islāms
Islāms (Īss ievads Islāmā):
- 5 minūšu ievads Islāmā
- Nedaudz plašāk, bet īsi par Islāmu: no A līdz Z
- FAQ - Biežāk uzdotie jautājumi un sastopamie pārpratumi
- Kā atšķirt Dieva sūtīto reliģiju no cilvēku radītajām?
- Dieva reliģijas pieņemšanas un noraidīšanas skaidrojums
Islāms (5 minūšu ievads Islāmā)
Islāms ir Dieva norādītā reliģija un dzīvesveids, kurā pielūdz un paklausa tikai Dievu. Tikai Radītāju un nevis radību. Islāms nesākās ar Muhammadu, viņš bija pēdējais un nevis pirmais Islāma pravietis. Islāms sākās ar pirmo cilvēku - Ādamu. Islāms bija visu Dieva praviešu reliģija. Ābrahāms vai Noass nebija ebreji vai kristieši. Viņu ticības uzskati bija īsts un neviltots monoteisms un viņu dzīvesveids bija padevība Dievam. Un arābiski, šī "Brīvprātīgā Padevība Dievam" saucas "ISLĀM". Mozus nebija jūdaists, viņš bija Dievam padevīgais monoteisma pravietis . Jēzus nebija kristietis, viņš bija Dievam padevīgais monoteisma pravietis. Dieva praviešiem reliģiskie rituāli un sociālie likumi varēja atšķirties, bet ticības uzskati vienmēr bija tie paši.
Bet Islāms nesākas ar to, ka kāds uzskata, ka ir Viens Dievs. Nē. Islāms - īsts monoteisms sākās tad, kad kāds sāk rīkoties atbilstoši saviem uzskatiem un sāk pielūgt un paklausīt tikai Dievu. Tad ir īsts monoteisms un Islāms.
Islāmā tic, ka tikai Dievs ir
pielūgsmes vērts. Tas nenozīmē, ka "nepastāv" citi
pielūgsmes objekti. Jo kādam viņa pielūgsmes objekts ir
Kārlis Markss, kādam Buda, kādam Mao, kādam Pāvests, kādam
libertisms, kādam viņa sieva, bērni, mīļākā vai viņš pats.
Ja Dievs norādīja, ka tas un tas ir aizliegts, bet tas un
tas ir atļauts, tad pretējā paklausīšana, kad to saka
Pāvests, Markss, sieva vai pats, tas nozīmē paņemt to par
partneri Dievam un pielūgt un paklausīt to līdztekus Dievam. Islāmā pielūdz tikai Dievu. Jēzus bija
ebrejs, kurš runāja aramiešu valodā. Viņš nesauca Dievu par
Dievu, God, Gott, Bog, Dios, Theos vai Zevs. Viņš Dievu
sauca "Allāha". Tāpēc nebūt nav jābrīnās par vārdu "Allāhs".
Šis vārds ir arābu valodas gramatisks apvienojums no "al
ilāha", jeb "vienīgais, kurš ir pielūgsmes vērts".
"ilāha" ir tas pats ebreju "eloh-īm". Dievs sūta Dieva praviešus, no kuriem
pēdējais bija Muhammads (arābiski - "slavinātais" un
"(Dieva) slavinātājs"). Dieva praviešu loma ir tālāk nodot
vēsti un paskaidrot to pareizo izpratni. Viņi ir Dieva
parādīti piemēri, uz kādu atdarināšanu ir jācenšas. Dieva
pravieši ir brīvi no viņiem veltītajiem apmelojumiem Vecajā
Derībā. (Piedzeras un pārguļ ar savām meitām, krīt neticībā,
slepkavo, nodarbojas ar burvestībām utt.) Islāmā ir 6 galvenie ticības
pamatuzskati. Tie ir ticība Vienam Dievam, ticība Dieva
eņģeļiem, Dieva sūtītajām (oriģinālajiem) rakstiem, Dieva
praviešiem, Nākamajai Dzīvei, un Dieva varai noteikt
realitāiti neizslēdzot cilvēka brīvo izvēli (kodars). Lai cilvēki varētu būt veiksmīgi Dieva
kalpi šajā dzīvē, Dievs ir norādījis metodes ar kurām sevi
uzlabot un attīrīt. Tās ir Islāma 5 pamatprakses. Tie ir
ticības apliecinājums, rituālā lūgšana, žēlastības nodoklis,
Ramadāna gavēnis un Svētceļojums uz Meku. Šīs un citas Islāma prakses nav tukši
rituāli, bet gan tiek izpildīti ar izjušanu sirdī un pareizo
nodomu. Tikai tad tie skaitās un strādā cilvēka uzlabošanā. Muslimi nav perfekti cilvēki un Dievs
no viņiem to nemaz negaida un neprasa. Vienīgais kas ir
jādara - jācenšas, un jānožēlo savi grēki. Dievam nevajag
asiņu lai piedotu. Dievs piedod katru patiesu nožēlu. Dievs
ir piedodošs un Dievam nevajag asinis lai piedotu. Pietiek
ar patiesu nožēlu, nodomu mainīties, sliktā nosodīšanu un,
ja iespējams, tad posta izlabošanu. Muslimi (arābiski -
(Dievam) padevīgie) nenonāk Paradīzē dēļ saviem darbiem, jo tie paši par sevi nav pat tā vērti, lai "nomaksātu" kaut vai tādu vienu Dieva svētību kā redze. Muslimi nonāk Paradīzē dēļ Dieva žēlastības. Dievs ieskaita muslimu labos nodomus
dēļ viņu ticības savā ļoti žēlastīgajā sistēmā. Tajā tiek daudzkārtīgi atalgoti labie nodomi un darbi, un lielākoties piedoti sliktie darbi.
