islāms
Dieva norādītie likumi padevīgo dzīvesveidam:
- Varas un politikas likumi
- Islāma valsts uzbūve
- Kara likumi
- Krimināllikumi
- Citi
- Ekonomikas likumi
- Dzīves gājuma likumi
- Piedzimšana
- Precības vai laulības šķiršana
- Apbedīšana un mantojums
- Svētki un īpašas dienas
- Pārtikas ieguve un patērēšana
- Apģērbs, izskats un saskarsme
- Tīrība un higiēna
- Dažādi
Cilvēktiesības Islāmā
The Institute of Islamic Information and Education
Tulkojusi Laila Brence.
Tā kā Dievs ir absolūtais un vienīgais cilvēces un visuma īpašnieks, Viņš ir augstākais Kungs, visa Uzturētājs un Visužēlīgais, Kura žēlastība ieskauj visas būtnes. Viņš ir devis katram cilvēkam cilvēcisku cieņu un godu, kā arī iedvesis viņā Sevis paša garu, no kā izriet, ka vienoti Viņā un caur Viņu, atstājot savus pārējos cilvēciskos atribūtus, cilvēki ir pēc būtības vienādi un starp viņiem nevar būt nekādu taustāmu un faktisku atšķirību, kas balstītos uz tādām viņu nejaušām atšķirībām kā nacionālā piederība, ādas krāsa vai rase. Tādējādi, katrs cilvēks ir saistīts ar visiem pārējiem; visa cilvēce kopumā kļūst par vienotu brālības kopienu, kas godpilni kalpo vislīdzcietīgākajam visuma Kungam. Šādā dievišķā atmosfērā, par centrālu un dominējošu kļūst Islāma Dieva vienības apliecinājums, kas sevī ietver cilvēces vienotības un brālības koncepciju.
Lai gan Islāma valsti var nodibināt jebkurā pasaules nostūrī, Islāms neierobežo cilvēktiesības vai privilēģijas ne ģeogrāfiski, ne teritoriāli. Islāms ir noteicis universālas fundamentālās tiesības cilvēcei kopumā, kuras ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos, neatkarīgi no tā, vai cilvēks atrodas Islāma valsts teritorijā vai ārpus tās, vai viņš ir kara vai miera attiecībās ar Islāma valsti. Kurānā ir skaidri teikts:
„Jūs, kas ticiet! Atšķirieties Dieva dēļ kā taisnīgi liecinieki; un neļaujiet, ka citu naids un pretestība novērš jūs no taisnīguma. Esiet taisnīgi: tas ir tuvāk Dievbijībai; un bijājiet Dievu. Patiesi, Dievs ir Visu-Zinošs par to, ko jūs darāt.” (Kurāns 5:8)
Cilvēku asinis ir svētas jebkurā situācijā un nedrīkst tikt izlietas bez attaisnojošiem iemesliem. Ja kāds pārkāpj šo cilvēku asiņu svētumu un nogalina dvēseli bez attaisnojošiem iemesliem, Kurāns to pielīdzina visas cilvēces nogalināšanai:
„... ja kāds nogalina cilvēku ne kā atriebību par slepkavību, vai lai vairotu uz zemes pagrimumu – tad tas būtu tā, it kā viņš būtu nogalinājis visu cilvēci...” (Kurāns 5:32)
Ir aizliegts apspiest sievietes, bērnus, gados vecos, slimos vai ievainotos. Sievietes cieņa un šķīstība ir jāciena jebkuros apstākļos. Izsalkušais ir jāpaēdina, kailais jāapģērbj un ievainotais vai slimais jādziedina neskatoties uz to, vai viņi pieder muslimu kopienai vai ienaidniekiem.
Runāt par cilvēktiesībām Islāmā nozīmē runāt par tiesībām, kas ir Dieva nevis karaļu vai likumdevēju dotas. Karaļu vai likumdevēju dotās tiesības var tikt atņemtas tādā pašā ceļā, kādā tās tika dotas. Tāpat ir ar tiesībām, kuras pieņem un atzīst diktatori. Viņi var tās uzlikt vai atņemt, kad vēlas; viņi arī atļaujas tās atklāti pārkāpt, kad viņiem tas ir izdevīgi. Bet tā kā Islāmā tiesības ir Dieva dotas, tad nevienam likumdevējam vai valdībai uz zemes nav autoritātes tās labot vai mainīt. Itin nevienam nav tiesību tās anulēt vai atsaukt.
Tāpat šīs Dieva dotās tiesības nav vienkārši pamat-cilvēktiesības, kas ir rakstītas uz papīra, lai parādītu to eksistenci, bet liegtas reālās dzīves situācijās. Tās nav arī filozofiskas koncepcijas, aiz kurām trūkst sankciju.
