islāms
Maldu neceļu kritika:
- Kristietība un jūdaisms
- Ateisms un filozofijas
- Budisms, joga un reinkarnācija
- Pagānisms
- Šiītisms, sūfisms u.c. no Islāma atvasinātas reliģijas vai deviācijas
- Citi maldu neceļi
Par izdomātu un neizdomātu reliģiju, un tieksmi izdomāt klāt neizdomātajam
Raksts bija uzrakstīs forumam, tāpēc raksts nav kodolīgs un izplūst blakustematā.
Sagatavojis Ahmeds
Islāmam ir daudzas lieliskas lietas.
Viena no tām ir tā, ka Islāma autors ir Dievs.
Un nevis mēs paši vai kāds cits cilvēks.
Mums ir tā priekšrocība, ka mūsu reliģija un dzīvesveids nav kāda cilvēka izdomājums.
Mūsu reliģija un dzīvesveids nav kāda filozofija.
Mums ir vienīgā neizdomātā reliģija-dzīvesveids.
Izdomātas reliģijas piemērs
Ja paskatīsimies uz kristietību, tad tās ticības uzskati nenāk no Bībeles, bet gan no vēlākām filozofijām. 3., 4. un citos gadsimtos visādi onkas („baznīcu tēvi”) filozofēja un izdomāja kristietību ņemot par pamatiem Pāvila izdomāto filozofiju un četrus anonīmus „evaņģēlijus”, kuri bija trīsvienīgās baznīcas atlasīti kā „autentiskie”. Lai gan šo evaņģēliju autori (lai ko arī mācītāji stāsta tantiņām) noteikti nav Jēzus (saas) mācekļi, līdzgaitnieki vai notikumu aculiecinieki. Īsti nav zināms kas bija šo evaņģēliju autori, bet ir visādas teorijas. Piemēram, ka Lūkas bija Pāvila ārsts. Katrā gadījumā šie evaņģēliji tika sarakstīti nevis pamatā uz aculiecinieku liecībām, bet gan uz baumām par to, kas notika un arī no tā, ko evaņģēliju autori domāja, ka tam būtu jābūt noticis pamatojoties uz vēlmi saredzēt gandrīz katrā Vecās Derības fragmentā pareģojumu par Jēzu (saas). Interesanti kā mūsdienu kristiešu fundamentālisti norāda uz sakritībām starp Jēzus (saas) pēdējo 2 nedēļu notikumiem un dažādiem Vecās Derības fragmentiem. Tikai evaņģēliju pētnieki uzskata, ka evaņģēliju autori rakstīja evaņģēlijus nevis meklējot informāciju kā tas notika, bet gan lasot Veco Derību un cenšoties tās „paredzējumus” ievietot stāstā par Jēzu (saas).
Un lai nemulsina, ka sinoptiskie evaņģēliji (Marka, Lūkas un Mateja) ir līdzīgi, lai arī tajos ir pretrunas. Nav šaubu, ka Marka evaņģēlija autors par pamatu savam sacerējumam izmantoja nu jau zudušo, Bībeles pētnieku par „Q” nosaukto, evaņģēliju. Bet Lūkas un Matejs izmantoja „Q” un Marka evaņģēliju. Un patiesi, cik atšķirīgs gan ir Jāņa evaņģēlijs, kurš nav rakstīts pēc „Q” un „Marka” evaņģēlija struktūras, un tiek vērtēts kā saņēmis 5 lielas „redakcijas” (sagrozīšanas-„uzlabošanas”). Un viņi visi rakstīja jau Pāvila ideju iespaidā. Un nav pieejami neviena šo evaņģēliju oriģināli.
Bet pat ja būtu, ko tas dod? Neko kā tikai kādu autoru literāru darbus, kuru sižetam un dažiem scenārija fragmentiem par pamatu ir baumas un tenkas par desmitgadēm atpakaļ dzīvojoša Jēzus (saas) dzīvi. Precīzāk sakot par Jēzus (saas) trijiem pēdējiem gadiem, un jo sevišķi pēdējām 2 nedēļām. Bet pat uz šiem sacerējumiem nebalstās kristietības ticības uzskati. Tie balstās uz Pāvila revolucionārajām (Jēzus nesludinātajām) idejām par iedzimtā grēka izpirkšanu ar ciešanām uz krusta, kā arī uz vēlākām filozofijām.
Atbilstoši Mateja evaņģēlijam Jēzus saka par tādiem kā Pāvilu:
Mateja 5:
19 Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.
Pāvila vēstulēs var redzēt kādu tendenci pārdabiskot Jēzu. Tāpat arī evaņģēlijos pēc to vecuma pamazām aizvien vairāk izpaužas aizvien lielāka tendence dievišķot Jēzu (saas). Ja vecākajā Marka evaņģēlijā tāda Vecajā Derībā ebreju kultūras monoteismu nepārkāpjoša izteiksmes forma kā „Dieva dēls” parādās tikai dažas reizes, tad Lūkas un Mateja jau desmitiem reižu, bet pašā jaunākajā – Jāņa evaņģēlijā, - krietni vairāk nekā divus simtus! Tendence dievišķot un uzsvērt šo dievišķumu, un idejas vēsturiskā attīstība un izplatīšanās ir skaidri redzama.
Vecajā Derībā daudzi cilvēki ir bijuši saukti par Dieva dēliem.
Psalmi 82:
6 Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!
Dāvids Dieva “dzemdinātais” dēls:
7 Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: "Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.