Paradīze ir "atalgota" dāvana par ticību un tās izpausmēm
cenšoties šo ticību ieviest savā dzīvē. Šo uzskatu un prakšu cilvēki veido
vienu kopēju Dievam padevīgo brālību, kura ir globāla un
vispārcilvēciska, un stāv pāri nacionālajām un valstiskajām
robežām.
Nedaudz plašāk, bet īsi par Islāmu: no A līdz Z
Taps
Citi Islāma ievadi un pamatinformācija:
FAQ - Biežāk uzdotie jautājumi un biežāk sastopamie pārpratumi
Dažādi biežāk uzdotie jautājumi par Islāmu un muslimiem. Jautājumi no dažādām auditorijām un dažādiem sapratnes līmeņiem. Tie tiešām ir daļa no biežāk uzdotajiem vai dzirdētajiem jautājumiem (uz kuriem var pietiekami īsi atbildēt) un nevis "Kas ir Islāms?" vai "Kas ir Allāhs?" un tamlīdzīgi ievadjautājumi.
Jautājumi:
Vai Islāms nozīmē "miers"?
Pareizi ir "Islāms" vai "Islams"?
Kāpēc jūs sakāt "muslims", "muslima", "muslimi", "muslimas" un nevis "musulmanis", "musulmane" utt.?
Vai muslimi pielūdz to pašu Dievu ko kristieši un jūdaisti?
Kāpēc ne visi muslimi ir teroristi, bet visi teroristi ir muslimi?
Vai Islāms atļauj spridzinātājus-pašnāvniekus?
Vai Islāms atļauj uzspridzināt (nogalināt) civiliedzīvotājus?
Kāpēc muslimi nav nosodījuši 9/11?
Vai muslimam ir pienākums nogalināt nemuslimu?
Islāms izplatījās uzspiežot to iekarotajām tautām?!
Vai muslimi apspiež sievietes?
Kāpēc muslimu sievietes valkā galvassegu?
Ja jau Islāms ir tāds foršs, tad kāpēc muslimu valstis ir tik nabadzīgas un briesmīgas daudzos aspektos?
Bet ja Islāms ir tāda lieliska reliģija un dzīves sistēma, tad kāpēc muslimi paši to nepraktizē?
Vai muslimi cer nokļūt Paradīzē savu labo darbu dēļ?
Vai tikai muslimi nokļūs Paradīzē?
Kāpēc muslimi neēd cūkgaļu?
Vai Islāmā ir aizliegta mūzika?
J. Vai Islāms nozīmē "miers"? A. Nē un jā. Arābu valodā vārdi būvējas
citādi nekā indoeiropiešu valodās. Tie ir būvēti uz vārda sakni.
"islām" ir būvēts uz sakni "slm". "islām" nozīmē "padevība", bet
blakus ir citi no šīs saknes "slm" atvasināti vārdi. Arī
"salām", kurš nozīmē "miers". Tā "islām" primārā nozīme ir "(brīvprātīg)
padevība (Dievam)". Un cik tālu Islāms nozīmē "miers", tas nav
domāts kā pacifisms. Tas nav domāts kā miers ar tiem, kuri
bombardē tavas mājas. Tas ir miers attiecībās ar Dievu un savu
patieso tīro būtību. J. Pareizi ir "Islāms" vai "Islams"? A. Pareizi ir "Islāms", jo tā tas atbilst
arābu valodai.
الإسلام J. Kāpēc jūs sakāt "muslims", "muslima",
"muslimi", "muslimas" un nevis "musulmanis", "musulmane" utt.? A. Tāpēc, ka tā tas atbilst oriģinālam un
nevis caur piecām valodām atnācis brīnums. "muslim" ir no "mu+slm"
(mu+Islāms, - Islāma veicējs), tāpēc arābu valodā "muslim"
neizskatās kā tāls vārds no "Islām". Tāpat mēs sakām
"masdžida" un nevis "mošeja". "Allāhs" un nevis "Allahs".
Visi latviešu muslimu vidē lietotie Islāma termini tiek veidoti
skatoties uz oriģinālvārdu. Tam nav saistības ar angļu valodu kā
to daži domā. J. Vai muslimi pielūdz to pašu Dievu ko
kristieši un jūdaisti? A. Jā, bet ar piebildi. Jā, tas
ir tas pats Ādama Dievs, Noasa Dievs, Ābrahama Dievs, Mozus
Dievs, Jēzus Dievs. Visi Dieva pravieši pielūdza vienu un to
pašu Dievu. Bet tie, kuri dēvējas par praviešu sekotājiem, viņi
var būt ar citu nekā pravieša ticības uzskatiem par Dievu.
Pravieša atstātā informācija par Dievu var būt tikt sakropļota
un sagrozīta prom no pareizajiem ticības uzskatiem. Tā muslimi
(liela daļa jūdaistu un kristiešu tam piekrīt) uzskata, ka
mūsdienās esošie jūdaistu un kristiešu Svētie raksti nepārstāv
Dieva praviešus, bet gan ir atvasināti sagrozījumi vai vispār
malējas filozofijas. Tā muslimi pārmet jūdaistiem, ka viņu
ticības uzskati un prakses vairs neatbilst Mozus un citu
praviešu ticības uzskatiem un praksēm. Un ka kristiešu ticības
uzskati un prakses neatbilst Jēzus ticības uzskatiem un praksei.
