islāms
Personiskā izaugsme un attīrīšanās:
Laika cena
Sagatavojis Imrāns Petrovs no Medīnas Islāmiskās Universitātes mācību programmas materiāliem
Cilvēka laiks ir viņa dzīve. Kas no tās ticis veltīts Dievam, tas ir priekš Nākamās dzīves, bet viss pārējais mums tur nelīdzēs. Tam, kurš pavadījis savu laiku nevērībā, miegā vai tukšās nodarbēs, nāve būtu labāka par dzīvi.
Pravietis Muhammeds, lai viņam miers un Dieva svētība, teica: “Veselība un brīvais laiks ir divi labumi, kurus daudzi cilvēki izmanto nepienācīgi. “
Teica Umars ibn Al-Khottābs, lai Dievs ir apmierināts ar viņu: “Man ļoti nepatīk redzēt, kad kāds no jums nav nodarbināts nedz ar šīs, nedz ar Nākamas dzīves lietām.”
Saprātīgs cilvēks ir tas, kurš izprot sava mūža nozīmīgumu, izkārto savu laiku un pavada dzīvi, iegaumējot noderīgas zināšanas, veicot labus darbus vai risinot šīs dzīves problēmas, lūgdams palīdzību no Dieva.
Abdullāhs ibn Mas’ūds, lai Dievs ir apmierināts ar viņu, teica: “Es neko nenožēloju vairāk par dienu, kuras saule ir norietējusi, samazinot manu mūžu, bet nepalielinot manus (labos) darbus.”
Hasans Al-Basrī, lai Dievs ir ar viņu apmierināts, teica: “Ak Ādama dēls, tu esi tavas dienas: ja diena ir aizgājusi, ir aizgājusi daļa no tevis,” kā arī : “Es esmu sastapis ļaudis, kuri rūpējās par savu laiku cītīgāk nekā jūs rūpējaties par saviem dirhēmiem un dināriem.”
Taisnie priekšteči (salafi), un tie, kuri sekoja viņu pēdās no pēctečiem (halafi), lai Dievs ir žēlojošs pret viņiem visiem, cītīgi sekoja tam, lai viņiem atvēlētais laiks tiktu pavadīts darbībās, kuras nes viņiem labumu.
AbdurRohmāns ibn Abī Hātims Ar-Rozī, lai Dievs ir žēlojošs pret viņu, lasīja priekšā savam tēvam gan ēdot, gan ejot, gan kad tas atradās tualetē.
Imāms Salīms ibn Ajjūbs Ar-Rozī, lai Dievs ir žēlsirdīgs pret viņu, atskaitījās sev par katru elpas vilcienu, neļaujot sev pavadīt bezdarbībā ne mirkli: viņš vai nu mācīja citus, vai lasīja pats, bet tad, ja zīmuļu asināšanas dēļ nācās pārtraukt rakstīšanu, viņš sāka kustināt lūpas, lasot Kurānu vai pieminot Dievu, lai tikai viņa mūža beigas nepienāktu bezdarbībā.
Imāms Abū Al-Vafā, viens no spožākajiem sava laika prātiem, teica: “Es negribu pieļaut, ka no manas dzīves tiktu pazaudēta kaut stunda. Pat tad, ja mana mēle nav aizņemta ar zinātnisku jautājumu apspriešanu, bet acis ar lasīšanu, šīs atpūtas laikā, apguļoties uz muguras, es nodarbinu savas domas. Un tā es guļu, kamēr man prātā neienāk kas rakstīšanas vērts. Patiesi, savos astoņdesmit gados es izjūtu stiprākas alkas pēc zināšanām nekā divdesmit gadu vecumā.”
Abū Al-Vafā ir uzrakstījis daudzas grāmatas visdažādākajās zinātnēs, lielākā no kurām ir “Kitābul Funūn” – lielākā grāmata pasaulē, kura sastāv no astoņsimt (!!!) sējumiem.
Kādu dienu Abu Al-Vafā ciemojās pie Abu Džāfara ibn Džarīra At-Tobarī, lai Dievs ir žēlojošs pret viņu, un izdzirdēja hadīsu, kuru nebija dzirdējis iepriekš. Viņš sagatavoja savu tintnīcu un papīru un to pierakstīja. Bet, kad viņam jautāja: “Pat tagad?” (t.i., “Tu pieraksti hadīsus, pat būdams viesos?” - tulka komentārs), viņš atbildēja: “Cilvēks nedrīkst atstāt zināšanu vākšanu līdz pat mūža beigām.”
Khotībs Al-Baghdādī, lai Dievs ir žēlojošs pret viņu, iedams vienmēr atkārtoja daļu no Kurāna.
Zināšanas ir diženas un kārotas, mīļotas un dārgas, pagodināmas un cildenas. Bet ceļš uz zināšanām nav viegls. Tajā ir ne mazums šķēršļu, un zināšanas neatnāk bez lielas ķermeņa un prāta piepūles.
Bakijjs ibn Mahlads, lai Dievs ir žēlojošs pret viņu, meklēdams zināšanas, veica divus ceļojumus uz Misru, Šāmu, Hidžāzu (Ēģipte, Sīrija un Palestīna, un kalnu rajoni Arābijas pussalas ziemeļrietumos - tulka komentārs) un Bagdādi. Pirmais ceļojums ilga četrpadsmit gadus, bet otrais – divdesmit, mērojot distanci kājām no Andalūzijas.
Tad, ja spēki izsīkst un sirds pagurst, cilvēkam vajag atpūsties, lai vēlāk varētu pilnvērtīgi turpināt iesākto, pavadot laiku tikpat vērtīgi.
Abū Ad-Dardā’a, lai Dievs ir apmierināts ar viņu, teica: “Es ļauju savai sirdij atpūsties nelielās izklaidēs, lai vēlāk tā varētu labāk sajust patiesību.”
Abdullāhs ibn Mas’ūds, lai Dievs ir apmierināts ar viņu, teica: “Nepiepūli savu sirdi pārāk stipri: nogurstot tā kļūst akla.”