Kristieši to nenoliedz, tikai saka, ka redz Jēzus (saas) ir pirmdzimtais vai unikālais Dieva dēls. Tikai problēma ir tāda, ka tajā vietā uz kuru kristieši atsaucas, vecākajos manuskriptos šie „unikālais” vai „pirmdzimtais” nemaz nav... Tas ir kārtējais sagrozījums. Un pat ja tā, Vecajā Derībā Izraēls arī ir nosaukts par Dieva pirmdzimto dēlu!
2. Mozus grāmata:
22 Saki faraonam: tā saka Tas Kungs: Israēls ir Mans dēls, Mans pirmdzimtais.
Vairs strīdiem nav vietas!
Īstenībā ebreju kultūrā un Bībeles valodā „Dieva dēls” nozīmē „Dieva kalps”. Bet tas bija klupšanas akmens, pret kuru paklupa kad Pāvils pretēji Jēzus (saas) stingrajiem norādījumiem sāka sludināt sengrieķu pagāniem.
Mateja 10:
5 Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: "Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā.
6 Bet eita labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm.
Sengrieķu pagāni nepārzināja semītu simboliku, toties pavisam tuvas viņiem bija tās idejas, ka pa zemes virsmu staigā „dievi” vai „dievu” bērni – puscilvēki – pusdievi. Visi mēs 6.klasē mācījāmies par sengrieķu mītiem un kā Zevs (grieķu variantā – Zeus, Theos, portugāļu „Dios” un latviešu „Dievs” analogs) un citi dievi apaugļo zemes sievietes un viņām rodas dieva un cilvēka sajaukums. Un tad šis cilvēk-dievs staigā pa zemes virsmu un tam ir gan cilvēka īpašības, gan „dieva” brīnumainās īpašības.
Ja noticēt evaņģēlija saturam, tad Jēzus (saas) dažkārt sevi sauca par Dieva dēlu, bet tiesā stingri norādīja, ka tas, protams, ir simboliski un nevis burtiski. Ebreji gribēja no viņus kritizējošā Jēzus (saas) atsvabināties romiešiem iestāstot, ka viņš uzdodas par Dievu. Bet Jēzus (saas) norāda, ka lai ebreji beidz muldēt, jo semītu simbolika, kura ir Vecajā Derībā, tiem ir labi zināma.
31 Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai Viņu nomētātu.
32 Jēzus tiem atbildēja: "Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?"
33 Jūdi Viņam atbildēja: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc, ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu."
34 Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. -
35 Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti,
36 vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. .
37 Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man!
Mateja 26:
59 Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai To varētu nokaut,
60 un tomēr neatrada, jebšu uzstājās daudz viltus liecinieku;
Marka 14:
55 Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada.
56 Jo daudzi deva viltus liecības pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.
Pievērsiet uzmanību, ka ebreji izsauca viltus lieciniekus, bet tie nevarēja nekādi palīdzēt. Tātad nu nevarēja Jēzum (saas) piesiet to, ka viņš sludina, ka ir Dievs. Jo Jēzus (saas) nebija nekāds slepenais aģents (kā daļa kristiešu misionāru maldina), bet gan atbilstoši Jāņa evaņģēlijam Jēzus esot norādījis, ka neko nav sludinājis slepus.
Jāņa 18:
20 Jēzus viņam atbildēja: "Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni."
Tomēr Pāvils pārveidoja Jēzus (saas) reliģiju par reliģiju par Jēzu (saas). Viņš to sludināja pagāniem, kuri nesaprata, ko nozīmē „Dieva dēls” un tas izvērtās pat lielākā deviācijā kā Pāvila filozofija. Jo tālākie filozofi nesaprata ko darīt ar šo absurdu, ka it kā kristietība ir par monoteismu, un Jēzus (saas) visu laiku norāda uz monoteismu, bet vienlaikus pa zemi staigā „Dieva dēls”...
Marka evaņģēlija 12. nodaļā Jēzus atbild, uz jautājumu, kurš ir augstākais bauslis!
29. "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
Tad nu pamazām uzcepa Trīsvienību. Tajā ir oficiāli teikts un apgalvots, ka ir Viens Dievs, bet vienlaikus Dievs ir gan debesīs, gan pa zemi staigā, plus vēl eņģeli Gabrielu (Svēto garu) par daļu no šī politeisma pataisīja...
Un to izdarīja daudzus gadsimtus strīdoties par to kā savienot oficiāli par monoteismu dēvēto, bet praktiskā veidā skaidru politeismu. Pamazām nonāca pie Trīsvienības par kuru debates pāvesta uzskatu līmenī nerimās pat pravieša Muhammada (saas) laikā!
http://en.wikipedia.org/wiki/Pope_Honorius_I
Bet, protams, ka Bībelē nav trīsvienības idejas. Tur nav pat šī vārda „trīsvienība”. Ironiskā kārtā, šo vārdu „trinitius” izdomāja trīsvienības idejas pretinieks, kad debatēja ar trīsvienības piekritējiem.
Daudzi kristieši pat nezina, ka tikai simtiem gadu pēc Jēzus (saas) misijas bija izdomāta un definēta šī trīsvienības dogma. Un daudzi tai kategoriski nepiekrita, jo bija monoteisti. Bet tā kā trīsvienīgā baznīca sasaistījās ar Romas impērijas varu, tad baznīca izmantoja „administratīvos resursus” lai iznīcinātu pretiniekus. Tiek vērtēts, ka trīsvienīgā baznīca ne tikai iznīcināja visus tai nepatīkamos manuskriptus par Jēzu (saas), bet arī aptuveni vienu miljonu „nepareizo” kristiešu. Un liela daļa šo „nepareizo” kristiešu dzīvoja Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, un ar Islāma atnākšanu, atzina nākamo pravieti un kļuva par muslimiem. Tas, ka Jēzus (saas) dievišķība nav pierādāma ar Bībeli, ir tik acīmredzams! Ja vien neiekrīt pārpratumā par „Dieva dēls” nozīmi.
