islāms
Islāma zinātne:
- Islāma metodoloģija
- Hadīsu zinātne
- Koncepti un termini
- Skaidrojošā vārdnīca
- #
- A
- B
- C
- D
- E
- F
- G
- H
- I
- J
- K
- L
- M
- N
- O
- P
- R
- S
- T
- U
- V
- Z
Īsi par terminu Fitra un to, kā tas tiek pielietots šarīas terminoloģijā
Sagatavojis Salmāns Petrovs
Saknes fa, ta un ra (ف ط ر) morfoloģiskās formas arābu valodā:
Darbības vārdam fatara (فطر) ir tāda pati nozīme, kā darbības vārdam khalaka (خلق), t.i. radīja, sāka veidot lietas. Lietvārds firta (فطرة) nozīmē iedzimtas izjūtas, kuras Visaugstākais Allāhs ir ielicis Savos radījumos, Viņa varenības izjūta un apzināšanās. Darbības vārds infatara (انفطر) t.i. pārplīsa nozīmē to pašu ko darbības vārds tafattara (تفطّر), kā arī nozīmē sadalījās, piemēram, lietojot ar lietvārdu kalns. Starpība pamanāma tur, ka infatara nenorāda uz kādu ārēju iedarbību uz priekšmetu, t.i. saplīsa pats no sevis, bet tafattara dažreiz norāda uz to, t.i. saplīsis tāpēc, ka kāds to ir saplēsis. Lietvārds fatr (فطر) nozīmē sašķelšanu vai plīsumu. Šī darbība tiek pielietota darbības vārdos sekojošā veidā fatartuhu fa-nfatara (فطرته فانفطر), t.i. es to plēsu un tas saplīsa. Tas pats lietvārds fatr (فطر) nozīmē arī darbības vārda fatara (فطر) darbību.
Darbības vārds aftara (أفطر) nozīmē pārtraukt gavēni, burtiski sakot atrasties tajā laikā, kad jāpārtrauc gavēnis, un lietvārds, kas ietver sevī šo darbību, ir iftār (إفطار), t.i. gavēņa pārtraukšana.
Ir pārstāstīts no Ibn Abbāsa, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, ka viņš teicis: „Es nezināju kas ir fātir (فاطر), t.i. zemes un debesu Radītājs, kamēr pie manis neatnāca divi beduīni, kuri strīdējās par aku, un viens no viņiem teica: anā fatartuhā(أنا فطرتها), t.i. es to uzcēlu/izraku/izveidoju!”
Tāpēc saknei fa, ta un ra (ف ط ر) ir sekojoša nozīme: radīt, sākt, sadalīt.
Vārda fitra (فطرة) nozīme šarīas terminoloģijā:
Vārds al-fitratu (الفطرة) ir pieminēts Kurānā vienu reizi un tas ir sekojošā zīmē:
فَأَقِمْ وَجْهَكَ لِلدِّينِ حَنِيفاً فِطْرَةَ اللَّهِ الَّتِي فَطَرَ النَّاسَ عَلَيْهَا لا تَبْدِيلَ لِخَلْقِ اللَّهِ ذَلِكَ الدِّينُ الْقَيِّمُ وَلَكِنَّ أَكْثَرَ النَّاسِ لا يَعْلَمُونَ
Pievērs savu seju reliģijai kā viendievis. Šāda ir iedzimta īpašība, ar ko Allāh ir radījis cilvēku. Allāh radītais nav izmaināms. Tas ir taisns ceļš, bet lielākā daļa cilvēku to nezin. (Kurāns 30:30)
Daudzās Kurāna zīmēs ir pieminēta arī šī vārda darbības vārda forma fatara (فطر), divdabja forma fātir (فاطر), lietvārda forma futūr (فطور), divdabja forma munfatir (منفطر), kā arī citas morfoloģiskas formas no šīs saknes, kuru nozīme norāda uz radīšanu, sākumu vai sadalīšanos.
