islāms
Maldu neceļu kritika:
- Kristietība un jūdaisms
- Ateisms un filozofijas
- Budisms, joga un reinkarnācija
- Pagānisms
- Šiītisms, sūfisms u.c. no Islāma atvasinātas reliģijas vai deviācijas
- Citi maldu neceļi
Vai Evaņģēliji apliecina Jēzus dievišķīgumu?
Sagatavojis Abū Dāvūds Salmāns Petrovs, www.umma.lv
Šis pētījums ir atbilde uz umma.lv portālā ierakstīto komentāru, kuru mūsu lasītājs visticamāk iekopējis no kristiešu atbilžu portāla internetā: Jautājums: Vai Jēzus ir Dievs? Vai Jēzus kādreiz ir apliecinājis Sevi par Dievu?
Lasītāja Reiņa komentārs rakstam "Vai Jēzus ir Dieva dēls?" http://www.umma.lv/?p=1056#comments:
Nekur Bībelē nav tādas vietas, kur Jēzus sacītu precīzi šos vārdus, „Es Esmu Dievs”. Taču, tas tomēr nenozīmē to, ka Viņš neapliecināja Sevi par Dievu. Piemēram, aplūkosim Viņa vārdus Jāņa ev. 10:30: „Es un Tēvs, mēs esam viens.” No pirmā acu uzmetiena varbūt neliekas, ka Viņš Sevi apliecina par Dievu, šo sacīdams, bet pavērojiet jūdu reakciju uz Viņa apgalvojumu: „Bet jūdi Viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt [ar akmeņiem], bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.”” (Jāņa ev. 10:33) Jūdi uztvēra Jēzus vārdus kā Viņa pretenziju uz Dieva statusu. Tālākajos pantos Viņš nebūt necenšas noliegt to, Viņš nesaka „Es jau neteicu, ka Esmu Dievs”. Tas norāda uz to, ka Jēzus tieši to arī gribēja pateikt, ka Viņš ir Dievs, sakot „Es un Tēvs, mēs esam viens” (Jāņa ev. 10:30). Jāņa ev. 8:58 ir atrodams vēl viens šāds piemērs. Jēzus paziņoja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Atkal jūdu atbildes reakcija uz šādu apgalvojumu bija tas, ka viņi salasīja akmeņus un vēlējās Jēzu ar tiem nomētāt (Jāņa ev. 8:59). Kāpēc gan jūdi būtu gribējuši nomētāt Viņu ar akmeņiem, ja ne tāpēc, ka Viņš darīja viņu izpratnē kaut ko zaimojošu, proti, pretendēja uz to, ka ir Dievs?
Jāņa ev. 1:1 ir teikts: „Vārds bija Dievs.” Jāņa ev. 1:14 ir teikts: „Vārds tapa miesa.” Šīs abas vietas ļoti skaidri norāda to, ka Jēzus ir Dievs miesā. Apustuļu darbos 20:28 ir teikts: „Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.” Kas izpirka baznīcu ar Savām asinīm? Jēzus Kristus. Šajā vietā ir teikts, ka Dievs ir izpircis Savu draudzi pats ar Savām asinīm. Tātad, Jēzus ir Dievs!
Apustulis Toms, ieraudzījis Jēzu, izsaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!” (Jāņa ev. 20:28). Jēzus necenšas viņa sacīto izlabot. Vēstule Titam 2:13 iedrošina mūs gaidīt „Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu” (arī 2. Pētera 1:1). Vēstulē Ebrejiem 1:8 Dievs Tēvs apliecina Jēzum: „bet par Dēlu: Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir Viņa valdnieka varas zizlis.”
Atklāsmes grāmatā eņģelis māca apustuli Jāni, ka pielūgt drīkst vienīgi Dievu (Atklāsmes grāmata 19:10). Vairākas reizes Bībelē ir minēts fakts, ka cilvēki Jēzu pielūdza (Mateja ev. 2:11, 14:33, 28:9,17, Lūkas ev. 24:52, Jāņa 9:38). Jēzus nekad nenorāja cilvēkus, kas Viņu pielūdza. Ja Jēzus nebūtu bijis Dievs, Viņš noteikti būtu cilvēkiem teicis to pašu, ko eņģelis Jānim Atklāsmes grāmatā. Bībelē ir vēl ļoti daudz vietu, kas apliecina Jēzus dievišķību.
Vissvarīgākais iemesls, kāpēc Jēzum ir jābūt Dievam, ir tas, ka, ja Viņš nebūtu Dievs, Viņa nāve nebūtu bijusi pietiekams upuris par visas pasaules grēkiem (1. Jāņa 2:2). Tikai Dievs būtu varējis samaksāt šādu bezgalīgu sodu. Tikai Dievs varētu uzņemties uz Sevis visas pasaules grēkus (2. Korintiešiem 5:21), nomirt un augšāmcelties, tā pierādot Savu uzvaru pār grēku un nāvi.
Atbildot uz šo komentāru es atbildu ne tikai mūsu lasītājam Reinim, bet arī avotam, no kura šis komentārs ir ņemts.
Sākumā vēlos norādīt uz to, ka mēs necenšamies savienot islāma un kristietības ideoloģijas avotus, mēs nemeklējam Bībelē pierādījumus saviem uzskatiem, jo neuzskatām Bībeli par autentisku argumentu avotu. Kad muslimi raksta par Bībeli, viņi vēlas parādīt tās analīzi kristiešiem, nevis sev. Muslimi izmanto tā saucamo subjektīvo pamatojumu, kuru atzīst tikai viena no pusēm, pret kuru šis pamatojums tiek vērsts. Mums nav nekādas pārliecības par to, vai Jēzus teica kaut vienu viņam Evaņģēlijos piedēvēto vārdu. Viss, ko mēs vēlamies panākt ar iepriekšējo rakstu analīzi, ir mēģinājums sameklēt tajos to, par kā esamību tajos liecina autentiska atklāsme Kurāns – tai skaitā norādījumus uz viendievību un pravietojumus par pravieti Muhammadu (miers viņam un Dieva svētība).
Bībele nevar kalpot par argumentu, nevar kalpot par autentisko zināšanu par Dievu avotu[1]. Ar jūdu un kristiešu zinātnieku, kā arī neatkarīgu pētnieku atzinumu šajā sakarā varat iepazīties šeit. Ar ātru ieskatu Bībeles autorībā varat iepazīties šeit vai šeit.
Runājot par pašu rakstu analīzi, lai saprastu, uz ko tieši tie norāda, jāsaka, ka mūsu uzdevums nav parādīt to, ka Evaņģēliji saka pilnīgi to pašu, ko saka Kurāns. Mēs esam pārliecināti, ka šie raksti atšķiras, jo Kurāns liecina par Evaņģēliju un citu rakstu oriģinālu nesaglabāšanos. Mēs ticam tam, ka Dievs atklāja Jēzum atklāsmi, kas saturēja sevī labo vēsti jūdiem par atvieglojumiem no tiem apgrūtinājumiem reliģiskā praksē, kurus viņiem par viņu neticību uzlika Dievs, un labu vēsti par gaidāmo sūtni visai pasaulei. Jaunās derības saturā ir iekļauti 4 Evaņģēliji, kuri nav Jēzum dotā atklāsme vai raksts, bet gan apšaubāmas autoritātes pieraksti par Jēzus dzīves stāstu, kurus izdarīja dažādi informēti autori. Tāpēc runa te nav par interpolācijām vai iespraudumiem Svētajā rakstā, bet gan par piefiksētiem tautā izplatītiem ziņojumiem, kuriem ar Jēzum dotu atklāsmi nav tieša sakara.