Tomēr kristieši cenšas un piedāvā fragmentus, kuri ir safabricējumi pat pēc zemajiem Bībeles autentiskuma standartiem.
Bet lai paliek tie, skatīsimies divus izplatītākos no fragmentiem, kuri ir nav skaidrs safabricējums. (Neaizmirsīsim, ka joprojām runa ir par tekstu, kurā ir runāts par notikumiem, kurus nav redzējuši un ar kuru aculieciniekiem evaņģēliju autoriem nav bijis saistības.)
Vienā fragmentā ir runa par to, ka redz mācekļi krita zemē Jēzus (saas) priekšā un pielūdza to. Un Jēzus (saas) viņus nenokritizēja par to. Bet ja mēs paskatīsimies, tad Vecās Derības Daniela grāmatā karalis to pašu dara Daniela priekšā, un Daniels vai Dievs viņu par to nekritizē. Jo arī eņģeļi krita Ādama (saas) priekšā, bet tas nozīmē, ka viņi izrādīja cieņu Ādamam (saas). Un arī šī „pielūgšana”, šis grieķu vārds var tikt izprasts citādi.
Bet pat tā. Skatīsimies Bībeles monoteisma kontekstā. Vai šāds viens fragmentiņš ar noteiktu interpretāciju var apgriezt kājām gaisā visu monoteisma konceptu? Ja tā patiešām būtu pielūgšana, tad Jēzus (saas) mācekļi viņu pielūgtu nepārtraukti un nevis tikai slavinātu vienā fragmentā.
Un otrs fragments ir tas, kurā ir runa par neticīgo Tomu. Neticīgais Toms neticēja runām, ka Jēzus (saas) ir dzīvs. Bet lai to pierādītu, Jēzus (saas) atnāk pie viņa uz mājām, un Toms redzot Jēzu (saas) dzīvu durvīs iekliedzas: „Mans Kungs! Mans Dievs!”
Un šo viņi izmanto kā pierādījumu???!!!
Nu labi, šo izmanto tikai mācītāji priekš tantiņām. Nopietnāki kristieši to neizmanto, jo tas ir pretrunā ar baznīcas uzskatiem, ka Jēzus (saas) mācekļi tajā brīdī uzskatītu, ka Jēzus (saas) ir Dievs. Paši kristieši piedāvā izskaidrojumu šim fragmentam.
1) Ja es eju pa parku un nemanu, ka ir izkritis man no kabatas mans maks ar 300 Ls, un pēc brītiņa apmetot riņķi ieraugu to manu maku guļam zemē... Ko es varbūt iekliegšos? „Mans maks! Mans Dievs!” Ne jau mans maks tāpēc ir kļuvis mans Dievs. Šis gan nav spēcīgākais viedoklis.
2) Drīzāk kā norāda paši kristieši, tas ir ebreju izsaukums un slavinājums Dievam, gluži kā mums ir „Al hamdulillā!” vai „Subhāhallāh!”
Tāpēc arī šis fragments ir tikai interpretācijas „pierādījums”. Nu nevar dažas interpretācijas apsviest gaisā visu sen pazīstamo Vecās Derības monoteismu. Un visi tie pārējie piemēri, ka Jēzus (saas) un Dievs ir Viens, Jēzus (saas) ir Ceļš un citi nav tāpat derīgi, jo neatbilst Bībelei un baznīca piedāvā tikai vienu interpretāciju. (Citā fragmentā ir teikts, ka Dievs, Jēzus un viņa mācekļi ir viens. Bet neviens jau nav piedāvājis svēto Piecpadsmitnieku. Un mēs nenoliedzam, ka Jēzus (saas) bija Ceļš ebrejiem. Tāds ir katrs pravietis. Nav cita ceļa pie Dieva kā vien caur pravieti. Dievs speciāli sūtīja šo cilvēku kā piemēru un Ceļa parādītāju.) Ir vēl daži pavisam vāji argumenti, uz kuri ir interpretācijas pretī vispārzināmajam un skaidrajam Vecās Derības monoteismam. Bet lai tas paliek.
Daudz svarīgāk ir tas, ka visi šie kristietības saukļi par trīsvienību, Jēzu kā Dievu, „Dievs mīl katru!”, „Jēzu upuris” utt. – tie visi ir no tukša gaisa vai no nepareizajiem avotiem ņemtas filozofijas. Izdomāta cita reliģija. Jēzus (saas) sludina vienu, bet šie paņem par reliģijas avotu citu reliģiju sludinošo Pāvilu un viņa vēlākos sekotājus.
Paskat kā viņi ir izdomājuši sev visdažādākās tradīcijas. Piemēram, nēsā krustu. Skat, kāds prieks viņiem par krustu! Jēzum (saas) gan nepatika krusts, un krustu viņam novēlēja viņa ienaidnieki un nevis draugi. Un ja Jēzum ienaidnieki būtu novēlējuši elektrisko krēslu, vai tad kristieši staigātu apkārt ar mazu elektrisko krēsliņu uz kakla? Varbūt vēl tas krēsliņš dzirksteles un degušu matu vai sēra smaku laidīs mises laikā?
