islāms
Kurāns:
- Par Kurānu
- Kurāna komentāri un fragmentu apskats
- Kurāna brīnumi
- Atbildes uz Kurāna kritiku
- Kurāns (arābiski)
- Kurāna recitācijas jautājumi
- Kurāna interpretācija latviski
- Kurāna interpretācija krieviski
- Kurāna interpretācija angliski
- Kurāna interpretācijas citās valodās
Kā saprast Kurāna literāro izaicinājumu: ”radiet šādu kā tas”?
Research committee of IslamToday.net
Tulkojusi Marjam B.
Daudzi cilvēki pārprot Kurāna literāro izaicinājumu radīt kaut ko kā tas. Daudzi pieņem, ka tas vienkārši nozīmē uzrakstīt kaut ko tik pat „labu” kā Kurāns.
Šī iemesla dēļ skeptiķi pamatoti norāda, ka literārā vērtējuma spriedumi ir ļoti subjektīvi. Ja kāds apgalvo, ka viņš uzskata, ka kāds noteikts prozas vai dzejas darbs ir labāks nekā Kurāns, kurš gan var to apstrīdēt? Vai tad tas tiešām nav personiskā sprieduma un gaumes jautājums? Kurš gan būs tiesnesis?
Tomēr Kurāna izaicinājums nav vienkārši uzrakstīt kaut ko vienādā literārā vērtībā, bet drīzāk radīt kaut ko tādu kā Kurāns.
To mēs redzam visās izaicinājuma ājās Kurānā:
Dievs saka:
„Saki (Muhammed): Ja savāktos cilvēki un džini lai radītu šādu kā šis Kurānu, neizdosies viņiem radīt kaut ko kā to. Pat, ja viņi palīdzēs viens otram.” (Sūra al-Isrā: 88)
Dievs saka:
„Vai viņi saka: „Viņš to izveidoja.” Saki: „Tad izveidojiet desmit sūras kā šādas izveidotās. Un sauciet palīgā ko vien spējat, izņemot Dievu, ja jūs esat patiesi.
Ja viņi tev neatbild, tad zini, ka tas (Kurāns) ir lejupsūtīts ar Dieva zināšanām. Nav nekā pielūgsmes un paklausības cienīga kā Viņš. Tad vai būsiet muslimi?” (Sūra Hūd: 13-14)
Dievs saka:
„Vai viņi saka: „Viņš to izveidoja.” Saki: „Tad izveidojiet sūru kā šādu. Un sauciet palīgā ko vien spējat, izņemot Dievu, ja jūs esat patiesi.” (Sūra Jūnus: 38)
Dievs saka:
„Un ja jūs esat šaubās par to, ko Mēs nosūtījām Mūsu kalpam, tad atnesiet kādu sūru kā šādu, un pasauciet savus lieciniekus (palīgus), tik ne Dievu, ja jūs esat patiesi!
Bet, ja jūs to neizdarīsiet – un jūs to nekad neizdarīsiet! – tad sargieties no Uguns, kura sagatavota neticīgajiem, par kuras malku būs cilvēki un akmeņi!” (Sūra al-Bakara: 23-24)
Tāpēc tas nav vienkārši kvalitātes jautājums – tam nebūtu pat jābūt vienādā vērtībā. Svarīga ir tikai līdzība. Izaicinājums ir sasniegt Kurāna literārā skaistuma, cēluma un grandiozitātes ziņā līdzīgu darbu, tajā pašā laikā arī atdarinot Kurāna īpašajā stilā.
Ir iespējams mākslīgi imitēt Kurāna stilu un daudzi cilvēki ir veiksmīgi to darījuši, bet visi šie mēģinājumi, sākot no Museilima laika līdz pat mūsdienām, ir izrādījušies muļķīgi un absurdi, un nereti ir izsaukuši smieklus un izsmieklu. Tāds ir vienprātīgs visu to cilvēku vērtējums, kas jebkad ir dzirdējuši vai lasījuši šos mēģinājumus.
[Islammuslim piezīme: Museilima Melis bija viltuspravietis, kurš savā apgabalā pasludināja sevi par pravieti līdzās Muhammedam dēvējot sevi par "Museilima, Allāha pravietis". Muhammeds viņu nodēvēja par "Museilima Melis". Museilima Melis savā ciltī, kura virspusēji bija pieņēmusi Islāmu, atcēla lūgšanas, atļāva apreibinošos līdzekļus un ārpuslaulības attiecības. Savā dzejā sludināja savu cilti. Daļa viņa cilts viņam sekoja nacionālu iemeslu dēļ, vienlaikus atzīstot, ka viņš nav nekāds pravietis. Kad uz viņa pārvaldīto Jamāmas reģionu (Arābijas pussalas centrs) ieradās muslimu armija, Museilimai nācās atvadīties no galvas.]
Līdzīgi personai, kas raksta arābiski, ir iespējams radīt izcila līmeņa literāro darbu, un visaizkustinošākajā prozā vai dzejā izteikt viscēlākās domas un jūtas, bet neviens nekad to nav darījis, lietojot Kurāna īpašo stilu.