Runājot konkrētāk, muslimu ticības uzskati par Dievu atšķiras no
jūdaistu un kristiešu ticības uzskatiem. Islāmā Dievs ir
Vienīgais visa Radītājs, Uzturētājs, Kontrolētājs un
Pārvaldītājs. Radītājs ir brīvs no trūkumiem un vajadzībām un ir
citāds nekā radība. Radītājs nav kā cilvēks un nav vecs vīrs
mākoņos. Dievs neizskatās kā Ādams vai cits cilvēks, jo neradīja
Ādamu pēc Savas līdzības. Dievs ir pāri šādiem pielīdzinājumiem.
Muslimu skatījumā Dievs nav dzemdējis un nav dzemdināts, Dievs
nenogurst un neaizmieg, Dievs ir bez trūkumiem un ir pār katru
lietu varens. Muslimam ir šokējoša doma, ka Dievs ir cilvēks,
kas staigā pa zemes virsu. Tas taču ir pretēji Dieva konceptam,
ka Dievs varētu piedzimt sievietei starp kājām iznācis gļotains
un asiņains, tad 8. dienā apgraizīts, tad sūc pienu no mātes
krūts, pamazām iemācās galdnieka profesiju un beigās vēl Dievu
nogalina kaut kādi romiešu karavīri un ebreji! Dievs nav kādas
cilts vai tautas patrons, bet gan ir visas cilvēces Dievs.
Dievam nevajag asinis un kāda upuri lai piedotu, - ar patiesu
nožēlu ir pietiekami. Dievs nepieskaita cilvēkiem citu grēkus,
arī ne Ādama vai Ievas grēku. Islāmā nav iedzimtā grēka, - katrs
atbild par sevi un ja neesi palīdzējis citam grēkot vai citādi
neesi iesaistīts, tad par cita grēkiem tev nebūs jāatbild.
(Islāmā cilvēks ir radīts vājš un nevis grēcīgs, slikts vai
ļauns.) Islāmā Dievs nekļūdās un nenožēlo. Dievs nekad nav nožēlojis
cilvēku radīšanu, nekad nav baidījies, ka cilvēki varētu kļūt kā
dievi (!!!???), utt. Islāmā Dievs ir vienīgais likumīgais Likumu
noteicējs, Vienīgais, Kurš nosaka atļauto un aizliegto. Islāmā
Dievs ir Vienīgais, Kurš ir pielūgsmes tiesīgs. Islāmā
monoteisma izpratne ir daudz dziļāka nekā jūdaismā vai
kristietībā. Monoteisms (tauhīds) un pielūgsme-paklausība Dievam
(ibāda) ir divas kopsaistītas Islāma galvenās būtības. Par īstu monoteismu:
http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_uzskati/Ticiba_Dievam_monoteisma/Tauhid_kategorijas.htm Par
pielūgsmes-paklausības-kalpošanas Dievam konceptu Islāmā:
http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_praktizesana/Ibada/Pielugsmes_koncepts_islama.htm J. Kāpēc ne visi muslimi ir teroristi, bet
visi teroristi ir muslimi? A. Vispār tā īsti nav. IRA vai Basku
neatkarības cīnītāji un vēl simtiem grupu nav muslimi, bet gan
katoļi, protestanti, hinduisti, budisti, komunisti, anarhisti,
konsjūmeristi un komponisti. Bet tā kā mūsdienās muslimu
sabiedrības pārdzīvo ļoti smagus laikus un notiek tajās dažādas
cīņas pret dažādiem pretiniekiem. Daļa ir neatkarības kustības,
citas cīnās lai gāztu pretislāmiskus režīmus, kuri ir vairāk vai
mazāk visās muslimu valstīs. Tā kā šīs daudzās grupas nav
valstis, visbiežāk darbojas pagrīdē un to resursi ir ļoti
ierobežoti, tad tās nevar atļauties mūsdienu aviāciju,
stratēģiskās kodolzemūdenes un vēl pārējo, bet gan lētākos un
bagāto pretinieku nosodītās cīņas metodes. Dažkārt tās ir
pretislāmiskas un muslimi arī tās nosoda, bet citreiz ne. Un
vēsturiski jebkurš nevalstisks grupējums tiek saukts par
teroristisku līdz tam izdodas izcīnīt varu. Arī ASV
dibinātājtēvi Lielbritānijas skatījumā oficiālajā valodā bija
teroristi, nelikumīgi dumpinieki, avantūristi un noziedznieki. J. Vai Islāms atļauj
spridzinātājus-pašnāvniekus? A. Par šo metodi ir viedokļu domstarpības.