Viscaur pašu un citu cilvēku izdomāta reliģija. Un nav svarīgi vai to izdomāja Jēzu (saas) nesatikuši cilvēki 20, 40, 70 vai 300, 400 vai 1960 gadus vēlāk. Tā nav Jēzus (saas) nestā Dieva reliģija.
Un patiesi, laikam nekur neredzēsi tik izteikti kā mūsdienu kristiešos, jo teju katram no viņiem ir vēl pašam sava filozofija un mistērija bez viņa baznīcas piedāvātā. Viņš teiks: „Baznīca māca to un to, bet es ticu tam un tam.” Cik daudzi kristieši krituši modei ticēt reinkarnācijai, horoskopiem, aurām, čakrām, un Nākamās dzīves neesamībai. Pat viņu mācītāji!
Ļoti bieži, un varbūt pat lielākā daļa kristiešu, netic trīsvienībai un pat nemaz nezina tās definīciju. Viņi netic, ka Jēzus (saas) ir Dievs vai ka Dievs ir viens, bet trīs. Viņi teiks, ka tic Vienam Dievam. Tās ir labās ziņas. Bet paskat ko saka Bībeli nenoliedzošie baznīcas kristietības piekritēji, kad viņiem norādi uz viņu dogmu neatbilstību jebkādiem loģikas pamatiem, Bībelei un pat, ka visi šie koncepti – trīsvienība, grēku izpirkšana caur Jēzus (saas) ciešanām, ir absurdi un ir pretrunā Bībelei (ja neskata Jēzu nesatikušā Pāvila vēstules, jo tajās viņš izdomāja šo „Jēzus upuri”).
Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ar Bībeles kontekstu ignorējošām interpretācijām, šāda kristieša atbilde rezumējas, ka vienkārši visa Bībele „jāskata caur Jēzu”...
Kas tas tāds?!!
Kas tie tādi: „Pieņem Jēzu!” „Jēzus ir manī!” „Skati caur Jēzu!” utt.
Tie ir gramatiski absurdi izteikumi, kuri ir bezjēdzīgi savā saturā. Ja vien neieliek tajā kaut kādu kristiešu jau sagatavotu nebībelisku filozofiju. Nu nevar apstrīdēt šos absurdos izteikumus, ja vienīgais veids kā tos skatīt ir jau pieņemt no gaisa ieliktās absurdās nozīmes.
Patiesi, dažkārt jābrīnās kāpēc vispār kāds tic tai kūkai (uzceptajai filozofijai), kura nu nekādi nav no Dieva, pat ja tā atbilstu (bet neatbilst!) Bībelei. Bībele nav no Dieva. Daļa Bībelei par pamatu esošie raksti vai praviešu teiktais bija no Dieva, bet tas jau tā sajaucies ar cilvēku izdomājumiem, ka vairs nav skatāms kā informācija no Dieva.
Jeremija 8:
8 Kā jūs varat sacīt: mēs esam gudri, jo mums ir Tā Kunga baušļi? - Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem.
9 Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no Tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir?
Cilvēki dzīvo šajā sabiedrībā, un ir jau pieraduši domāt, ka ja vēlies sakārtot savas attiecības ar Radītāju, tad:
1) Jāiet uz baznīcu un aizvērtu muti jāklausās un akli jāpieņem tur esošie jaunievedumi un absurdi, jo redz tāda laikam ir Dieva reliģija.
Vai arī:
2) Pats izdomā reliģiju par Dievu kā vien iepatīkas un šķiet „foršāk”. Tad nu nāk laukā visādi „Kosmosa enerģija”, „Starpplanētu reinkarnācija”, „Galvenais ir strādāt/būt labam pret „visiem”” utt.
Bet ir taču iespēja ņemt Dieva reliģiju, ja vien pameklētu tālāk par sava Ego iegribām, baznīcu un citām pagasta robežām.
Nav attaisnojuma nemeklēt, ja nav jau īpašumā Patiesības.
Kristietība nemaz nevar būt Dieva reliģija kaut vai šo argumentu dēļ:
1) Lai kā mēģinātu izlikties, kristietība nav monoteisms. Monoteisma pamats – Viens Dievs (un nevis „trīsvienīgs”) ir skaidri zināms no Vecās Derības. Un no Vecās Derības ir skaidrs, ka Dievs nav piekāpīgs, ka cilvēki pārkāpj monoteismu. Monoteisms ir galvenais Vecās Derības praviešu un Jēzus (saas) sludinātais.
Marka evaņģēlija 12. nodaļā Jēzus atbild, uz jautājumu, kurš ir augstākais bauslis!
29. "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs."
2) Ja reliģijā ir reliģiskie jaunievedumi, tā nevar būt reliģija no Dieva. Tas ir tik skaidri!
Jo ja reliģijā māca citu ticības uzskatu vai praktizē citus reliģiskos rituālus nekā tās avotā (Jēzus kristietības gadījumā), tad tas nav ar ko atnāca Jēzus (saas), kurš atnāca ar Dieva reliģiju. Tāpēc kristietība, kurā ir citi reliģiskie uzskati un nenoliedzami cita, visādu baznīcu un konfesiju izdomāti reliģiskie rituāli un citi jaunievedumi reliģijā, nav reliģija, ar kuru atnāca Jēzus (saas). Ja Dieva reliģiju pārveido, kaut ko pievieno vai atņem, tad tā vairs nav Dieva sūtītā reliģija, bet gan vairāk vai līdz neatpazīšanai pārveidot Dieva reliģija, tātad kas cits nekā Dieva reliģija.
Tas ir tik skaidri!
