islāms
Personiskā izaugsme un attīrīšanās:
Ticība un laime
Šeikhs Salmans al-Audā
Tulkojusi Fātima.
Ticība ir viens no galvenajiem cēloņiem gan laimei šaisaulē, gan glābšanai viņsaulē. Laimi mēs varam sasniegt, pielūdzot un kalpojot Dievam; to mums nes arī ticība pati par sevi.
Ja cilvēks cenšas tuvoties Dievam, būdams paklausīgs un pildīdams savus reliģiskos pienākumus, tas sniedz viņa sirdij mieru, ko pilnībā saprast var tikai tas, kurš pats to pieredzējis.
1. Mēs varam atrast laimi savu reliģisko pienākumu pildīšanā un brīvprātīgā Dieva pielūgsmē.
Dievs saka: ”Jebkurš, kurš dara labo, vīrietis vai sieviete, un viņam ir ticība, patiesi, Mēs viņam dosim jaunu dzīvi. Dzīvi, kura ir laba un tīra un dāvāsim šādiem viņu atalgojumu saskaņā ar viņu labākajiem darbiem." [Sūrah al-Nahl: 97].
Pravietis (Lai viņam miers un Dieva svētība) vēsta mums, ka Dievs saka: ”Mans kalps nemeklē tuvošanos Man ar ko Manis vairāk mīlētu kā to, ko Es viņam esmu licis (obligātās lūgšanas, obligātais gavēnis utt). Tad mans kalps meklē tuvošanos pie Manis caur neobligāto pielūgsmi (neobligātās lūgšanas, sadaka utt) līdz Es mīlu viņu." [Sahīh al-Bukhārī].
Caur pielūgsmi mēs varam iemantot Dieva mīlestību, un tam, ko Dievs mīl, nav vairs nekā, no kā bīties.
2. Mēs varam atrast laimi, ikdienā atceroties un slavējot Dievu.
Dievs saka: ”Tie, kuri tic, un to kuru sirdis atrod apmierinājumu atceroties Dievu - bez šaubām Dieva atcerēšanās sirds atrod apmierinājumu." [Sūrah al-Ra`d: 28].
Ibn al-Kajjims raksta: ”Es tuvojos Ibn Taimijam pēc rīta lūgšanas. Viņš sēdēja, un viņa domas kavējās pie Dieva tikām, kamēr saule jau bija augstu virs galvas; tad viņš pagriezās pret mani un teica: ”Šī ir mana ikrīta garīgā pārtika. Ja es to neuzņemu, tad zaudēju spēkus.”
Šajās stundās viņš pilnībā veltīja sevi savam Kungam. Viņš sirsnīgi lūdzās Viņu, meklēdams Viņa piedošanu, saglabādams dziļu pazemību, un nožēlas asaras ritēja pār viņa vaigiem. Pēc šīs pielūgsmes viņa sirds bija pilnībā attīrīta, un katra viņa miesas un dvēseles šķiedra spēcināta un atjaunota.
3. Mēs varam atrast laimi Korānā.
Dievs saka: ”Mēs lejupsūtījām Kurānu, kurš ir dziedinošs un žēlastība tiem, kuri tic." [Sūrah al-Isrā’: 82].
Kurāns patiesi ir avots, kas dziedē dvēseles un sirds sāpes; tas spēj izārstēt arī ķermeni.
4. Mēs varam atrast laimi, darīdami labus, taisnīgus darbus.
Dievs saka: ”Patiesi, taisnie būs priekā. Un patiesi ļaunie būs Ellē." [Sūrah al-Infitār: 13-14].
Daži komentētāji teikuši, ka prieks, ko Dievs apsolījis taisnajiem, ir rodams gan šajā, gan nākamajā dzīvē, tāpat kā Elle, kas pienākas ļaundariem. Daļu no tā, kas apsolīts Paradīzē, taisnīgo sirdis sasniedz jau šajā pasaulē: labestību, iekšēju garīgu mieru, patiesības atskārsmi un laimi. Šīs izjūtas ir tik dziļas, ka var likt kādam izsaukties: ”Ja cilvēki Paradīzē saņem tikpat daudz svētību kā mēs, tad viņiem patiesi ir laba dzīve!”
Līdzīgā veidā arī kaut kas no Elles ciešanām, kas apsolītas nekrietnajiem, sasniedz viņu sirdis jau šajā pasaulē; tās aptumšo viņu dzīvi, līdz tie vairs nespēj rast nedz prieku, nedz mierinājumu savā bagātībā, savās ģimenēs, savā jaunībā, atpūtā un veselībā.
5. Mēs varam atrast laimi lūgšanās.
Reiz, kad Pravietis (Lai viņam miers un Dieva svētība) aicināja Bilālu saukt ļaudis uz lūgšanu, viņš teica šādus vārdus: ”Dod mums mierinājumu tajā, Bilāl!" [Sunan Abū Dāwūd and Musnad Ahmad].