Pamēģināsim noteikt tēzes, kuras būtu iespējams apskatīt pētot Evaņģēlijus. Jēzus tiek attēlots kā cilvēka dēls (cilvēks), kā Dieva dēls, kā dzimis no gara, kā pats Dievs un kā nedievišķā būtne. Saprotams, ka visas šīs tēzes saskan (nav pretrunā) ar to, par ko mēs visi esam vienisprātis – Jēzus ir pravietis un Mesija, tāpēc to izslēgsim no pētījuma uzreiz. Izslēgsim arī tēzi par to, ka Jēzus ir cilvēks, jo tā arī nav pretrunas punkts, tāpēc ka abu kontrastu galu (dievišķīguma un nedievišķīguma) aizstāvji bez grūtībām pieņems to par savai tēzei nepretrunīgu. Arī tēze par dzimušo no gara ir tik abstrakta un sakrāla, ka tā nepadodas formālās loģikas mehānismiem un analīzei. Par pētījuma priekšmetu kļūs divas antonīmas tēzes “Jēzus ir Dievs” un “Jēzus nav Dievs”.
Pētījumā pieturēsimies pie noteikta mērķa: uzzināt, uz ko tieši norāda Evaņģēliju teksts. Nemēģināsim meklēt pasaules Patiesību, jo kā bija teikts, nav nekādas pārliecības par to, ka Evaņģēliji apraksta patiesos notikumus, tāpēc nav vērts censties sameklēt Evaņģēlijos patiesu stāstu un tik pat droši nav pamata uzskatīt, ka pētījuma rezultāts ir Patiesība, ar kuru nāca Jēzus, jo, lai runātu par Patiesību, tās pamatojumam vismaz jābūt autentiskai atklāsmei, par kādu Jauno derību nosaukt nevar. Tāpēc no Evaņģēlijiem mēs nevaram secināt, kāds patiesībā bija Jēzus, vienīgais, pie kā mēs varam nonākt: secinājums par to, kādu Jēzu mums parāda Evaņģēliji.
Šajā pētījumā mēģināsim pieturēties pie dažiem noteikumiem:
1. Nemēģināsim aizspriedumu vadīti aizstāvēt kādu jau iepriekš izvēlētu pozīciju, bet mēģināsim godīgi nākt pie acīmredzamā rezultāta.
2. Pētījuma mērķa ietvaros aprobežosim pētījuma avotus ar Bībeli.
3. Izmantotus argumentus paturēsim tiem paredzētā kontekstā, nemēģināsim tos no tā izraut.
Jebkurā sakrālā tekstā ir gan acīmredzamas patiesības, gan teksti, kuri var būt dažādi interpretējami, starp kuru nozīmju varbūtībām nevar izšķirties bez tajā pašā tekstā sastopamu skaidru un acīmredzamu patiesību palīdzības. Par piemēru tam var dot tekstu “šis cilvēks ir labi ģērbies un skuvies”. Teksta daļa “šis cilvēks ir labi ģērbies” nenosaka to, vai šis cilvēks ir vīrietis vai sieviete, tas pats par sevi pieņem abas interpretācijas. Ārpus konteksta šāds teksts nevar kalpot kā pierādījums kādam no diviem iespējamiem apgalvojumiem par viņa dzimumu. Taču teksta otrā daļa “cilvēks ir skuvies” nepieņem nekādu skaidrojumu, kā tikai to, ka šis cilvēks ir vīrietis. Tādējādi šī teksta acīmredzama, autoritatīva rakstura daļa paskaidro interpretāciju pieņemošu daļu tā, ka izslēdz jebkādas tās interpretācijas, izņemot vienu. Un pēc visa teksta analīzes secinājums par to, ka “cilvēks ir labi ģērbies” var norādīt arī uz sievieti, vairs nav iespējams. Tieši šādā veidā ir jānoskaidro, kas Evaņģēlijos ir vienlīdzīgas varbūtības interpretāciju pieņemošs, un kas ir acīmredzams un kategorisks.
Skaidrs, ka apliecinājums “Jēzus ir Dievs” ir pretrunā apliecinājumam “Jēzus nav Dievs”, tāpēc Jēzus nevar būt un nebūt Dievs vienlaicīgi. Gadījumos, kad tekstā ir atrodami divi antinomi norādījumi, ir iespējami tikai četri ceļi:
1. noliegt abus antinomus norādījumus. Tas ir daļēji loģiski, ja mēs meklējam Patiesību, jo Patiesība nevar būt pretrunīga, un tāpēc par tās avotu nevar kļūt antinomi apgalvojumi, kuri jāatmet pretrunīguma dēļ un jāmeklē cits Patiesības avots. Bet tā kā mēs neizvēlamies par pamatmērķi meklēt Evaņģēlijos Patiesību, bet tikai Evaņģēlijos izklāstīto skatījumu, abu antinomu norādījumu noliegšana nedos mums rezultātu par Evaņģēliju saturu.
2. vienlīdzīgi pieņemt abus antinomus norādījumus. Tas ir neloģiski, jo divu pretstatu apvienošanās ir neiespējama.
3. pieņemt kādu no antinomiem norādījumiem un noraidīt otru. Tas būtu klasificējams kā patvaļība ekseģētikā un sekošana savām iegribām.
4. pieņemt kādu no diviem antinomiem norādījumiem un atbilstoši tam racionāli interpretēt otru. Pētot rakstus, mēs mēģināsim izdarīt tieši šo izvēli.
Tēzes “Jēzus ir Dievs” aizstāvji pamato savu tēzi ar vairākiem norādījumiem Bībelē. Jāņa Evaņģēlijā ir stāsts par to, ka Jēzus, templī būdams, skaidroja jūdiem, kas viņš patiesībā ir:
Jūdi Viņu ielenca un sacīja Viņam: “Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!” Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva Vārdā, nodod liecību par Mani. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm. Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.” [Jāņa 10:24-30]
Jau no paša sākuma monologā tiek izmantoti nemateriāli, abstrakti salīdzinājumi. Jēzus sāk sarunu ar metaforām. Viņa avis ir viņa mācekļi, kuri seko viņam, par ko caur viņu iegūst mūžīgo dzīvību jeb Paradīzi. Jēzus zina, ka viņa mācekļi paliks ar viņu, viņš norādīja tiem taisnu ceļu. Dievs dāvājis tiem vadību un tie nenomaldīsies. Un tajā Jēzus ar Dievu ir vienoti – viņš ir Dieva instruments uz zemes, lai tie, kas sekos Jēzum, sekotu Dieva norādījumiem caur viņu. Jēzus ir Dieva pusē un Dievs ir viņa pusē. Tāda ir vienotība starp viņiem abiem – viņu mērķī un gribā. Nevis būtībā.
Jāņa evaņģēlijā šāds vienotības izteiksmes veids ir minēts vairakkārt. Piemēram, Jēzus saka par saviem mācekļiem:
“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens,” [Jāņa 17:20-23]
Pēc Jēzus dievišķīguma piekritēju domu gājiena ir taisnīgi uzskatīt, ka mēs visi esam Dievi, kā teikts šajā pantā. Taču viņi paši atzīst, ka šeit interpretācija ir ne tikai pieņemama, bet ir arī obligāta. Tātad, vienotība pati par sevi ir nekategorisks, interpretācijas pieņemošs pierādījums.