Islāmā ir kategoriski aizliegta pašnāvība un par to domstarpību
nav. Bet tie, kuri neuzskata, ka šāda metode ir aizliegta,
norāda, ka šie cilvēki nav pašnāvnieki. Pašnāvnieks ir indivīds,
kurš nevēlas vairs dzīvot un tāpēc pārtrauc savu dzīvi. Savukārt
šie spridzinātāji vēlas dzīvot, bet viņi ir gatavi atteikties un
upurēt savu dzīvību cīņā pret apspiedējiem. Tie, kuri uzskata,
ka šāda metode nav aizliegta, norāda, ka muslimiem visbiežāk nav
iespēja panākt kādu rezultātu izņemot pašiem kļūt par raķeti vai
aviobumbu. Standarta kaujā ar kalašņikovu pret tehnoloģiski
pārāko pretinieku nekāda rezultāta izņemot tā paša un citu
indivīdu nāvi. Tādejādi, viņuprāt, tiek novērst lielāks ļaunums
nekā izdarīts. Tiek piesaukti arī vēsturiskie precedenti
agrīnajā Islāma vēsturē, ka ir bijušas atļaujas individuāliem
karavīriem mesties ienaidnieka karaspēka pūlī un cīnīties tajā
un līdz tiek sakapāts ar ienaidnieka zobeniem. Toties tiek
panākta ienaidnieka gara vājināšanās, ja tiek redzēts, ka
pretinieks no mirt nebaidās un pat viens muslims var izraisīt
tādu apjukumu un problēmas. Tomēr tie, kuri uzskata, ka šāda metode ir
aizliegta, norāda uz šīs analoģijas neatbilstību. Jo tas
karavīrs tika ienaidnieku roku nogalināts, vienkārši nostādot
sevi bezcerīgā situācijā. Savukārt, tas kurš sevi uzspridzina,
viņš sevi nogalina ar paša rokām. Bet sevis paša nogalināšana ir
skaidri aizliegta Kurānā, un vēstnesis Muhammeds norādīja, ka
tas, kurš sevi pats nogalina, Ellē mūžīgi sevi nogalinās tieši
tajā pašā veidā. Rodas iespaids, ka pirmais viedoklis ir
vājš un tiek pieņemts dēļ izmisuma, kad tehnoloģisko un
finansiālo resursu atšķirības dēļ, nevar atrast citu metodi kā
rezultatīvi (un nepašnāvnieciski) cīnīties ar ienaidnieku. J. Vai Islāms atļauj uzspridzināt
(nogalināt) civiliedzīvotājus? A. Nē, tas ir skaidri aizliegts. Bet ne
vienmēr tie, kuri ir saukti par civiliedzīvotājiem, tādi ir. Ja
kāds intensīvi un vēl jo vairāk militāri palīdz ienaidniekam
(policija, slepenie dienesti, apgādes ķēdes, rekrūši, citi
nodevēji utt.) tad tie nav civiliedzīvotāji. Arī citas grupas,
kuras faktiski ir ienaidnieka kareivji brīvvaļā (automāts mājas
skapī un var tik mobilizēts stundas laikā), diez vai ir
civiliedzīvotāji, pat ja uzvilkuši t-kreklu. J. Kāpēc muslimi nav nosodījuši 9/11? A. Ir nosodījuši līdz nelabumam. Gluži
vienkārši tās nav interesantas ziņas un tās nenokļūst laikrakstu
pirmajās lapās, ja vispār nokļūst. J. Vai muslimam ir pienākums nogalināt
nemuslimu? A. Protams, ka ne. Tas būtu diezgan
savdabīgi. Jo muslims taču var apprecēt kristieti vai jūdaisti.
Tad ko, apprec un kā jaunlaulātie aizver mājas durvis, tā vīrs
nogalina sievu? J. Islāms izplatījās uzspiežot to
iekarotajām tautām?! A. Šo nejēdzīgo apgalvojumu viduslaikos
izdomāja baznīca, lai kaut kā izskaidrotu kāpēc kristieši
Ziemeļāfrikā, Ēģiptē, Sīrijā un citur atstāja kristietību par
labu Islāmam. Šis apgalvojums jau sen ir vēsturnieku noraidīts
kā viens no nejēdzīgākajiem uzskatiem, kuru par nopietnu
uzskatīja viduslaiku vēsturnieki. Muslimi iekaroja daudzus
reģionus, bet neuzspieda esošajiem savu reliģiju. Kurānā
reliģijas uzspiešana ir skaidri aizliegta. Tā ir bezjēdzīga
nodarbe, jo reliģiskie uzskati ir brīva izvēle, kurš grib
maldus, to gaismā neiegrūdīsi. Muslimu iekarotajos reģionos
Islāma pieņemšana lielākoties bija lēns daudzu gadsimtu process.
Daudzos reģionos tas vēl turpinās. 100 gadus pēc tam, kad
muslimi bija Ēģipti, tajā bija 10-15% muslimu. 400 gadus vēlāk,
Krusta gājienu laikā muslimi bija nedaudz vairāk par pusi.
Mūsdienās to ir aptuveni 90%. Muslimi valdīja 800 gadus Spānijā,
līdz spāņu katoļu valstis iekaroja muslimu valstis. Daudzi
muslimu arābi, berberi un spāņi devās bēgļu gaitās uz
Ziemeļāfriku. Tie, kuri palika un cerēja, ka tiks atjaunota
muslimu vara, tie saskārās ar inkvizīciju. Muslimi valdīja pār
lielāko daļu Indijas 700 gadus un muslimi tur ir minoritāte. Un
ir tādi muslimu reģioni, kuri kļuva par muslimu apdzīvotiem, lai
gan neviena muslimu armija to neiekaroja. Viņi pieņēma Islāmu no
tirgotājiem, misionāriem, laulību ceļā. Tādi reģioni ir
Indonēzija, Malaizija, Dienvidfilipīnas, Dienvidindija, lielākā
daļa Rietumāfrikas, Centrālāfrikas un Austrumāfrikas. Arī,
piemēram, Kazaņas tatāri. J. Vai muslimi apspiež sievietes? A. Neapspiež! Spaida! Šis Rietumu mēdijos
izveidotais jautājums ir necieņa pret muslimu sievietēm. Viņas
tiek parādītas kā stulbas vistas, kuras dauza debils vīrišķis.