Pravieša, miers viņam un Allāha svētība, sunnā arī ir pieminēts vārds al-fitratu (الفطرة). Un no šiem hadīsiem mūs interesē hadīss no Abū Hureiras, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, kurā teikts: „Pravietis, miers viņam un Allāha svētība, teica: „Katrs jaundzimušais piedzimst ar al-fitrati (الفطرة), un tikai viņa vecāki padara tos par jūdiem, kristiešiem vai ugunspielūdzējiem. Tāpat kā dzīvnieki dzemdē citus dzīvniekus pilnvērtīgus. Vai tad jūs esat kādreiz redzējuši dzīvnieka mazuli, piedzimušu ar apgrieztām ausīm?”, tad Abū Hureira nolasīja:
فِطْرَةَ اللَّهِ الَّتِي فَطَرَ النَّاسَ عَلَيْهَا
Šāda ir iedzimta īpašība, ar ko Allāh ir radījis cilvēku. (30:30)
Par vārda al-fitratu (الفطرة) nozīmi šajā hadīsā, kura ir tā pati, kas jau bija minēta zīmē, zinātnieku domas dalījās:
Pirmais viedoklis: vārda al-fitratu (الفطرة) nozīme ir apliecināt Visaugstāko Allāhu un ticēt, iepazīstot Viņu, un tā arī ir tā derība, kuru Visaugstākais Allāhs noslēdza ar cilvēkiem, kad viņi vēl bija savos tēvos. Tas notika tad, kad Visaugstākais Allāhs pieskārās Ādama mugurai un izveda viņa pēcnācējus līdz pat pašai Tiesas dienai, noslēdzot ar viņiem derību: „Vai tad Es neesmu jūsu Kungs?”, uz ko viņi atbildēja: „Protams!” Tāpēc cilvēks atzīst to, ka viņam ir Radītājs un Valdnieks, pat ja viņš Viņu sauc citos vārdos. Un tāpēc Visaugstākais Allāhs sacīja:
وَلَئِنْ سَأَلْتَهُمْ مَنْ خَلَقَهُمْ لَيَقُولُنَّ اللَّهُ
Un ja tu jautāsi viņiem par to, kas viņus radīja, viņi noteikti atbildēs: „Allāhs!” (43:87)
Tāpēc katrs jaundzimušais piedzims, apliecinot šo patiesību.
Otrais viedoklis: al-fitratu (الفطرة) ir veidojums, ar kuru tiek radīts katrs bērns, kurš ietver sava Kunga iepazīšanu. Katrs bērns piedzims tādā veidojumā, kurā ir ielikta sava Kunga iepazīšana noteiktajā vecumā, kas ļauj Viņu iepazīt. Tas ir tas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka, jo dzīvniekos nav ielikta šāda veida iepazīšana. Šis viedoklis atgādina to cilvēku uzskatus, kas saka: „Katrs bērns piedzimst pilnvērtīgā veidojumā un formā, taču bez ticības vai neticības, bez apliecināšanas vai noraidīšanas savā sirdī, bet, sasniedzot pilngadību, viņš ņem savos uzskatos un pārliecībā ticību vai neticību”.
Trešais viedoklis: al-fitratu (الفطرة) ir sākšana, ar kuru tiek radīts cilvēks. Tas ir mazulis piedzimst ar to, ka Visaugstākais Allāhs sāka viņa dzīvi, kas beigsies ar nāvi, sāka viņa dzīvi laimei vai nelaimei, un laida viņu iet pie tās pārliecības, kuru viņš iemantos no saviem vecākiem, sasniedzot pilngadību, jo arābu valodā vārds al-fitratu (الفطرة) nozīmē sākšanu, bet vārds al-fātir (الفاطر) – sācējs, sākošs.
Ceturtais viedoklis: al-fitratu (الفطرة) nozīmē Islāmu, un šis viedoklis ir izplatīts starp taisnīgo priekšteču Kurāna skaidrotājiem. Viņu domas nedalās tajā, ka Visaugstākā Allāha vārdi „šāda ir iedzimta īpašība, ar ko Allāh ir radījis cilvēku” (30:30), ir Islāms, reliģija Visaugstākā Allāha priekšā. Un tie, kas izteica šo viedokli, argumentēja ar daudziem norādījumiem, no kuriem mēs minēsim dažus:
1. Abū Hureira, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, šajā hadīsā teica: „Lasiet, ja gribat: „Šāda ir iedzimta īpašība, ar ko Allāh ir radījis cilvēku.” (30:30)”, kā arī Ikrima, Mudžāhid, Al-Hasan, Ibrāhīm, Dahhāk un Katāda ir teikuši, ka vārdi fitratu-llāhi (فطرة الله) zīmē „Šāda ir iedzimta īpašība, ar ko Allāh ir radījis cilvēku” nozīmē Islāmu, reliģiju Visvarenā Allāha priekšā.
2. Pravieša, miers viņam un Dieva svētība, vārdi citā hadīsā: „Piecas lietas ir no fitra”, t.i. no Islāma.
3. Uz to norāda arī cita šī paša hadīsa versija Muslima autentisko hadīsu krājuma, kurā ir teikts: „Katrs mazulis piedzimst alā al-millati (على الملة), t.i. vienā reliģijā”, kā arī citā versijā: „alā hāzihi al-millati (على هذه الملة), t.i. šajā reliģijā, kamēr viņa mēle nepastāstīs par viņa uzskatiem.”