Apvienoto nāciju statūtus, proklamācijas un rezolūcijas nevar pielīdzināt Dieva sankcionētām tiesībām, jo pirmās nav jāievēro nevienam, bet otrās ir jāievēro katram ticīgajam. Tās ir daļa no Islāma ticības. Katram muslimam vai vadonim, kurš sakās esam muslims, būs tās jāpieņem, jāatzīst un jāievieš dzīvē. Kurāns dod skaidru spriedumu par valdībām, kuras nerealizē šīs Dieva garantētās tiesības dzīvē un sāk tās noliegt, labot vai mainīt, jeb praktiski pārkāpt, apgalvojot, ka viņi tās pilda. Kurānā ir teikts:
„... Un tie, kas netiesā saskaņā ar to, ko Dievs ir atklājis, ir Kāfirūn (t.i., neticīgie – mazākā mērā, jo viņi nedarbojas saskaņā ar Dieva likumiem).” (Kurāns 5:44)
• Cilvēktiesības Islāma valstī
1. Dzīvības un īpašumu drošība.
Sava beidzamā svētceļojuma runā, pravietis Muhammeds (saas) teica: „Jums ir aizliegtas vienam otra dzīves un īpašumi līdz laikam, kad jūs tiksieties ar savu Kungu Augšāmcelšanas Dienā.” Pravietis ir teicis sekojošo par Dhimmis (ne-muslimiem, kuri dzīvo Islāma valstī): „Tas, kurš nogalinās ar līgumu aizsargātu cilvēku (t.i., Dhimmi), nesajutīs pat ne Paradīzes smaržu.”
2. Cieņas aizsardzība.
Kurānā ir teikts:
„Jūs, kas ticiet! Neļaujiet vienai grupai izsmiet otru, jo var būt tā, ka otrā ir labāka par pirmo. Nedz ļaujiet (dažām) sievietēm izmiet citas sievietes, jo var būt tā, ka otrās ir labākas par pirmajām. Nedz celiet viens otram neslavu, nedz aizvainojiet viens otru ar palamām. Cik gan slikti tas ir aizvainot savu brāli pēc ticības pieņemšanas [t.i. saukt muslimu brāli (uzticīgu ticīgo) kā „ak, grēciniek” vai „ak, ļaunais”]. Un tie, kas nenožēlo grēkus, ir patiesi Zālimūn (sliktā darītāji, u.tml.).
Jūs, kas ticiet! Atturieties no aizdomām; patiesi, dažas no aizdomām ir grēki. Neizsekojiet un neaprunājiet viens otru.” (Kurāns 49:11-12)
3. Privātās dzīves svētums un drošība.
Kurānā ir teikts:
„Neizsekojiet un neaprunājiet viens otru.” (Kurāns 49:12)
„Jūs, kas ticiet! Neejiet citās mājās, kā vien savās, līdz jūs neesiet lūguši tajās mītošo atļauju un sasveicinājušies ar viņiem.” (Kurāns 24:27)
4. Personīgās brīvības drošība.
Islāms ir noteicis principu, ka nevienu pilsoni nedrīkst apcietināt, ja viņa vaina nav pierādīta atvērtā tiesā. Islāmā nav atļauts apcietināt cilvēku tikai uz aizdomu pamata un likt viņu cietumā bez pienācīgas tiesas procedūras, nedodot viņam saprātīgu iespēju sevi aizstāvēt.
5. Tiesības protestēt pret tirāniju.
To tiesību vidū, kuras Islāms ir devis cilvēcei, ir arī tiesības protestēt pret valdības tirāniju. Kurānā par to saka:
„Dievam netīk, ka publiski tiek runāts par ļauno, ja vien to nedara kāds, kuram nodarīts pāri.” (Kurāns 4:148)
Islāmā, kā tas tika minēts iepriekš, visa vara un autoritāte pieder Dievam. Cilvēkam ir dotas tikai pilnvaras, kas kļūst par aizbildniecību; katram, kurš saņem šādas pilnvaras, ir cieņas pilni jāstājas tautas priekšā, pār kuru un kuras labā viņš ir deleģēts lietot šo varu. Arī Abu Bakrs apliecināja to pašu savā pirmajā uzrunā: „Sadarbojieties ar mani, kad man ir taisnība, un labojiet mani, kad es kļūdos; klausiet mani tik ilgi, kamēr es sekoju Dieva noteiktajam un Viņa pravietim, bet novērsieties no manis, kad es novirzos.”