Un vienlaikus par šo jautājumu visvairāk runā tie paši FOX NEWS
kanāli, kuri uzgavilē, kad Izraēla vai ASV bombardē šīs pašas
sievietes viņu pašu mājās. Ja tā būtu taisnība, tad kāpēc 90-95%
no Latvijā Islāmu pieņemošajiem ir sievietes? (Eiropā un ASV šis
skaitlis ir 70-90%.) Par to vai viņas tiek apspiestas, to taču
var uzdot pašām muslimu sievietēm šeit pat latviski latviešu
muslimu forumā, kurā dominē tieši latviešu muslimas. Nevajag šos
jautājumus uzdot kādam onkulim ar ebreju uzvārdu Izraēlā vai
ASV. To vajag jautāt pašām muslimām. Protams, ka pastāv arī
negatīvas lietas kādās Islāmu ignorējošās sabiedrībās, bet nevar
pārmest Islāmam tās lietas, kuras tiek veiktas ignorējot Islāma
norādījumus. J. Kāpēc muslimu sievietes valkā
galvassegu? A. Tāpēc, ka Dievs ir to norādījis kā
tikumības lozungu, kā karogu, ka viņa ir tikla un ticīga
sieviete un nav ieinteresēta pirmslaulības vai ārpuslaulības
sakariem. Šī galvassega ir daļa no muslimu sieviešu apģērba
publiskajai videi. Tas netiek nēsāts mājās vīra, bērnu, tuvo
radu un citu sieviešu klātbūtnē. Arī vīrietim ir Islāmā noteikti
ģērbšanās noteikumi, bet tie ir vieglāki, jo vīrietis ir citāds
nekā sieviete. Pusplika sieviete vīrieša prātu ietekmē
nesalīdzināmi vairāk kā puspliks vīrietis. Ja nu lasītājs
nepiekrīt, ka sieviešu un vīriešu ķermeņi un domāšana atšķiras,
tad jau laikam viņam jāatgriežas lasīt
www.politika.lv rakstus. J. Ja jau Islāms ir tāds foršs, tad kāpēc
muslimu valstis ir tik nabadzīgas un briesmīgas daudzos
aspektos? A. Tāpēc, ka mūsdienu muslimi ir lielā mērā
meļi un nejēgas, un lielākoties muslima parodijas. Starp viņiem
ir arī normāli, labi un izcili muslimi. Starp viņiem ir tādi
cilvēki, ka rietumnieks pat nenojauš, ka pastāv tādi eņģeļi,
bet tos tūristi nesatiek. Mūsdienu muslimu pasaule ir tik
ačgārna Islāmam, ka tie, kuri uzzina par Islāmu, ir ļoti dusmīgi
uz "muslimiem", kuri ir noslēpuši tādu dārgakmeni, kuru ne paši
lieto, ne citiem ir pateikuši, ka viņiem tas ir. Tāpēc svarīgi
ir saprast, ka mūsdienu muslimu sabiedrības nav Islāma spogulis. J. Bet ja Islāms ir tāda lieliska reliģija
un dzīves sistēma, tad kāpēc muslimi paši to nepraktizē? A. Kādas attiecības veidot ar Dievu, ir
katra indivīda paša izvēle. Ja kāds negrib būt pareizās
attiecībās ar Dievu, tad Dievs viņu nespiež. Šīs attiecības ir
brīva izvēle. Lai šīs attiecības uzturētu pareizajā veidā,
vajadzīga ir piepūle. Gan piepūle izvairīties no grēkiem, gan
piepūle nožēlot tos grēkus, kurus vājais cilvēks sastrādā, kad
pakrīt. Savukārt, ja cilvēks sevi nesargā no grēkiem, un
neattīrās no tiem ar patiesu nožēlu, tad viņš pazaudējas savās
iegribās un iedomās.
J. Vai muslimi cer nokļūt Paradīzē savu labo darbu dēļ? A. Nē, pretēji tam, ko apgalvo
"Islāma eksperti" no kristiešu puses (sākot jau ar
Mārtiņu Luteru!), Islāmā neuzskata, ka
cilvēks var iekļūt Paradīzē savu labo darbu dēļ. Islāmā
uzskata, ka cilvēka labie darbi tomēr nav pietiekami vērtīgi lai
pat būtu vērti tādas Dieva dāvanas kā redze. Nemaz nerunājot par
visām citām Dieva dāvanām, kuras mēs saņemam katru sekundi esot
Dieva aprūpēti. Islāmā ticīgie ieiet Paradīzē dēļ Dieva
žēlastības, jo viņu darbi vien nav tā vērti. Vienlaikus Islāmā
uzskata, ka labi darbi ir ticības auglis, un ka ticība izraisa
labus darbus, savukārt nenožēlotie grēki mazina ticību. Un jo
vairāk indivīds krāj nenožēlotus grēkus, jo grūtāk viņam ir
vērsties patiesi pie Dieva. Tā Islāmā redz, ka ticība ir
saistīta ar labiem darbiem. (Pat kristietībā Pāvils apgalvo, ka
ticība bez darbiem ir mirusi. :-) ) J. Vai tikai muslimi nokļūs
Paradīzē? A. Visās reliģijās sola: "Esat ar
mums un mēs jums garantējam Paradīzi." Islāmā ir nedaudz citādi.