3) Vai Ādama reliģija bija kristietība? Vai Noasa vai Ābrahama reliģija bija kristietība? Vai viņi bija kristieši? Vai viņi savu dzīvi balstīja „Jēzus upurī"? Vai viņi ticēja trīsvienībai, vai arī monoteismam? Atbilde ir skaidra, ka viņi nebija kristietībā, bet gan Dieva reliģijā. Visu Dieva praviešu ticības uzskati bija monoteisms (arābiski – tauhīd), un viņu attiecības ar Dievu bija padevība (arābiski – islām).
Pievērsīsimies Dieva un visu praviešu reliģijai, un nevis saviem vai citu cilvēku izdomājumiem!
Par neizdomāto reliģiju-dzīvesveidu
Kardināla atšķirība starp kristietību un Islāmu nav tikai tajā, ka Islāmam ir Grāmata no Dieva tās ORIĢINĀLAJĀ variantā un nevis pilnībā sagrozīta vai „versija par tematu”. Pilnībā sagrozīta ir Vecā Derība, kuras praviešu grāmatas ir tās pašas kas oriģināli tikai pēc nosaukuma. Savukārt „versija par tematu” ir Jaunā Derība, jo tā nesastāv no grāmatām, kuras pretendētu uz Jēzus (saas) evaņģēliju. Tur nav Jēzus evaņģēlija, pat ne tāds, kurš būtu sagrozīts, bet joprojām pretendētu, ka ir Jēzus (saas) vārdi. Evaņģēliji ir Jēzus nesatikušu cilvēku literāri darbi par to, kā varētu būtu noticis pamatojoties uz baumām un nostāstiem par Jēzu. Tie pat neatbilst pretenzijām uz Jēzus (saas) teikto, tie drīzāk ir tādas Jēzus (saas) biogrāfijas, faktiski stāstot tikai pēdējos trīs gadus, un sīkāk pēdējās 2 nedēļas, kuras Jēzus (saas) pavadīja uz zemes.
Savukārt Islāmā ir ORIĢINĀLĀ Grāmata. Un tā tam ir vienīgajam no senajām reliģijām.
Tomēr ir vēl divas pieminēšanas vērtas kardinālas atšķirības.
Viena no tām ir jau pieminētā, ka kristietība nebāzējas Bībelē, bet gan cilvēku filozofijās un neparastās, revolucionārās un vāju argumentu interpretācijās par neautentisko avotu fragmentiem.
Islāms gan stingri bāzējas Islāma avotos – (Dieva vārdos) Kurānā un (Pravieša paskaidrojumos darbos un vārdos) Sunnā. Visi Islāma uzskati ir ar pierādījumiem un nekas netiek pieņemts bez pierādījumiem (dalīl).
Par centieniem izdomāt neizdomātā reliģijā
Dažkārt kādi jauni vai nezinoši muslimi zināšanu trūkuma dēļ (jaunajiem un nezinošajiem, jo vienmēr ir ignorētāji) nav izpratuši, ka Islāmā nekas nav jāizdomā. Viņi dažkārt vēlas praktizēt kādu misticismu, kaut ko izdomāt un praktizēt kādas prakses, kuras nepraktizēja Muhammads (saas).
Bet Muhammads (saas) teica, ~ka nav nekas, kas jūs pievirzītu tuvāk Dievam, kā tas ko esmu norādījis. Patiesi, izdomājumi, - tie tikai atvirza tālāk no Dieva un izsauc Dieva neapmierinātību vai pat dusmas. Reliģiskie jaunievedumi ir viens no vissmagākajiem grēkiem.
Un Islāmā nekas netrūkst. Nav tā, ka Islāma prakse ir nabadzīga un cilvēks jūt vajadzību praktizēt ko vairāk. Patiesi, cik pravieša duā tu zini? 5, 15? Nu varbūt 30? Bet ir vēl simtiem, kuras iemācīties un ieviest savā dzīvē. Islāmā ir obligātā daļa, un ir neobligātā. Un neobligātajā daļā ir tādi plašumi, ka katrs var censties visu dzīvi ieviest to savā praksē un maz neliksies. Tiec galā ar šo pravieša atstāto un tad redzēsim pēc 50 gadiem (ja būsi centīgs un ieviesis) vai tev kas pietrūkst un liekas par maz. Cilvēki, kuri kaut ko izdomā Islāmā, tiem vienkārši vajag apgūt Islāmu un viņi redzēs, ka pravietis viņiem ir atstājis izvēlei tādu neobligātās prakses kvantumu, ka jebkuram pietiks un nekas nav jāizdomā.
Nav jāmeklē savs ceļš. Muhammads (saas) jau ir Dieva norādīts kā īstais un Taisnais ceļš. Visi tie sūfiji, kuri dēvējas, ka viņiem ir slepenās zināšanas, ir tie, kuri runā nepatiesību apzināti vai neapzināti. Visiem šiem tarikātiem ir šeikhu ķēde, un tās pirmsākuma šeikhu ar Muhammadu (saas) vai Abu Bakru (raa) savienojot nekas cits, kā Khidrs, pravietis, kurš dzīvoja Mozus (saas) laikā.
Subhānallāh!
Pravietis teica, ka neviens viņa laikā dzīvojošais nedzīvos pēc simts gadiem. Nu nekādi nevar izdomāt, ka Khidrs joprojām būtu dzīvs bijis viņa laikā, vai kur nu vēl vēlāko sūfiju laikā...
Šie nomaldījušies ļautiņi ir izdomājuši, ka ir vienkāršais, prasto ļaužu Islāms, kuru Muhammads (saas) mācīja publiski, un ir elitei domātais Islāms, kuru Muhammads (saas) slepeni mācīja dažiem. Piemēram, viņi izdomājuši, ka Muhammads (saas) atklāja lielu daļu „slepenā Islāma” Abu Bakram, kad ar viņu slēpās alā no vajātājiem.