Jūdi, nevēloties Jēzu pieņemt, piekasās viņa vārdiem. Viņi saprot Jēzus vārdus “Es un Dievs esam viens,” jo labi zina to, ka viņu valodā šādas metaforas ir pieņemamas, turklāt viņu pašu rakstā ar šādu saistību un vienotību ar Dievu ir raksturoti viņi paši:
“Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” [Psalmi 82:6]
Jēzus mēģina viņiem to atgādināt un jautā saviem apsūdzētājiem:
“Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?” [Jāņa 10:32]
Ievērojami ir tas, ka Jēzus jautā, par ko gan viņi grib viņu sodīt, nevis apstiprina viņu pārsteigumu un saka: “Es saprotu, ka jūsu reliģijā cilvēks nevar būt Dievs, tomēr es tiešām esmu Dievs.” Saņemot no jūdiem viņu naidīgas tieksmes mutisku pamatojumu, kas, ņemot vērā to, ka jūdi Jēzu saprata, ir nekas vairāk kā piekasīšanās, Jēzus paskaidro viņiem savu vārdu būtību:
“Jūdi Viņam atbildēja: “Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.”
Jēzus viņiem atbildēja: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. -
Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls?” [Jāņa 10:33-36]
Jēzus labi saprot, ka jūdi viņu saprata, un saprot, ka viņu pamatojums ir neobjektīvs, tāpēc tālāk nemēģina taisnoties, bet gan parāda tiem nevis to, kāpēc viņš teica: “Es un Tēvs – mēs esam viens”, bet gan to, kāpēc viņi nedrīkst viņam pārmest šādas attiecības ar Dievu:
“Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. – Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls?” [Jāņa 10:34-35]
Jēzus saka: Psalmos Dievs nosauca par dieviem jūs pašus, tāpēc, ka jūs, cilvēki būdami, pārstāvat Dievu un uz jums zīmējas Dieva vārdi, tad kā dēļ jūs pārmetat man, sakot, ka es, cilvēks būdams, daru sevi par Dievu, ja es pārstāvu Dievu un uz manis zīmējas Dieva vārdi? Kādēļ, ja jūsu rakstā jūs paši esat nosaukti par dieviem tikai tāpēc, ka pieturaties pie Dieva dotiem likumiem, jūs pārmetat man to, ka es saucu sevi par Dieva dēlu? Jo dievi ir augstāks statuss par Dieva dēlu.
Tas ir acīmredzami, ka metaforas “Es un Tēvs – mēs esam viens” nozīme ir identiska “saucu sevi par Dieva dēlu” nozīmei un abas metaforas kopā ir minētas Psalmos: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” Tas ir tāpēc, ka jūdi pārmet Jēzum Dieva zaimošanu, pamatojot to ar viņa vārdiem “Es un Tēvs, mēs esam viens”, nosoda viņu “Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.” Tad Jēzus pamato viņu apsūdzības zaimošanā nepamatotību: “vai tad (..) jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš (Jēzus) sacījis: Es esmu Dieva Dēls?” Jēzus atkārto vārdu “zaimošana” lai veidotu saikni starp to, ko par zaimošanu noturēja jūdi un to, ko teiks viņš, tādējādi norādot, ka vārdi “Es esmu Dieva dēls” ir skaidrojums viņa vārdiem “Es un Dievs esam viens”, kurus jūdi saprata kā “dari sevi par Dievu”. Tālāk Jēzus, lai jūdus pārliecinātu, aizsūta viņus pie viņu pašu rakstiem, lai viņi paši paskatās, ko nozīmē “būt par dievu” un “būt par Dieva dēlu”. Kā redzam, nekas neliek domāt, ka Jēzus apstiprina savu dievišķīgumu. Psalmi ļauj cilvēkam, kurš pārstāv Dievu un Viņa tiesības uz zemes, saukt sevi gan par vienotu ar Dievu, gan par dievu, gan par Dieva dēlu – tie visi ir epiteti, kuros drīkst saukties Dievam tuvs cilvēks un tāds nav jāuztver kā Dieva fiziskais dēls vai Viņa dievišķā būtība miesā.
Šis pants pavisam skaidri definē Jēzus terminoloģiju “Dieva dēls” – tas ir tāds, kuru Dievs ir svētījis, nevis no Dieva dzimušais cilvēks-dievs. Tāpēc Jēzus saka jūdiem: vai tad ir aizliegts cilvēkam teikt, ka viņš ir Dieva dēls, ja Dievs viņu ir svētījis un sūtījis pasaulē? Protams, ka nē. Tāpēc ka šādi tos, kurus Dievs ir svētījis un sūtījis pasaulē, sauc Bībele. Kāpēc jūs man pārmetat līdzību Dievam, kad būšana par dieviem Psalmos ir attiecināma uz jums pašiem:
“Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” [Psalmi 82:6]?
Autoritātīvs Bībeles komentētājs A.Lopuhins skaidro vārdus “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” šādi:
“Tas ir – pārstāvji un tuvākie Dieva gribas justīcijas lietās izpildītāji uz zemes.” [Bībeles skaidrojums. A.P. Lopuhins, 81. psalms, 849.lpp]
Klasiska autoritāte Jamieson Fausset komentē šādi:
“Kaut arī Dievs atzina viņu cieņu (nevis būšanu par dieviem vai Dieva dēliem tiešajā burtiskajā nozīmē – autora komentārs), Viņš [tomēr] atgādina viņiem par viņu mirstību.” [Jamieson Fausset, 82. Psalma skaidrojums]
Matthew Henry komentē šādi:
“Viņš nosauca viņus par dieviem tāpēc, ka caur viņiem nāca Dieva vārds, un mūsu Glābējs to atklāj Jāņa 10:35.” [Matthew Henry, 82. Psalma skaidrojums]
To pašu apliecina arī tādi komentētāji kā John Grill un evaņģēlists John Darby. Var secināt, ka Jēzus dievišķīguma pamatojums ar šiem pantiem ir ļoti vājš, izrauts no Jēzus paskaidrojumu konteksta un nekādā ziņā nav kategorisks.
Nākošā vieta, kuru kristieši uzskata par Jēzus dievišķās dabas proklamēšanu ir Jāņa Evaņģēlija 8. nodaļas beigas. Nodaļā tiek stāstīts, ka Jēzus strīdējās ar jūdiem templī. Strīda noslēgumā Jēzus apliecina, ka Ābrahāms “kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tālāk jūdi, domādami, ka Jēzus apgalvo, ka ir ticies ar Ābrahāmu, jautā: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Tad Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” [Sk. Jāņa 8] Saprotams, ka abu Jēzus vārdu konteksts ir viens. Sakarība starp šiem diviem izteikumiem ir šāda: Ābrahāms redzējis “manu dienu”, noslēdzot derību ar Dievu par to, ka viņa dzimta tiks svētīta un no viņa pēcnācējiem tiks celti pravieši, kā arī viņa pēcnācējiem apsolītais Mesija. Ābrahāms priecājas tieši par šo derību un zināšanām par Mesijas atnākšanu, nevis par tikšanos ar pašu viņa laikā pastāvošo Jēzu. Jēzus atnākšana jau bija noteikta un šis notikums gaidīja savu laiku. Mesija Jēzus vēl pirms Ābrahāma eksistēja Dieva zināšanās un Viņa predestinācijā un tika atklāts Ābrahāmam viņam dotā solījumā.
