islāms
Īss ievads Islāmā:
- 5 minūšu ievads Islāmā
- Nedaudz plašāk, bet īsi par Islāmu: no A līdz Z
- FAQ - Biežāk uzdotie jautājumi
- Biežākie pārpratumi un dezinformācija
- Kā atšķirt Dieva sūtīto reliģiju no cilvēku radītajām?
- Dieva reliģijas pieņemšanas un noraidīšanas skaidrojums
Kādēļ Islāms?
Džāfars Šeikhs Idrīss
Tulkojusi Fātima.
Kādēļ Islāms? Jautājums, kurš sākas ar „kādēļ”, prasa racionālu atbildi. Tomēr daudzi uzskata, ka nav iespējams sniegt racionālas atbildes uz ideoloģiskiem jautājumiem (ar vārdu „ideoloģija” šeit un turpmāk domāta ideju sistēma). Šie ļaudis ir pārliecināti, ka pievēršanās jebkurai teistiskai ideoloģijai pati par sevi ir iracionāla rīcība. Protams, nav noliedzams, ka daudzi cilvēki bez kādiem loģiskiem apsvērumiem pievēršas dažādām ideoloģijām un turpina pie tām turēties tikai un vienīgi tādēļ, ka uzauguši noteiktā sabiedrībā. Viņi pieņem ideoloģiju tāpat, kā pieņemtu paaudžu paaudzēs pirms viņiem valkāto tradicionālo apģērbu. Vai, piemēram, cilvēks var būt pilnībā nodevies nacionālistiskai ideoloģijai tikai tāpēc, ka tā viņam nodrošina tautas atbalstu un ļauj iegūt politisku varu.
Analizēsim divus plaši izplatītus viedokļus par sekošanu ideoloģijai. Pirmais no tiem, kā jau minēts, apgalvo, ka pievēršanās jebkurai ideju sistēmai, kas ietver sevī priekšstatu par kādu dievību, ir neapšaubāmi iracionāla. Šāds apgalvojums balstās uz uzskatu, ka visu šāda tipa ideoloģiju pamatpieņēmumi nav cilvēka prātam aptverami; tātad, visu šādu „pārliecību” pamatā jābūt iracionālām iedomām, nevis realitātei.
Citādam viedoklim piekrīt ļaudis, kas cenšas attaisnot savā „pārliecībā” ietvertās iracionālas idejas, vienkārši pasakot, ka cilvēka saprāts ir ierobežots; līdz ar to cilvēkam jāseko šīm idejām, vienkārši „ticot” bez liekiem jautājumiem. Viņuprāt, augstākajai realitātei jābūt savā būtībā iracionālai un līdz ar to mūsu prātam neaptveramai. Viņu ideoloģija jāpieņem jeb tai ir „jātic” bez saprāta līdzdalības un neuzdodot liekus jautājumus, lai iemantotu tāda vai citāda veida „pestīšanu”.
Ir grūti pieņemt šāda veida argumentus, jo mēs kā cilvēciskas būtnes vienmēr varam jautāt: „Ko gan citu vēl bez saprāta mums izmantot, lai iegūtu zināšanas?” Ja mums „jātic” kaut kam iracionālam (t.i., saprātam pāri stāvošam), kā, piemēram, būtnei, kas ir reizē gan mirstīga, gan nemirstīga, tad mēs nekādi nevaram šādu ideju apjēgt. Tāpēc ir tikai dabiski vēlēties, lai mūsu domāšanas un dzīves veids būtu balstīts vienīgi tādos konceptos, par kuru patiesumu iespējams pārliecināties.
Ja tagad atgriežamies pie pirmā viedokļa, redzam, ka tas apgalvo: mēs nevaram un mums arī nevajag ticēt kaut kam, ko mēs nespējam apjēgt. Tā kā šajā teikumā galvenais uzsvars likts uz vārdu „apjēgt”, nepieciešams definēt, ko īsti ar to saprotam. Patiešām, nav iespējams iegūt pietiekami precīzu priekšstatu par dažiem matemātiski vai zinātniski pierādītiem faktiem. Neviens nespēj reāli iztēloties un aptvert telpas izliekumu vai matemātiskās bezgalības konceptu, vai arī veidu, kā daži dzīvnieki uztver pasauli (piemēram, kā sikspārņi ar ultraskaņas palīdzību spēj „redzēt” tumsā). Tomēr mēs zinām, ka šie fakti ir patiesi, jo ir pietiekami daudz pierādījumu, kas tos apliecina, un nevis ticam tiem kādu saprāta neatbalstītu ideju dēļ. Tāpēc arī varam teikt, ka mēs tos patiesi apjēdzam.
Runājot par vienu, visu zinošu esamību, kas radījusi Visumu, ir skaidrs, ka šādu esamību reāli iztēloties mēs nespējam; ir acīmredzams, ka tā nevarētu līdzināties nekam citam Visumā, jo tai būtu jābūt neierobežotai telpā un laikā. Šāda viena augstāka saprāta esamības pierādījumi rodami dabā, un nekas mūs nekavē tos pētīt, tātad šāds uzskats ir racionāls. Tas, kurš šo sapratis un pieņēmis, var doties tālāk un meklēt atbildi uz jautājumu: kādēļ Islāms?