6. Izpausmes brīvība.
Islāms dod tiesības uz domas un izpausmes brīvību visiem Islāma valsts pilsoņiem ar noteikumu, ka šī brīvība tiek lietota tikumu un patiesības veicināšanai, nevis ļaunā izplatīšanai. Islāma izpausmes brīvības koncepcija ir pārāka par Rietumos valdošo koncepciju. Islāms nepieļauj ļaunuma izplatīšanu itin nekādos apstākļos. Tāpat Islāms nedod tiesības lietot aizvainojošu vai aizskarošu valodu kritikas nolūkos. Pravieša Muhammeda (saas) laikā, muslimi vērsās pie viņa, lai uzzinātu, vai viņš ir saņēmis atklāsmes norādījumus par kādu konkrētu gadījumu. Ja pravietis Muhammeds (saas) atbildēja, ka viņš nav to saņēmis, tad muslimi brīvi izteica savus viedokļus par attiecīgo jautājumu.
7. Pulcēšanās brīvība.
Islāms ir devis cilvēkiem arī tiesības uz pulcēšanās brīvību un partiju un organizāciju veidošanu. Arī uz šīm tiesībām attiecas vispārēji likumi.
8. Pārliecības un sirdsapziņas brīvība.
Islāms ir noteikts: „Reliģijā nav piespiešanas.” (Kurāns 2:256) Totalitāras sabiedrības pilnība atņem indivīda brīvību. Valsts varas pārmērīga eksaltācija izvirza prasības pēc cilvēka verdziskas pakalpības. Reiz verdzība nozīmēja pilnīgu viena cilvēka kontroli pār otru cilvēku; šodien šāda verdzība ir aizliegta, bet tās vietā totalitāras sabiedrības uzspiež indivīdiem līdzīga veida kontroli.
9. Reliģisko jūtu aizsardzība.
Līdz ar pārliecības un sirdsapziņas brīvību, Islāms dod indivīdam tiesības uz to, ka viņa reliģiskās jūtas tiks respektētas un netiks darīts vai teikts nekas, kas varētu aizskart viņa tiesības.
10. Aizsardzība pret patvaļīgu apcietināšanu.
Islāms atzīst indivīda tiesības netikt arestētam vai apcietinātam par citu nodarījumiem. Kurāns ir skaidri norādījis šo principu: „Nevienam nastas nesējam nebūs nest cita nastu.” (Kurāns 53:18)
11. Tiesības uz dzīves pirmās nepieciešamības lietām.
Islāms atzīst grūtībās nonākušo tiesības uz palīdzību: „Un uz viņu īpašumiem ir tiesības Sa’il (nabagiem, kuri lūdz) un Mahrum (nabagiem, kuri nelūdz citus pēc palīdzības).” (Kurāns 51:19)
12. Vienlīdzība likuma priekšā.
Islāms dod pilsoņiem tiesības uz absolūtu un pilnīgu vienlīdzību likuma priekšā.
13. Vadošie sabiedrības slāņi nestāv pāri pār likumiem.
Augstdzimušas ģimenes sieviete tika arestēta par zādzību. Šīs sievietes gadījums nonāca pravieša Muhammeda (saas) priekšā ar rekomendāciju, ka viņu varētu apžēlot un nesodīt. Pravietis Muhammeds atbildēja (saas): „Dievs iznīcināja pirms jums dzīvojošas tautas, jo tās sodīja par pārkāpumiem parastos cilvēkus, bet ļāva augstāk stāvošajiem palikt nesodītiem par viņu noziegumiem; es zvēru pie Tā, Kurš tur Savās rokās manu dzīvību, ka pat ja Fātima, Muhammeda meita, būtu izdarījusi šo noziegumu, es būtu nocirtis viņas roku.”
14. Tiesības piedalīties valsts lietu pārvaldē.
„... tie, kas veic savas darīšanas, konsultējoties viens ar otru...” (Kurāns 42:38) Sūrai, jeb likumdevēju sapulcei, nav citas nozīmes, kā vien sekojošā: valdības izpildvaras galva un sapulces biedri ir ievēlēti cilvēku brīvas un neatkarīgas izvēles ceļā.
Visbeidzot, Islāms mēģina sasniegt iepriekš minētās cilvēktiesības ne tikai dodot konkrētu legālu aizsardzību, bet galvenokārt aicinot cilvēci pacelties pāri pār zemāko dzīvniecisko eksistenci, lai varētu atbrīvoties no rasu pārākuma, asinsradniecības, lingvistiskās iedomības un ekonomisko privilēģiju saiknēm. Tas aicina cilvēci virzīties uz tādu eksistences līmeni, kurā ar savu iekšējo izcilību cilvēki varētu realizēt cilvēces brālības ideālu.
(((III&E brošūru sērija; No. 7 (Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E)) Tulkots ar izdevēja atļauju. Tulkojuma pārpublicēšanas atļaujai rakstiet: laila.brence@yahoo.com )