islāms
Maldu neceļu kritika:
- Kristietība un jūdaisms
- Ateisms un filozofijas
- Budisms, joga un reinkarnācija
- Pagānisms
- Šiītisms, sūfisms u.c. no Islāma atvasinātas reliģijas vai deviācijas
- Citi maldu neceļi
Kāpēc kristiešu ticības pārliecība ir attiecināma uz daudzdievību?
Abū Dāvūds Salmāns Petrovs, www.umma.lv
Jautājums:
Kāpēc kristiešu ticības pārliecība ir attiecināma uz daudzdievību?
Atbilde:
Lai pareizi un saprotami atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešams aplūkot vairākas tēmas.
Kā islāma literatūras latviešu valodas tulkojumos tiek izprasts vārds daudzdievība?
Vispirms jāpaskaidro tas, ka vārds daudzdievība burtiskā nozīmē Kurānā un sunnā nav sastopams, tas nav atrodams arī islāma teoloģiskās literatūras oriģinālos. Šo vārdu ļoti bieži izmanto tulkojumos tā piemērotās nozīmes, nevis morfoloģiskās uzbūves vai vārda saknes dēļ. Tieši tāpēc bieži tiek uzdots jautājums, kāpēc kristiešu ideoloģija ir attiecināma uz daudzdievību? Tā paša iemesla dēļ, šā termina izmantošana rada zināmu teoloģiskā jautājuma neizpratni un pārpratumu.
Visaugstākais Allāhs Kurānā izmanto arābu valodas sakni šīn, rā, kāf (ك ر ش), kura ietver sevī vairākas nozīmes: līdzdalību, sadarbību, kopību, sabiedrību utt. Tātad, šī sakne tiek izmantota, lai izteiktu kopējās raksturīgās īpašības vai arī lai attiecinātu vienu un to pašu darbības vai īpašības pazīmi uz vairākām būtībām. No šīs saknes ir izveidoti tādi Kurānā un sunnā sastopamie vārdi kā: širk – vairāku būtību sadarbība vienā atribūtā; išrāk – vairāku būtību apvienošana vienā atribūtā, lietā vai īpašībā; mušrik – tādas līdzdalības piekritējs (tāds, kurš atzīst kādu par sabiedroto kāda cita spējās, tiesībās vai atribūtikā); šarīk –sabiedrotais šajā atribūtā.
Radības līdzdalības veidi Radītāja atribūtos, kuras sauc par širku.
Līdzdalību atribūtos vai darbībās var iedalīt vairākos veidos, un katru no tiem mēs pārrunāsim detalizēti:
1) Radību līdzdalība Radītāja darbībās. Uz to attiecināma pārliecība par to, ka kāda no Visaugstākā Dieva radībām ir spējīga veikt darbības, uz kurām nav spējīgs neviens, izņemot Dievu. Par tādām darbībām uzskatāmas: spēja radīt no nekā, dāvāt uzturu, dāvāt dzīvību, ārstēt slimības, palīdzēt nelaimē, glābt kritiskos momentos, neatkarīgi vadīt un rīkoties šajā pasaulē. Visas šīs darbības veic vienīgi Visaugstākais Kungs, neviena no viņa radībām pati par sevi nav spējīga veikt šādas darbības. Pārliecība par radību līdzdalību šajās darbībās raksturojama ar radības pielīdzināšanu Radītājam, attiecīgi novedot pie monoteisma neatzīšanas Radītāja darbībās. Šādas pielīdzināšanas aktu sauc par daudzdievību. Tā, savā būtībā, Islāms nosaka daudzdievību nevis kā ticību vairākiem dieviem, bet gan kā vienu no monoteisma koncepcijas pārkāpumiem. No tā izriet, ka cilvēks no monoteisma var iziet pat nepaziņojot par ticību vairākiem dieviem, pietiek ar Dieva darbības vai spēju pielīdzināšanu kam citam, tādejādi savā pārliecībā pielīdzinot šo radību Dievam.
2) Radības līdzdalība Radītāja tiesībās. Dieva, Radītāja tiesības ir Viņa pielūgšana. Pielūgšana ietver sevī kā fiziskas darbības un rituālus, tā arī iekšējo pārliecību un darbības, kuras izplūst no sirds. Pielūgšanas veidi ir: piesaukšana; lūgšana, izmisuma sauciens, lūgšana pēc palīdzības (lietās, kurās neviens, izņemot Dievu, nevar palīdzēt), ticības un cerības saikne, ļaunuma atvirzīšana vai cerība uz labumu, un citi. Jebkura šo pielūgsmes veidu attiecināšana uz jebko, izņemot Radītāju, izved no monoteisma. Cilvēks, kurš sauc, lūdzas, cer un izlūdzas kādam, izņemot Dievam, Radītājam, veic Radītāja tiesību novirzīšanu radībai.
Absolūts vairākums ticības mācību maldās tieši šajā monoteisma aspektā, aicinot pielūgt tādas radības, kā: praviešus, eņģeļus, svētos, garus, mirušos, ikonas, attēlus, zvaigznes, krustus, talismanus, amuletus un daudz ko citu. Tātad, no monoteisma rāmjiem cilvēks iziet ne tikai pēc tam, kad ir pateicis, ka tas, ko viņš pielūdz ir viņa otrais dievs, bet veicot šo pielūgsmes aktu, pat neuzskatot radību par dievu, jo ar pielūgsmi radībai viņš pielīdzina to Radītājam Viņa unikālajās tiesībās uz radību pielūgsmi Viņam Vienam.
