islāms
Personiskā izaugsme un attīrīšanās:
Domā par to, ko saka tava mēle
Fragments no grāmatas "Sieviete Islāmā" ("Женщина в Исламе")
Tulkojusi Amina65
Vai mēs bieži sekojam mūsu sarunām, vārdiem kas ikkatru minūti nāk pār mūsu lūpām? Ir taču sena tautas paruna ”Vārds nav zvirbulis, izlidos – nenoķersi!” Vārdi nav tikai skaņa, kas satricina gaisu. Tā ir nemateriāla darbība, un par katru vārdu cilvēkam nāksies nest atbildību Dieva priekšā. Mūsu, it kā nevainīgās sarunas, var izrādīties par pamatīgu ieroci Sātana rokās, kurš noved pie grēcīgām darbībām un nožēlojamiem rezultātiem. Mēle ir viņa pēdējā cerība novest ticīgu, Dievbijīgu sievieti malā, iznīcinot ar vienu vārdu daudzus Dievam patīkamus darbus. Tāpat kā jauka saruna kļūs par iemeslu, lai ticība un Dievbijība palielinātos.
Pravietis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) ir teicis: ”Patiesi, kalps var pateikt ko Dievam tīkamu, un nepievērst tam uzmanību, bet par to Dievs pacels viņu par daudziem pakāpieniem. Kā arī kalps var pateikt ko, kas izsauks Dieva naidu, un pats to nepamanīs un par to Dievs nosūtīs viņu uz Elli.” (ziņojis Abū Hureira, Sahīh Bukhārī)
Jāatceras, ka neviens vārds nepazūd nebūtībā.Un katru vārdu fiksē eņģeļi, kuri atrodas mums blakus, vai vārdi būtu labi, vai slikti... Trešais variants netiek dots.
„Neizteiks cilvēks ne vārda, lai to nepierakstītu vienmēr modrais sargs.” (sūra Kāf:18) Piesardzīgam (savos vārdos) muslimam Dievs sola Paradīzi par to, ka viņš ir kontrolējis savu mēli.
Pravietis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) ir teicis: „Tam, kas var garantēt, man par to, kas ir starp viņa vaigiem (mēle) un starp viņa augšstilbiem (dzimumorgāni), es varu galvot par to, ka viņš nokļūs Paradīzē.” (Bukhārī, Muslim)
Neatļautas runas. Aprunāšana un baumas.
Reiz Pravietis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) jautāja cilvēkiem:
„Vai jūs zināt kas ir hūla?
Viņi atbildēja: ”Allāhs un viņa Pravietis zina labāk”
Viņš teica: ”Tas ir tas, ko tu saki par savu brāli un tas varētu viņam nepatikt.”
Kāds pajautāja: ”Bet ja mans brālis patiešām ir tāds ,kā es par viņu teicu?”
Viņš atbildēja: ”Ja viņš patiešām ir tāds, tad tu veic ghiba, bet ja viņš nav tāds, tad buhtan.” (Muslim)
Ghiba – aprunāšana, - runāt muslimam aiz muguras to patiesību par viņu, kas viņam nepatīk (sliktas rakstura īpašības, grēki u.tml.).
Buhtan – apmelnošana, nepatiesa un negatīvas informācijas par kādu cilvēku izplatīšana.
Pirms ko pateikt, vajag labi padomāt. Jo mēle var iemest cilvēku Ellē. Par to Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) brīdināja Muāzu par to. Paņemot aiz mēles Pravietis teica: ”Pievaldi šo!” Muāzs jautāja: ”Allāha Pravieti! Vai tad no mums tiks prasīts par to ko runājam?” Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) izsaucās: ”Lai zaudē tevi tava māte, vai tad tiek mesti ugunī cilvēki par ko citu, kā viņu melīgajām runām?” (Ibn Mādžah)
Viens no piemēriem par to, cik pretīgs un netīrs darbs Dieva priekšā ir it kā nenozīmīgs komentārs par cita cilvēka izskatu, apģērbu, par ko vēsta stāsts par Pravieša sievas Āišas (lai Dievs ir ar viņu apmierināts) aizrādījumu. Vienreiz par vienu no Pravieša (lai viņam Dieva svētība un miers) sievām viņa teica: ”Sofija ir maza.” Uz ko Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) atbildēja: ”Pat ja tavus vārdus sajaukt ar veselas jūras ūdeni, vienalga paliks smaka.” Nepieciešams aizstāvēt citas sievietes godu no ghiba: ”Allāh uzskatīs par nepieciešamu atbrīvot no uguns to, kurš aizstāvēs sava brāļa godu no tenkām.”