Apgalvojums par to, ka Jēzus vēlas norādīt uz savu eksistenci vēl pirms Ābrahāma laika, ir nekategorisks. Tas tāpēc, ka citās Bībeles vietās šāds konteksts tiek izmantots pavisam citās nozīmēs:
Šis Melhisedeks, Salemas ķēniņš, visuaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētīja;
viņam Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa; viņš vispirms ir taisnības ķēniņš, tā viņa vārds tulkojams, bet tad arī Salemas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš,
bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam. [Ebrejiem 7:1-3]
Ja pieņemt Jēzus dievišķīguma aizstāvju argumentu par to, ka šādi izteicieni norāda uz dievišķīgumu, tad vai viņi tik pat droši varēs apgalvot, ka šajā vēstulē minētais priesteris ir dievišķa būtne?
Tagad iztēlosimies pretējo un pieņemsim, ka Jēzus gribēja tiem pateikt, ka bija eksistējis Ābrahāma laikā un ir ticies ar viņu tad, kad Ābrahāms kļuva līksms. Vismaz šāds konteksts ir acīmredzams, ja mēs pieņemsim, ka Jēzus grib apstiprinoši atbildēt uz jūdu jautājumu: “Un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Šāda Jēzus atbilde pārrautu sakarīgu implikāciju ar iepriekšējo Jēzus apgalvojumu par to, ka Ābrahāms ir redzējis viņa dienu, nevis viņu pašu, un priecājās par viņa dienu, nevis viņu pašu. Tāpēc apgalvojums par to, ka Jēzus apstiprina savu pastāvēšanu Ābrahāma laikā nestāv loģiskā implikācijā ar Ābrahāma līksmas un prieka iemeslu.
Taču, ja mēs pieņemsim to, ka Ābrahāms palika līksms par Jēzus dienu, nevis viņu pašu, kā tas arī ir saprotams no Jēzus vārdiem pantā, tad loģiskas implikācijas trūkums būtu nevis Jēzus vārdos, bet jūdu jautājumā, un tas liktu Jēzum izvairīties atbildēt uz viņu neloģisku jautājumu. Tāpēc viņa atbildi: “Pirms Ābrahāms tapa, esmu es” kā apgalvojumu par savu pastāvēšanu nevar saprast kā apstiprinošu atbildi uz jūdu prasību apliecināt savu eksistenci Ābrahāma laikā. Ir jāpieņem pretējs skaidrojums, kuru mēs jau izskatījām sākumā.
Šādam skaidrojumam (par to, ka Jēzus runā par Dieva solījumu Ābrahāmam celt viņa pēctečos Mesiju, nevis personīgu tikšanos ar Ābrahāmu) piekrīt A. Lopuhins, sakot komentāros:
“Kristus, acīmredzami, runā par starpību starp to līksmu, kuru Ābrahāms sajūta tad, kad saņēma cerības uz viņam dota solījuma piepildīšanos, un to, kuru viņš sajūta tad, kad ieraudzīja, ka viņa cerības piepildījās. Mēs ar to domājam solījumu par pēctečiem, kuru saņēma Ābrahāms. Tā kā ar Īzāka dzimšanu tika saistīti solījumi par visas pasaules topošu svētību caur Mesiju, Jēzum bija visas tiesības sacīt, ka Ābrahāms, līksmojot par dēla piedzimšanu, tajā pašā laikā, to neapzinoties, līksmoja par Mesijas dzimšanu: Īzākā viņš ieraudzīja jau topošu Mesiju-Kristu.” [Bībeles skaidrojums A.P. Lopuhins. Jāņa 8:56 skaidrojums, 870.lpp]
Un pieņemamā kontekstā stāsts izskatās šādi: Jēzus saka jūdiem, ka Ābrahāms zināja par mani un priecājās jau tad, kad viņam tika dots Dieva solījums. Jūdi savas neticības dēļ kārtējo reizi nesaprot Jēzus teikto, un jautā: Vai tad tu ar Ābrahāmu esi ticies? Uz šo pārpratumu Jēzus atbild, ka vēl pirms Ābrahāms tapa, es jau pastāvēju Dieva plānā un Dieva gribā dot Ābrahāmam solījumu par manis atnākšanu. Jūdu atkal savas neticības dēļ nesaprot Jēzus vārdus un ceļas nomētāt viņu ar akmeņiem.
Jāņa evaņģēlijā ir vēl cita vieta, kuru uzskata par pierādījumu Jēzus dievišķīgumam. Pirmajā nodaļā autors raksta: “Vārds bija Dievs” [1:1], tad seko: “Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” [1:14] Loģiskā implikācija starp abām premisām veido tēzi “Jēzus, kurš bija vārds, kas tapa miesa, ir Dievs.” Taču turpinot lasīt, uzejam vārdiem: “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, tas mums to ir darījis zināmu.” [1:18] Turpinot loģisku implikāciju starp nu jau trim premisām, tēze pārtop par apgalvojumu “Jēzus, kurš bija vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū, ir Dievs, un Viņu neviens nekad nav redzējis.” Pašsaprotami, ka, ja Jēzus būtu Dievs, ļaudis Dievu redzētu, taču pēdējais pants to noliedz. Un, ja Jēzus nebūtu Dievs, tad būtu iespējama viņa vērošana, bet tas noliegtu ideju par to, ka viņš ir tas vārds, kurš ir Dievs. Tāpēc varam secināt, ka Jāņa evaņģēlija sākums runā par diviem antinomiem apgalvojumiem. Jēzus dievišķīgums tiek apstiprināts un noliegts vienlaikus. Pastāv vairāki paņēmieni, kā izšķirties starp vairākiem antinomiem apgalvojumiem vienā kontekstā. Pretrunu pētījumos ir noteikti vairāki nosacījumi, ar kuriem pretrunu tekstos drīkst uzskatīt par pretrunu. Noskaitīsim šos nosacījumus un minēsim to attiecību ar Jāņa 1. nodaļas sākumā sniegto antinomu informāciju. Neatrisināma pretruna var būt tikai ar šādiem nosacījumiem:
1. Abos tekstos izteiktajiem norādījumiem jābūt pretrunīgiem. Vienam no tekstiem ir jānorāda uz pretēju otrā tekstā norādītajai domu. Abi antinomu apgalvojumi evaņģēlijā ir pretrunīgi.
2. Abiem norādījumiem tekstā ir jānorāda uz vienu un to pašu būtību vai vietu. Abi antinomi apgalvojumi evaņģēlijā runā par vienu un to pašu objektu – Dievu (Vārds ir Dievs un Dievu neviens nekad nav redzējis).
3. Abiem tekstiem jābūt saturošiem argumentu. Ja viens no tekstiem nesatur argumentu, nevar uzskatīt, ka tie stāv pretrunā viens otram. Abi antinomi apgalvojumi Evaņģēlijā satur argumentu, tie abi ir pieņemami kā arguments (ja diskusijas pēc piekrist kristiešiem, ka Jāņa domas ir arguments).