Pravietis (Lai viņam miers un Dieva svētība) teica arī tā: ”Lūgšana ir padarīta par mierinājumu manām acīm." [Sunan al-Nasā`ī and Musnad Ahmad].
Mēs bieži ievērojam, ka mūs ārkārtīgi laimīgus dara ikkatra saruna ar cilvēku, kurš mums ir patiesi dārgs, pat ja šī saruna būtu pavisam ikdienišķa un parasta.. Cik gan daudzkārt lielāku prieku mums var sniegt saruna ar mūsu Kungu, kad mēs pilni pazemības Viņu pielūdzam!
6. Mēs varam atrast laimi, pazīdami Dievu.
Kad Dievlūdzējs pazīst savu Kungu, viņš sajūt dziļu mieru. Viņš redz Dieva radīšanas darbu un novērtē tā lieliskumu un brīnišķīgumu, apjēgdams, ka tas, pilns žēlastības un gudrības, ir viņam visapkārt. Mēs nevaram redzēt savu Kungu, bet mēs varam redzēt Viņa darba rezultātus, kas atklāj Viņa skaistākos vārdus un īpašības. Tādēļ arī Pravietis (Lai viņam miers un Dieva svētība) teicis, ka vislabākā lūgšana ir “…pielūgt Dievu tā, it kā tu redzi Viņu, un tā kā tu neredzi Viņu, tad patiesi Viņš redz tevi." [Sahīh al-Bukhārī un Sahīh Muslim]. Kad lūdzējs redz Dieva radošā spēka un zināšanu apliecinājumus pasaulē sev visapkārt, viņš izjūt ļoti ciešu tuvību ar savu Dievu. Pravietis (Lai viņam miers un Dieva svētība) sacīja: ”Tas nogaršos ticības saldo garšu, kurš ir apmierināts ar Dievu kā savu Kungu, ar Islāmu kā savu reliģiju-dzīvesveidu, un Muhammedu kā Vēstnesi." [Sahīh Muslim].
Kādas ievērojamas ASV korporācijas izpilddirektors bija ieguvis bagātību, varu, cieņu, izdevīgu amatu, bet tomēr jutās dziļi nelaimīgs. Naktīs viņš grozījās un svaidījās savā gultā, nespēdams aizmigt. Viņš bija dziļi iespaidots, kad reiz uzzināja par kādu jaunu musulmani, kurš korporācijā ieņēma vienkāršu amatu ar pieticīgu algu, bet vienmēr bija laimīgs un jautrs. Gan ēdot, gan guļot šis cilvēks juta mieru, viņš smaidīja gan nākot uz darbu, gan dodoties mājup. Nekad neviens nebija redzējis viņa sejā drūmu izteiksmi. Izpilddirektors ieaicināja šo darbinieku savā kabinetā un jautāja: ”Kā gan tev izdodas vienmēr būt tik laimīgam?” Darbinieks atbildēja: ”Patiesi, es pazīstu savu Kungu un es protu savu darbu. Es ticu Dievam, un tādēļ manā sirdī ir miers.” Tad izpilddirektors vaicāja: ”Vai tu zini, kā varētu mani vadīt un parādīt man ceļu?” Šis cilvēks satvēra izpilddirektora roku un aizveda viņu uz Islāma centru, kur viņš iepazina Islāmu un saņēma skaidrojumus par to. Galu galā izpilddirektors izteica vārdus: ”Es apliecinu, ka nekas nav pielūgsmes vērts kā vien Dievs; un es apliecinu, ka Muhameds ir Viņa pravietis.” Pēc tam viņš izplūda asarās, sacīdams: ”Es tikko sajutu tādu laimi, ko nebiju jutis visā savā līdzšinējā mūžā.”
Laime dzimst ticībā.
Dieva vārdi Korānā skaidri apliecina, ka laime allaž iet rokrokā ar ticību. Viņš saka: ”Tie, kuri tic un nemaisa savu ticību ar nepareizo, tie ir tie, kuriem ir drošums un kuri ir pareizi vadītie." [Sūrah al-An`ām: 82]. Ticības dēļ sirdī dzimst paļāvība, kas pavada gan šajā dzīvē, gan nākamajā. Jo patiesāka un tīrāka ir cilvēka ticība, jo drošāka būs viņa sirds. Ja kādu pavada nemitīgas bažas un raizes, tad tā cēlonis ir “...sliktās lietas, kuras ir no jūsu rokām. Un daudziem Viņš dod piedošanu." [Sūrah al-Shūrā: 30].
Reiz kāds Rietumu rakstnieks izlēma dzīvot starp tuksneša arābiem; viņš valkāja viņu apģērbu, ēda tādu pašu pārtiku kā viņi un nopirka sev nelielu aitu ganāmpulku, par ko pats rūpējās. Vēlāk viņš sarakstīja grāmatu par Pravieti Muhammedu, ko nosauca ”Vēstnesis”. Šis cilvēks vispirms bija iepazinis dzīvi Rietumos un pēc tam pieredzējis dzīvi starp visvienkāršākajiem musulmaņiem; viņš nedzīvoja starp zinātniekiem vai intelektuāļiem, bet gan starp tuksneša ganiem.