Mēs garantēt varam tikai Elli. Jo arī tas, ka esi muslims,
nenozīmē, ka esi lielisks cilvēks. Ir robeža, ka muslims vairs
nav muslims, bet grēkošana nepadara par nemuslimu, kamēr vien
sirdī ir kaut nedaudz ĪSTAS ticības. Toties, ja esi šāds
draņķīgs muslims, tad var sanākt tā, ka Tiesas Dienā tev ir
piespriesta Elle. Uz kādu laiku, un tikai tad Paradīze. Dievs
piedod katru PATIESI nožēlotu grēku, un cilvēks var būt Tiesas
Dienā tīrs, ja vien ir PATIESI nožēlojis grēkus. (Un, protams,
grēku nožēla ir jāveic vēršoties pie Dieva un nevis melnsvārča.)
Un būs Tiesas Dienā arī cilvēki, kuri nāks ar nenožēlotiem
grēkiem un Dievs viņiem piedos tos visus vai daļu. Bet tā nav
kārtīga muslima attieksme, ka viņš ir bezrūpīgs pret sevi Tiesas
Dienā. Jo Dieva Vēstnesis Muhammeds teica: "Divas lietas neies
kopā: Kas baidījās Šajā dzīvē, tas nebaidīsies Tiesas dienā. Un
kas nebaidījās Šajā dzīvē, tas baidīsies Tiesas dienā." Pareizā
muslima attieksme ir: mīlēt Dievu, baidīties no Dieva dusmām
(nebūt kā tiem bezkaunīgajiem, kuri uztver Dievu kā savu kabatas
lelli, čomu un kalpu), un cerēt uz Dieva žēlastību par savām
kļūdām. Muslimam ar šādu attieksmi un ticību Paradīzi ir
apsolījis Dievs. Savukārt nevar uzturēt sliktas
attiecības ar Dievu ("uzturēt attiecības ar Dievu pēc saviem
noteikumiem") un tad nomirstot prasīt kaut kādu algu, lai gan
dzīvē netika dzīvots pateicības stāvoklī par to visu ko Dievs
nepārtraukti dod cilvēkam šajā dzīvē. Dievs nepārtraukti darbina
un atražo cilvēka ķermeni un apkārtējo vidi. Neviens vecāks
nerūpējas pat triljono daļu no tā kā par cilvēku rūpējās Dievs.
Bet mēs esam šokēti, kad bērni izrāda nepateicību vecākiem. Bet
neesam šokēti, kad izrāda nepateicību Dievam? Un vēl Paradīze
pienākoties? Dievs negaida no cilvēka neko daudz. Tik
vien, cik katrs ir spējīgs, ja pārkāpj savu iedomību, ego un
tukšu pašlepnumu. Dievs gaida no cilvēka patiesu nožēlu un
cenšanos būt patiesai un labai Dieva radībai. (Tas, kādai ir
jābūt patiesam un labam cilvēkam, to nosaka Dievs, nevis
attiecīgā cilvēka ego un iegribas.) Tas arī viss. Tas arī ir skaisti atalgots šajā dzīvē un dāsni atalgots Nākamajā dzīvē. J. Kāpēc muslimi neēd cūkgaļu? A. Cūkgaļa un daudzas citas nav Dieva
atļautas. Jēzus arī neatļāva. Pat skatoties Bībelē, Jēzus nekur
to neatļauj, bet visur atgādina ievērot reliģiskos likumus.
(Cūkgaļas atļaušana nāk no Jēzu nekad nesatikušā Pāvila
filozofijas, kurā viņš aicināja atteikties no jūdaisma likumiem,
lai gan tos ievērot norādīja Jēzus.) Daudzi nemuslimi uzskata, ka muslimi neēd
cūkgaļu, jo Arābijas reģionā bija maz kurināmā, lai pietiekami
izceptu cūkgaļu un izvairītos no parazītiskām saslimšanām. Vai
arī tāpēc, ka cūku audzēšana ir resursu ietilpīga nodarbe un
Tuvajos Austrumos tam nav pietiekami resursu. Vai arī tāpēc, ka
cūkas gaļa ir neveselīga. Vai arī tāpēc, ka cūka ir smirdīgs
dzīvnieks (un arī Latvijā cilvēki negrib dzīvot blakus dāņu
uzceltajām cūku fermām). Vai arī tāpēc, ka cūka ēd savus mēslus,
var arī apēst sivēnu vai arī taisa dubļu/sūdu vannas. Bet tas nav iemesls. Iemesls ir tāds, ka
Dievs aizliedza un muslimi paklausa. (Protams, mūsdienās lielākā
daļa muslimu nav nekādi Dieva klausītāji, un lielākoties
cūkgaļas neēšana ir dēļ kulturālā pretīguma.) J. Vai Islāmā ir aizliegta mūzika? A. Lai arī liela daļa muslimu ir lieli
mūzikas fani, un ir pat izgudrojuši daudzus instrumentus,
ieskaitot, ģitāras vecmāmiņu, tomēr Islāmā mūzika ir aizliegta.
Islāmā ir atļauta dziedāšana, kura var tikt pavadīta ar noteikta
veida tamburīnu. Mūzika galu galā tomēr ir racionālismu
izslēdzošs apreibināšanās veids, kurš izraisa atkarību. Un
mūzika nav nekas labs. Ja mūzika būtu kaut kas labs, tad tās
radītāji būtu labākie no cilvēkiem. Bet paskatieties kādi ir
mūziķi! Sabiedrības padibenes un morāles nabagi! Narkomāni,
alkoholiķi, geji, maukas, plus vēl kāds izdara pašnāvību. Ja
mūzika būtu kas labs, tad mūziķi būtu labākie cilvēki. Bet
acīmredzamais ir pretēji. Īsti muslimi neklausās mūziku, jo tas
ir Dieva aizliegts apreibināšanās un neracionālu emociju ieguves
veids.