4. Abiem pamatojumu argumentācijas spēkam jābūt vienādam. Un tas ir nosacījums, kurā abi antinomi apgalvojumi atšķiras. Apgalvojums par Jēzu kā mūžīgu vārdu, kas ir Dievs, ir Jāņa, cilvēka, izteiktās domas, kuras Jānis neapstiprina ar atklāsmi[2]. Bet apgalvojums par to, ka Dievu neviens nekad nav redzējis, ir atklāsme, Jēzus, Dieva pravieša un sūtņa, teiktais, kā par to pavēsta Jāņa 1:18.
Evaņģēlija teksta analīze parāda pretrunu tekstā, jo pētot tikai tekstu, mēs necenšamies atrast tajā veidu, kā pretrunas gadījumā rīkoties ticīgajam cilvēkam, bet cenšamies vien konstatēt to, par ko teksts pavēsta. Meklējot Patiesību, skatījums ir cits. Objektīvs Patiesības meklētāja skatījums parāda, ka Jēzus vārdi ir spēcīgāks arguments par Jāņa izteikto pieņēmumu, jo Jēzus ir pravietis un sūtnis, kurš stāsta tikai patiesību, bet Jānis ir notikumu atstāstītājs un pieņēmumu izteicējs, kas nav pasargāts no kļūdām. Tāpēc Patiesības meklētājam ir jāatsakās no Jāņa ārpus atklāsmes izteiktās dogmatikas un jāpieņem Jēzus atklāsmē sludinātā mācība par to, ka Dievu neviens nekad nav redzējis. Sadaļa par tēzes “Jēzus nav Dievs” aizstāvēšanu būs runa par to, kāpēc šī tēze ir pamatota ar kategoriskiem un autoritatīviem pamatojumiem, kuri ir tik lielā skaitā, ka viena šāda Jāņa liecība par Jēzus dievišķīgumu nevis pārspēj tos, bet tiek noraidīta kā argumentu nesaturoša un netipiska.
Cita vieta Jāņa evaņģēlijā, kurā Toms saka Jēzum: “Mans Kungs un mans Dievs!” [20:28] virspusēji norāda uz Jēzus dievišķīgumu, bet tā stāv pretrunā Jēzus teiktajam tajā pašā nodaļā: “Es aizeimu pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” [20:17] Secinājums ir līdzīgs tam, kuru izdarījām iepriekšējā apgalvojumā. Tekstuāla analīze parāda pretrunu, bet interpretācijas iespējas liek izvēlēties starp diviem antinomiem apgalvojumiem vienu kā pamatu, un otru kā interpretējamu vai, ja interpretējums nav iespējams, noraidāmu. Bez šaubām, paša Jēzus apgalvojums par to, ka viņam pašam ir Dievs, tāds pats kā mums, ir spēcīgāks arguments par Toma apgalvojumu, ka Jēzus ir Dievs, vairāku iemeslu dēļ:
1. Jēzus vārdi par atšķirību starp sevi un Dievu, turklāt pielīdzinot sevi līdzās mums pašiem attiecībā pret Dievu, ir interpretāciju nepieņemošs, kategorisks, autoritatīvs norādījums. Bet Toma vārdi pieņem iespēju tikt interpretētiem.
2. Toma vārdi var būt interpretēti šādi: viņš izbrīnā iesaucas: ar vārdiem “Mans Kungs” domājot Jēzu, bet ar vārdiem “mans Dievs” domājot Dievu. Var interpretēt arī kā izbrīnu, piesaucot tikai Dievu: “[Ak,] mans Kungs un mans Dievs!” līdzīgi tam, kā iesaucas jebkurš ticīgais, ieraugot ko neparastu. Neviens necentīsies interpretēt ogotāja izbrīnu “Ak, mans Kungs, ak, mans Dievs!”, ieraugot deguna priekšā mežacūku, kā mežacūkas pielūgšanu un dievināšanu.
3. Evaņģēlijos [Mat. 19:17, Marka 10:18, Lūkas 18:19] mēs sastopam tieši pretēju Jēzus reakciju, kad kāds vīrietis viņu līdzina Dievam (nerunājot jau par to, lai tieši sauktu par Dievu): Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja:
“Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?” Bet Jēzus tam sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu." [Lūkas 18:18-19]
Ja Jēzum būtu pieņemams tas, ka viņu sauc par Dievu, atbilde būtu: “Tu pareizi darīji, ka sauci mani par Labu, jo neviens nav Labs, kā tikai vienīgi Dievs, kas ir Es.” Meklējot sakarību starp abiem Jēzus vārdiem Jāņa 20. nodaļā, jāsaka, ka Toma vārdu interpretācija attiecīgi 2. punktā minētajam skaidrojumam ir nepieciešama.
4. Šāda interpretāciju nepieņemoša Jēzus reakcija ir sastopama trijos evaņģēlijos, bet interpretāciju pieņemoša reakcija uz Toma vārdiem – vienā. Tekstu kritikā šādi teksti tiek saukti par netipiskiem (kad viens vai daži apgalvojumi ir pretrunā daudz lielākam apgalvojumu skaitam par to pašu lietu) un tiek noraidīti kā kļūdaini, stāvoši pretrunā ticamākai, varbūtīgākai tekstu daļai, it īpaši tad, ja tie pieņem interpretāciju, bet tai pretrunā stāvošā lielākā daļa tādu nepieņem. Tas arī liecina par to, ka Toma vārdiem jābūt interpretētiem no kristiešu traktējuma atšķirīgā nozīmē.
Jēzus dievišķīguma aizstāvjiem ir vēl virkne dažādu liecību par Jēzus dievisķīgumu, kuri ir minēti Apustuļu darbos un Pāvila vēstulēs. Mēs atbildam ar to, ka Apostoļu darbi ir apšaubāmas autorības darbs [http://en.wikipedia.org/wiki/Authorship_of_Luke-Acts], līdzīgi virknei Pāvilu vēstuļu, kuru autorība nav precīzi nosakāma vai precīzi noteikts, ka autors nebija viņš [http://en.wikipedia.org/wiki/Paul_the_Apostle#Authorship]. Abiem darbiem jābūt uzskatītiem par pēcatklāsmes, pēcJēzus vēstījumiem, kuri satur cilvēku domas un interpretācijas, kas nesniedzas līdz atklāsmes līmenim un tāpēc nevar kalpot par avotu Jēzus sludinātās vēsts noteikšanā bez atsauces uz autentiskiem Jēzus vārdiem, ja mēs meklējam Patiesību, un vismaz Jēzus vārdus atstāstošu tekstu Evaņģēlijā, ja mēs cenšamies veikt pareizu tekstuālu Evaņģēliju analīzi.
Par eņģeļiem Viņš saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem un Savus sulaiņus par uguns liesmām, - bet par Dēlu: Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir Viņa valdnieka varas zizlis. [Ebrejiem 1:7-8]
Bez atsauces uz šiem Dieva vārdiem atklāsmes nesēju, t.i. praviešu , teiktajā šāds Pāvila skaidrojums nav pieņemams kā arguments dogmatikā par Dievu, jo zināšanu par Dievu avots ir praviešiem dotā atklāsme, nevis cilvēka domas un slēdzieni. Jājautā Pāvilam, kas viņam lika secināt, ka minētajā citātā runa ir par Dēlu?