Ko šis rakstnieks secināja no savas pieredzes? Viņš teica: ”Tuksneša arābi man iemācīja atbrīvoties no raizēm. Šie musulmaņi tic, ka Dievs jau iepriekš ir noteicis visas lietas, kas notiek, un ka viss notiek saskaņā ar Viņa gribu, tādēļ viņi dzīvo ar pilnīgas drošības sajūtu sirdī. Tajā pašā laikā tad, kad notiek kāda nelaime, viņi nesēž, rokas klēpī salikuši, domādami, ka nav vērts neko darīt.
Šis cilvēks raksta:
”Kādu dienu uznāca spēcīga smilšu vētra, un daudzas no viņu aitām gāja bojā. Kad vētra norima, es biju tik izmisis, cik vien tas vispār iespējams; tikmēr arābi skrēja viens pie otra sasaukdamies, smiedamies un dziedādami savas tradicionālās dziesmas. Viņi slavināja Dievu, teikdami: ”Slava Dievam, 40% mūsu aitu vēl ir sveikas un veselas!”
Kad viņi pamanīja, cik ļoti notikušais bija mani satriecis, viņi man teica: ”Dusmas un raizes nenes nekā laba. Tas, kas notika, bija Dieva prāts, Viņš to bija noteicis un uzrakstījis jau iepriekš.” Neskatoties uz to, es ievēroju, ka viņi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai mazinātu postījumus.”
Kaut arī viņi tic tam, ka Dievs visu noteicis jau iepriekš, šī ticība viņus nemudina uz pasivitāti vai bezdarbību. Rakstnieks turpina: ”Reiz, kad kopā ar viņiem ceļoju pa tuksnesi ar automašīnu, tā piepeši apstājās tuksneša vidū, jo bija pārsprāgusi riepa. Es sadusmojos. Viņi man teica: ”Dusmas nekad nenes neko labu.” Kādu brīdi turpinājām braukt ar trim riepām, līdz mašīna apstājās atkal: šoreiz tādēļ, ka bija izbeidzies benzīns. Tad viņi visi izkāpa no mašīnas un turpināja ceļu kājām, līksmā noskaņojumā, soļodami tik mundri kā gazeles. Šie cilvēki bija priecīgi un apmierināti, skaitīja cits citam priekšā dzeju un sarunājās ar mani.
Septiņi gadi, ko pavadīju ar viņiem kopā tuksnesī, pārliecināja mani, ka tie ļaudis Eiropā un Amerikā, ko pārņēmusi atsvešinātība, garīgas kaites, alkoholisms un dažādas psihozes, gluži vienkārši ir krituši par upuri rietumu pilsētai, kas steigu padarījusi par dzīves pamatprincipu.”*
Islammuslim.lv piezīmes:
* Viens no Islāma ticības pamatuzskatiem ir ticība Kodar. Kodar var skaidrot kā "Dieva nolemtais". Tas nozīmē, ka visa realitāte ir Dieva nolemta. Bet vienlaikus mēs esam atbildīgi par mūsu nodomiem mūsu galvās. Mūsu nodomi un tas, kas izveidojas realitātē mums cenšoties īstenot mūsu nodomus ir dažādas lietas.
Islāmā tiek uzsvērta paļaušanās uz Dievu. Bet vienlaikus mēs Islāmā esam mācīti, ka mums ir jādara "iemesli" un tad jāpaļaujas uz Dievu. Piemēram, ja mēs vēlamies iztiku, mums jāiet ārā no mājas un jāmeklē darbs, un nevis jāieslēdzas skapī un jāgaida, kad nokritīs no debesīm koferis ar dolāriem vai čemodāns ar rubļiem. Kad muslimi devās kaujā, viņi vilka bruņas un trenējās cīņai, un nevis vienkārši aizskrēja pliki uz lauka un ne no kā cerot uz uzvaru. Nemuslimi labi zina Muhammeda (saas) padomu: "Piesien kamieli un tad paļaujies uz Dievu." Kamieļa nepiesiešana un tad paļaušanās uz Dievu, ka kamielis neaizbēgs - tā ir sūfisma deviācijas ticības uzskati. Tas nav no Islāma. Un bezatbildība (kamieļa nepiesiešana, pietiekami daudz benzīna vai ūdens nepaņemšana dodoties uz tuksnesi - tas arī ir nodoms un nodoms kā grēks. Tā nav īsta paļaušanās uz Dievu, bet gan nepareiza izpratne par paļaušanos uz Dievu. Islāmā ir jāizdara viss (vai teju viss), ko mēs varam iedomāties un izdarīt mērķa sasniegšanai, UN TAD paļauties uz Dievu un gaidīt panākumus, ja Dievs tos vēlēs mums kā labumu.
(Faith and happiness.)
http://www.islamtoday.com/showme_weekly_2003.cfm?cat_id=30&sub_cat_id=612