3) Radītāja īpašību pielīdzināšana Viņa radībām. Radītājam piemīt Savas personīgās īpašības, kuras raksturīgas tikai Viņa dabai, piemēram, Visudzirdēšana, Visuzināšana, Visvarenība utt. Apzīmējot radību ar jebkuru no šīm Radītāja īpašībām, cilvēks iziet no monoteisma pat nepaziņojot par to, ka ir ņēmis sev otru dievu. Pietiek ar to, ka cilvēks mēģina apveltīt radību ar Radītāja īpašībām, līdz ar to padarot radību par sabiedroto Radītāja unikālajās īpašībās, pielīdzinot radību Dievam.
Šāda monoteisma izpratne ir neizbēgama, un citāda tā nevar būt. Pēc šā skaidrojuma monoteisma un daudzdievības izpratne kļūst skaidrāka, un mēs redzam, ka, lai kļūtu par daudzdievi, nav nepieciešams gaidīt no cilvēka šādu atzīšanos. Pietiek ar to, ka viņš ir pielīdzinājis radību Radītājam tā darbībās, ir piešķīris radībai tiesības uz pielūgsmi, vai arī ir apveltījis radību ar Radītāja spējām. Tikai šādā koncepcijā mēs varam izprast monoteismu. Kā piemēru varam minēt situāciju, kad cilvēks sauc pēc palīdzības uz izdomātu varoni, neuztverot to par Dievu, bet uzskatot to par Dieva radību, kurai piemīt spēks un varenība izpildīt lūgumu. Islāms šādu cilvēku nosauc par tādu, kurš apvieno vienu no Dieva tiesībām divos objektos, no kuriem viens ar šādām tiesībām nav apveltīts, no kā izriet, ka šis objekts kļūst par līdzīgu Tam, kam šādas tiesības pieder, proti, Dievam. Aprakstot un tulkojot latviešu valodā šādu līdzsabiedrību, muslimi lieto terminu daudzdievība. Taču, ja mēs balstīsimies uz vārda daudzdievība lingvinistisko nozīmi, tad šāds sauciens pēc palīdzības netiks nosaukts par daudzdievību līdz brīdim, kad cilvēks nenosauks savu pielūgsmes objektu par dievu. Tādas koncepcijas rezultātā šāda radību un izdomātu objektu pielūgsme neiespaidos cilvēka monoteismu, bet tāda šā jautājuma izpratne ir maldinoša un ir pretrunā ar reliģiju un visu Dieva sūtņu mācībām.
Kur kristiešu ideoloģija ir pretrunā ar monoteismu?
Kristiešu ideoloģijā pastāv dažādas pretrunas, saistītas ar monoteismu. Kristietība ietver sevī vairākas konfesijas. Vislielākās pretrunas mēs sastopam dažādās pareizticības tradīcijās. Pareizticībā ir pieņemts ne vien pielūgt pīšļus, relikvijas, svētos un ikonas, bet arī apveltīt tos ar dažādām dievišķām spējām, kuras piemīt tikai Visaugstākajam Dievam. Tā, piemēram, pareizticībā Jaunavas Marijas ikonai vien ir sekojoši nosaukumi: Atbrīvotāja; Ātrā Palīdze; Bojā gājušo Atradēja; Dzīvību Nesošais Avots; Dziedinātāja; Palīdze Grēciniekiem; Ļaunu siržu Mīkstinātāja; Negaidītais Prieks un Visu noskumušo Iepriecinātāja; u.tml. Visi šie atribūti ir Visaugstākā Dieva atribūti un tie nav attiecināmi ne uz vienu radību. Pareizticīgie savas cerības saista ar Jaunavas Marijas un citām ikonām, uzticas to šķietamajam spēkam un spējām palīdzēt, aizmirstot, ka tas arī ir tas pagānisms, fetišisms un nedzīvās matērijas personifikācija, pret ko cīnījās visi Vienīgā Dieva, Vienīgā pielūgsmes cienīgā Radītāja pravieši.
Katolicismā relikviju, ikonu un citu pielūgsmes priekšmetu ir mazāk, taču kopēja situācija ir līdzīga. Neskatoties uz to, katolicisma teoloģija ir atkāpusies no monoteisma, līdzīgi kā pareizticība.
Tradicionālo konfesiju vidū vismazāk šādu monoteisma izkropļojumu var sastapt luterāņu un protestantu mācībās. Luterāņi piešķir dievišķas spējas Jēzum un Svētajam Garam. Luterāņi tic, ka Dieva pravietis Jēzus ir Dievs un Radītājs, kurš nonācis uz zemes cilvēka izskatā.
Mēs redzam, ka katra konfesija, tā vai citādi, piešķir Radītājam sabiedrotos un piešķir radībai Radītāja spējas, līdz ar to pielīdzinot radību un Radītāju tiesībās uz pielūgsmi. Šā iemesla dēļ, Korānā un sunnā attiecībā uz kristiešiem ir lietots šis termins, kurš apzīmē sabiedroto piešķiršanu Dievam un šo sabiedroto pielīdzināšanu dievišķajās spējās un tiesībās uz pielūgsmi. Šis termins, neskatoties uz tā lingvistiskās struktūras sakritību (daudz-dievība), tiek tulkots kā daudzdievība, ievērojot precīzāku tā nozīmi un domu.