Cik nenotverams ir izrādījies šis stils! Kurāns nav rakstīts ne arābu valodas prozā, ne atzīts kā arābu valodas dzeja. Kurāns nav sarakstīts kā prozas un dzejas apvienojums, tas nav rakstīts nevienā no šiem izteiksmes veidiem. Tas ir unikāls. Tai pat laikā Kurāns ir iekšēji konsekvents, saglabājot savu unikālo stilu.
Tikai Kurānā ir sasniegts literārās izcilības augstākais līmenis, pat līdz tādam līmenim, ka tas noved cilvēkus līdz sajūsmai un asarām, kamēr vienlaikus tiek saglabāts unikālais stils.
Šis tad arī ir stingrākais pārbaudījums: uzrakstīt kaut ko tādā pašā stilā kā Kurāns un tai pat laikā radīt kaut ko, kas būtu līdzīgs kvalitātē un grandiozitātē.
Tomēr var argumentēt, ka rezultātu vērtējums vēl aizvien ir pamatots katra indivīda subjektīvajā literārajā gaumē. Tam var piekrist. Tomēr otra izaicinājuma daļa nosaka „pienest” lieciniekus, kas apliecinātu šo novērtējumu kvalitāti, ne tikai subjektīvi apgalvot, ka ir radīts līdzīgas kvalitātes darbs.
Vēstures gaitā cilvēki ir mēģinājuši rakstīt Kurāna stilā. Rezultāti vienmēr izrādījušies tik muļķīgi, ka neviens nav riskējis teikt, ka domā, šīs pūles būtu vienādas ar Kurānu literārajā vērtējumā. Iemesls, kādēļ neviens neuzdrošinās to darīt, nav bailes no atriebības, kā daži skeptiķi to ir teikuši, bet drīzāk bailes izskatīties kā pilnīgam idiotam.
Viens no agrīnajiem piemēriem ir:
Al-fīļ.
Māļ-fīļ?
Va mā adrāka māl-fīļ?
Lahu zanabun radhīļ va khurtūmun tavīļ.
Tulkojumā:
Zilonis.
Kas ir Zilonis?
Un kas liks tev zināt, kas ir zilonis?
Viņam ir izdēdējusi aste un garš snuķis.
Mēs varam piekrist, ka šis piemērs ir veiksmīgs Kurāna virspusējā stila atdarinājums. Skaidri redzams, ka tas ir veidots pēc Sūru al-Kāria un al-Hakka sākuma pantiem. Tomēr ar tādu piedāvājumu bagāžā, nav brīnums, ka cilvēki nelabprāt riskē ar savu reputāciju, lai apliecinātu šī piemēra literāro izcilību.
Mums būtu jāapstājas un jāpadomā: kādu citu literāro stilu mēs varam iedomāties, kurā būtu radīts nediskutējami izcils literārais darbs, bet tai pat laikā tas garantētu visnožēlojamāko neveiksmi ikvienam, kas mēģinātu tajā rakstīt.
Vispār tā nav slikta ideja rakstniekam censties pārspēt veiksmīgu stilu. Tomēr izaicinājumu - radīt kaut vienu nodaļu kāda ir Kurānā , kur īsāka nodaļa ir tikai trīs vidēja garuma panti - ir pierādījies neiespējami piepildīt .
Mums vajadzētu atcerēties, ka ne visi, kas runā arābu valodā, ir muslimi. Daudzi ir kristieši un jūdi. Ir arī ateisti. Viņi dzīvo visā pasaulē. Starp šiem arābiem - nemuslimiem ir izcili dzejnieki un prozas rakstnieki, kā arī nozīmīgi literārie kritiķi. Tomēr neviens no viņiem nav apgalvojis, ka viņi vai kāds cits būtu radījis literāro darbu, kas līdzinātos Kurānam gan stilā, gan kvalitātē.
Arābiski runājošajam tā ir acīmredzama lieta. Jebkurš arābs, kurš nolūkojas uz cilvēku mēģinājumiem rakstīt Kurāna stilā, parasti sāk smieties par šo mēģinājumu neveiklību vai banalitāti.
Arābiski nerunājošie to nevar pieredzēt tiešā veidā, tomēr viņi var pārliecināties, ka šādas nopietnas literārās pretenzijas nav bijušas.
Var piekrist, ka katrs literārais novērtējums ir subjektīvs. Tas radītu problēmu izaicinājumā, ja būtu tikai viens tiesnesis vai tiesnešu grupa, vai, ja būtu tendenciozs kritērijs kā „tiesneši var būt tikai Muslimu zinātnieki‘’.
Tomēr izaicinājumā nav nekādu ierobežojumu.
Vadošais starptautiskās arābu literārās kopienas un lielākās arābiski runājošās tautas daļas viedoklis ir, ka nekas tāds nav radīts, kas apmierinātu izaicinājumu. Tas ir objektīvs kritērijs.
Un Dievs zina labāk.
