islāms
Personiskā izaugsme un attīrīšanās:
Nepieciešams pārbaudīt, vai citu teiktais atbilst patiesībai
Šeikhs Salmāns Al-Auda
Tulkojis Ahmeds.
Dievs mums ir pavēlējis pārbaudīt lietu patiesumu, pirms mēs par tām runājam, un arī pirms mēs nododam tālāk attiecīgos apgalvojumus.
Dievs saka: „Jūs, kas noticējāt! Ja pie jums atnāk kāds grēcinieks ar vēsti, tad noskaidrojiet (vēsts patiesumu), ka (citādi) nekaitējiet kādiem ļaudīm neziņas dēļ, un tad sāksiet nožēlot to, ko izdarījāt.” (Kurāns, 49:6)
Modrība noskaidrot patiesību neierobežojas tikai ar baumām, kad dzirdam sliktas lietas par citiem. Ir daudzas citas jomas, kurās mums jāpārbauda, vai sakām patiesību.
1. Ko mēs sakām par Dievu?
Bez šaubām, šī ir svarīgākā joma, kurā mums jābūt drošiem par savas runas patiesumu.
Dievs saka: „Saki: lietas, kuras mans Kungs ir aizliedzis ir: apkaunojoši darbi, vai tie atklāti vai slēpti, grēki un pārkāpumi pret patiesību un saprātu, partneru piedēvēšana Dievam, kam Viņš nav devis atļauju, un teikt lietas par Dievu, par kurām jums nav zināšanu.” (Kurāns, 7:33)
Šajā Kurāna zīmē (ājā, vārsmā), Dievs salīdzina runāšanu par Dievu bez zināšanām ar politeisma grēku. Ir jāņem vērā, ka tad, kad mēs runājam par to, kas ir atļauts vai aizliegts Dieva likumos, mēs runājam par Dievu.
2. Ko mēs piedēvējam Vēstnesim (lai viņam Dieva svētība un miers)?
Pirms atstāstām Vēstneša (saas) teikto vai darīto, mums ir jāpārbauda nododamās informācijas patiesums. Teikt melus par Dieva Pravieti (saas) ir nesalīdzināmi ļaunāk nekā par jebkuru citu, tāpēc, ka Dieva Vēstnesis nāca ar Dieva Vēsti un Vadību cilvēcei. Kad mēs nepareizi atstāstām Vēstneša (saas) mācīto, mēs nepareizi atstāstām Dieva Vēsti.
Šī iemesla dēļ, Vēstneša (saas) līdzgaitnieki ļoti uzmanīgi skatījās un pārbaudīja cits cita apgalvojumus par Vēstnesi (saas). Umars nepieņēma Abū Mūsas apgalvoto, kamēr nebija pārbaudījies to pie citiem. Abū Mūsa viņam skaidroja, ka Vēstnesis (saas) teica, ka, lai iegūtu atļauju ienākt, ir jāklauvē divas atsevišķas reizes (un ja nesaņem atbildi, tad jādodas prom).
Alī ibn Abī Tolibs teica: „Ja es personiski dzirdu Vēstnesi (saas) ko sakām, es no tā gūstu tik daudz labuma, cik Dievs mani ir tam svētījis. Ja es dzirdu to netieši (no kāda no Vēstneša (saas) līdzgaitniekiem), es viņam pieprasu to apliecināt zvērot. Ja viņš zvēr, tad es viņam ticu. Abū Bakrs ir viens no tiem, kuriem es ticu.”
Imāms Muslims sava Sahīh hadīsu krājuma ievadā citē Ibn Sīrīnu: „Šīs zināšanas ir reliģija, tāpēc rūpējies par to, no kā tu ņem reliģiju.”
Dēļ šī rūpīguma, ar kuru muslimi vērtēja Sunnas atstāstītājus un pārbaudīja ziņotāju ķēdes, pat daži orientālisti ir atzinuši, ka Vēstneša Sunnai ir augstāks verifikācijas un nodošanas nepārtrauktības līmenis nekā Vecajai vai Jaunajai Derībai.