Aprunāšana ir taisns ceļš uz Elles mocībām. Reiz Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) ejot garām divām kapu kopām teica: ”(..) Patiesi, šie divi ir nolemti mocībām kapā, un viņi netiek mocīti par lieliem grēkiem. Viens no viņiem bija tenkotājs, bet otrs neattīrījās no sava urīna (pēc tualetes apmeklējuma).” (Bukhārī)
Kas veicina ghiba?
Augstprātība (piemēram: ”viņi ir tik stulbi!”)
Skaudība
Vēlēšanās atriebties
Tenku atbalsts sarunā
Joki
Lepnums
Izsmiešana
Sliktas domas ir sirds ghiba. No tādām domam var glābties griežoties pie Dieva.
Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) teicis: ”Neskaudiet viens otram, neizjūtiet naidu viens pret otru, nenoklausieties citu sarunas, neesiet skopi un egoistiski.
Nemeklējiet citu nepilnības, neuzskrūvējiet preces cenu, ja nevēlaties to pirkt (izliekoties par otru pircēju), neatstājiet viens otru, nestrīdieties, un nekurniet par citu darījumiem. Esiet brāļi, Dieva kalpi! Viņš pavēlēja jums: muslims ir brālis citam muslimam, viņš neapspiež to, neatstāj bez savas palīdzības un nenoniecina.” (No Muslima autentisko hadīsu krājuma)
Bieži sieviete nespēj saglabāt viņai uzticēto noslēpumu. Ja muslims nespēj saglabāt viņam uzticēto pilnībā, lai tā būtu manta, nauda vai noslēpums, tad tas nozīmē, ka viņam piemīt viena no liekuļa pazīmēm balstoties uz šo hadīsu:
„Liekulim piemīt trīs pazīmes: viņš melo, kad runā; nepilda solījumus un neglabā uzticēto.” Spēja saglabāt noslēpumus piemīt labākajiem no ticīgajiem.
Viens no piemēriem tam ir stāsts par Abū Bakru un Usmānu, kad Umars ibn Khatobs piedāvāja abiem par sievu, bez vīra palikušo meitu Hafsu. Umars stāstīja :”Es satikos ar Usmānu un viņš piedāvāja viņam par sievu Hafsu sakot: ”Ja vēlies izdošu viņu pie tevis”. Viņš atbildēja, ka padomās par to. Un es gaidīju vairākas dienas. Pēc tam viņš satika mani un teica, ka neprecēsies. Pēc kāda laika es piedāvāju Abū Bakram savu meitu par sievu. Bet viņš noklusēja un neko man neatbildēja uz to. Un es sadusmojos uz viņu vairāk kā uz Usmānu. Bet vēl pēc dažām dienām viņu bildināja Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) un es viņu izprecināju pie viņa. Pēc tam mani satika Abu Bakrs un teica: ”Tu laikam paliki dusmīgs, kad es tev neatbildēju?” Es teicu: ”Jā!” Tad Abū Bakrs teica, ka Pravietis pieminēja Hafsu šajā sakarā, un es negribēju atklāt Pravieša noslēpumu. Bet, ja Pravietis neizvēlētos viņu, es noteikti piekristu.” (Bukhārī 1533)
Sievietes, kuras ir pieņēmušas Islāma norādījumus, kuru sirdis ir pildītas ar ticību, un dvēseles izstaro gaismu, tikpat uzticīgi glabāja noslēpumus.
Liekvārdība un tukšvārdība.
Liekvārdība , tāpat kā ghiba, ir viena no izplatītākajam mēles slimībām.
