islāms
Personiskā izaugsme un attīrīšanās:
Šķēršļi laimei
Šeikhs Salmans al-Audā
Tulkojusi Fātima.
Kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem mēs aplūkojām dažus no iespējamajiem laimes cēloņiem, no kuriem par pašu būtiskāko uzskatāma ticība. Tagad pievērsīsimies šķēršļiem, kas mūs kavē sasniegt to laimi, pēc kuras tiecamies. Pirmais šķērslis ir skaudība. Tas, kura sirdi pārņēmusi skaudība, nekad nevar būt laimīgs. Kā gan cilvēks var cerēt būt laimīgs, ja viņš redz citiem Dieva dāvināto svētību, un dēļ tā jūt naidīgumu pret viņiem? Dievs jautā mums: “Vai viņi skauž cilvēkiem par to ko Dievs ir viņiem devis no Savas labvēlības?” [Sūra al-Nisā’: 54].
Kāds dzejnieks reiz rakstīja:
”Man tiešām žēl ir to, kas mani apskauž, Jo viņu sirdīs naids un niknums deg; Tie negrib pieņemt to, ka Dievs man bijis žēlīgs: Tie skatās debesīs, bet ellē viņu sirdis.”
Nākamais šķērslis, kas neļauj sasniegt laimi, ir alkatība. Alkatīgs cilvēks nekad neatradīs piepildījumu – pat tad ne, ja visa pasaule gulēs viņam pie kājām.
Trešais šķērslis laimei ir garlaicība, apnikums. Pat vispatīkamākās, brīnišķīgākās lietas, ilgstoši, vienmuļi atkārtotas, kļūst apnicīgas. Es atminos stāstu par Andalūzijas valdnieku al-Mu’tamadu b. ‘Ubādu, viņa sievu un meitām. Viņi dzīvoja lielā, greznā pilī, tomēr, par spīti pārpilnībai, sievietēm šāda dzīve apnika, un kādu dienu viņas teica: ”Mēs gribam dzīvot tā, kā dzīvo tuksneša iemītnieki.” Tādēļ viņas sāka nest sev uz muguras ādas maisus ar ūdeni, kā to ikdienā dara tuksneša iemītnieki. (..)
Dažkārt garlaicība cilvēku var tā pārņemt, ka pat visjaukākās lietas viņā rada vienīgi īgnumu. Tieši šī iemesla dēļ Dievs dažādību ir padarījis par nozīmīgu dzīves sastāvdaļu. Lai izvairītos no garlaicības, cilvēkam vajag vienīgi dažādot to, ar ko viņš nodarbojas. Var dažādot ēdienus un dzērienus; lasīt daudzveidīgas grāmatas; ieviest dažādību savās attiecībās ar sievu; ceļot uz atšķirīgām zemēm; attīstīt daudzpusīgas intereses. Ja cilvēkam ir plašs interešu loks un iespēja atrast daudzveidīgus nodarbošanās veidus, tā ir labākā garantija, ka viņam izdosies izvairīties garlaicības. Piemēram, ņemsim citronu. Ja to ēd katru dienu vienā un tajā pašā veidā, tad tas ātri apnīk. Ja turpretī vienreiz to ēd nekā īpaši nesagatavotu, otrajā dienā izspiež no tā sulu, trešajā to izmanto kāda ēdiena pagatavošanai un ceturtajā citronu iecukuro, tā garša šķitīs interesanta un patīkama daudz ilgāk.
Tas ir viens paņēmiens. Otrs ir uz laiku atturēties no kaut kā. Dievs savā gudrībā liek mums atturēties no dažām lietām, kas mums sagādā prieku, lai mēs vēlāk varētu labāk saprast to vērtību. Ramadāna laikā, kad esam gavējuši visu dienu un vakarā kaut ko apēdam, tas patiešām šķiet daudz patīkamāk, jo kādu laiku mums bija nācies bez tā iztikt.
Ikviens pazīst prieku, ko sagādā atkalredzēšanās ar tuvu draugu vai mīļoto cilvēku pēc ilgas šķiršanās. Tas ir daudz spēcīgāks pārdzīvojums nekā tas, ko izjūtam, šo pašu dārgo cilvēku sastopot ik dienas. Pat ikdienas rutīna sagādā milzīgu prieku tad, ja kādu laiku normāla dzīve nav bijusi iespējama, piemēram, ja dažas dienas nācies pavadīt slimnīcas gultā vai cietuma kamerā. Iedomājieties, cik laimīgi mēs jūtamies, ja pēc strāvas pārrāvuma mūsu mājās atkal parādās elektrība!
