islāms
Dieva norādītie likumi padevīgo dzīvesveidam:
- Varas un politikas likumi
- Islāma valsts uzbūve
- Kara likumi
- Krimināllikumi
- Citi
- Ekonomikas likumi
- Dzīves gājuma likumi
- Piedzimšana
- Precības vai laulības šķiršana
- Apbedīšana un mantojums
- Svētki un īpašas dienas
- Pārtikas ieguve un patērēšana
- Apģērbs, izskats un saskarsme
- Tīrība un higiēna
- Dažādi
Atbilde uz jautājumu par pašziedošanas operācijām un teroraktiem
Sagatavojis Salmāns Petrovs, www.umma.lv
Jautātāja: Zinu, ka Islāmā vardarbība ir aizliegta, ja vien tas nav karā un tā, bet visi šie pašnāvnieki medijos tiek atspoguļoti kā „Islāma teroristi” vai tml. Tad šie cilvēki skaitās muslimi vai ne? Kāda saistība tam visam ir ar Islāmu? Tie ir jāsauc par „radikālajiem islāmistiem”? Tāds apzīmējums vispār reāli arī pastāv vai ir Rietumu mediju tiražēts?
Atbilde: Islāms noliedz pašnāvību kā mēģinājumu izbeigt savu dzīvību, jo tādejādi muslims izrāda neapmierinātību ar Dieva dotajiem pārbaudījumiem. Taču Islāmā pastāv tāds jēdziens, kā savas dzīvības ziedošana: respektīvi, muslims ziedo savu dzīvību kara laikā, mirstot no ienaidnieka rokām. Tā nav pašnāvība, bet gan sava potenciāla atdošana tur, kur bez tā nevar apieties, ziedojot pašu dārgāko, ko var ziedot.
Par to, ka pašnāvība ir aizliegta, un skaitās par lielu grēku, un to, ka dzīvības zaudēšana karā ir viens no labākajiem darbiem, nav domstarpību starp Islāma zinātniekiem. Domstarpību radīja tas, kas parādījās mūsdienās, un tā ir spridzekļa iedarbināšana pašam, mirstot no tā, zinot to, ka tas novedīs līdz nāvei. No vienas puses tas ir līdzīgs pašnāvībai, jo muslims pats iedarbina spridzekli un līdz ar to pats izraisa savu nāvi. No otras puses viņš nav neapmierināts ar Dieva doto dzīvi, dzīvību un pārbaudījumu, kā tas ir pašnāvnieka gadījumā, bet viņš izdara to ar mērķi panākt militāras operācijas nepieciešamo komponentu, bez kura tās mērķi nav iespējams īstenot, un viņa nolūks nav nogalināt sevi, bet gan nodarīt zaudējumu ienaidniekam. Tāpēc zinātnieku domas dalās par šāda akta juridisku statusu, vai tas ir atļauts vai ne.
Tie, kuri neatļauj, pamatojas uz līdzību starp šo aktu un pašnāvību. Tie, kuri to atļauj, norāda uz atšķirībām un atļauj to tikai nepieciešamības gadījumos, kad ienaidnieka spēku nevar atvairīt nekādā citā veidā, un atteikšanās no šāda akta īstenošanas novedīs pie lielākiem zaudējumiem muslimu zemēs un arī karotāju vidū. Tāpēc militāras taktikas plānā var būt iekļauts šāds elements, jo bez tā nav iespējams atvairīt ienaidnieku. Palestīnā un Afganistānā muslimu tauta nevar aizstāvēt sevi ne ar ko citu, kā akmeņiem (!), rokas granātām, pistolēm un viegliem automātiem. Tāpēc aizvien vairāk tiek pielietoti spridzekļi. Savukārt ienaidnieka bruņojumā ir bezpilota bumbvedēji, pavadoņu tēmētas raķetes, kuģi, tanki, bruņutransportieri un automāti ar ielocītu stobru, kuri šauj “aiz stūra”. Tāpēc izredžu aizstāvēt sevi atklātā kaujā nav vispār. Tas noved pie tā, ka karotāji izmanto partizāņu manevrus un mēģina nodarīt maksimālu zaudējumu ar to, kas viņiem ir. Un viena no tādiem manevriem ir šādas pašuzspridzināšanas akcijas.
Jāatzīmē ļoti svarīga lieta, ka tām jābūt par militārām, nevis teroristiskām akcijām. Islāms noliedz pret mierīgiem iedzīvotājiem vērstu terorismu. Islāms aizliedz nogalināt tos, kuri nepiedalās karā pret Islāmu. Tas, ko dara muslimu indivīdi, uzspridzinot skolas autobusus, ir pretrunā Islāma mācībai. Pravietis, miers viņam un Dieva svētība, Mekas atklāšanas dienā pagāja garām nogalinātai sievietei un teica: “Viņa taču nekaroja!” Un tad viņš aizliedza nogalināt sievietes un bērnus [Ahmad (5959) u.c. Arnāūt un Albānī klasificēja kā autentisku].