Cilvēks runā par nevajadzīgām lietām, lieki tērējot savu un citu cilvēku laiku. Dažreiz it kā „nekaitīga” pļāpāšana var kļūt par daudzu konfliktu, strīdu iemeslu, kuros tiek izteikti nepārbaudīti, pārprasti vai izdomāti stāsti. Mīlestība uz šādu pļāpāšanu attālina cilvēku no Pravieša (lai viņam Dieva svētība un miers) pat Tiesas dienā: ”Mīļākie un tuvākie no jums Man Tiesas dienā ir tie, kuriem labāks tikums. Paši ienīstākie no jums pret mani un tālākie no Manis Tiesas dienā ir pļāpas, tie, kuri izrāda pārlieku daiļrunību un lepnību.” (no imāma Ahmeda savāktajiem hadīsiem)
Umars ibn Abdul-Azīzs sacīja: ”Kas daudz domā par nāvi un Tiesas dienu, to apmierina mazums. Bet kurš redz saikni starp vārdiem un darbiem, tas darīs daudz un maz runās.”
Vispārējie noteikumi, kas jāievēro sarunās.
Dievbijīga muslima ciena citu cilvēku jūtas, cenšas nesāpināt un ir vērīga. Tā rezultātā viņa vienmēr ir taktiska, zinot, ka nedrīkst runāt trešajam cilvēkam nesaprotamā valodā, ”čukstēties” tam aiz muguras. ”Ja esat trijatā , tad lai divi nesačukstas no trešā, kamēr jūs nepievienosieties pārējiem, jo tas trešo sarūgtinās.” (Bukhārī; Muslim)
Godprātīgie līdzgaitnieki, kuri bija Islāma ētisko normu iemiesojums, nekad neatļāvās izrādīt necieņu pret citiem cilvēkiem. Abdullāhs ibn Dinārs stāstīja: ”Vienreiz, kad es biju kopā ar Ibn Umaru Khālida ibn Ukbas mājā, kas atrodas pie tirgus, atnāca kāds cilvēks, kurš gribēja parunāt ar viņu vienatnē. Izņemot mani un Umaru neviena nebija. Tad viņš pasauca vēl vienu cilvēku un teica: ”Atej tagad nedaudz tālāk, jo es dzirdēju kā Pravietis (lai viņam Dieva svētība un miers) teica: ”Lai divi nesačukstas trešā klātbūtnē.”
Nedrīkst iesaistīties strīdos, jo ļoti bieži tas var novest pie konfliktiem un attiecību saasināšanās. „Es garantēju māju Paradīzes malā tam, kurš atstās strīdu pat tad, ja viņam ir taisnība. Es garantēju māju Paradīzes vidū tam, kas nepieļaus melus pat pa jokam. Es garantēju māju Paradīzes virsotnē tam, kam ir labs tikums.” (Abū Davūds)
Naidīgi strīdi - Durvis Sātanam, kurš sēj muslimu starpā naidu, iznīcinot mīlestību un pieķeršanos.
„Pats nīstamākais Dievam ir tas, kurš strīdas izrādot naidu.” (Bukhārī)
Aizliegts smieties un ņirgāties par cilvēkiem. Ticīgajam, kurš atzīst Allāh, ir aizliegts smieties par to, kurš lai tas nebūtu, vai pārvērst cilvēkus par savas ņirgāšanās, augstprātības un slēptas iedomības objektiem, nicināšanu attiecībā pret citiem.
„Lai vieni cilvēki neņirgājas par citiem, varbūt viņi ir labāki par tiem.” (al Hudžurāt: 11)
Gudrība vēsta: "Sadzīs brūces no šķēpa, bet ne tās ko radījusi mēle.”
Islāms aizliedz apsaukāt, dot nepatīkamus vārdus un iesaukas.
Islāmā tiek nosodīta aizdomība un neuzticība vienam pret otru, jo sabiedrībai jābūt balstītai uz dvēseles tīrību, savstarpēju uzticību, nevis aizdomām un ļaunām domām vienam par otru.
Islāms noliedz neslavas celšanu un hūla.
„...Un lai viens no jums neaprunā citu aiz muguras...” (al Hudžurāt: 12)
Apmelošana un neslavas celšana ir lielāks grēks nekā aprunāšana un tenkas.. Kurānā Allāh ir nosodījis šo rīcību sakot: ”Nepakļaujies katram, kurš mīl dot zvērestus, noniecināmam apmelotājam, kurš izplata tenkas.” (al Kalam: 10-11)
Nepieciešams pārbaudīt, vai citu teiktais atbilst patiesībai