Tie visi ir meli. Ir tikai viens Islāms, un Muhammads (saas) to mācīja atklāti, un ja viņš būt slēpis kādu Islāma daļu (pravieši, protams, to nedara), tad Dievs būtu viņu iznīcinājis. Nē, hadžā Muhammads (saas) jautāja sanākušajam vairāk kā 100 000 muslimu pūlim: „Vai es esmu jums nodevis Vēsti?” un šie līdzgaitnieki atbildēja, ka jā. Dievs Kurānā saka, ka Islāms ir padarīts perfekts. Pabeigtai lietai nevajag papildinājumus, un visiem ir pieejams Dieva norādītais VIENS Ceļš.
Nav nepieciešamības pēc kāda misticisma. Misticisms iekļauj kaut kā izdomāšanu. Misticisms iekļauj prātvēderošanu par Neredzamo. Bet par Neredzamo mēs varam zināt tikai to, kas ir mums informācijā no Dieva.
Tāpēc iemūrēsim sev smadzenēs to, ka Islāms ir Atklāsmes reliģija un nevis misticisms, kurā katrs pats kaut ko izdomā. Un iemūrēsim smadzenēs pravieša teikto, ka ~„Nav nekas, kas jūs tuvinātu Dievam, izņemot es to jums jau norādīju.”
Tāpēc nevajag izdomāt un mistificēt Islāmu. Islāmu jau Dievs norādīja un speciāli ir sūtīts pravietis, lai cilvēki saprastu kā jāpraktizē un jāsaprot Islāms. Un pravietis nebija sūfijs un reliģijas uzskatu izdomātājs. Viņš runāja to, ko Dievs informēja par Neredzamo, un ja viņam bija uzdots kāds jautājums, tad viņš uz to neizdomāja atbildi, bet gan gaidīja Atklāsmi. Islāms ir Atklāsmes reliģija.
Ja cilvēks ir uz neapdzīvotas salas un nesaņem Islāma vēsti, tad, protams, viņam cītīgi jāskatās uz radību apkārt un saviem instinktiem un pamazām jānonāk pie monoteisma. Bet nekur sīkāk viņš nevar tikt, un tas pamata monoteisms no viņa ir pietiekami kā minimums. Bet mums nav jācenšas izdomāt kas ir MANS KUNGS. Mums jau ir Atklāsme. Un ignorēt to un vērsties pie domāšanas un prātošanas par to, kas ir TAVS KUNGS, kad tev jau ir Dievs atsūtījis nepieciešamo informāciju, ir kufr, neticība. Dievs jau tev norādīja, kas un kāds ir TAVS KUNGS. Ko? Novērsīsies no Dieva sniegtās informācijas par to, kāds ir Dievs un ko Dievs vēlas no tevis, un izdomāsi sev citu reliģiju?
Dievs nepieņem citu reliģiju-dzīvesveidu kā vien Dieva norādīto Islāmu!
Tajā nav nekas nepareizs skatīties un domāt par radību, priecāties par tajā esošo skaistumu un ieguldīto gudrību un slavēt savu Kungu! Bet cilvēkam, kuram ir pieejams Islāms, viņam nav jāizdomā nekas jauns. Viņam jau ir piedāvājumā pilns komplekts, kuram ko pievienot nozīmē tikai bojāt un novērsties kufrā.
Kristieši izdomā sev reliģiju, jo viņiem nav saglabājušos avotu (plus vēl Pāvils, kurš vienkārši ignorēja Jēzus mācīto), tāpēc viņiem ir senas tradīcijas izdomāt un izfilozofēt reliģiju. Un pat, ja viņš neignorē avotus (Bībeli), tad tas neko pārāk daudz nedod, jo Bībele jau vairs nav informācija no Dieva, bet gan sagrozījumi un jau visādas fantāzijas.
Ir vēl viena ļoti īpaša papildus atšķirība starp kristietību un Islāmu. Kristietībā katrs var izlekt ar jaunu interpretāciju Bībelei un dibināt jaunu sektu. (Izņemot, protams, katoļus, kuri uzskata, ka noteiktos veidos Pāvests runā kā nekļūdīgs Dieva pārstāvis uz zemes. Bet tam vairs netic laikam neviens katolis, ieskaitot Pāvestu pašu.)
Un neviens nevar tajā metodoloģijas trūkumā norādīt, ka tā nu nekādi nav pareiza interpretācija un ka tā nav Jēzus (saas) interpretācija. Tā aiziet tādos absurdos, ka nu jau ir Geju interpretācija Bībelei!
Bet Islāmā ir ne tikai ORIĢINĀLĀ Grāmata – Kurāns, bet arī tā paskaidrojums. Kurāna un Islāma vispār paskaidrotājs ir Pravietis. Un pravieša prakse un skaidrojumi ir apkopoti Sunnā.
Sunna ir Kurāna paskaidrojums un Islāma papildavots. Tas ir veids kā pareizi saprast Islāmu. Nevis katra paša interpretācija, bet gan pravietis norādīja kā to izprast. Jo tā ir pravieša teju galvenā funkcija, skaidrot kā saprast Vēsti. Dievs varētu katra smadzenēs ierakstīt Dieva Grāmatu, bet cilvēki melotu par tā pareizo izpratni. Tāpēc pravietis rāda praktiskā piemērā gan augstas, gan prastas lietas kā saprast Islāma reliģiskos uzskatus, rituālus un ikdienas dzīvesveidu.