Kristieši atsaucas uz vairākiem pantiem Evaņģēlijos, kuros teikts, ka cilvēki Jēzus priekšā metušies ceļos un pielūdza viņu. Skaidrs, ka ar pielūgšanu tiek domāta nomešanas uz vaiga vai ceļiem, to atzīst arī paši kristieši, jo nevar parādīt nekādu atšķirību starp diviem jēdzieniem un arī tāpēc, ka viņi “nomešanos uz ceļiem” un “pielūgšanu” apvieno vienā argumentā, citējot gan vienkārši nomešanos, gan nomešanos kopā ar pielūgšanu kā vienu argumentu Jēzus dievišķīgumam. Tāpēc pievēršot uzmanību šai sakarībai starp nomešanos ceļos un pielūgšanu, pamēģināsim saprast šos Evaņģēliju tekstus. Jēzus priekšā metušies gan jūdi, gan cittautieši (gudrie vīri no austrumiem). Klasisks Bībeles komentētājs John Gill komentē gudro vīru praksi mesties ceļos šādi:
“un viņi pielūdza viņu kā caru, atdodot viņam tādu pašu pieklājības godu un cieņu, kādu viņi vēlējās dot pašu cariem un prinčiem, kuras praktizēšana sākās ar [valdnieku] Sairusu.” [Mat. 2:11 skaidrojums]
Skaidrs, ka šie gudrie vīri nav pielūguši savus carus. Nomešanos uz vaiga, kuru izdarīja gudrie vīri no austrumiem, nevar raksturot kā dievišķo pielūgšanu, ja nu vienīgi par goda paklanīšanos. Tas ir vairāku iemeslu dēļ:
1. Tāpēc, ka šādi viņi sveicināja savus karaļus, carus un godājamus cilvēkus.
2. Tāpēc, ka Marija, jūdiete, kura pielūdza vienu Dievu un nav zinājusi par to, ka viņas dēlu sauks par Dievu, nav viņiem pārmetusi pielūgšanu.
3. Tāpēc, ka viņi nejautāja mājas iemītniekiem: “Kur ir Dievs?” vai “Kur ir dievišķais bērns?” bet gan “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš?”, kas apliecina to, ka viņi to godināja un sveicināja pēc savām paražām kā ķēniņu, nevis Dievu.
Ir citi panti, kuros stāstīts, ka paši jūdi ir krituši viņa priekšā uz ceļiem un pielūdza viņu. Pielūgšana ir tā pati krišana ceļos, kura bija zināma jūdu tradīcijā un bija atļauta prakse, kura nebija pretrunā viendievībai, jo netika klasificētā kā dievišķā pielūgšana. Par to mēs varam pārliecināties, lasot jūdu vēsturi Vecajā derībā:
Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: “Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?”
Bet tas sacīja: “Nē, bet es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks.” Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: “Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?”
Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja Jozuam: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.” Un Jozua tā arī darīja. [Jozuas 5:13-15]
Kā redzam, Jozua, Dieva kalps un sūtnis nometās ceļos Dieva eņģeļa priekšā, godinot viņu, un šāds akts tika nosaukts par pielūgšanu. Taču šāda pielūgšana pārnestā nozīmē bija cieņas un padevības izrādīšanas akts, nevis dievišķā pielūgšana. Vai tad mēs pieņemsim, ka Jozua dievišķi pielūdza līdzās Dievam Dieva eņģeli? Protams, ka nē, jo Jozua bija viena Dieva kalps un sūtnis, kurš nekad nepielūdza citus Dieva vietā. To, ka šāda nomešanās tika nosaukta par pielūgšanu pārnestā nozīmē, apliecina arī fakts, ka Dieva eņģelis nepārmeta Jozua sevis pielūgšanu. Šis atgadījums ar Jozua un eņģeli ir identisks ar tiem atgadījumiem, kuri notika ar Jēzu un jūdiem. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka daži jūdi Jēzu dievišķi pielūdza, tāpat kā Jozua nepielūdza dievišķi eņģeli.
Par to var pārliecināties, lasot arī stāstu par Jāzepu, kurā Jāzepa brāļi trīs reizes krituši pie zemes Jāzepa priekšā pēc tam, kad Jāzeps ieraudzīja divus sapņus par kūlīšiem un planētām, kuras klanījās viņam [Sk. I Moz. 37:5-9]:
Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāļi nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā, [I Moz. 42:6]
Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei. [I Moz. 43:26]
Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes. [I Moz. 44:14]
Ir arī citas vietas Bībelē, kuras skaidri norāda uz to, ka palocīšanās, klanīšanās, nomešanās ir jūdu reliģijā atļauta prakse:
Un Ābrahāms cēlās un zemu palocījās tās zemes iedzīvotāju, Heta bērnu, priekšā. [I Moz. 23:7]
Bet viņš pats gāja tiem pa priekšu un palocījās septiņas reizes līdz zemei, kamēr tas tuvojās savam brālim.
Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.
Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja sievas un bērnus un sacīja: “Kas tie tur tev?” Un tas atbildēja: “Tie ir mani bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu.”
Tad kalpones pienāca ar saviem bērniem un palocījās.
Arī Lea un tās bērni nāca un palocījās viņa priekšā. Un pēc tam pienāca Jāzeps un Rahēle, un arī tie palocījās. [I Moz. 33:3-7]
Un Mozus izgāja savam sievastēvam pretim un noliecās viņa priekšā, un noskūpstīja to, un viņi jautāja viens otram, kā klājas, un tad iegāja teltī. [II Moz. 18:7]
Tas apliecina to, ka jūdu reliģiskā praksē mešanās uz ceļiem vai uz vaiga cita priekšā netika atzīta par dievišķo pielūgšanu un, pat ja tā tika nosaukta par pielūgšanu, tad tikai godināšanas nevis kalpošanas nozīmē.
Un, visbeidzot, Jēzus nāves nozīme kā Dieva uzvara pār nāvi un grēku ir Pāvila sludinātā mācība, nevis Jēzus stāstītais evaņģēlijs. Pāvila secinājumi par to, ko viņš ir zinājis par Jēzu, ir tikai viņa paša secinājumi, kuri stāv ārpus Jēzum dotās atklāsmes. Viņa secinājumi var kalpot par argumentu tikai tiem cilvēkiem, kuri uzskata Pāvila idejas un interpretācijas par Jēzus nāves nozīmi par patiesām. [Sk. Vai Pāvilam var ticēt? http://www.islammuslim.lv/Islams/Maldu_necelu_kritika/Kristietiba_un_judaisms/Vai_pavilam_var_ticet.htm] Ideja par uzvaru pār nāvi un grēku, kuru varēja izdarīt tikai Dievs (kāpēc?), ir pamatota tikai ar Pāvila domām, nevis liecībām no paša Jēzus.
Zināms, ka ar tēzi aizstāvošu pierādījumu apgāšanu ir par maz, lai pasludinātu tēzi par apgāztu. Tāpēc, ka apgāztie tēzi aizstāvošie argumenti var nebūt visi argumenti, kuri aizstāv tēzi, vai tēze var būt patiesa, bet nepierādāma ar formālu loģiku. Lai pilnībā apgāztu tēzi, ir nepieciešams pierādīt tās antitēzi. Tēzes “Jēzus ir Dievs” antitēze ir “Jēzus nav Dievs”. To mēs pierādīsim darba atlikušajā daļā. Jēzus saka:
“Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” [Jāņa 17:3]
Šajos vārdos Jēzus nedivdomīgi nošķir sevi un Dievu, turklāt attiecinot uz sevi sūtņa statusu, bet uz Dievu – dievišķīguma vienīgumu un patiesumu. Dieva nodalīšana no Jēzus ar saikli “un” norāda uz viņu atšķirībām pieminētajās īpašībās, proti, dievišķīguma patiesumā un vienīgumā. Šis pants ir kategorisks un nepieņem interpretācijas. Tā argumentācijas spēks ir autoritārs.
“Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es.” [Jāņa 14:28]
Jēzus skaidri liecina, ka Dievs ir lielāks par viņu. Dievs nevar būt mazāks par kaut ko, jo būšana par Dievu izslēdz iespēju būt pakārtotam kādam. Dievs var būt tikai Tas, kuram ir pakārtots viss un par kuru augstāk nav neviena. Mācība par Dievu hierarhiju ir totāls seno pagānu civilizāciju izdomājums, kuram nav nekāda sakara ar Patieso Dievu. To pašu apliecina citi Jēzus vārdi:
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.” [Jāņa 13:16]
Šeit Jēzus dod līdzību par kungu un kalpu runājot par sūtītāju Dievu un sūtni Jēzu, atspoguļojot tajā padevības un pakārtotības līmeni starp kalpu un kungu un sūtītāju un sūtni. Skaidrs, ka līdzība var būt patiesa tikai tad, ja tā atspoguļo patiesu vērtību attiecību realitātē. Tāpēc ir skaidrs, ka Jēzus vārdos sūtītājs Dievs ir kā kungs, bet sūtnis Jēzus ir kā kalps.
“Bet Jēzus viņai saka: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”” [Jāņa 20:17]
Šeit Jēzus salīdzina sevi ar visiem pārējiem cilvēkiem un saka, ka viņam, tāpat kā mums, un mums, tāpat kā viņam, ir Dievs, kurš ir gan viņa, gan mūsu Dievs. Šis norādījums ir kategorisks un nepieņem interpretācijas, jo Dievam nevar būt Dievs, Dievs var būt tikai tam, kurš pats nav Dievs. Jēzus skaidri pasaka, ka Dieva priekšā viņš un mēs esam vienādi – mums visiem ir viens Dievs.
“Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.” [Marka 12:29]
Šeit, vēršoties pie jūdiem, Jēzus sauc Dievu par mūsu Dievu. Saprotams, ka Jēzus runā arī par sevi, kas saka “mūsu Dievs”, jo “mēs” ir daudzskaitļa vietniekvārds, kas norāda uz 1. personu. Turklāt Jēzus apstiprina to, ka tas Kungs, kurš ir viņa un visas Izraēlas Dievs, ir viens vienīgs, tādējādi nošķirot sevi un dievišķīgumu un padarot sevi kā ikvienu no mirstīgajiem Izraēlas dēliem. Dievam nevar būt Dievs. Šis norādījums ir kategorisks un nepadodas interpretācijām.
“Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs.” [Marka 10:17-18]
Jēzus pavisam skaidri nošķir sevi un Dievu un pasludina, ka tikai Dievs var būt [pilnībā] labs, un tā kā viņš nav [pilnībā] labs, viņš nav Dievs. Jēzus izslēdz iespēju būt Dievam kādam, kurš nav [pilnībā] labs, un pārmet cilvēkam, kurš šādi raksturo viņu, kas norāda uz Jēzus nepiekrišanu šādam raksturojumam. Šis teksts ir kategorisks un autoritārs savā argumentācijā par labu Jēzus nedievišķīgumam.
Jēzum nepiemīt noteiktās dievišķās īpašības. Dievs nevar kaut ko nezināt, jo Dievs ir visu zinošs. Vairākas kristiešu konfesijas tiešajā nozīmē sludina to, ka Jēzus ir pasaules Radītājs. Kā gan Radītājs var nezināt to, ko Viņš radījis? Tas, protams, ir absurds. Paskatīsimies, vai Jēzus tiešām atbilst Dieva kritērijiem:
Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs. [Mateja 24:36]
Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks.
Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. [Marka 11:13]
Jēzus dievišķīgums izskatās absurdi uz šo divu pantu fona. Vai tad Dievam var piemist zināšanu trūkums? Dievs, pasaules Radītājs, nezina, kad iestāsies pasaules gals? Dievs, visas pasaules Radītājs, iet meklēt vīģes un nezina, kad ir Viņa radīto vīģu laiks!?
Nākošie panti liecina par to, ka Jēzum nav dievišķās gribas. Visa dievišķā griba pieder Dievam:
“Es no Sevis nespēju darīt nekā.” [Jāņa 5:30]
Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.”
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. (..) bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.“ [Mateja 20:21-23]
Tātad, vai var būt dievišķs tāds, kuram absolūti iztrūkst kāda personiska griba un vara rīkoties atbilstoši tai? Mums nav zināms neviens Bībeles apoloģēts vai ekseģēts, kurš neapgalvotu, ka Dievs, kļūstot par miesu, nezaudēja savas dievišķās īpašības, bet mainījās tikai eksistences forma. Kāpēc tad Jēzū mēs saskatām visuzinības un visuspējas rīkoties atbilstoši visupakļaujošai gribai trūkumu, nerunājot jau par spēju nomirt? Personiskas gribas neesamības dēļ Jēzus lūdz Dievu ietekmēt notikumus, kas, protams, izriet no tā, ka Jēzus nezina tālāko notikumu norīsi:
Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” [Mateja 26:39]
Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā. [Lūkas 6:12]
Daži kristieši interpretē Jēzus lūgšanas kā lūgšanas paraugdemonstrējumu mācekļiem, taču šis pants neliecina par to, ka šajā naktī Jēzum būtu klāt kāds māceklis, kuram viņš mācīja lūgšanu. Panta konteksts pats par sevi ir stipri atšķirīgs no pamācības tematikas epizodēm. Dieva lūgšana Dievam var būt iedomājama tikai pagānu hierarhiskos kultos. Un visbeidzot Marka un Mateja evaņģēlijā attēlotās krustā piesistā vīra ciešanās mēs saskatām tīri cilvēciskās šaubas un neizpratni par notiekošo piesaucot Dievu:
“Mans (!) Dievs (!), Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?“ [Mateja 27:46 un Marka 15:34]
Rezumējot uzrakstīto, varam secināt, ka Evaņģēliju tekstu analīze parāda to, ka atsevišķi no konteksta izrauti panti liecina gan par Jēzus dievišķīgumu, gan par viņa nedievišķīgumu. Taču atgriežot visus pantus kontekstā, secinām, ka panti, kuri ārpus tā norāda uz dievišķīgumu, to vietās kontekstā vai nu zaudē nozīmi, vai pieņem tik pat pieņemamu pretējas nozīmes interpretāciju, vai tiek paskaidroti ar citu pantu palīdzību, vai citu ārējo iemeslu dēļ tiek noraidīti kā nepietiekošs arguments. Neviens pants, kurā Jēzus vārdi vai darbi liecinātu par dievišķīgumu, nesatur kategorisku, autoritāru, neinterpretējamu argumentāciju. Savukārt vairākums to pantu, kuros Jēzus darbi vai vārdi norāda uz viņa nedievišķīgumu, ir skaidri, kategoriski un nepieņem iespēju tikt racionāli interpretētiem. Tāpēc Patiesības meklētājs var izdarīt tikai vienu secinājumu: viņam jāizvēlas nedievišķīgums kā pamats un saskaņā ar tematiskiem pantiem jāinterpretē ārpus konteksta saskatāmais dievišķīgums, nevis otrādi. Mēģināt pierādīt Jēzus dievišķīgumu nozīmē padarīt vēl lielāku kontrastu starp antinomiem apgalvojumiem, padarīt pretrunu vēl lielāku, jo Jēzus dievišķīgums tādējādi tikai attālinās no Jēzus nedievišķīguma, kurš tekstos ir konstants un nepadodas interpretācijai. Mēs varam secināt arī to, ka Jēzus dievišķīgums ir vēlākais Apustuļu darbu un Pāvila vēstuļu autoru un citu kristietības dibinātāju nepareiza izpratne par Jēzus būtību Evaņģēlijos.