Uzklikšķini, lai lasītu atbildes
Raksti ar plašākām atbildēm uz biežāk uzdotajiem jautājumiem:
Kā atšķirt Dieva sūtīto reliģiju no cilvēku radītajām?
Daudzi no mums vēlas atrast pareizos uzskatus par Radītāju. Kāds gan Viņš ir? Ko Viņš no mums vēlas? Kāda ir dzīves jēga?
Uz pasaules ir daudzas reliģijas, vienas izmirst, citas nāk to vietā. Kuras ir patiesās? Tālāk nedaudz daži saprātīgi argumenti pēc kurām vērtēt reliģijas:
Islāmā cilvēkiem ir novēlēts izmantot viņu prātu, bet vienlaikus neaiziet iedomībā par tā spējām un nekļūdīgumu. Tāpēc šeit minēti pāris racionāli argumenti reliģiju vērtēšanā: 1) Vēsts universālums. Ja attiecīgā
reliģija ir ignorējusi visu cilvēci pirms noteikta laika posma,
tad tas izskatās pēc kādu indivīdu biznesa plāna. Pretstatā pārpratumam, Islāms nesākās ar
Muhammedu. Islāms arābu valodā nozīmē "padevība (Dievam)" un
šādas attiecības ar Dievu sludināja visi Dieva pravieši. Tā
Islāms bija jau Ādama un Ievas attiecības ar Dievu. Islāms runā
par milzīgu skaitu Dieva praviešu, kuri ir sūtīti jau no
cilvēces pirmsākumiem cauri visai vēsturei. Bet atšķirība bija
tā, ka faktiski visi pravieši sludinot universālo vispārcilvēces
vēsti un esot ar kopējiem un vienādiem ticības uzskatiem, tomēr
tika sūtīti noteiktam reģionam, jo ar viņiem nāca līdzi dažādi
vietējiem apstākļiem un laika posmam specifiski likumi. Tas
nenozīmē, ka ebrejiem sūtītie pravieši nebija universāli. Viņi
runāja par visas cilvēces ticības uzskatiem un visas cilvēces
vēsturi attiecībās ar Dievu (Ādams, Noass vai Ābrahams nebija
nemaz ebreji). Tomēr viņi bija sūtīti tieši pie ebrejiem ar
ebrejiem domātiem likumiem. Bet tas nemaina to, ka jebkurš
lokāls Dieva pravietis, bija daļa no globālā un universālā
procesa - Dieva attiecībām ar cilvēci. Savukārt Muhammads tika
sūtīts jau kā vispārcilvēces pravietis pēc kura jaunu praviešu
nebūs, un kura vēsts tiks saglabāta nesagrozīta. 2) Vēsts nav sagrozīta. Šis ir punkts, ar
kuru var norakstīt visas (izņemot Islāmu) vecās reliģijas. Tās
visas ir mainījušās. Minēšu vienkāršu piemēru. Baznīcā sanākušie
veic Dieva pielūgšanu. Dieva pielūgsme ir daļa no reliģijas. Bet
vai baznīcā veiktā Dieva pielūgšana ir tā pati, kas pirms 1500
gadiem? Protams, ka pilnīgi citāda. Un mūsu ēras 500. gadā
kristietības reliģiskie rituāli bija pilnīgi citādi kā Jēzus
reliģiskā prakse. Tātad, ja jau ir izmaiņas reliģiskajos
rituālos, tad jau reliģija ir izmainījusies prom no tā, ko tās
avots (pravietis Jēzus) mācīja. Tātad tā ir citāda reliģija kā
Jēzus reliģija. Jēzus nu tiešām nevalkāja zīda drēbes, zelta
krustus, nedziedāja baznīcas korī (kā man bērnībā bija tas
gods), neēda maizi, nedzēra vīnu, nepielūdza sevi vai savu māti
vai visādus svētos, un neskaitīja tās
katoļu/protestantu/pareizticīgo lūgšanas. Tātad, tā nav Jēzus
reliģija, bet gan cita reliģija. Jā, bāzēta nostāstos par Jēzus
dzīvi, bet tomēr cita. Lai slava Dievam, Islāmā ir saglabāti gan
ticības uzskati, gan oriģinālie raksti (Kurāns), gan rituālā
lūgšana kā to veica Dieva pravietis, gan viņa lūgšanu teksti un
viss pārējais milzīgā apjomā. 3) Monoteisms. Īsts monoteisms nozīmē ko
vairāk par apgalvojumu, ka attiecīgajā reliģijā ir viens Dievs.