Tāpēc gaužām kļūdaina ir prasība no muslima puses, lai kāds pamato savus izteikumus par Islāmu, tikai ar Kurānu. Nē, „Tikai Kurāns” kustība ir kustība uz Elli. Dievs Kurānā norādīja paklausīt pravietim un ka pravietis nerunā no savām iegribām, bet gan Islāmu.
Vēl jo vairāk, tā ir „kristieša mīlestība”, teikt, ka mīl Dievu, bet ignorēt Dieva sūtītā pravieša norādījumus. Kurānā Dievs norāda ko Muhammadam (saas) teikt tiem, kuri saka šādu tukšu mutes virināšanu, ka viņi mīlot Dievu:
„Saki: Ja jūs (patiesi) mīlat Dievu, tad sekojiet man! Tad Dievs jūs mīlēs un piedos jūsu grēkus! Un Dievs ir Visu Piedodošs, Visžēlīgais.” 3. sūra, 31. zīme.
"Say (O Muhammad): ‘if you (truly) love Allah, follow me! Allah will then love you and forgive your sins.’ And Allah is All Forgiving, All Merciful." (3:31)
Tāpēc mums muslimiem ir tikai viens Islāms – pravieša Islāms. Nav cita leģitīma skaidrojuma kā vien pravieša.
Kāds teiks, ka Sunna nav saglabāta. Bet kā atzīmē hadīsu zinātnieki, tas ir apbrīnojams izteikums. Ja kāds kaut ko kritizē, tad vajadzētu sagaidīt, ka viņš tajā jomā daudz ko zina. Bet šajā jomā ir dīvaini, ka tie, kuri kritizē hadīsu autentiskumu, ir tie, kuri zina vismazāk. Un tie, kuri zina visvairāk, tie gan nekritizē. Gluži vienkārši hadīsu zinātne ir sarežģīta, tāpēc kādam iztrūkstot zināšanām var šķist, ka hadīsi ir izdomājumi. Bet lai paliek šādu maldu padziļināta kritika. Tas ir pārāk plaši lai to apskatītu. Priekš muslima derēs kāds apļa arguments. Kurānā uzsver Sunnas svarīgumu un nepieciešamību. Islāms ietver Sunnas nepieciešamību. Un tā kā Islāms ir saglabāts un tiks saglabāts, tad arī šis otrs Islāma avots ir jābūt saglabātam.
Tomēr ir vēl kāds papildus pareizās Islāma izpratnes aizsarglīdzeklis. Pravietis norādīja, ka Islāma izpratne un praktizēšana (muslimu masās un nevis Islāma avotos, kuri netiek nozaudēti) būs vispareizākā un spēcīgākā pirmajās trijās viņa skolnieku paaudzēs. Tāpēc vajag izvairīties no deviācijām izdomājot visādas neparastas lietas par pravieti, kā dažkārt kādam izdodas ielikt to kādos jautājumos. Vajag skatīties kā Islāmu saprata un praktizēja Muhammada (saas) līdzgaitnieki (cilvēki, kuri no viņa apguva Islāmu), un viņu skolnieki, un viņu skolnieku skolnieki. Viņu izpratne par Islāmu bija vispareizākā un par simtiem tūkstošu cilvēku Islāma izpratni samelot ir grūti.
Un nav taisnība tiem, kuri uzskata, ka mūsu izpratne ir labāka, jo redz mēs zinām kaut ko par kādiem Kurāna fragmentiem, kuros redzam, ka tur varētu būt tā saucamie „Kurāna zinātniskie brīnumi”. Neviens no šiem brīnumiem neiekļauj teoloģisku jautājumu. Bet tie cilvēki, kuri dēvē, ka viņi labāk saprot Islāmu par Muhammada (saas) skolniekiem (vai ignorē šo skolnieku izpratni), tie paši pārkāpj Islāmu. Muhammads (saas) norādīja, lai muslimi turas pie viņa īsteno khalifu (Abu Bakra, Umara, Usmana un Alī) un nākamo trīs (skolnieku) paaudžu izpratnes par Islāmu. Un runa ir par simtiem tūkstošu cilvēku Islāma izpratnes. Individuāli viņi kādā jautājumā varēja kļūdīties, bet kopā visiem kā sabiedrībai Islāma izpratne bija nekļūdīga un pilnībā teoloģiski pareiza. Tāpēc, ja kāds sāk stāstīt kaut kādu Islāma jautājuma savu skatījumu, neņem to. Vērtē katru pozīciju, vai tā sakrīt ar Muhammada un viņa skolnieku trīs paaudžu skatījumu. Šī ir pareizā Islāma metodoloģija. Jo katra deviantā grupa nocenšas izvelkot ārpus kopējā konteksta kādu ajātu, vai pat hadīsu un cenšas pierādīt savu deviāciju. Bet ņemiet to, kā Islāmu izprata Muhammada skolnieki, jo tā ir pavēla no Muhammada, un klausīt Muhammadam pavēlēja Allāhs.