Viena no smagākajām ateisma ideoloģijas problēmām ir nespēja izskaidrot Visuma norisēs saskatāmo saprāta darbību. Vēl viena problēma – tā sliecas atņemt dzīvei jebkādu jēgu. Turklāt mēs zinām, ka cilvēkiem raksturīga dabiska tieksme pēc taisnīguma, taču ateisms pilnībā noliedz augstāko radītāju un to, ka kaut kas turpinās arī vēl pēc nāves, kas savukārt noved pie pretrunas un nekonsekventas rīcības: no vienas puses cilvēks tiecas būt taisnīgs, bet no otras – negodīgs, lai „paņemtu no šis pasaules, cik daudz vien iespējams”. [Ja ikviens turētos pie šāda principa, sabiedrība, kādu mēs to pazīstam, vispār nepastāvētu. Piemēram, pieņemsim, ka visi tie, kas grib „paņemt, cik daudz vien iespējams”, ķertos pie zagšanas. Tādā gadījumā neviens vairs neko neražotu, pat pārtiku ne, jo vai gan vērts pūlēties, lai pārējiem būtu ko nozagt? Izskatās, ka rīcības modelis „paņemt, cik daudz vien iespējams” lemts neveiksmei, vai ne? Un kādēļ gan lai uz šīs pašas idejas būvēta uzskatu sistēma izrādītos dzīvotspējīgāka?]
Kopumā ņemot, pastāv triju veidu teistiskās ideoloģijas: uz atklāsmi balstītās, izkropļotās (t.i., tās, kuras sākotnēji balstījušās atklāsmē) un cilvēka izdomātās. Viegli saprast, kādēļ dzīvesveidam, ko mums ieteicis Visuma Radītājs, dodama priekšroka, salīdzinot ar cilvēka veidotām ideoloģijām. Ja kāds jautājumā par svētīgo un kaitīgo vēlas sekot Tā padomam, Kurš radījis Visumu un visu, ko tas sevī ietver, tad gudrāk tomēr būtu sekot informācijai, kas nākusi no šī Radītāja un saglabājusies neskarta, nevis tai, kuru sagudrojis vai izkropļojis cilvēks.
Tās ideoloģijas, kuras sakās esam atklāsmē balstītas, viegli pārbaudāmas dažādiem paņēmieniem, no kuriem pirmais un svarīgākais – saskanīguma jeb konsekventuma pārbaude. Mums jāmeklē divu veidu saskaņa: iekšēja un ārēja. Iekšējā saskaņa nozīmē, ka viens izteikums grāmatā nedrīkst būt pretrunā ar citu izteikumu tajā pašā grāmatā. Ārējā saskaņa savukārt nozīmē, ka grāmatā atrodamais apgalvojums nedrīkst būt pretrunā ar mums zināmajiem faktiem, neatkarīgi no tā, vai šie fakti piederīgi psiholoģijas, fizikas, ķīmijas, vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas vai citai sfērai. Pamēģiniet, izmantojot šo pārbaudes paņēmienu, apsvērt vissvarīgāko patiesību, ko visas iespējami atklāsmē balstītās ideoloģijas sludina, tas ir, Dieva pastāvēšanu un Viņa pilnīgās īpašības. Visas šīs ideoloģijas Dievu uzskata par visu zinošu, žēlsirdīgu, mūžīgu utt. Tomēr dažas grāmatas netieši norāda, ka Dieva zināšanas ir ierobežotas un nepilnīgas, sakot, ka, piemēram, cilvēks piekrāpa Dievu. Pretstatā tam Kurāns sniedz mums nevainojamu visu zinoša Visuma Radītāja ideju.
Tālāk varam pievērsties nākamajai - autentiskuma - pārbaudei. Mums jāuzdod jautājums, vai mums šodien pieejamā Rakstu versija ir tā pati, ko cilvēcei sūtīja tās Radītājs. Iepazīstoties ar Islāma vēsturi, kļūst skaidrs, ka mūsu dienās Kurāns ir precīzi tāds pats, kā pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, kad tas tika atklāts un tā teksts gan uzticēts daudzu cilvēku atmiņai, gan pierakstīts.
Nākamais aspekts, ko mums vajadzētu pārbaudīt, ir vispusība (~visaptverība). Patiesi vispusīgai ideoloģijai, kuru cilvēcei devis pats Visuma Veidotājs, būtu jāapraksta vissvētīgākā sistēma visās dzīves sfērās, ieskaitot politiku, ekonomiku, medicīnu, sociālo un apkārtējās vides aizsardzības sfēru.
Visbeidzot mēs varētu izmantot universalitātes pārbaudi. Ir taču skaidrs, ka vēsturiski un ģeogrāfiski ierobežota ideoloģija nevar būt tikpat laba kā tāda, kas piemērota visai cilvēcei neatkarīgi no vietas un laika.
Ja kāds objektīvi izmanto universalitātes, vispusības, autentiskuma un, pāri visam, saskanīguma kritēriju, viņš atklās, ka Kurāns ir unikāls un izpētes vērts. Interesanti piezīmēt, ka arī pašā Kurānā ieteikta augšminētā pieeja. Piemēram, 4. sūras 82. ājatā teikts: Vai viņi patiešām neapsver Kurānu? Ja tas būtu no kāda cita kā Dieva, viņi droši būtu atraduši tur daudz pretrunu.