____________
[1] Lai tekstuāls arguments tiktu raksturots kā kategorisks, tam jābūt:
1. kategoriskam informācijas autentiskumā un
2. kategoriskam argumentācijā.
Kategoriskums informācijas autentiskumā nozīmē, ka tekstuālam argumentam pieder tādas īpašības, kuras garantē fakta un ziņojuma par faktu identiskumu. Pētera vārdi „Andris teica tā (vai darīja tā)” nav autentiski informācijas ķēdes nepārrautības trūkuma dēļ, ja Pēteris nav ticies ar Andri; informācijas drošuma trūkuma dēļ, ja Pēteris ticies ar Andri, bet Pētera atmiņa nav stabila vai Pētera vārdi par Andri ir tulkojums no jau neeksistējoša oriģinālteksta, utt.
Kategoriskums argumentācijā nozīmē nozīmju svārstīšanos starp vairākām variācijām izslēgšanu pašā argumentā. Arguments „ziemas laikā ārā ir auksti” nesatur kategorisku argumentāciju par ziemas laika raksturojumu, jo ir vietas, kur ziemas periodā nav auksti, jo jēdziens auksti ir stipri relatīvs utt.
Saprotams, ka Bībele neatbilst informācijas autentiskuma nosacījumam vairāku iemeslu dēļ, tāpēc mūsu pētījums skars tikai kategoriskumu argumentācijā Bībeles tekstos un pētījuma secinājums attieksies tikai uz paša teksta nozīmēm, nevis tā ticamību. Par kategoriskiem argumentiem šajā pētījumā ir saukti tie, kuri atbilst vismaz kategoriskas argumentācijas nosacījumam.
[2] Neviens nevar precīzi noteikt, no kā Jāņa evaņģēlija autors pārņēma šādu Vārda (Logosa) konceptu. Reliģiskos rakstos nepastāv nevienas liecības par Logosa koncepta avotu un tāpēc ekseģēti mēģina to uzminēt. Skaidrojot šī evaņģēlija autora domas par Logosa rašanos, ekseģēts A. Lopuhins raksta:
“No kā Jānis pārņēma mācību par Logosu? Izplatītākais viedoklis rietumos ir attiecināt mācības par Logosu rašanos uz jūdu-aleksandriskās filozofijas ietekmi, kurā arī pastāvēja iztēlojums par Logosu kā starpnieku starp pasauli un Dievu. Par galveno šīs idejas paudēju jaunākie zinātnieki uzskata Aleksandrijas jūdu Filonu (mira 41. gadā pēc Jēzus dzimšanas). Bet mēs nevaram piekrist šādam pieņēmumam (..) Citi ekseģēti uzskata, ka Jānis savā mācībā par Logosu balstās seno jūdu mācībā par Memru – augstāko būtni, caur kuru Dievs atklājas un ieiet kontaktā ar jūdiem un citiem cilvēkiem. Šī būtne ir personīga, gandrīz kā Jahves eņģelis, bet jebkurā gadījumā, tā nav Dievs un nav Mesija. No tā kļūst skaidrs, ka starp Memru un Logosu nav pat ārējas līdzības. (..) Visbeidzot, daži ekseģēti saskata Jāņa mācības sakarību ar dažām Vecās derības grāmatām par radošo Dieva vārdu (Psalmi 33:6) un Dieva gudrību (S. pamācības 3:19), taču pret šādu pieņēmumu liecina tas, ka šī viedokļa aizstāvju norādītajās vietās Dieva vārda personiska īpašība atklājas pārāk vāji. (..) Tā kā visādi pieņēmumi par Jāņa mācības par Logosu pārņemšanu no kāda jūdu vai jo vairāk pagānu avota nav pieņemami, var taisnīgi secināt, ka viņš to ir pārņēmis no tiešas atklāsmes, ar kuru viņš tika pagodināts savās biežās sarunās ar Kristu.” [Bībeles skaidrojums. A. P. Lopuhins 841. lpp]
Šajā sakarā jāsaka, ka Jāņa evaņģēlija autorība tiek apšaubīta un vairākums pētnieku noslēdz, ka to nav rakstījis notikumu aculiecinieks: [http://en.wikipedia.org/wiki/Gospel_of_John#Authorship] Turklāt A. Lopuhins apstrīd Jāņa evaņģēlija autora ietekmēšanos no citiem teoloģiskiem novirzieniem un pieņem lēmumu par viņa ietekmēšanos no tiešās atklāsmes, izlaižot vairākas citas iespējas, kuru starpā ir arī Evaņģēlija autora personisku uzskatu izklāstījums. Evaņģēlija autors, jūtot atbildību atklāsmes priekšā, attiecina vārdus “Dievu neviens nekad nav redzējis” uz Jēzus atklāto atklāsmi, taču viņš to nedara, kad runā par Logosu, kas liek apšaubīt A. Lopuhina izteikto versiju par Logosa formulējuma atklāsmisko rašanos. Ja Logosa teoloģija būtu pārņemta no Mesijas, autors, visticamāk, pateiktu par to pašu, ko viņš saka par teoloģisku normu “Dievu neviens nekad nav redzējis” – proti, ka skaidrojums par Logosu arī ir Jēzus iemācīts. Vēl viens fakts liecina par to, ka Logosa formulējums pirmajos piecos pantos nav attiecināms uz Jēzus mācību, ir tas, ka Evaņģēlijos atstāstītās Jēzus liecībās mēs neatrodam nekādu apstiprinājumu šādam Jāņa evaņģēlija autora Logosa skaidrojumam. Tas viss lika dažiem zinātniekiem apšaubīt Logosa skaidrojuma sākotnēju piederību Jāņa evaņģēlija tekstam. Ruslans Hazarzars savā darbā “Cilvēka dēls. Kritiska kanonisko Evaņģēliju analīze” raksta: “Zinātnē pastāv viedoklis par to, ka 1.-5. panti no Jāņa evaņģēlija no sākuma veidoja Logosa godinošu himnu un tikai vēlāk šo himnu attiecināja uz Jēzu un redaktors to ierakstīja Evaņģēlija tekstā. Tiešām, izņemot pirmo nodaļu, Jāņa evaņģēlijā Logoss netiek pieminēts ne Jēzus vārdos, ne evaņģēlista stāstījumos.” [http://khazarzar.skeptik.net/books/kh/eyaggel.htm]
Secinājumā jāsaka, ka pētnieku vairākuma slēdziens par Jāņa evaņģēlija autora neapustulisko rašanos un idejas par Logosu apšaubāmu sakaru ar atklāsmi, mēs varam gandrīz viennozīmīgi pateikt, ka Logosa formulējums ir ārpus reliģisko dogmu avotu robežām un nevar argumentācijas spēkā sacensties ar Jēzus darbiem un vārdiem, kuri kategoriski un autoritatīvi liecina par viņa nedievišķīgumu.