4. Visaugstākā Allāha vārdi hadīsā, kuru pastāsta Ijād ibn Hammār: „Es radīju visus savus kalpus par hunafā (حنفاء), t.i. viendievjiem.” 5. Uz to norāda arī tas fakts, ka, ja vārds fitra (فطرة) nenozīmētu Islāmu, līdzgaitnieki, dzirdot šo hadīsu, nejautātu: „Bet ko tu teiksi par daudzdievju bērniem, kuri nomirst vēl mazi?”, jo līdzgaitnieki ir minējuši pretējo gadījumu, un, ja fitra (فطرة) nozīmētu Visaugstākā Allāha kundzības un valdīšanas atzīšanu, viņi tādu jautājumu neuzdotu. Tas ir tāpēc, ka Visvarenā Allāha kundzības un valdīšanas atzīšana ir stabila un neizmainās ne ar laiku, ne ar citu reliģiju.
Un šis viedoklis ir pareizākais, ņemot vērā viņa labā izteikto argumentu spēku, un Allāhs zināms vislabāk. Un fitra (فطرة) ar tādu nozīmi ir viens no ceļiem, kas norāda uz Visaugstākā Allāha kundzību, kuras apliecināšanu un atzīšanu Visaugstākais Allāhs ir ielicis katrā cilvēkā. Tāpat, fitra (فطرة) liek cilvēkam kalpot tikai vienam Visaugstākajām Allāham un atzīt Viņu par vienīgu savas kalpošanas un pielūgsmes objektu. Bet fitra (فطرة) mainās tādu ārējo un iekšējo faktoru iespaidā, kā Sātana čuksti, iegribas un šaubas.
Kas ir sunnatu-l-fitra (سنة الفطرة), t.i. dabiskums jeb dabiska sunna?
Tā ir tā cilvēkam piemītošā prakse, kura ir minēta šajos hadīsos: Abū Hureira, lai Allāhs ir ar viņu apmierināts, teica: „Allāha pravietis, miers viņam un Dieva svētība, teica: „Piecas lietas ir no al-fitrati (الفطرة): matu noskūšana no kaunuma paugura, apgraizīšana, ūsu apgriešana, matu izraušana no padusēm un nagu apgriešana””, un otrais hadīss no Āišas, lai Allāhs ir apmierināts ar viņu, kura teica: „Allāha pravietis, miers viņam un Dieva svētība, teica: „Desmit lietas ir no al-fitrati (الفطرة): ūsu apgriešana, bārdas atlaišana, zobu tīrīšana, deguna skalošana ar ūdeni, nagu apgriešana, dūres kauliņu mazgāšana, matu izraušana no padusēm, kaunuma paugura matu noskūšana un apskalošana ar ūdeni, nokārtojot vajadzības tualetē”, tad Mus`ab (viens no tiem, kas šo hadīsu pārstāsta) teica: „Un es aizmirsu desmito, bet visticamāk tā bija mutes skalošana.””
Tālāk īsumā minēti daži ar hadīsā minētajām lietām saistītie juridiskie statusi:
1. Ūsu apgriešana. Starp zinātniekiem nav domstarpību tajā, ka tā ir sunna. Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, teica: „Tas, kas neapgriež savas ūsas, nav no mums”. Taču ir domstarpība tajā, kāda izmēra ūsas atstāt ir pieļaujams, jeb ko nozīmē apgriezt.
2. Bārdas atlaišana. Starp zinātniekiem nav domstarpību tajā, ka bārdas atlaišana ir Islāma reliģijas elements. Taču zinātnieku domas dalījās tajā, ko nozīmē bārdas atlaišana, un pareizākais viedoklis ir tas, ka bārdu nav atļauts nogriezt, ne arī skūt, un tieši uz to norāda norādījumi no šariata.
3. Zobu tīrīšana. Vārds sivāk (سواك) tiek lietots, lai norādītu gan uz pašu darbību, gan uz priekšmetu, ar kuru tā tiek veikta. Priekšmets tiek saukts arī par misvāk (مسواك). 4. Dūres kauliņu mazgāšana. Tā ir sunna, par neveicot rituālo apmazgāšanos vudū. Arābi nemazgāja rokas pēc ēdienreizes un tajās vietās sakrājās netīrumi, tāpēc pravietis, miers viņam un Dieva svētība, pavēlēja šīs vietas mazgāt.