Šos cilvēkus bieži vien uz šādu rīcību pamudina naids un atriebība, kura patiesībā pamudina rīkoties radikāli jebkuru cilvēku, kurš ir šādā situācijā, ne tikai muslimu. Daudziem no viņiem ir iznīcinātas mājas, īpašums, nogalinātas vai izvarotas māsas vai mātes, nospīdzināti līdz nāvei brāļi un bērni. Kaukāzā, Irākā, Afganistānā un Palestīnā tāda ir muslimu ikdiena. Kamēr Rietumu ciniķi, kuri varētu iejaukties, tēlo kurlmēmus un aklus muļķīšus, cionistu valsts rabīni brīvi runā par to, ka nogalināt palestīniešu zīdainīšus ir pareizi. Tas viss pamudina muslimus šādi rīkoties, dažreiz nemaz neiedomājoties, ka Islāms to aizliedz. Bieži viņi vadās pēc jūtām: viņi nogalināja manu ģimeni, tāpēc es nogalināšu viņu. Bet neticīgie nav nekāds piemērs, lai muslimi atkārtotu viņu netaisnību un atriebtos tiem, kuri nav pie vainas.
Mums visiem jāsaprot, ka nevis reliģiju vērtē pēc tās sekotājiem, bet gan reliģijas sekotājus vērtē pēc reliģijas pamatiem un pīlāriem. Nevis muslimi ir tie, kuri rāda Islāmu, bet gan Islāma mācība rāda, cik cieši pie tās pieturās tās sekotāji.
Tātad, runājot kopumā, neiedziļinoties specifiskajās situācijās, Islāms aizliedz tīši nogalināt tos, kuri nepiedalās karā, tai skaitā mierīgos iedzīvotājus, sievietes, bērnus, vecus cilvēkus, mūkus utt. Islāms aizliedz genocīdu visās tā izpausmēs. Bet daži Islāma zinātnieki atļauj veikt pašuzspridzināšanas operācijas pret militāriem mērķiem militāros nolūkos.
Un te jūs varat skaidri novērot kā rietumos un citus strādā dubultstandarti. Ja es jautātu par Otrā Pasaules kara karavīriem, kuri metušies zem tankiem ar mīnām un uzspridzināja sevi, vai viņi ir “zombēti radikāli teroristi” vai PSRS valsts varoņi, atbilde būt viennozīmīga. Tāpat, ja es jautātu par latviešu strēlniekiem un meža brāļiem, kuri ziedoja savas dzīvības karā, ejot uz skaidru nāvi, dažreiz uzspridzinot ienaidnieku un mirstot pašiem, dažreiz uzguļoties ar savu ķermeni uz ienaidnieka šaujošo ložmetēju, lai viņi grupa varētu to šķērsot, atbilde arī būtu viennozīmīga – tie ir vīrieši un varoņi.
Vēl labāks piemērs ir no ASV vēstures. 1804. gadā ASV karoja ar Tripoles pirātiem. Vienā brīdī ASV karaflotes kapteinis Ričards Sommersss (Richard Sommers) piekrāva savu karakuģi Intrepid ar sprāgstvielām un veda to uz Tripoles ostu. Viņa un viņa komandas plāns bija uzspridzināties ar šo sprāgstvielām pārlādēto kuģi starp ostā pietauvotajiem pirātu kuģiem. Viņa spridzinātāja-pašnāvnieka plāns neizdevās, jo krasta aizsardzības artilērija iznīcināja Sommersa kuģi pirms viņam izdevās pietuvoties pirātu noenkurotajai flotei. Šo spridzinātāju-pašnāvnieku ASV uzskata par varoni un viņa vārdā ir nosaukti jau seši ASV karaflotes kuģi.
Jo tas atbilst valsts vai pat visas rietumu civilizācijas interesēm, ko nevar pateikt par muslimu ziedošanos, jo Islāms ir Rietumu ienaidnieks nummur 1 pēc PSRS sabrukuma, kā par to izteicās Amerikas, Krievijas un Eiropas vadošie politiķi.
Neskatoties uz to, ka terorisms nav atļauts, tie, kuri ar to nodarbojas, skaitās muslimi, jo slepkavības grēks neizved no Islāma.
Radikāls islāmists, islāmafašists vai fundamentālists ir Rietumiem izdevīgi iebiedēšanas teicieni, lai turētu savu tautu mūžīgās bailēs no “islāma fundamentālisma” vai “nežēlīgā šariata”, lai tauta vienmēr atbalstītu viņu karus pret muslimiem, maksātu par to nodokļus un atdotu tam savus dēlus, jo karot pret “pretekļiem un necilvēkiem” vienmēr ir pareizi un cēli.
Lai saprastu kaut mazliet, kā muslimus padara par teroristiem, iesaku noskatīties šādas filmas:
Kā Krievijas VFD spridzināja Krieviju
Par 11. Septembri (krievu un angļu)
Patiesība par Palestīnas okupāciju – kā tas notika
