trīsdesmit sā'a (1 sā'a ~ 2,040 kg) miežu.
Atgriešanas pie sava Kunga.
Nākamajā dienā, rabīa al-avval mēneša divpadsmitajā dienā, pirmdienā Allāha Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, parādījās aiz Aišas istabas aizkara un iesmējās, kas tā iepriecināja cilvēkus, ka viņi gandrīz pārstāja veikt rīta lūgšanu, bet viņš, lika viņiem to turpināt un aiztaisīja aizkaru. Nedaudz vēlāk sāpes, kuras viņš izjūta pastiprinājās. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, apsedza savu seju ar drēbi. Nometot to pēc kāda laika, viņš teica: „Allāha nolādējums ir uz ebrejiem un kristiešiem, kuri pārvērta savu praviešu kapus par lūgšanu vietām! Nav arābu zemē vietas divām reliģijām!”
Tie kļuva par vieniem no pēdējiem vārdiem viņa, lai viņam miers un Allāha svētība, dzīvē, kā arī novēlējums un testaments. Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, vairakkārt atkārtoja: „Lūgšana, lūgšana un tas, kas jums uzticēts (sievas (vīri), bērni, īpašumi utt. - runāts par svarīgumu pildīt savus Dieva norādītos pienākumus pret minēto)!”
Nedaudz vēlāk sākas pirmsnāves agonija. Viņš nomira pirms pusdienas laika. Mēs visi piederam Allāham un pie Viņa mēs atgriežamies!
Sohābu apjukums un Abu Bakra vārdi, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu.
Vēsts par Pravieša nāvi izplatījās dažos mirkļos, lai viņam miers un Allāha svētība, bet lielāka daļa līdzgaitnieku, atrodoties šoka stāvokli, uzreiz tam noticēt nevarēja. Umar ibn Khatōb, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, uzrunāja cilvēkus masdžidā, sakot, ka viņš nogalinās katru, kurš teiks, ka Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, ir miris. Cilvēki stāvēja ap viņu pilnīgā apjukumā. Nedaudz vēlāk parādījās abū Bakr, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, kurš parādīja šajā situācijā, kurā vislabākie līdzgaitnieki zaudē prātu, savu ticības spēku, kurš, pēc Pravieša vārdiem, lai viņam miers un Allāha svētība, svēra vairāk nekā visu pārējo muslimu ticības spēks kopā: viņš lika apsēsties Umaram, bet pats, pēc apliecinājuma vārdu nolasīšanas, sāka uzrunāt cilvēkus no minbāra: „Lai tie, kuri pielūdza Muhammedu zina, ka viņš ir miris, bet tie, kuri pielūdz Allāhu atceras, ka Viņš ir dzīvs, un nekad nenomirs!" Allāhs saka Kurānā: ((Muhammad ir tikai Sūtnis. Pirms viņa arī bija sūtņi. Vai tiešam, ja viņš nomirs vai tiks nogalināts, jūs nogulēsieties uz sāna (novērsīsities)? Un kas nogulsies, tas necik nekaitēs Allāham. Bet Allāhs atlīdzinās pateicīgiem.)) [3; 144].
Pēc Abū Bakra uzrunas cilvēki sāka apjaust, ka Pravietis, lai viņam miers un Allāha svētība, tik tiešam ir nomiris. Vēlāk viņš, lai viņam miers un Allāha svētība, tika apmazgāts, ielikts kafanā (divi baltie audekla gabali) un apglabāts Aišas istabā, tajā pašā vietā, kur nomira.