Kad cilvēks ir jauns Islāmā, tad viņam pietrūkst zināšanu. Viņiem ir zināšanas par kādiem jautājumiem, un zināšanu trūkums par citiem. Un viņš visu vērtē caur savām izjūtām vai šķietamo racionālismu. Bet abi varianti var nesakrist par Patiesību. Neesot zelta gabaliņiem, mūsu izjūtas mūs var maldināt, jo neesam tik tīri, lai tās būtu tikai labas. Savukārt racionālisms balstās mūsu ierobežotajās zināšanās, ierobežotajā izpratne, un ierobežotajā spējā apstrādāt informāciju, un ierobežotajā objektivitātē un godīgumā. Kā jaunie muslimi mēs lasām kādas mums pagadījušās grāmatas, iemaldāmies kādos interneta portālos par Islāmu, kuri mums likās „saprātīgi” vai pieņemami. Bet tā kā zināšanu ir maz un ir situācija, kurā paļaujas uz savām izjūtām un racionālismu. Tad nereti šim racionālismam atbilst vairāk tie portāli un grāmatas, kuras par Islāmu arī runā no šādas kļūdīgas metodoloģijas – izmantojot savas nepilnīgās un nereti kļūdainās izpratnes un zināšanu balstītu „racionālismu” un nevis uz Atklāsmi, kuru mums jāpieņem, pat ja savās aprobežotajās spējās un pozīcijā neizprotam kādu atklāsmes daļu. Jo Islāms ir atklāsmes reliģija un nevis tāda, kurā katrs pats izdomā kas patīk.
Tāpat muslims tikko ir pārmainījis frontes līnijas, bet tā ir tikai strukturālā reforma. Visa domāšana nav pārmainīta un tam taču vajag daudzus gadus. Tāpēc nereti ir grūti pieņemt (sevišķi pietrūkstot zināšanām un noteiktu Islāma daļu skaidrojumam) kādu Islāma daļu. Tāpēc cilvēkiem var būt simpātiski tie skaidrojumi, kuri arī izriet no racionālisma kā metodes. Tāpēc pēc iespējas ātrāk vajag saprast, ka pareizā metodoloģija nav izdomāt reliģiju, bet gan to saņemt pa atklāsmi. Jo reliģija ir no Dieva un nevis sevis. Jo reliģija ir par Neredzamo, kuru mēs nevaram izzināt tikai kā ja Dievs dod informāciju. Pareizā metodoloģija ir ņemt Islāmu tādu kādu to skaidroja Muhammads un tālāk praktizēja un sludināja viņa skolnieki trijās paaudzēs. Un nevis ņemt racionālismu kā vērtēšanu, vai vienkārši nemeklēt zināšanas un paļauties uz savām izjūtām un visādu misticismu. Nē, vajag iet praviešu Ceļu (Sunna). Pat ja kaut ko sākotnēji ir grūti pieņemt. Ir jāsalauž sava iedomība, un jāsaprot, ka no sākuma ne visu izprot, zina, vai ir kārtībā ar domāšanu. Islāms nenozīmē, ka Dieva visu praviešu reliģija ir padevībā tev. Nē, tu esi padevībā Dievam. Tavas attiecības ar Dievu ir padevība. Un padevības definīcija nav „vaļasprieks, kurā daru to, kas man patīk, un nedaru to, kas man nepatīk.” Padevība ir padošanās Dievam, un mēs pieņemam Dieva sūtīto atklāsmi pravietim, un laužam sevī tās ego iedomības vai zināšanu trūkumus, kuri mūsos pretojas pieņem Islāmu pilnībā.
Ne uzreiz to var izdarīt, jo domāšanas un uzskatu maiņa prasa laiku, bet šis ceļš ir jāveic. Jā, un arī ne visu var uzreiz paņemt savā praksē. Bet uz to ir jāiet. Un ja Islāmā kaut kas ir nosodīts kā slikts, tad pat ja grūti ir to pieņemt, tad pamazām vajag sevi spiest. Un nevajag veikt „fatwa shoping”, kad kāda Islāma daļa vēl nav iegājusi sirdīs, un tad tiek meklēts visdeviantākais cilvēks, lai viņš attaisnotu tavas izjūtas un vēlmes. Nē, mums ir jācenšas kļūt par Islāmu domājošiem muslimiem. Tas uzreiz nenotiek, bet ir jācenšas un nevis jāpielūdz savas iegribas. Kurānā: ~~~„Vai esi redzējis to, kurš paņēmis sev par Dievu savu tukšo iegribu?” Jau norādīta Kurānā ir muslimu pareizā attieksme, kad viņi dzird Dieva un Dieva pravieša pavēli: „Mēs dzirdam un mēs pakļaujamies!” Mēs varam redzēt, ka Muhammada (saas) līdzgaitnieki nebija perfekti cilvēki, viņiem nereti izleca laukā kādas pirmislāma blusas. Bet viņi centās un mainījās un daļa sasniedz mūs šokējošu „svētumu”. Viņiem bija grēki kā jau parastiem cilvēkiem, bet viņi centās. Un mums arī jācenšas pieņemt un praktizēt Islāmu.
Mūsu centībai nav jābūt izdomāt jaunu reliģiju un „modificēt” Islāmu. Islāms nav cilvēku izdomāta reliģija, bet gan Dieva atsūtīta Vēsts. Kurš vēlas, lai ņem un saņem sekas. Kurš nevēlas, lai neņem un saņem sekas. Un ja kāds vēlas kādu citu reliģiju-dzīvesveidu kā Padevību Dievam, tad tas nekad no viņa netiks pieņemts. Un ne jau Dievam mēs esam vajadzīgi, bet gan mums Dievs. Un ne jau Dievs pēc 50 gadiem izrādīsies zaudētājs. Tikai mēs esam pozīcijā būt zaudētāji gan šajā, gan nākamajā dzīvē.
Mūsu reliģija ir Padevība, un neļaujiet ego stāties ceļā Islāmam. Paspārdiet ego un ņemiet Islāmu atplestām rokām. Esiet muslimi – padevīgie.