Ja Dievs liedz mums kaut ko, tad mums vajadzētu saprast, ka katrā Viņa rīcībā atklājas gudrība un ka tas nepieciešams mūsu pašu attīstībai. Tāpat arī mums vajadzētu pierast dažkārt sev kaut ko aizliegt; nereti tas tiek ietverts arī reliģiskajā praksē, piemēram, trīs dienu gavēnis katru mēnesi.
Ceturtais šķērslis laimei ir apziņa par savu grēcīgumu. Grēki, ko cilvēks ir izdarījis, un jo īpaši tie, kuri viņam kļuvuši par paradumu, var neļaut viņam justies laimīgam. Daudzus, tiklīdz viņi pūlas būt priecīgi vai cenšas iemigt, vajā viņu izdarītie grēki; viņiem ir jādomā par vērotajiem neatļautajiem skatiem, kad viņi atsacījās valdīt savas acis, netaisnajiem vārdiem, ko izteikuši, nekrietnajām izpriecām, kam nodevušies.
Ir svarīgi iemācīties tikt galā ar savām kļūdām, lai nenotiktu tā, ka mūsu grēki mūs uzvar. Mums pastāvīgi un dedzīgi ir jāmeklē Dieva piedošana, atceroties, ka neviens no mums netiks atpestīts savu darbu, bet gan Dieva žēlastības dēļ.
Dievs apraksta taisnos, pareizi uzvedošos cilvēkus kā: “…tie, kuri kad darījuši ko apkaunojošu vai darījuši pāri savām dvēselēm, tie nopietni atceras Dievu un lūdz piedošanu par viņu grēkiem.”” [Sūra Āl `Imrān: 135].
Dievs saka: “Mani kalpi, kuri grēkojuši pret pašu dvēselēm! Nezaudējiet cerību uz Dieva žēlastību.” [Sūra al-Zumar: 53].
Pravietis (lai miers viņam un Dieva svētība) teica: ”Es zvēru pie Viņa, kura rokās ir mana dvēsele, ja jūs nekad negrēkotu, Dievs jūs noņemtu (no Zemes) un apmainītu pret ļaudīm, kas grēkotu un pēc tam dedzīgi un patiesi meklētu Dieva piedošanu, lai Viņš varētu tiem piedot.” [Sahīh Muslim].
Piektais šķērslis laimei ir apspiestības izjūta vai arī izjūta, ka ar tevi apietas netaisni. Daudziem ir visi priekšnoteikumi, lai viņi būtu laimīgi, taču šie cilvēki jūt, ka sabiedrība pret viņiem izturas netaisni, ka apkārtesošie nedod tiem to, kas tiem pienākas, vai arī nevērtē tos tik augstu, kā būtu pelnīts.
Pirmais solis šādas problēmas risināšanā ir saprast, ka nešaubīgi ikkatrs mūsu paveiktais patiesais un godīgais darbs galu galā tiks pilnībā atzīts.
Otrais solis ir atturēties no savu mērķu un personīgo izjūtu pārspīlēšanas, jo šajos gadījumos mēs allaž kļūdāmies – ne visam, ko mēs darām, ir globāla nozīme, un bieži mūsu cēlie centieni pakļaujas kompromisiem mūsu personīgo interešu un vēlmju priekšā. Bieži tajā, ko paši uzskatām par cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, slēpjas arī kādi apsvērumi, kas kalpo mūsu pašu interesēm. Šis arī ir iemesls, kādēļ nevajadzētu pārspīlēt tā nozīmību, ko cenšamies sasniegt.
Trešais solis ir negaidīt, lai citi mūsu vajadzībām piešķirtu tādu pašu svaru un nozīmi kā mēs paši. Ikviens taču vairāk rūpējas par savām paša problēmām nekā par citu. Visbeidzot, mums vajadzētu izvairīties no domām, ka pret mums ir vērsta kāda sazvērestība. Šie ir daži no šķēršļiem, kas var stāties ceļā laimei. Mums vajadzētu atcerēties, ka laime var rasties vienīgi no paklausības Dievam un dzīves saskaņā ar Korānu un Sunnu.
Dievs saka: “Un tie, kuri pūlas Mūsu ceļā, Mēs noteikti vadīsim viņus uz Mūsu ceļu. Patiesi, Dievs ir ar tiem, kuri dara labu.” [Sūra al-`Ankabūt: 69].
(Obstacles to happiness.)
http://www.islamtoday.com/showme_weekly_2003.cfm?cat_id=30&sub_cat_id=619