5. Matu izraušana no padusēm. Zinātnieki vienprātīgi atzīst to, ka tā ir sunna, taču noteikts izraušanas laiks nav precizēts, jo matu augšanas ātrums var atšķirties katram cilvēkam. Neskatoties uz to, ka sunna ir tieši izraušana, noskūšana nav aizliegta, jo mērķis ir – tīrība un izvairīšanās no netīrumiem, kas tur sakrājas. Taču izraušana ir labāka, jo tieši šī darbība ir minēta hadīsā.
6. Apgraizīšana.
7. Nagu apgriešana. Zinātnieki vienprātīgi atzīst to par sunnu, kas attiecas gan uz vīriešiem, gan uz sievietēm, uz rokām un kājām. Ir vēlams sākt apgriešanu no labās rokas un kājas. Par nagu pieļaujamo garumu un to apgriešanas laiku var pateikt to pašu, ko par ūsu apgriešanu, matu izraušanu no padusēm un matu noskūšanu no kaunuma paugura – tas ir jādara tad, kas mati sāk traucēt.
8. Matu noskūšana no kaunuma paugura. Tā arī ir atzīta par sunnu vienprātīgi. Katram tas jādara pašam, un ir aizliegts lūgt citam noskūt matus no kaunuma paugura, ja tikai tas nenotiek starp vīru un sievu.
9. Mutes un deguna skalošana ar ūdeni. Zinātnieku domas dalījās, taču pareizākais viedoklis ir tas, ka abas šīs skalošanas ir obligātas gan vudū (وضوء), gan gusl (غسل) procesā.
Lietvārdu az-zakā (الزكاة) un al-fitra (الفطرة) ģenitīvais savienojums:
Islāma jurisprudences zinātnieki saliek lietvārdu az-zakā (الزكاة) ar lietvārdu al-fitra (الفطرة), norādot uz to, ka šis nodevas veids paliek par obligātu ar al-fitr (الفطر), t.i. gavēņa beigšanas laika iestāšanos.
Lietvārdu al-ahl (الأهل), t.i. cilvēki un al-fitra (الفطرة) ģenitīvais savienojums:
Ahlu-l-fitrati (أهل الفطرة) ir tie cilvēki, kuru reliģija ir iedzimtā sapratne. Viņi ir tie, kuri nav sastapuši nedz iepriekšējos praviešus, nedz viņu laika praviešus, kā arī tie, kuri dzīvoja un mira laika sprīdī, kad pie viņiem netika sūtīts neviens pravietis. Pie viņiem attiecas arī tie arābi, kas dzīvoja pirms mūsu pravieša, miers viņam un Dieva svētība, parādīšanās, jo viņu pēdējais pravietis bija Ismāīl, miers viņam. Tāpēc tie iedzimtās sapratnes cilvēki, kuri sekoja iepriekšējo praviešu mācībām, ieiet Paradīzē, bet tie, kas noraidīja tās, ieiet Ellē. Taču ir arī cita iedzimtās sapratnes cilvēku grupa, un tie ir tie, līdz kuriem nenonāca neviena pravieša aicinājums. Zinātnieki ir izteikuši dažādus viedokļus par viņiem:
Pirmais: vieni no viņiem teica, ka viņiem vajadzēja iepazīt savu Kungu ar savu prātu, vērojot Viņa radību sev apkārt, un noticēt Viņā. Tāpēc tie, kas iepazina un noticēja, ieiet Paradīzē, bet tie, kas to neizdarīja, ieiet Ellē.
Otrais: Savukārt citi teica, ka šie cilvēki ir atbildīgi par saviem uzskatiem tikai tad, kad līdz viņiem nonāk vēsts par pravieti. Un ņemot vērā to, ka pravietis pie viņiem nav nācis, viņi netiks prasīti, jo Visaugstākais Allāhs saka:
وَمَا كُنَّا مُعَذِّبِينَ حَتَّى نَبْعَثَ رَسُولًا
Un ES nevienu nesodu, kamēr nesūtu [pie viņiem] kādu pravieti. (17:15)
Un lai kāds arī nebūtu pareizais viedoklis, uz mums nav uzlikts pienākums zināt šo jautājumu, un mūsu viedokļi necik neietekmē šo cilvēku stāvokli un pienākumu. Allāham labāk zināms, ar kādu pārliecību viņi stāsies Viņa priekšā.
Un lai Visaugstākais Allāhs svētī mūsu pravieti Muhammadu, viņa līdzgaitniekus un dzimtu.
(Latviski)
(Krieviski)