Īsts monoteisms nozīmē, ka tiek atzīts, ka Dievs ir vienīgais
Radītājs, Uzturētājs un Pārvaldītājs. Īsts monoteisms nozīmē, ka
nevienam nav tieši tādas pašas īpašības un vārdi kā Dievam. Un
vissvarīgākais, ir tas, ka īstā monoteismā visa pielūgsme ir
tikai Dievam. Tas nozīmē, ka indivīds nevēršas ar lūgšanām vai
nožēlu pie kāda cita izņemot pie Dieva bez starpniekiem un
palīgiem. Un vēl viens svarīgs aspekts, kuru cilvēki parasti nav
apdomājuši: Ja Dievs ir vienīgais Radītājs, tad visa radība ir
atkarīga no Viņa un mēs redzam visapkārt, kā Dievs nosaka visu
lietu darbošanos, sākot ar vismazāko atoma daļu darbošanos un
likumiem. Tas, ka Dievs ir visa Radītājs un visa Uzturētājs, tas
nozīmē, ka Dievam ir uz visu autortiesības, tas viss ir Viņa
īpašums. Tas arī nozīme, ka Dievs zina kā viss darbojas un kā
tam jādarbojas. Un Dieva rūpes par radību nozīmē, ka radībai ir
jābūt pateicīgai savam Radītājam. Tas viss summējas tajā, ka
Dievs zinot radību (un esot tās Īpašnieks) nosaka kā tai dzīvot,
nosaka, kas tai ir atļauts un ir aizliegts. Tāpēc radībai, kurai
ir izvēle (kā cilvēkiem), ir jādzīvo atbilstoši tam kā Dievs to
ir norādījis, un cilvēkiem nav tiesības izdomāt citu aizliegto
un atļauto, jo Dievs jau ir to noteicis. Tam klāt vēl nāk tas,
ka Dievs par visiem rūpējas, tāpēc cilvēki, kuri nav pateicīgi
Dievam, ir rupji bezkauņas. Tā kā Dievs ir visu radījis un visu
kontrolē, tad pielūgt ko citu līdztekus Dievam ir stulbi un
nekrietni, jo tikai Dievs kontrolē visu un nosaka visu un tāpēc
tikai Dievs var piepildīt lūgumu. Tie citi viltus pielūgsmes
objekti neko nav radījuši, ne par ko (izņemot viņu galvās
notiekošajām izvēlēm) viņiem nav varas. Tas ir īss ievads neviltotā monoteismā, pēc
kura var redzēt, ka citas reliģijas vēršas garām Dievam un
sludina nepateicību un nepakļāvību Dievam. Plašāk par neviltotu monoteismu: 4) Svēto Rakstu autentiskums,
nepretrunīgums un nemuļķīgums. Ja reliģijas Svētie Raksti nav
autentiski, tad tie nevar būt reliģijas avots. Tātad tās
reliģijas, kuras ņem savus ticības uzskatus un prakses no
neautentiskiem avotiem, pašas ir neautentiskas! Tāpat Raksti
nedrīkst būt ar nesavietojamām pretrunām vai ar muļķībām. Tad tā
ir kļūda, bet Dievs nekļūdās. Kļūdas un muļķības norāda, ka vai
nu Raksti nav no Dieva, vai nu tie ir sagrozīti un tāpēc nevar
tikt uztverti pilnībā nopietni. Pravietis Mozus tika sūtīts Ēģiptē.
Ēģiptieši bija meistari maģijā, burvestībās un trikos. Tāpēc
Mozus brīnumi bija jomā, kurā ēģiptieši bija spēcīgākie -
"maģijas trikos". Mozus brīnumi bija tāds brīnums kā nūja, kas
pārvērtās īstā čūskā un aprija ēģiptiešu virvītes, kuras imitēja
čūskiņas. Mozus ar Dieva vaļu pārvērta Nīlas ūdeni asinīs, viņa
roka pārvērtās pilnīgi balta un citi brīnumi. Ēģiptiešu burvji
un triku meistari labi zināja kas ir burvestības un triki un
redzēja, ka Mozus darītais ir īsta lieta un ka tādas lietas nāk
no Dieva. Savukārt Jēzus laika ebreji bija izslavēti
ar medicīnu (un vēl ilgi būs). Un tāpēc Jēzus brīnumi ir jomā,
kurā viņa auditorija jutās kā nepārspēti profesionāļi. Jēzus
dzimšanas ir medicīnisks brīnums. Jēzus dziedēja aklos, ar lepru
slimos, un pat mirušos atdzīvināja. Ebreji zināja, ka tas ir
pāri viņu zināmajai medicīnai un tie ir Dieva pravieša brīnumi. Savukārt Muhammeds tika sūtīts pie arābiem,
kuri jutās lielāki speciālisti dzejā. Savukārt, kad Muhammeds
(kuram pats nekad nebija rādījis dzejnieka talantu), sāka citēt
Kurānu, tad arābi apstulba. Viņi nezināja ko darīt, kad Kurānā
tika pieprasīts pravieša noliedzējiem sadzejot kaut īsu Kurānam
līdzvērtīgu gabaliņu. Tāpat arābiem tika pieprasīts, lai viņi
atrod Kurānā pretrunas. Bet ne viņi, ne vēlākie meklētāji, tādas
nav atraduši. (Ja neskaita arābu valodas nepārzinātājus!) Tas,
ka tā laika arābi izvēlējās karot ar Muhammedu un nevis sadzejot
pāris rindas vai parādīt Kurānā pretrunas, tas norāda uz Kurāna
īpašumu. 5) Reliģijas vārds. Nez vai reliģija, kura
ir nosaukta kāda cilvēka (Budisms, Kristietība) vai cilts
(Jūdaisms) vai reģiona (Hinduisms) vārdā ir universālā
vispārcilvēces reliģija. Islāms arābu valodā nozīmē "(brīvprātīgu)
padevību (Dievam)". Tieši šī brīvprātīgā padevība Dievam ir
bijusi visu Dieva praviešu un citu izcilu ticīgu cilvēku
attiecības ar Dievu sākot jau ar Ādamu un Ievu.
Tauhīd (Monoteisma) anulētāji
Tauhīd (monoteisma) kategorijas
Raksti par kritērijiem un principiem Patiesības meklējumos:
Par izdomātu un neizdomātu reliģiju, un tieksmi izdomāt klāt neizdomātajam
Dieva reliģijas pieņemšanas un noraidīšanas skaidrojums