3. Ko mēs piedēvējam Islāma zinātniekiem?
Ir svarīgi būt pārliecinātiem par to, ko mēs piedēvējam pagātnes Islāma zinātniekiem. Tas pats attiecas arī uz mūsdienu Islāma zinātnieku teikto. Mums jābūt pārliecinātiem par viņu spriedumiem – mēs nedrīkstam piedēvēt viņiem viedokļus, kurus viņi nav pauduši. Cilvēku kļūdas šajā ir vedušas pie daudziem pārpratumiem un apjukuma.
4. Ko mēs sakām par citiem cilvēkiem?
Patiesībā, ikdienas situācijās mums nemaz nav pietiekoša iemesla ko teikt par citiem cilvēkiem. Mums būtu jāizsakās tikai tad, kad mūsu teiktais varētu veicināt kāda labuma sasniegšanu. Diemžēl dēļ rakstura vājuma mūsdienās, baumošana ir kļuvusi ļoti izplatīta, un ļaudis ir izsalkuši dzirdēt jaunākās baumas un izplatīt tās tālāk.
Vēstnesis (saas) mūs brīdināja: “Tas ir pietiekami, lai indivīds būtu melis, ka viņš atkārto visu, ko dzird.” (Autentisks hadīss no Muslima krājuma)
Ir daudz veidu, kā izvairīties teikt nepatiesību. Daži no šiem veidiem ir sekojoši:
1. Viņam var pietikt paša vajadzībām ar to, ko viņš ir dzirdējis no citiem, ja viņam konkrētā informācija ir nepieciešama. Un viņš var aizmirst to par citiem dzirdēto, kas neattiecas uz viņu pašu.
2. Gadījumos, kad nav iespējams piekļūt informācijas pirmavotiem, viņam ir jāņem informācija tikai no uzticamiem avotiem. Cilvēka uzticamību un patiesumu nevar noteikt tikai virspusēji novērojot šķietamu labu raksturu. Nepieciešams ir kas vairāk: ir Jāpārbauda informācijas avota līdzšinējā informācijas izplatīšanas vēsture. Izvērtējot avota uzticamību, ir jāņem vērā arī viņa jūtīgums un noskaņojums pret tematu, un cik sabalansēta un patiesa ir pieeja informācijai. Jāapsver arī avota iespējamās intereses un slēptie motīvi, kuri var ietekmēt informācijas atstāstīšanas veidu un saturu.
Tāpēc nepietiek tikai ar ārēji redzamu taisnīgumu, lai pieņemtu avota patiesīgumu. Imāms Māliks teica: “Medīnā es zināju septiņdesmit cilvēkus, kurus cilvēki izvēlētu vadīt lūgšanas, lūdzot Dievam lietu, bet es nepieņemtu hadīsu ne no viena no viņiem.”
Ibn Abī Az-Zināds dzirdēja viņa tēva teikto: “Medīnā es zināju 100 cilvēkus, kuri visi bija godprātīgi cilvēki. Tomēr, viņi nebija cilvēki, no kuriem varētu tikt klausīts hadīss. Viņi vienkārši nebija tam derīgi.”
Šie abi zinātnieki neizteicās slikti par tiem Medīnas cilvēkiem, no kuriem viņi nepieņēma hadīsus. Viņi neapšaubīja šo cilvēku godprātīgumu vai taisnīgumu. Problēma bija tajā, ka minētie cilvēki bija mazliet nevērīgi, pieņemot to, ko sacīja citi. Daži no viņiem pārāk viegli ticēja tam, ko dzirdēja, kamēr citi bija mazliet pārsteidzīgi - lai gan viņi nekad apzināti nemelotu, viņi bieži balstītos uz pārsteidzīgu, virspusēju redzētā un dzirdētā vērtējumu. (..)
Mums jābūt uzmanīgiem, jo, runājot par citiem, mēs varam viņiem nodarīt lielas sāpes, skumjas un bēdas, pat ja tas nav mūsu nolūks.
Patiesi, Dievs mūs brīdina, ka mūsu sacītais par citiem var nodarīt tiem kaitējumu:
„Jūs, kas noticējāt! Ja pie jums atnāk kāds grēcinieks ar vēsti, tad noskaidrojiet (vēsts patiesumu), ka (citādi) nekaitējiet kādiem ļaudīm neziņas dēļ, un tad sāksiet nožēlot to, ko izdarījāt.” (Kurāns, 49:6)
